Ingrīda Vilkārse 20.09.2011

Latviešu spēles ar dziesmām

Recenzija par latviešu dziesmu spēli "Tikai tā!" Latvijas Nacionālajā teātri Valda Lūriņa režijā.

Muzikālais materiāls ir galvenais šīs dziesmu spēles veiksmes stāsts.

Latvieši izsenis ir bagāti ar dziesmām: teicamdziesmas, velkamdziesmas, galda un sadzīves dziesmas, dziesmas kristabām un vedībām, dziesmas bērēm, budēļiem, mītiskas dziesmas un rotaļdziesmas, gadskārtu ieražu un māņu dziesmasun kur nu vēl pikantēriju un asprātību pilnās apdziedāšanās dziesmas – ne visas izdziedāt, ne visas uzskaitīt.

Taču, lai kā latviešiem laika griežos gājis, dziesma tautas vēsturē kļuvusi gan par lepni plīvojošu pašapziņas karogu, gan par zīmi, ar ko latvietis sevi piesaka pasaulei. Izdziedāt, izspēlēt, izrotāt – aizdzīt nelabos garus, nodziedāt nost (palikt zem akmeņa) bēdu, atjaunot kopību, kļūt par kori, būt par vienu svarīgu balsi lielajā tautas izdziedātajā vēsturē…

Tāpēc neizbrīna fakts, ka Nacionālais teātris kā savas jaunās sezonas pirmo darbu piesaka latviešu dziesmu spēli ar dzīvi apliecinošo nosaukumu „Tikai tā!”. Muzikālās izrādes stāsta fabulu režisors Valdis Lūriņš un muzikālais vadītājs Raimonds Petrauskis uzpotējis uz krāšņi saaustā latviešu melodiju un dziesmu deķa un veidojis ar salīdzinoši vienkāršu un atpazīstamu kodu – latvietis un viņa dziedošā pastāvēšana cauri laikiem.

Izvērtējot izrādes komponentus un it īpaši mūzikas partitūru, viennozīmīgi jāatzīst, ka muzikālais materiāls ir galvenais šīs dziesmu spēles veiksmes stāsts. Aranžējumu autora un komponista Raimonda Petrauska veikums tiešām liek apbrīnā paklanīties, jo vecas un ne tik vecas, zināmu un nezināmu autoru oriģināldziesmas un tautasdziesmas, viņa rokas un gara vadītas, ieguvušas ne tikai otro dzīvi, bet arī jaunu spēles un izpratnes kontekstu. Pārsteidz ne tikai mūziķa spēja un meistarība ar smaidu un labsirdīgu ironiju savietot tautasdziesmu un oriģināldziesmu popūrijus vienotos muzikālos opusos, bet arī organiskā teatrāli muzikālā žanra izjūta un spēja atrast vispareizāko muzikālo intonāciju, noskaņu un formveidi katrai no izrādes kompozīcijām. Neatsverami Raimonda Petrauska palīgi ir arī viņa muzikālās komandas domubiedri - Oskars Petrauskis un Rihards Zaļupe. Harmoniski krāšņi, muzikāli krāsaini un ironiski, groteski un asprātīgi, smeldzīgi, romantiski un intīmi – izskan vairāk kā pussimts kompozīciju, uz kurām uzpotēts viegls, smējīgs, daudzviet ļoti asprātīgs, daudzviet tikpat apšaubāms, taču horeogrāfiski kustīgs, blīvs un lokans skatuves stāsts par latviešu tautu vēstures griežos. Un cauri šiem laika muzikālajiem griežiem, režisora Valda Lūriņa un horeogrāfa Alberta Kivlenieka vadīta, izsoļo, izdejo un izvingro dziedāšanas un teātra spēlēšanas pārņemtā tauta - gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru kolektīvs, kas to dara lieliskā vokālā un fiziski horeogāfiskā formā.

Nenoliedzami nav viegli izveidot skatuves stāsta versiju, balstoties uz tik nosacītu sadzīves vokālās mūzikas žanru kā dziesma, pie tam šo dziesmu mēģinot dramatizēt, „horeografizēt” un pielāgot (daudzviet pat pa vienam pantiņam!) citām situācijām un citiem notikumiem, nekā sākotnēji iecerējuši dziesmas mūzikas un teksta autori. Tāpēc uzteicams un novērtējams ir radošās komandas veikums un asprātība (arī veselīgā ironija), ar kādu veikts darbs pie latviešu dziesmu spēles tapšanas. Un darbs tiešām šajā muzikāli – horeogrāfiskajā uzvedumā padarīts ne mazais. Vairāk kā divas stundas dziedošie (vokālā pedagoģe Anita Garanča) un paralēli dejojošie aktieri ārkārtīgi dinamiski un spraigā temporitmā izliek notikumu pasjansu par latvietību.

Muzikālo stāstu par senajiem latviešiem un latviešiem mūsdienās (esošajiem) Valdis Lūriņš strukturējis atbilstoši dziesmu/deju numuru principiem, kurā groteskas un pikantēriju iekrāsotas epizodes mijas ar romantizēti pastorāliem un patriotiskiem muzikālajiem numuriem, kurus kā saistījumpartijā savieno, komentē, spēlē piedalās un spēli vada aktieri Mārtiņš Egliens un Gundars Grasbergs.

Skatuves telpu scenogrāfs Aigars Ozoliņš izveidojis kā stacijas uzgaidāmo telpu, radot metaforu caurstaigājamībai, pagaidu sajūtai, aizbraukšanai/atbraukšanai, kas gan nepārsteidz ar jaunatklāsmi (laikam taču jau daudzkārtējās izspēlētības pēc), taču kopā ar gaismu mākslinieka Igora Kapustina gaismu/krāsu paleti veido funkcionāli un saturiski atbilstošu laiktelpu uzvedumā piedāvātajam notikumu izklāstam. Un var būt, ka tā ir vienkārša un atpazīstama, nedaudz smaidīga zīme tieši mums - ar ironiju paskatīties uz savu Staciju-Latviju, kura daudzu gadsimtu garumā tiek atstāta, pazaudēta, bet, cerams, atkal atrasta…

Gan pirmajā, gan otrajā cēlienā skaniskais un saturiskais izrādes vēstījums strukturēts vairākos blokos, nosaucot vai pārvēršot tos par vairākām stacijas pieturvietām (piem., „Citi laiki”, „Šeit un viņā krastā”, „Mēs pasaulē” u.tml.). Lai gan līdz galam vēsturiskā konsekvence izklāstītajos notikumos netiek ievērota un dažviet gribas uzdot jautājumus par iecerētajām, bet ne īpaši veiksmīgi realizētajām vēsturiskajām paralēlēm, liekas, izrādes veidotāju galvenais mērķis tomēr nav bijis precizēt uz skatuves vēsturiskos notikumus, bet gan veidot nosacītu, dziesmu spēles žanra robežās ieturētu, viegli tveramu komisku bildīšu albūmu. Un kas gan var būt labāks, kā nedaudz paironizēt pašiem par sevi?

No bagātīgā dziesmoto notikumu klāsta pirmajā muzikālās izrādes daļā, kura izdzied un izstāsta latviešu sāgu par laiku no pirmsākumiem līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem, īpaši izceļamas vairākas kulminatīvas virsotnes epizodes.

Kā viena no asprātīgākajām pirmā cēliena epizodēm ir vokāli dejiskais krimināltango „Melnās acis” („Oči čorniji”), kurā trīs latvju zeltenes (Madara Botmane, Marija Bērziņa, Anna Klēvere) attiecīgi stilizētos Abrenes, Rucavas un Vidzemes novadu tautas tērpos pavedinoši un kaislīgi sadejo un samtainā kontraltā sadzied trīsvalodīgo „latvju” tango katra ar savu iekārotāju un iekarotāju: melno acu īpašnieku Mārča Maņjakova krievu bajāru, turpat līdzās arī ar svarīgo jaunlatvieti - vīru melnajā smokingā un katliņā Zigurdu Neimani (pieļauju, ka domāta līdzība ar Krišjāni Valdemāru) - un atzīstamā meistarībā spalgā soprānista balsī (falsetā) vāciski gavilējošo vācu jaunekli (Mārtiņu Brūveri).

Taču vairāknāciju melnās acis pēc kontrastu principa jau nākamajā numurā tiek pārvērstas par latviešu romantizēti debeszilajām - asprātīgi un ironiski veidotu muzikāli horeogrāfisko etīdi ar ziedošu pļavu un „cīruļiem”, kuru fonā divi latviski mīlnieki (Liene Gāliņa un Egils Melbārdis) idilliskā pastorālē sola neaizmirst „Tās acis, tās acis…” .

Īpaša skatuves odziņa ir vitālais Daces Bonātes, Zanes Jančevskas un Ilzes Rūdolfas a la Suitu sievu trio, kas piedāvā ieklausīties īstā burdonu daudzbalsībā - sulīgās, asprātīgās un gana pikantās latviskās rīmēs.

Savukārt Elgas Īgenbergas dziesma „Lidojums” (soliste Zane Dombrovska) ar vēstījumu par raķešu būvniecību iegūlusi groteskā vizuāli horeogrāfiskā formā, kas piemērojusies Ulmaņlaikos iedibinātajām stadionu vingrotāju tradīcijām, kur zilās īsbiksēs tērpti arodskolu jaunieši veido piramīdas, meitenes izpilda graciozus vingrojumus ar lentām un visi kopā teic dzimtenes un vadoņa lielumu…

Bet par pirmā cēliena muzikāli emocionālāko lirisko kulmināciju viennozīmīgi kļūst Raimonda Petrauska pilsētas romances stilistikā veidotā oriģinālkompozīcija „Maskava – Berlīne – Vorkuta”, kura izskan jūtīgā un emocionāli intīmā Annas Klēveres un Gundara Grasberga duetā.

Otrā cēliena stāsts aptver laiku no pagājušā gadsimta pēdējām desmitgadēm līdz mūsdienām, par vienu no galvenajiem akcentiem iezīmējot tā laika aktualitātes, proti, dzelzs priekškara krišanu un konfrontāciju starp latviešiem šeit (pie mums) un tur - otrpus jūrām un okeāniem. Dziesmoti dzejiskā konfrontācija veidota vienlaikus gan asprātīga un nedaudz sentimentāla, gan skarbi ironiska, mēģinot vienā Jāņu vakara epizodē („Līgo, māmiņ, līgodama”) savietot un iekrāsot starpību starp meitenēm ar papīra puķu vainagiem un jauniešiem bezgaumīgi krāsainās „kovboja” cepurēs – īstiem padomju cilvēkiem vulgaris, ar romantizēti sentimentāliem, „piepacelta” patriotisma pārņemtiem „zelta pagātnes ainu kopējiem” – aizjūras latviešiem (dažviet gan dziesmas teksta izrunā likās par stipru lietoti līdzskaņu mīkstinājumi…).

Nākamais numurs - Ulmaņlaika un mūsdienu latviešu sadzīves dziesma „Tur, kur ozoli” (autors nezināms) - uz skatuves ieguvis groteskus kantrī mūzikas vaibstus un stilistiku. Nav noslēpums, ka šī dziesma padomju dzelzs priekškara laikā Latvijā tika izpildīta klusi un gandrīz vai ar iekšējo „dzirdi”, jo dziesmas vārdi „.. šeit ir Latvija, šeit ir Gaujmala, šeit ir mūsu tēvu dzimtene” bija bīstami un gluži vai noziedzīgi tajā laikā valdošajai ideoloģijai. Brīvi to dziedāt varēja tikai aiz okeāna, kas uzvedumā rezumējas kā aizjūras vēlme kopt un uzturēt latvietības saknes un tradīcijas ar jebkuriem līdzekļiem, un tāpēc latviešu gaujmala ieguvusi ironiski deformētu kantrī dejas stilistiku un leļļu teātra plīša zirdziņu zīmi. Tāpat virtuozs un jaudīgs izvēršas aktieru kora kanons, kurā meistarīgā polifonijā savītas divas melodijas: krievu častuškas „Čižik pižik” motīvi un latviešu sadzīves kulta dziesma „Kā pa miglu”.

Muzikālais bloks „Mēs pasaulē” iecerēts un veidots kā paralēle mūsdienu dzīves aktualitātēm, kurā latvietis–ceļotājs izmēģina, izstaigā, izdzied un izdejo dzīvi dažādās pasaules malās, neaizmirstot mūsdienu modes zemes Indiju („Ceļojums”, Ievas Akurateres mūzika un teksts), kas izvēršas par vienu no asprātīgākajiem numuriem šajā blokā. Taču šī opusa groteskas virsotne, kas viennozīmīgi izpelnās skatītāju ovācijas un aplausus, ir Aleksandra Kublinska dziesma „Zemeņu lauks”, kura ne tikai ieguvusi īru stepa dejas muzikālo formu un izpildījumu, bet arī jaunu kontekstu un nozīmi. Tāpēc īpaši ironiski kā veltījums Īrijas latviešu strādniecībai izskan arī dziesmas teksts „.. viens vienīgs zemeņu lauks…”

Ar augstas profesionālās vokālās meistarības mērlenti šobrīd var izmērīt Ditas Lūriņas dziedājumu, kas ievērojami pārsniedz dramatiskai aktrisei nepieciešamās vokālās iemaņas un varēšanu, taču šajā dziesmu spēlē, liekas, aktrises varēšana līdz galam tā arī nav tikusi izmantota, jo režisora iecerētais un izveidotais Latvijas gara/domas/apziņas tēls, kuru jāizspēlē un jāizdzied aktrisei (kas „piedzimst” kopā ar tautu un izstaigā tās likteņgaitas), iecerēts mazliet par naivu un tīši simbolisku tik vitālam darbības izvērsumam, kāds ir izrādē.

Aiz recenzijas robežām vēl paliek gan strēlnieku tēmas pieteikums un 60. – 70. gadu estrādes melodiju virkne, gan Zanes Dombrovskas un Jura Jopes romantiski siltais „Silavas valsis”, tāpat liela daļa melodiju virkņu un asprātīgu notikumu izrādes otrajā daļā. Taču šoreiz uzskatīju par iespējamu izveidot savu izrādes epizožu - izcilību virkni, kuru centos izdalīt un pieminēt.

Katram žanram mūzikā un teātrī ir savi realizācijas noteikumi, sava forma un sava noteikta vieta daudzveidīgo skatuves uzvedumu klāstā, tāpēc gaidīt, ka vieglais un jau a apriori groteski iecerētais dziesmu spēles žanrs (kas ar komiksa situācijām smīdina skatītāju, ironizējot par cilvēkiem, viņu niķiem, sadzīvi un arī par augsto mākslu…) piedāvās atšķirt nopietnas lappuses Latvijas vēstures hronikā vai ilgstošas pārdomas par tautas likteņgaitām, ir visādā ziņā nedaudz iluzori un varbūt arī nevajadzīgi. Tāpēc žanriskā piederība, vai tas patīk kādam vai nē, „pati no sevis” ieviesusi korekcijas izrādē, un mazāk pārliecinošas un izdevušās (varbūt pat liekas!) ir epizodes (muzikāli patriotiskie bloki), kuras režisors iecerējis kā paralēlas vēsturiskajiem notikumiem, kas krasi mainījuši gan latviešu dzīvi, gan sociālo formāciju, kurā šī dzīve rit.

Ceļojums latviešu vēsturisko un mūsdienu dziesmu pasaulē izvēršas asprātīgs, ironisks, daudzviet ļaujot kā greizajā spogulī pašiem ielūkoties sevī, ar bagātīgu un krāšņu instrumentāciju, kur latviski dziesmotā esamība pārvērtusies par gluži taustāmu matērijas formu. Tieši dziesma un mūzika kā zīme šajā uzvedumā izsaka tautas identitātes būtību un virza skatuvisko (domāts - vēsturisko) darbību. Un, lai gan ne viss kopumā ir izdevies gluži veiksmīgi un daudzviet nav varēts izvairīties arī no ļoti, ļoti apspēlētiem, izspēlētiem un nospēlētiem skatuves simboliem, dziesmu spēles žanrs, kura prioritāte vienmēr būs muzikālais materiāls (lai šajā gadījumā piedod dramaturģiskās kolīzijas un skatuviskais simbolisms), iztur žanra robežas un vērtējams kā atzīstams veikums.

Priekšpēdējā izrādes epizodē atveras stacijas durvis, virs kurām gaiši iemirdzas uzraksts „Stacijas laukums”, un kā patiesa, klusa un emocionāli smeldzīga lūgšana izskan Ditas Lūriņas, Mārtiņa Egliena un Gundara Grasberga izpildītā Raimonda Paula „Mēmā dziesma”, kas Raimonda Petrauska aranžējumā ieguvusi Baha - Guno „Ave Maria” iezīmes. Pa dziesmoto pasauli izkaisītie latvieši, paņēmuši savus „koka” čemodānus, pa vienam vien iziet pa aicinošajām un atvērtajām stacijas durvīm. Un, lai gan izrādes beigas atstāj atklātu tieši divu nozīmju izpratni par to, uz kuru pusi iziet un aizbrauc latvietis esošais (lasi - brauc prom vai atpakaļ uz mājām), man tomēr gribas ticēt, ka radošā komanda durvis iecerējusi atvērt uz mājām… Tāpēc jādzied, lai nepazustu, lai nesakustu, lai neaizmirstu, lai pierādītu, ka esam.

Pirms simt divdesmit gadiem latviešu kora dziesmu patriarhs Jāzeps Vītols uzrakstīja balādi ar Ausekļa tekstu „Beverīnas dziedonis”. Un tās pamatkods līdz šodienai joprojām izrādās ļoti dzīvelīgs un aktuāls: „Tautu izglāba dziesmu gars!” Gribas tam noticēt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt