Atis Rozentāls 31.10.2011

Kad glītais iesaiņojums nomāc skarbo saturu

Recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Arī gudrinieks pārskatās”.

Mihaila Gruzdova diagnoze mūsu sabiedrībai: izsisties var vienīgi cilvēks, kurš zaudē savu individualitāti, piemērojas jebkuram, arī tiem, kas izsaka idiotiskas idejas.

Jāsāk ar atrunu – spriest par izrādi pēc tā dēvētās studentu izrādes, kas notiek divas dienas pirms pirmizrādes, ir diezgan riskants uzdevums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau lasītas gan samērā labvēlīgas recenzijas, gan bezmaz sajūsmas pilnas atsauksmes sociālajos tīklos, kur Mihaila Gruzdova jaunākais iestudējums Nacionālajā teātrī – Aleksandra Ostrovska komēdija „Arī gudrinieks pārskatās” - nodēvēts bezmaz par šedevru un pielīdzināts vienai no pēdējo gadu Nacionālā teātra virsotnēm – Kirila Serebreņņikova iestudētajām Gogoļa „Mirušajām dvēselēm.” Arī Ostrovska luga šā gada sākumā izplatītajos teātra abonementa izrāžu sarakstos parādījās kā Serebreņņikova iestudējums, taču plāni mainījās, un, kā izrādes programmā publicētājā dienasgrāmatā raksta Mihails Gruzdovs, 1.martā viņam piezvanījis teātra direktors un piedāvājis iestudēt „Gudrinieku”. Gruzdovs arī filozofē, ka bumbai, kas ielikta izrādē, jāsprāgst, vai arī jāuzsprāgst pašam. Vismaz minētajā studentu izrādē līdz bumbas sprādzienam bija visai tālu, īpaši pirmā daļa ritēja rāmi, lai neteiktu -miegaini, radot aizdomas, ka aktieriem viņu varoņi ir tikai pazīstami, bet iejušanās tēlos vēl ir priekšā.

Izrāde sākas ar galvenā varoņa Glumova monologu, kurš liekas kaut kur dzirdēts. Un tad Glumovs saka, ka to esot teicis „viņa brālis Žadovs”. Tas ir mērķējums zinošam skatītājam, kurš pirms dažiem gadiem tepat Nacionālajā teātrī ir redzējis Ostrovska lugas „Ienesīga vieta” iestudējumu Arkādija Kaca režijā. Taču Žadova tekstu Glumova tēlotājs Artuss Kaimiņš izrunā tik pārspīlēti ironiskā manierē, ka nerodas sajūta, ka viņš savos uzskatos varētu būt “brāļa” Žadova līdzinieks, jo Žadovs, kā atceramies, cieta sava godīguma dēļ. Glumovu ir iespējams traktēt visai atšķirīgi. Viņš var būt dvēselē godīgs cilvēks, kurš spēlē līdzi degradētajai sabiedrībai, jo citādi nevar, taču visu savu patieso būtību izpauž dienasgrāmatai, un publikas simpātijas ir šī varoņa pusē. Tāds Glumovs, kādu spēlē Artuss Kaimiņš, ir principiāli atšķirīgs tipāžs – viņš pats ir piesūcies ar sabiedrības netikumiem, un viņa vienīgais iemesls riebumam pret šo sabiedrību ir fakts, ka tā viņu īsti nepieņem. Skatītāju atsauksmes gan rāda, ka netrūkst jaunu meiteņu, kuras par Kaimiņu ir sajūsmā, kas pierāda, ka mūsdienās simpātijas var izraisīt ar to, ka cilvēks klaji demonstrē savu riebīgumu un lecīgumu. Manuprāt, interesantāks būtu smalkāk, rafinētāk izstrādāts galvenais varonis, kura metodes būtu tik rafinētas, ka publikā izraisītu sajūsmu un līdzpārdzīvojumu, sak, še tev, sabiedrība! Diemžēl Artusa Kaimiņa Glumovs glaimo tik teatrālā pārspīlētībā, it kā gribēdams vēl un vēlreiz uzsvērt, cik sabiedrības krējums ir stulbi ļautiņi, ja reiz nepamana, ka viņus māna. Rodas neomulīga sajūta, ka izrādes veidotāji skatītāju uzskata par nespējīgu uztvert vienkāršas lietas, tāpēc ļoti uzsver to, ka sliktie ir slikti un ciniķi - ciniski. Tā dēvēto pozitīvo varoņu jau šeit nav. Skatītāju sajūsma par Glumovu kā pretni sabiedrībai nozīmē to, ka mūsu pašreizējo sabiedrību studējošā jaunatne uztver kā iesīkstējušu salašņu varzu un tai pat īsti nav svarīgi, vai šīs sabiedrības atmaskotājs pats ir tikumīgs un ētiski tīrs, vai nav.

Nacionālā teātra aktieriem patīk veidot pamatīgus raksturus, un to viņi dara arī šoreiz, tomēr pirmā daļa aizrit tādā smagnējībā, ka paradoksālā kārtā par bezmaz interesantākajiem tēliem kļūst divi sulaiņi, kuri vismaz ir dzīvi un pašironiski, lai arī veic tikai rezonējošas un apkalpojošas funkcijas. Otrajā daļā gan autora piedāvātais atrisinājums vedina uz lielāku spriegumu, gan izrādi jūtami atsvaidzina Ingas Misānes perfekti izstrādātais svētulīgās narkomānes Turusinas tēls. Uz vispārējās solīdi, bet bez pārsteigumiem veidotās varoņu galerijas fona Misāne izveido tēlu ar biogrāfiju, tā joprojām ir potenciāla kāda kavaliera, varbūt pat Glumova liktenīgā sieviete, lai arī izliekas par bezmaz mūķeni. Pārējais aktieru ansamblis ir neviendabīgs spēles stilā. Veidojas situācija, kad režisors vēlas piešķirt lielāku dziļumu nekā vienkārši komēdijai, un tas arī pa daļai izdodas, taču izrādes temporitmam tas ir liels risks.

Īpaša vieta kā lugā, tā izrādē ir Glumova attiecībām ar sievietēm. Spriežot pēc tā, cik jauna ir viņa māte (Daiga Gaismiņa), pašam Glumovam nav īpaši daudz pāri divdesmit, viņā nav nekā no stereotipa par pievilcīgu vīrieti – kārns, drīzāk glums nekā stalts, ar uzrautu snīpīti un diezgan klaji nekaunīgām manierēm. Spriežot pēc meiteņu reakcijas zālē, viss kārtībā, viņas šādu nevaroni pilnīgi mierīgi akceptē kā varoni. Mihaila Gruzdova daiļradē ir jau viens gadījums, kad viņš apzināti deheroizēja varoni – sieviešu mīluli, tas bija Dailes teātra izrādē pēc Gija de Mopasāna romāna “Mīlulis” motīviem, kur pievilcīgais Juris Žagars tika padarīts par plikgalvainu mačo. Glumovs kā iekāres objekts visvairāk interesē Kleopatru Ļvovnu, kurai, spriežot pēc dienasgrāmatā veltītajām iznīcinošajām rindām, būtu jāparādās kā vecai, resnai un vulgārai sievietei, taču skatītājs redz ļoti pievilcīgu sievieti, kas ir pelnījusi būt mīlēta un iekārota – Ditu Lūriņu. Ja Glumovam šāda Kleopatra riebjas, rodas jautājums, kāda sieviete tad viņam patīk, jo arī Mašeņka, ko samērā bezpersoniskā meitenīgumā rāda Sanita Pušpure, viņā neizraisa nekādu interesi – vienīgi kā iespēja pakāpties karjerā. Glumova aseksualitāte pasvītro to, ka viņš ir cilvēks, kuru nespēj iespaidot nekas un kuram riebjas viss.

Aigars Ozoliņš skatuves noformējumā sākumā uzsver, ka kārotā sabiedrība ir tur, aiz vārtiem, un Glumovs ir šinī pusē. Vēlāk Ziemas pils vārti viņam atveras, taču cena, kas par to jāmaksā, ir pietiekami augsta. Pati pils pārvēršas par postamentu sabiedrības krējumam, tādējādi ilustrējot Ģirta Jakovļeva varoņa nostaļģiski izteiktās Sudrabkalna rindas “Es eju pār robežām paceltu galvu”, kas visai organiski iemontētas Ostrovska tekstā. Savukārt varoņu riņķošana ap kolonnām, būtībā kopā ar tām, jau šķiet ilustratīva.

Var fantazēt par tēmu, vai žults, kas krājusies Glumovā, neizšļāktos uz āru agri vai vēlu arī tad, ja Kleopatra neatrastu dienasgrāmatu. Mihaila Gruzdova diagnoze mūsu sabiedrībai ir skarba: izsisties sabiedrībā var vienīgi cilvēks, kurš zaudē savu individualitāti, piemērojas jebkuram, arī tiem, kas izsaka idiotiskas idejas, lai tikai dabūtu labumu sev. Izrādē nav ne miņas no mājiena, ka sabiedrība varētu arī mainīties, un tas ir tikai godīgi. Taču ir jautājums, vai šāds iestudējums kopumā nav mazliet liekulīga koķetērija par tēmu – aktuāla bezgala, taču risināta maigā, omulīgā, estētiski patīkamā veidā, pasniedzot sabiedrības kritiku skaistā iepakojumā. Pirms gadiem desmit Gruzdova tonis būtu daudz skarbāks. Tagad ir tā, ka bumbas sprādziens tiek pieteikts, taču cerības nepiepildās.

  * LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt