Kroders Vērtē

Sep
22
2011

Aklās vistiņas

Recenzija par Valtera Sīļa izrādi „Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī.

Iestudējums nerunā par vēsturi tradicionālajā izpratnē, bet gan par vēstures interpretācijas tendencēm.

Valtera Sīļa režijai piemīt kāda būtiska īpašība, kas viņa iestudējumus atšķir no citiem, – intelektuāls un ļoti smalkjūtīgs skatupunkts uz visām dzīves parādībām. Tomēr režisora jaunākais iestudējums „Leģionāri” ir skarbs spēriens pa galvu, kas pieprasa definēt ne tikai savu personisko attieksmi pret Latvijas vēstures faktiem, bet arī pārvērtēt latviešu kā kolektīva kopīgo zemapziņu.

Izrādes pamatā izmantoti ļoti dažādi materiāli – gan zviedra Pēra Ulova Enkvista romāns „Leģionāri”, gan dažādi videomateriāli un vēsturiski dokumenti, gan radošās komandas pašradīti teksti. Līdz ar to izrāde itin kā piesaka vēsturiski objektīvu skatījumu uz 1945. gada notikumiem Zviedrijā, kad Padomju Savienībai tika izdoti kopumā 167 Baltijas leģionāri, it īpaši ņemot vērā to, ka izrāde tapusi kā Ģertrūdes ielas teātra, zviedru Turteatern un somu Kokoteatteri kopdarbs. Teātris iestudējumu nodēvējis par „diskusiju ar kaušanos”, kurā vienlīdzīgās pozīcijās nostādīti divu nacionalitāšu aktieri – latvietis un soms.

Iestudējums jau pirmajās minūtēs izvirza pretenziju uz spēles estētiku, abiem aktieriem kļūstot par spēles vadītājiem, bet skatītājiem – par šaha figūriņām. Tātad skatītājam, pašam to neapzinoties, jāveic viss melnais darbs. Aktieri izrādes sākumā skatītājus iepazīstina ar izrādes jeb spēles noteikumiem: spēles nosaukums – „Leģionāri”, žanrs – postdramatiskais teātris. Šāds pieteikums gan samulsina, gan sasmīdina skatītājus.

Kolektīva pārestības izjūta

Abi aktieri – latvietis Kārlis Krūmiņš un soms Karls Alms (Carl Alm) monotonā saspringumā divu stundu garumā veic virtuozu un meistarīgu darbu. Izrādes sākumā aktieri uz skatuves uznāk trūcīgi ģērbušies un izrādei nepieciešamos kostīmus nesdami pie rokas. Tikai pēc pāris minūšu ilga prologa jeb izrādes pamatnoteikumu izskaidrošanas aktieri lēnām apģērbjas un kostīmi kļūst par masku, ar kuras palīdzību aktieri iejūtas konkrētajā lomā. Aktieri apspēlē senseno, banālo parunu „neskati vīru pēc cepures”, uzdodami jautājumu, vai karavīrs, kas Otrajā Pasaules karā uzvilcis vācu armijas formu, tādēļ vien uzskatāms par nacistu. Turklāt līdzās vācu armijas atribūtikai uz pleca uzšūts arī Latvijas karogs. Režisors izrādē pamatoti uzsvēris to, ka karš pēc būtības ir gaļas mašīna, kurā tiek samalti dzīvi cilvēki – individuālas personības ar savu domu, jūtu pasauli, ar savu dzīvi. Iespējams, tieši šī cilvēciskošanas tendence izrādi padara tik skaudru un pat cauri smiekliem (izrādē ir ļoti daudz graciozi komisku mirkļu) liek sajust gadsimtiem ilgi krātu kolektīvo sāpi, kas katram latvietim, šķiet, jau dzimšanas brīdī tiek iekodēta. Un, tikko skatītājs šo nacionālo pārestības izjūtu ir apzinājies, sākas individuāls pārvērtēšanas process.

No efekta par defektu

Izrādes laikā aktieri „maskas” maina strauji un tikpat kā nemanāmi (no lomas iziet palīdz tādi tehniski paņēmieni kā kājas pieciršana pie grīdas, formastērpa novilkšana vai īslaicīga pazušana no skatītāju redzesloka). Taču bieži aktieri runā itin kā no sevis, pauzdami savu personisko attieksmi (neaizmirstams ir soma Karla Alma monologs par latviešiem izrādes beigās). Aktieru individuālā attieksme pret izrādē tēlotajiem vēsturiskajiem notikumiem iezīmējas asā kontrastā ar skatītājos neapzināti radušos kolektīvo pārestības sajūtu, kura pēkšņi sāk kļūt gluži vai apgrūtinoša un traucējoša.

Izrādes galvenais motīvs ir iztēlošanās (aktieri katru ainu sāk ar aicinājumu skatītājiem kaut ko iztēloties). Iesākusies kā jautra un nevainīga uzmini, kas es esmu? spēlīte, iztēlošanās nevilšus kļūst par metaforu kam daudz dramatiskākam – mūsu apziņā pastāvošajiem priekšstatiem par to, kāda ir vēsture. Un nevilšus izrādes laikā pārņem satraukums, kāds radās bērnībā, spēlējot „aklās vistiņas”. Spēles noteikumi ir izskaidroti, mērķis ir apzināts, taču tā sasniegšanu kavē kāds būtisks šķērslis – „aklums” jeb nespēja redzēt tālāk par sabiedrībā vispārpieņemtiem stereotipiem.

Iztēles gravitācija

Izrāde, lai arī ieturēta nabadzīgā teātra estētikā un nebūt nepretendē uz reālistisku/naturālistisku notikumu attēlojumu, tomēr iezīmē vēsturisku konkrētību, un šo paradoksu Valters Sīlis panācis uzmanībā pret detaļām. Režisors, sekojot postdramatiskā teātra burtam, ignorējis notikumu ārējo formu kā nenozīmīgu, taču veicis skrupulozu darbu, piešķirot katrā konkrētajā epizodē izmantotajiem rekvizītiem (piemēram, grāmatām, plastilīnam, ķiverei u.tml.) specifisku simboliku, kas skatītāja apziņā raisa asociatīvas vīzijas. Kādā ainā izveidotā plastilīna čūska šķiet atdzīvojamies un uzbrūkam, biešu sula, kas bagātīgā straumē līst pār aktiera ķermeni, pulsē kā asiņu strūkla...

Tas, ko režisors ir panācis, nav saistāms ar katarses jēdzienu, bet drīzāk attiecināms uz izrādes psihofizisko dabu. Iestudējums uz skatītāju iedarbojas ne tikai psiholoģiski, kā tas pierasts dramatiskajā teātrī, bet arī fiziski, kā tas raksturīgs performatīvajām mūsdienu teātra izpausmēm. Izrādē nepastāv robeža starp skatuvi un skatītāju zāli, aktieri brīvi pārvietojas pa visu telpu – aktīvi izmantota ne tikai zāles grīda, bet arī aiz četriem karogiem paslēptais skatuves paaugstinājums, labierīcību telpa skatuves labajā pusē, kā arī podesti, uz kuriem sasēdināti skatītāji. Iestudējuma dinamiku veido ne tikai aktieru izspēlēto epizožu nervozais un tādēļ tik interesantais temporitms, bet arī negaidīti interaktīvi pārsteiguma elementi, kad aktieri aicina atsevišķus skatītājus iesaistīties darbībā, piemēram, iejūtoties lomā bez teksta vai nolasot kādas vēsturiskas personas viedokli no lapiņas. Tas, ka darbība notiek tepat līdzās, nojauc jebkādas robežas starp dzīvi un teātri jeb realitāti un ilūziju. Robežu izzušana uzskatāmi parādīta arī scenogrāfijā – skatuves prospektu veido četri savā starpā saplūduši karogi, tātad simboliski tiek savienots nesavienojamais.

 

Ielaušanās

Viens no spēcīgākajiem izteiksmes līdzekļiem izrādē ir valoda, kas tiek lietota divos veidos. Vispirms kā atsvešinājuma elements (izrādē līdzās dažām ainām latviešu valodā pārsvarā tiek runāts vienkāršā angļu valodā, ar atsevišķām epizodēm zviedru valodā, kā arī lauzītā vācu valodā). Lai arī cik labi katrs atsevišķais skatītājs saprastu angļu valodu, tomēr tas, ka izrādē pārsvarā tiek runāts svešā valodā, rada zināmu neitralitāti. Aktieru brīvā izturēšanās drīz vien kliedē pirmo savādības sajūtu par to, cik viegli notiek pārslēgšanās no latviešu uz angļu, vācu un pat zviedru valodu.

Lai arī brīžiem izrunātie vārdi paslīd garām nesaprasti, tomēr tas izrādē nebūt nav tik būtiski. Ja scenogrāfijā un rekvizītos (Ievas Kauliņas minimālistisks, taču efektīvs darbs) saturs dominē pār formu, tad runātajā tekstā notiek tieši otrādi. Šeit iezīmējas otrs valodas lietojuma veids izrādē – bieži vien režisors valodu izmanto tikai kā skaņu, liekot aktieriem tekstu izrunāt dažādās intonācijās, tonalitātēs, skaļumos, dikcijas veidos u.tml. Kā piemēru iespējams minēt mizanscēnu, kas izveidojas izrādes vidusdaļā, kad Karls Alms, nostājies uz skatītāju podesta, skaļā balsī dārdina vārdus zviedru valodā, radot hipnotizējošu, asinis stindzinošu troksni, bet Kārlis Krūmiņš tikmēr stāv skatītāju priekšā un šo pašu monologu vienlaikus runā latviski. Troksnis, ko rada aktieri, ir tik nepatīkams, ka rodas gluži fiziska svešuma sajūta, kas skatītājiem liek iejusties Zviedrijā nokļuvušo leģionāru lomā. Arī citās izrādes epizodēs skatītājs apzināti tiek nostādīts neērtā situācijā, un tādējādi izrāde uz skatītāju iedarbojas jau apziņas / zemapziņas līmenī.

Izvērtēt attieksmi, nevis vēsturi

Iestudējums nerunā par vēsturi tradicionālajā izpratnē, bet gan par vēstures interpretācijas tendencēm. Izrādes autori parāda konkrētu vēsturisku notikumu un tad apstrādā katra skatītāja apziņā esošos stereotipus, kas ar šo vēsturisko notikumu saistīti. Iestudējumā skatītājam pat tiek piedāvāta iespēja mainīt vēsturi, taču šī iespēja izrādās iluzora. Izrādās, ka daudz vērtīgāka ir iespēja mainīt savu attieksmi pret vēsturi.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta