Zane Radzobe 24.10.2011

„Varēja būt, bet nebij”

Recenzija par Aivas Birbeles lugas "Kapusvētku PR" iestudējumu Valda Lūriņa režijā Latvijas Nacionālajā teātri.

Pateicoties atsevišķu aktieru pašaizliedzībai un veselajam saprātam, gluži visu lugu Valdim Lūriņam iznīcināt tomēr nav izdevies.

Apceramās izrādes kontekstā no prāta neiziet kāda aina. Britu X Factor, dziedāšanas šovs, kas pēc entajām sezonām Lielbritānijā šogad pārcēlies arī uz okeāna otru pusi, pirms konkursa sākuma vairākas sērijas velta atlases atrādīšanai. Redzat cilvēkus, kuri ir pārliecināti par savu ģenialitāti vai arī – aiz satraukuma knapi spēj nostāvēt kājās, dzirdat, kā viņi pamato vēlmi pēc slavas, visbeidzot – kā dzied. Bilde ar skaņu bieži neiet kopā, tomēr retumis notiek arī kas tāds, kas auditoriju aizrauj. Vienā šādā gadījumā operatoram ģeniāli izdevās fiksēt žūrijas sejas – pēc īsa pārsteiguma brīža lūpas atmaigst smaidā, acīs kā amerikāņu multiplikācijā sāk griezties naudas zīmju virpulis... Tagad dziedātāja izpilda pavārgu popa produkciju, krietni atpaliekot no pašas reiz pieteiktā standarta. Nav šaubu, pelna labi, kaut bilancē, manuprāt, ieskaitāma arī izvēles cena. Jo konkurss - platforma, lai pamanītu, konkrētajā gadījumā maksājusi tieši to, kā dēļ pamanīt bija vērts.

Iztēlojos, ka brīdī, kad Latvijas Nacionālajā teātrī nonāca Aivas Birbeles luga Kapusvētku PR, reakcija „tiesnešiem” bija līdzīga – sajūsma, iztēlē skatot kases gabalu nākošajām sezonām. Droši vien nojausma nepievils – ja neskaita Latgolu.LV, ko laba publikas daļa jau noskatījusies, nav konkurentu. Bet no profesionālā viedokļa gan – žēl, ka talantīgais materiāls teātrī nenonāca cita režisora rokās.

Pirmais, kas jāsaka: A. Birbeles Kapusvētku PR ir maz saistības ar piesaukto tradīciju - darbība, kaut fiziski notiek kapos, pēc būtības varētu notikt veikalā, pastā, klubā, baznīcā... Nekā specifiski makabra te nav. Jaunajam Rīgas teātrim un Kultūras kanonam aizvadītajos gados tradīciju aktualizējot, pastiprinājusies arī slavas ēnas puse - virspusēja runāšana par „latviešu kapu mīlestību”, lasi: kultūrā iekodēto pagātnes, nāves un zaudējuma kultu. Protams, dzīva kapusvētku tradīcija ir pavisam kas cits, arī kapu sadzīve ikdienā, par kuru, manuprāt, A. Birbeles luga runā daudz vairāk nekā par kapusvētkiem pašiem. Kapi ir dzīves, ikvienas sevi cienošas Latvijas pilsētiņas vai ciema sociālā universa neatņemama sastāvdaļa. Dramaturģe, protams, raksta ne jau par nāvi, bet par nākotni un aktīvu darbību. Kapi viņai kā jau Latvijā – randiņu vieta, tenku apmaiņas centrāle, darījumu slēgšanas birojs... Materiāls sajūsmina ar krāsainu, sulīgu, detaļās ļoti konkrētu dzīves faktūru tvērumu. Tā ir latviešu dramaturģijā reti sastopama iezīme, kas drīzāk atgādina mūsu kino skumjās komēdijas.

Sižetu A. Birbele savērpusi meistarīgi. Trīs draudzenes pensijas gados, prātīgi radījušas hobiju jēgpilnai laika pavadīšanai jeb kapu padomi, uz „nozieguma vietu” izsauc ciema zemessargu – kapusvētku priekšvakarā izmīdīti Doniņu ģimenes kapa apstādījumi, uz soliņa iezāģēts lielais „M”. Puisis, kurš jau gadu nedzer, knapi burto un lolo siltas jūtas pret apgānītās dzimtas jaunāko pārstāvi, no pilsētas pārbraukušu kapu floras pētnieci, iesākumā netver, kāpēc tas svarīgi. Līdz trio skaidri „izliek”, ka a) šādi Velga Doniņš (pret jauniešu jūtām kurlā bioloģes māte) nosaukta sievietes godu aizskarošā vārdā, un b) kārtībniekam kapu apgānītāju bandas noķeršana, droša lieta, dos rekomendāciju valsts policijai. Tā, izrādās, ir Ervīna vājā vieta - kā intīmā brīdī atzīsies mīļotajai meitenei, viņa mūža sapnis ir policijas iecirknis ciemā. Saprotams, ka izmeklēšanā iepinas visi, kas vien spēj kustēties – gan atceroties sendienu grēkus (kā Velga un zemessarga māte par klasesbiedru, tagad šeptīgu katoļu mācītāju ar skabargu sirdī, cīnījušās un kas no tā sanācis), gan aktuālākās problēmas risinot. Vienam meita steidzami izprecināma, citam – nosargājama, kāds sapņo atvērt šašliku kiosku pie baznīcas ziemeļu sienas, kāds – nesaprot, kā lai romantiku pabīda nākošā loģiskā soļa virzienā...

A. Birbeles sacerētais – varbūt precīzāk teikt: saskatītais – teksts patīkami atšķiras no latviešu komēdiju melnā tūkstoša. Tas ir traģikomisks, pašironisks, ar labu dramaturga ķērienu – no dzīves divdomībām nevairoties, bet arī publikas zemākajām tieksmēm neizdabājot. Pensijas gadu ģimenes tēvs organizē meitas dzīvi mazbērnu virzienā, jo citādi nebūs, kas kapus kopj. Draudzenes sirsnīgi apskauž klāt neesošo dāmu, jo tā visu mūžu pievilkusi pretējo dzimumu. „Tikai viens vēl nav nomiris, un tas pats tiek viņai,” laimi, stājoties jaunās attiecībās „piecdesmit gadus pēc pirmā skūpsta”, īgni novērtē cīņu biedrenes. Vecmāmiņa priecājas par mazdēlu – gotu, jo citus jaunos kapos nevar iedabūt, bet viņam patīk. Būs arī fotogrāfijas ar viņas vīriešiem: vīru zem krusta un mazdēlu pie tā...

Beigās - kā jau komēdijā pienākas - pareizie pāri dabonas, pagātnes grēki tiek noskaidroti un piedoti, arī kriminālintriga atrisinās. Kur tad problēma, jautāsiet? Problēma tur, ka labās īpašības luga demonstrē par spīti režijas sarūpētajam skatuves darbam, un tiešām jābrīnās, ka, pateicoties atsevišķu aktieru pašaizliedzībai un veselajam saprātam, gluži visu lugu Valdim Lūriņam iznīcināt tomēr nav izdevies.

Valdis Lūriņš pagalam nav novērtējis, cik luga ir aktuāla un laikmetīga, un meties materiālu „uzlabot” - proti, vispārināt un poetizēt, ironizēt par „popkultūras klišejām” un „apliecināt vērtības”... Grūti pateikt, kas režisoru iedvesmojis – totāla mērķauditorijas dzīves nepārzināšana (tam gan grūti noticēt, jo V. Lūriņš tomēr nav tikko augstskolu beidzis un tikai vienas vecumgrupas kontakta formas personiski izbaudījis), uzskats, ka citādi skatītājs nesapratīs „pamatdomu” vai arī deformēta izpratne par teātra mākslas attīstību pēdējos divdesmit gados. Ja godīgi, arguments par pamatdomu šīs izrādes kontekstā man arī liktos dīvains, jo – kāda tad vispār var būt dzīves pamatdoma? Tātad atliek estētika.

Vara Siliņa veidotajā scenogrāfijā – kapsētā, kas izkārtota uz skatuves ripas un tiek pašmērķīgi grozīta, kamēr lielākoties statiskās mizanscēnas nomaina cita citu – līdztekus Nacionālā teātra aktieriem eksistē vokālā grupa Dominante. Saģērbti kā spoki 80.gadu romantiskajās filmās ar paranormālu ievirzi, divi puiši ar ģitārām un pāris klusi piebalsojošas jaunuves reizumis pārtrauc ainas, pārstaigājot spēles telpu un iedziedot pa atpazīstamai estrādes melodijai. No sākuma šķiet, ka grupas misija ir iemiesot pagātnes rēgus, kas līdzīgi atbalsīm vajā šodienas varoņus, bet darbībai attīstoties un muzikālajam materiālam kļūstot ar to aizvien nesaistītākam, jāsecina tomēr, ka tā nav. Citu loģiku saskatīt neizdodas. Ja vien mērķis nav sakaitināt skatītājus, jo minētie palīglīdzekļi liek ne tikai justies neērti, profesionālā telpā sastopoties ar pašdarbībai piederīgiem elementiem, bet arī bremzē notikumu ritmu, brīžam izrādi teju vai pilnībā apstādinot.

Neattaisnojas arī droši vien rotaļīgi iecerētā stilizētā priekšmetiskā vide – tā ēdas ar aktierspēli, kas svārstās amplitūdā no reālisma līdz asai groteskai. Acīmredzami, šī izrādes šķautne režisoru nav interesējusi ne mazākā mērā; nerodas iespaids, ka V. Lūriņš būtu kaut mēģinājis panākt vienotu ansambļa spēli. Lielākā daļa aktieru izpilda iepriekš redzētus štampus. Daži, piemēram, Jānis Skanis, otrā sastāvā Uldis Dumpis (Jānis Lagzdiņš), Anna Klēvere (Liene Lagzdiņa), Līga Zeļģe (Laura Doniņa), Kaspars Aniņš (Matīss), Madara Botmane (Jasmīne) iespēlētās intonācijas izpilda labi. Citi balansē uz gaumes robežas - Gunta Virkava (Zenta Ermane) un Indra Burkovska (Anna Lagzdiņa) veiksmīgāk, Egīls Melbārdis (Ervīns Ermanis), Arturs Krūzkops (Vilnis Dzenītis) un Gundars Grasbergs, otrā sastāvā Ģirts Jakovļevs (Zintis Grūsniņš)  – mazāk. Runa, protams, ir par niansēm, nevis apzinātu haltūru, bet komēdijā joku no muļķības reizēm arī objektīvi šķir mata biezums.

Vissmagāk klājas Dacei Bonātei, kuras Velga Doniņa atrodas notikumu (vai vismaz – baumu) epicentrā un vispār ir agresīva būtne. Aktrise lieliski izspēlē klusākās varones nianses, bet tādas ieskanas tikai vienā ainā; pārējo skatuves laiku D. Bonāte agresīvi monotoni kliedz. Nedomāju, ka konkrētajā gadījumā ir produktīvi vainot aktrisi. Jā, tas ir D. Bonātes štamps, tai pat laikā katram aktierim ir sava specifika, un arī tāpēc izrādēm ir režisori, lai no malas izslīpētu to, ko mākslinieki paši sevī neredz.

Neticami, bet pirmizrādē zāle tikpat kā nesmējās, kaut teksts ir asprātīgs un aizkustinošs. Internetā kāds skatītājs izteicās nogalinoši – netērējiet naudu un laiku, labāk apmeklējiet amatierteātri! Melotu, ja apgalvotu, ka Kapusvētku laikā šādas domas nenāk prātā. Tomēr noslēgt gribu ar diviem ievērojami priecīgākiem konstatējumiem. Proti, ar neatslābstošu interesi viscaur izrādē iespējams sekot notikumu centrā esošā trio darbībām – Inta Tirole (Alma Bērziņa), Līga Liepiņa (Marija Kalniņa) un Lolita Cauka (Līze Liepiņa) radījušas odziņas, ne lomas. Īpaši jau L. Cauka, kuras pensionētajā bibliotekārē iezibas te Mēdejas līmeņa intrigante, te – kāda no apgarotām svētajām. Bez tam – esam tikuši pie asprātīgas komēdijas teksta. Cerams, ka to drīz iestudēs kāds cits teātris.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt