Silvija Radzobe 08.04.2011

Klasesbiedru salidojums Valmieras teātrī. Dīvains

E. Sniedzes un O. Krodera absolventu kolektīvais portrets ir nežēlīgi bezcerīgs, pat viegli grotesks - paaudze, kam savos tūlīt piecdesmit gados vajadzētu būt par zemes sāli, ir gļēvu vaidētāju, slēptu alkoholiķu un bezatbildīgu egoistu kompānija.

Evita Sniedze savu jaunāko lugu „Mākoņains, iespējams skaidrosies”, kuru Valmieras teātra apaļajā zālē iestudējis Oļģerts Kroders, žanriski nosaukusi par „dīvainu klasesbiedru salidojumu 2 daļās”. Ligitas Dēvicas tēlotā pensionētā skolotāja Dārta uzaicinājusi pie sevis pirms trīsdesmit gadiem vidusskolu absolvējušu klasi. Šāds kompozīcijas paņēmiens, kas bieži un ar panākumiem izmantots dramaturģijā un filmās, piedāvā lielu dramatisko potenciālu, kurš aktīvi strādā arī šoreiz – kā lugā, tā izrādē. Pirmkārt, (gandrīz) nekad nesakrīt jaunības optimistiskās ieceres ar brieduma gadu realitāti. Dzīve savas dāvanas mēdz izdalīt nepavisam ne tā, kā prognozēts: visbiežāk skolas gadu līderi un lūzeri pēc laika izrādās apmainījušies vietām. Otrkārt, situācija ir arī koši teatrāla: katrs citu acīs grib izskatīties veiksmīgs, kaut arī tādēļ nākas uzlikt masku un tēlot to, kā nav. Bagātīgi lietotais alkohols kļūst par katalizatoru, kas liek maskām krist un „salidojumu” pārvērš par negribētu un rūgtu patiesības stundu. Treškārt, runa šādās reizēs nekad nav tikai par absolventu sociālo statusu, bet arī par viņu privāto dzīvi, kura, satiekoties ar skolas gadu mīlestību, var izskatīties kā nemitīgu un apnicīgu kompromisu virtene.

Evitas Sniedzes zīmētais un Oļģerta Krodera kopā ar aktieriem „izkrāsotais” absolventu kolektīvais portrets ir nežēlīgi bezcerīgs, pat viegli grotesks – paaudze, kam savos tūlīt piecdesmit gados vajadzētu būt par zemes sāli, ir gļēvu vaidētāju, slēptu alkoholiķu un bezatbildīgu egoistu kompānija. Asinīm drusku straujāk liek riņķot vienīgi šņabis un cerības uz kādu nebūt ārpusģimenisku seksuālu pamīcīšanos patumšā koridorā vai aizdurvē, šo norisi aiz pieraduma vai slinkuma zaimojoši saucot mīlestības vārdā. Sievietes minēto „interešu” ziņā ne ar ko nav labākas par vīriešiem.

Klasesbiedru salidojums Valmieras teātrī

Ilze Pukinska Liesmas lomā bijusi patiesi drosmīga – apspīlētā trikotāžas kleita dāsni pasvītro sievietes, izsakoties eifēmismos, fizisko dotumu apjomīgo krāšņumu; ieraudzījusi Ģirta Rāviņa Tāli, bezdarbnieku no Īrijas, šķirtene, līdzīgi panterai, burtiski uzliesmo bijušo skolas gadu kvēlē. Var saprast trauslo vīrieti, kas, sasolījis Liesmai mīlu, likteņu apvienošanu kopīgā pavedienā un ko tik vēl nē, mazdūšīgi aizbēg, kad „jāķeras pie lietas”. Regīnas Devītes Mudrīte, kura ierodoties salidojumā, cukursaldi smaida, ieķer glāzīti un uz savu vīru – Aigara Vilima lēnīgo bezdarbnieku Hermani – greizsirdībā un vīra īpašnieces pašapziņā kliedz tik drausmā agresijā, ka atgādina cirka dzīvnieku dresētāju. (Rodas pamatots jautājums, kā Hermanis iepriekšējos Mudrītes uzorganizētajos līdzīgajos seansos vēl nav pārplēsts uz pusēm vai nosists.) Janusa Johansona par ķirurgu godātais Modris alkohola izraisītā atklātības minūtē mulsi atzīstas, ka visu mūžu gļēvi melojis un īstenībā ir līķu uzšķērdējs morgā.

Rakstnieci un arī teātri principiāli neinteresē absolventi kā individuālu likteņu pārstāvji, kuriem katram varētu būt sava atšķirīga biogrāfija un citi cēloņi psihofiziskajai deģenerācijai – izrāde ir šo cilvēku tuvplānu spilgti momentuzņēmumi, lai izdarītu skaudro secinājumu par Latvijas pašreizējo darītājpaaudzi. Šādā ziņā luga un uzvedums ir vairāk publicistiski nekā psiholoģiski. Izrādes struktūra veidojas kā divsarunu virkne, kuru allaž pārsteidz kāds negaidītais trešais. (Pārējie varoņi pa to laiku no telpas ir izgājuši ar kādu sadzīviska rakstura pamatojumu – otrā istabā uzēst salātus vai iedzert šnabi, uz lievenēm paelpot svaigu gaisu un tamlīdzīgi.) Tikpat kā nav skatu, kur visi absolventi būtu iesaistīti kādā kopīgā norisē. Bet, galvenais, lugā nav atradusies vieta, kur tieši tiktu konfrontēti absolventi ar savu skolotāju, kurai neapšaubāmi pieder autores un arī teātra simpātijas. Dārta neitrāli smaida un garīgi it kā aizslīd garām saviem bijušajiem skolēniem, kurus viņa, cik saprotu, ir uzaicinājusi nevis pēc kāda cita gribas, bet pēc savas iniciatīvas, iespējams, nojaušot savu drīzo aiziešanu. Tātad viņai bijuši kādi personiski nolūki, to darot. Kādi tie ir, ne lugā, ne izrādē nav nojaušams. Viņa ir tikai sava dzīvokļa neitrāla izīrētāja viesu plosīgajai pašatklāsmei. Tādā kārtā, iespējams, luga emocionālā plānā arī ko zaudē. Jo īstenībā taču skolēnu neizdevušās dzīves pedagogu nevar nesarūgtināt. Bet teātris te problēmu nav saskatījis. Ja nu vienīgi tādā aspektā, ka salidojums notiek par vēlu: Dārta jau ir tādā vecumā, ka personīgas attiecības ar cilvēkiem vairs nodibināt nespēj.

Klasesbiedru salidojums Valmieras teātrī

Dārtas tēla radīšanā izmantoti vērojumi arī no konkrēta, Evitai Sniedzei tuva cilvēka – aizgājušā rudenī mirušās Lilijas Dzenes – dzīves. Tie ir atsevišķi izteicieni, tai skaitā arī par nepārejošu vientulību situācijā, kad apkārt ir daudz cilvēku, bet vai visi tavas paaudzes pārstāvji no dzīves ir aizgājuši. Uz „Lilijas Dzenes adresi” norāda arī izrādes programma, kur reproducēti ieraksti no izcilās teātra zinātnieces telefona grāmatiņas. Tomēr lugā pietrūkst materiāla, lai aktrise varētu nospēlēt vecuma nenovēršamo traģēdiju. Un, protams, Dārta ir tikai zīmuļa skice, salīdzinot ar Lilijas Dzenes krāsaino un neviennozīmīgo personību, kas varētu tapt par izaicinājumu Evitas turpmākajā daiļradē. Bez tam iespējamai „idejai” par vecuma tēmu runā pretī fakts, ka Ligitas Dēvicas Dārtai uzvedumā ir daudzpusīgas un konkrētas attiecības, taču nevis ar absolventiem, bet ar saviem pastāvīgajiem apmeklētājiem – inteliģentajiem bomžiem, kuri lasa grāmatas, diedelē piecdesmit santīmus odekolonam, bet nesmādē arī tēju, īpaši ja tajā iepilināts balzāmiņš. Riharda Rudāka Fredis un Jura Laviņa Buņdžinš ir nepārspējami krāsaini liriski komiski tēli – pašcieņas pilni aristokrāti ubagu skrandās.

Taču salidojums patiešām izrādās dīvains – lugas publicistiski reālistiskais slānis savienots ar simbolisku tēlu, kas pretendē uz nepārprotamu filozofisku vispārinājumu. Skolotāju bieži, arī salidojuma vakarā, apmeklē Ievas Puķes atveidotā Sofija, jauna, skaista meitene ar dziedoši skanīgu maigu balsi, kura ar Dārtu pilnīgi saprotas pusvārdos un pārmītos skatienos. Kaut arī viņa ir paaudzi jaunāka, salidojuma dalībnieki Sofijā atpazīst savu klasesbiedreni. Viņi nevar saprast, ko nozīmē šis brīnums - kādēļ viņa vienīgā nav novecojusi ne fiziski, ne garīgi. Līdz no morga darbinieka Modra alkohola apmiglotajām smadzenēm izpeld mulss jautājums – vai tā nebija Sofija, kas pirms gadiem divdesmit gulēja uz viņa galda, izdarījusi pašnāvību dēļ nelaimīgas mīlestības pret Hermani. Januss Johansons šo monologu norunā tā, ka nav iespējams saprast, vai tā ir realitāte, vai arī fantāzija, atstājot noslēpumu pusminētu, tādējādi neizgaisinot ar Sofiju saistīto mistisko atmosfēru. Secinājumi, kas izriet no Sofijas – citpasauļu iemītnieces – tēla, ir atbilstošs klasiskajam simbolismam, varbūt pat dekadencei. Vienīgi nāvē var saglabāt jaunību, skaistumu, kompromisos neizmainītu mīlestību... Dzīve cilvēku padara nožēlojamu un sīku, pat smieklīgu. Īstenā Morisa Meterlinka, Oskara Vailda, Gabrieles d’Anuncio vai dzīves nežēlīgi pārbaudīta cilvēka garā.

Klasesbiedru salidojums Valmieras teātrī

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Annas Heinrihsones kostīmi tiecas atklāt lugas simboliski filozofisko slāni. Telpa ar divām durvīm uz iekštelpām iztapsēta ar bēšu materiālu – auduma krāsa un krokojums, kas īpaši uzsvērts griestu lampas abažūrā, atgādina iztapsētus zārkus, liekot darbības telpu uztvert kā sēru zāli. Tāds pats audums izmantots arī varoņu tērpu atsevišķās detaļās – vienam ir bēša šalle, citam apkaklīte, trešajam veste, ceturtajam viena no piedurknēm... Dārtai otrajā cēlienā ir bēšs sarafāns, bet Sofijai – mētelis un rokassoma. Efektīgais vizuālais risinājums tomēr, manuprāt, rada pretrunu loģikas aspektā. Lugā ir runa par trim dažādām nāvēm, kas ar vienādo tērpu palīdzību izrādē tiek vienādotas, nojaucot lugas simboliski filozofisko uzstādījumu. Pirmā nāve ir garīgā, kas salidojuma dalībniekus padara par ”dzīvajiem miroņiem”. Otrā (Sofijas) nāve ir fiziskā, kas (vienīgā) spēj saglabāt mūžīgu dzīvību. Trešā nāve ir dabiskā, kad no dzīves aiziet vecs cilvēks – Dārta.

Neraugoties uz dažām loģikas pretrunām un ne visām izmantotām iespējām, ko piedāvā izvēlētais sižets, luga un izrāde saista ar noslēpumaino atmosfēru un dedzīgām ilgām pēc absolūtām vērtībām.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt