Valda Čakare 20.11.2013

Čaikovskis ir miris?

Pacilājoši

Administratīvi organizatoriskie parametri Lietuvas Kultūras ministrijas un Kauņas pilsētas tēvu atbalstītajā un Lietuvas Teātra savienības un Kauņas Drāmas teātra organizētajā Baltijas nacionālās dramaturģijas iestudējumu festivālā, kas risinājās no 24. līdz 27. oktobrim, bija nevainojami. Viesus priecēja sakopta pilsēta un pēc modernākajiem standartiem renovēts teātris ar jaunu direktoru – harizmātiski pievilcīgu aktieri Egidiju Staņicki – priekšgalā. Tieši direktors, kā izskanēja kuluāru sarunās, varas gaiteņos spējis izcīnīt Kauņas teātrim vēsturiski pienākošos Nacionālā teātra statusu. Turklāt ekskursijā, kas viņa vadībā tika piedāvāta festivāla viesiem, beidzot uzzināju, kāpēc grandiozais „Maxima” tirdzniecības parks pilsētas centrā nosaukts par „Akropoli”, raisot arhitektoniski nemotivētas asociācijas ar Rietumu kultūras drupām. Izrādās, ka kompleksā tik tiešām iebūvētas drupas – Kauņas vecās arhitektūras paraugi –, liekot pagātnei ar nākotni gluži fiziskā nozīmē sadoties rokās. Šis atklājums, protams, ir mans šauri personisks prieks.

Ne tik pacilājoši

Ne tik pacilājoši bija festivāla programmas izrādēs gūtie iespaidi. Abi noteikumi – katrai dalībvalstij rādīt vienu lielās, otru mazās zāles uzvedumu un programmā iekļaut tikai nacionālajā dramaturģijā balstītas izrādes – joprojām šķiet pārāk ierobežojoši tik šaurām kultūras telpām, kādas ir trīs Baltijas valstis. Pieļauju, tie lika atstāt ārpus iekavām ne vienu vien konkurētspējīgu „produktu”, kas būtu spējis raisīt ievērojami lielāku interesi nekā festivāla programmas darbi. Bet ir tā, kā ir.

Kopumā viss festivāla piedāvājums sadalījās divās neproporcionālās daļās – labi nostrādātas izrādes, kuras iestudētas aizejošā teātra estētikā, ar to saprotot abstrakti metaforisku un t.s. bilžu reālisma teātri, un ne tik labi nostrādātas izrādes, kurās ieraugāmi mūsdienīgi risinājumi un jauni izteiksmes meklējumi, taču to pilnvērtīgai realizācijai pietrūcis spēka vai pieredzes.

Žūrijā, kuru vadīja Vītauta Lielā universitātes asociētais profesors, teātra zinātnieks Edgars Klīvis, darbojās igauņu režisors Pēters Raudseps, Grodņas teātra vadītājs Oļegs Žugžda no Baltkrievijas, Pēterburgas kritiķe Oksana Kušļajeva (abi pēdējie kā „uzraugi”, lai dalībvalstis savā starpā pārāk neplēstos) un šo piezīmju autore, kas pārstāvēja Latviju sasirgušā Normunda Naumaņa vietā. Tātad – žūrijai vajadzēja izšķirties, uz kādiem stūrakmeņiem balstīt savus kritērijus – dot priekšroku iepriekš paredzamu risinājumu mākslinieciskai noturībai vai ļauties līdz galam nerealizētiem oriģinālu ideju uzplaiksnījumiem. Tā kā abām kritēriju grupām atbilstošu iestudējumu festivāla programmā atrast neizdevās, galvenā balva par labāko izrādi palika nepiešķirta, bet attiecībā uz pārējiem uzvedumiem žūrija pēc īsām diskusijām nolēma būt progresīva un vērst savu skatu nākotnē.

No Kauņas Drāmas teātrī iestudētās izrādes „Baltais līķauts” Jona Juraša režijā (LT)
// Publicitātes foto

 

Pagātnes lappuses

Pārbaudīto vērtību grupā ievietojās divas tematiski radniecīgas izrādes – lietuviešu režijas klasiķa Jona Juraša „Baltais līķauts” un mūsu Vara Braslas „Klaidoņa lūgšana”. Abi iestudējumi veidoti kā romānu dramatizējumos balstīti trimdas stāsti – lietuviešu dzejnieka Antana Garšvas monotonā ikdiena, strādājot par liftnieku Amerikā, un latviešu eks-leģionāra Artūra Skujas sašķeltā eksistence Anglijas psihiatriskajā klīnikā. Juraša izrādē efektīga un viegli nolasāma likās telpiskā organizācija, kur uz Ņujorkas naksnīgo uguņu projekcijas fona cēlās augšup un brauca lejup lifta kabīne, kas asociējas ne tikai ar ārējo, objektīvo, bet arī ar iekšējo, subjektīvo telpu: te ar cietuma kameru, te ar atmiņas nostūri, kurā pazib ainas no pirmskara pagātnes. Atmiņu tēli it kā iznira no komponista Lina Rimšas ikdienu raksturojošās un reizē pārlaicīgās mūzikas. (Ne velti tā festivālā tika atzīta par labāko.) Lifta kabīnē iekšā un ārā plūstošā cilvēku grupa nepārprotami atgādināja sabiedrības mikromodeli, bet Daiņus Svobona dzejnieks – jūtīgu un neirotiski saraustītu vientuļnieku naidīgā pasaulē. Viss bija nesatricināmi solīdi un skaidri, pat pārāk skaidri, jo publikas uzmanības centrā jau ar pirmo mirkli nonāca nevis izrādes darbības, bet tas, ko tām vajadzētu nozīmēt. Aktieru ķermenis fiziski metaforiskā veidā vēstīja nevis par saviem, bet par indivīda garīgajiem cīniņiem. Skaisti, harmoniski, bet abstrakti un bezmiesīgi.

Vara Braslas „Klaidoņa lūgšanā” tieši pretēji – uzmanība pievērsta nevis kopējam tēlam, kas atspoguļo indivīda pašsajūtu, bet atsevišķām konkrētībām, galvenā varoņa iekšējos dēmonus tiecoties atklāt caur tekstu un raksturu spilgtumu un krāsainību. Aktieri spēlēja pat ļoti labi – izrāde nebija zaudējusi nenieka no tai piemītošā sirsnīguma, kas valdzināja skatītājus Valmierā. Elīna Vāne un Inese Pudža savu varoņu jūtas pret garīgo līdzsvaru zaudējušo Mārtiņa Meiera leģionāru atklāja ar tādu intensitāti, ka žūrijas vīriešu „spārns” teju vai pauda vēlēšanos nonākt šādā ārstniecības iestādē, kur tik daudz gaismas un mīlestības. Problēma tā, ka aktieru spēles labumam vai sliktumam nebija īpašas nozīmes, jo režijas centieni demonstrēt stereotipiskus raksturus, kas ilustrē tiklab ārējo, kā iekšējo iztēloto realitāti, uz procesu orientētā mūsdienu teātra kontekstā šķita mākslinieciski neefektīvi. Izrāde līdz ar to radīja iespaidu, ka ir tikai lokāli lietojama mums Latvijā – tiem, kas identificējas ar tēmu, pazīst režisora rokrakstu un aktierus un spēj aizkustināties no kolektīvās atmiņas glabātajām vēstures lappusēm.

No VDT izrādes "Klaidoņa lūgšana" Vara Braslas režijā (LV) // Foto - Matīss Markovskis

 

Dzīve joprojām ir absurda

Oriģinālu risinājumu pieteikumos balstītu iestudējumu bija krietni vairāk. Tematiski tie saistījās ar mūžam aktuālo maršruta trūkumu cilvēka dzīves jēgas meklējumos, mākslinieciski – ar veidu, kā šo maršruta trūkumu padarīt ieraugāmu izrādes formā. Lauvas tiesa festivāla balvu, kurām bija piešķirts taksometra gaismas signāla veidols, tika igauņiem. Visvairāk – veselas trīs dzeltenas gaismas – par dramaturģiju, scenogrāfiju un aktrises darbu – saņēma Tallinas Pilsētas teātra iestudējums „Ķēdes gals” Prīta Veigemasta režijā.

Makdonalda ēstuves atpazīstami garlaicīgajā vidē dramaturgs Pāvo Pīks bija savirknējis savrupas epizodes, kuras finālā saslēdzās vienotā ķēdē, apliecinot, ka nejaušības ir likumsakarības izpausmes veids. Dažādi cilvēki cits pēc cita skaidroja attiecības, meklēja darbu, atpūtas mirkli, izklaidi vai atbildi uz jautājumu, kā dzīvot. Tostarp arī izcilais komponists Arvo Perts, ko ar atzīstamu humora izjūtu spēlēja pats izrādes režisors. Scenogrāfes Marionas Unduskas radītajā funkcionālajā vidē ar leti, pāris galdiņiem un krēsliem kaut kas tā kā notika, tā kā nenotika, bet kopumā lugas autoram un izrādes veidotājiem bija izdevies uztaustīt pievilcīgi pašironisku, ziemeļnieciski flegmātisku intonāciju. Šī intonācija ļāva apjaust to, ka cilvēka dzīvei nav plāna, vismaz ne tāda, kas būtu viņa paša plāns. Absurdā noskaņa tika pieteikta jau izrādes sākumā, kad vairāk nekā desmit minūtes nācās skatīties kāda cilvēka klusēšanā un pēc tam klausīties monologā, kas bija aprīkots ar gaismas bumbiņu ņirbēšanu uz telpas sienām. Temps bija tāds, ka likās – tūlīt viss apstāsies, tomēr, laikam ritot, nenotikuma notikums kļuva arvien interesantāks. Visuzskatāmāk palēninātā dzīves izjūta materializējās Evelīnas Veigemastas atveidotajā Makdonalda darbiniecē, kura lielāko izrādes daļu klusēja, bet darīja to ar tik ietekmīgu daiļrunību, ka tika atzīta par festivāla labāko aktrisi. Pēc ilgas gaidīšanas atdzīvojās arī bezpersoniski funkcionālā dekorācija: gaismām dziestot, visnotaļ reālistiskā lete tumsā iespīdējās un pārvērtās abstraktā sarkanā līnijā, raisot neskaidras asociācijas ar cerību staru vai dzīves robežšķirtni un – nesot tās autorei balvu par labāko scenogrāfiju.

No Tallinas Pilsētas teātra iestudējuma „Ķēdes gals” Prīta Veigemasta režijā (EST)
// Publicitātes foto

 

Dzīves izjūtas ziņā ko līdzīgu, bet groteskākā formā realizētu piedāvāja arī igauņu enfant terrible Uku Ūsbergs savā paša sacerētajā un iestudētajā Vanemuines izrādē „Karjera”, kura šķita ierosinoša divos aspektos. Pirmkārt, tematiski, jo rādīja Latvijas teātrī pilnīgi nepētītu sociālo grupu – baltās apkaklītes jeb jaunos ierēdņus (vien kinorežisors Ivars Tontegode viņus pamanījis savā filmā „Sēņotāji”). Ūsberga iestudējumā A4 formāta puiši, stilīgiem mēteļiem plandot, staigā šurpu turpu un bārsta dziļdomīgi birokrātiskas frāzes, bet patiesībā nomokās ar tiem pašiem dzīves jēgas meklējumiem kā visi citi. Otrkārt, uzvedums raisīja interesi režisoriskās domāšanas ziņā. Izrādes pasaule asociējās ar pēcapokalipses situāciju vai tās mūsdienu analogu – Beketa „Beigu spēli”. Starp kaudzē sagāztiem teātra noliktavā salasītiem krāmiem – mēbelēm, butaforijām, kāpnēm un platformām Čaikovska mūzikas pavadījumā virpuļoja viduslaiku histrioniem līdzīgs cilvēks – labākā aktiera titula ieguvējs Roberts Annuss. Izrādes absurdās norises viņš pārtrauca ar vēl absurdākiem gegiem. Viens no tiem pat izpelnījās publikas ovācijas: kad ierēdnis, nevarēdams izturēt nepārtraukto Čaikovska mūzikas fonu, izrāva revolveri un izšāva uz skaļruni pie griestiem, skaļrunis ar blīkšķi nogāzās uz grīdas, bet klauns, apkampjot komponista portretu, drūmi un pravietiski konstatēja – Čaikovskis ir miris. Par spīti izrādes izkaisītajai struktūrai režisora izaicinošā spēlēšanās ar teātra vēstures estētisko ideju bankā šķietami nejauši sagrābstītiem stiliem un spēja izmantot tos oriģinālas atmosfēras radīšanai žūrijai šķita speciālas atzinības vērta, un Uku Ūsbergs saņēma balvu „par eksperimentālu rotaļīgumu”.

Pirmajā brīdī šķita, ka lietuviešu absurds intensitātes ziņā ievērojami pārspēs igauņu absurdu. Jaunā dramaturga Juļus Paškēviča lugā „Robežas” psihiatrs policista uzraudzībā cenšas noskaidrot, vai jauneklis, kurš izdarījis noziegumu, ir pieskaitāms, tālab atmiņā tiek atsauktas epizodes, kuras puisi izvedušas no pacietības robežām: uz videoprojekcijas fona aurojoša pensionāre sabiedriskajā transportā, muskuļus pumpējoši nacionālradikāļi… Tada Montrima iestudētā izrāde likās pat ļoti daudzsološa gan ar agresīvi teatrālo stilu, trim aktieriem kariķēti izspēlējot visas lomas, gan ar dzīvā plāna un videoprojekcijas radošo izmantojumu. Taču tāpat kā igauņu absurda piemēriem tai pietrūka savā laikā un paaudzē sakņota izrisinājuma. Galavārds par to, ka jādzīvo vien tālāk, pavisam tradicionāli tika ielikts vieda vecākās paaudzes pārstāvja mutē.

No Vanemuines izrādes „Karjera” Uku Ūsberga režijā (EST)
// Publicitātes foto

 

Par mākslu atsevišķi

Pilnīgi savrupu vietu festivāla kontekstā ieņēma Ināras Sluckas „Zudušo laiku citējot” – vienīgā izrāde, kura bija veltīta apcerei par mākslas būtību un attiecībām starp mākslu un dzīvi. Taču Kauņā „Zudušajam laikam” nepaveicās. Pirmkārt tāpēc, ka atšķirībā no Nacionālā teātra Okartes zāles, kuras šaurajā telpā iespīlētās kino paviljona dekorācijas ar drapērijām, stūriem, nostūriem un ēnām radīja klaustrofobiski noslēpumainu efektu, uz Kauņas teātra lielās skatuves scenogrāfija atstāja izkliedētu un ilustratīvu iespaidu. Otrkārt, filmā, kas ir izrādes būtiska sastāvdaļa, sākotnēji spēlēja tas pats aktieris, kuru varēja vērot dzīvajā plānā uz skatuves – Kaspars Zvīgulis. Viņa pēkšņā izkāpšana no ekrāna uz skatuves vai ieiešana filmas pasaulē robežu starp realitāti un ilūziju padarīja aizraujoši trauslu un lika domāt par to, vai dzīve ietekmē mākslu, vai arī māksla – dzīvi. Tā kā Zvīgulis vairs nav Nacionālā teātra aktieris, Kauņā lomu bija pārņēmis Juris Lisners, kuram atšķirībā no neirastēniskā Kaspara Zvīguļa piemīt harmonisks nobrieduša vīrieša gestus. Šķiet, izrādei būtu nācis par labu, ja kinokadri būtu pārfilmēti ar Lisneru vai arī dzīvais plāns būtu „pāriestudēts” citādi, patlabanējam tēlotāju sastāvam atbilstoši. Galu galā stāsts jau varēja būt arī par to, ka izrādes galvenais varonis – scenārists sevi filmā iztēlojas tādu, kāds pats gribētu būt, bet nav. Savukārt Kauņas versija lika uzdot jautājumu, kas Rīgā pat prātā nenāca – kāpēc izrādei bija jādublē filma?

Konkursā nepiedalījās

Līdz ar festivāla programmas darbiem bija iespēja vērot arī ārpusprogrammas izrādes. Ņemot vērā to, ka festivāla galvenais atskaites punkts ir tieši dramaturģija, gan publikas simpātijas, gan žūrijas uzmanību izpelnījās Jāņa Baloža un Valtera Sīļa „Nacionālās attīstības plāns”, ko Jānis Balodis starptautiskai auditorijai spēlēja angļu valodā. Šis apstāklis, šķiet, priekšnesumu darīja mazliet nedrošu, tomēr žūrija būtu bijusi gatava atzīt to par cerīgāko pieteikumu dramaturģijā, ja vien izrāde būtu iekļauta festivāla programmā. Visiem likās pārsteidzoši, ka gluži kā ierunātajā teātra anekdotē par telefona grāmatu, no kuras talantīgs režisors spēj iztaisīt izrādi, no telefona grāmatai līdzvērtīga birokrātiska dokumenta – Nacionālā attīstības plāna – iespējams iztaisīt lugu – formā laikmetīgu un saturā aktuālu. Žēl, ka zvaigžņu stāvoklis vai kādi citi apsvērumi nebija ļāvuši „Nacionālo attīstības plānu” pozicionēt kā festivāla dalībnieku.

No Kauņas Drāmas teātra izrādes "Ķiršu dārzs" Artūra Areimas režijā (LT)
// Publicitātes foto

 

Četras festivāla dienas noslēdza pirmizrāde – Artūra Areimas četru stundu ilgās variācijas par Čehova „Ķiršu dārzu”. Tajās bija ietilpinātas atsauces ne tikai uz citām Čehova lugām – „Trīs māsām” un „Kaiju”, bet, kā apgalvoja zinātāji, arī uz Ričarda Baha „Livingstonu” un, iespējams, vēl kaut ko. Skatuvi piepildīja šizofrēniska pasaule, kurā katrs aizņemts ar kaut ko savu un nesaprotamu – Ingas Mikutavičūtes Aņa sastingušām kājām nevis gāja, bet leca, skaļi dimdinot grīdu; Indres Patkauskaites Varja, vicinot rokā revolveri, izmisīgi ālējās; vecais Firss – Artūrs Sužiedelis – ar apbrīnojamu veiklību burtiski pārlidoja pāri dīvānam, lai noslēptos aiz tā atzveltnes; vīrieši, pretējā dzimuma iedvesmoti, auroja kā aļņi (aļņa galva tik tiešām ik palaikam parādījās durvju spraugā vai logā). Visa šī rūpīgi iestudētā haosa vidū uz dīvāna zvilnēja brālis un māsa – Sigita Šidlauska Gajevs un Daivas Stubraites Raņevska -, skumdami par zūdošo ķiršu dārzu un gaidīdami, kad kāds par to parūpēsies. Lopahina lietišķie ierosinājumi viņos spēj raisīt vien homēriskus smieklus. Visai precīzs trāpījums cilvēka dabai, kas spītīgi atsakās pieņemt to, ka uz lietām var skatīties ne tikai no viena skatupunkta. Par izrādes varoni tiek pasludināts Toma Rinkūna Lopahins – melnā samta praķītī un spodri baltā kreklā tērpts romantiķis. Tieši viņš un nevis Firss ir tas, kurš paliek visu pamestajā namā viens, pret pasaules stulbumu un vienaldzību bezspēcīgs. Nevar teikt, ka šim bez tulkojuma grūti pārciešamajam teatrālajam vinegretam nebūtu nekādas saistības ar to, kā cilvēks jūtas globālu un lokālu satricinājumu pārņemtā pasaulē.

Baltijas teātra forumam beidzoties, pāri palika divas viena otru izslēdzošas sajūtas – izrādēs dominējošā noskaņa vēstīja, ka Čaikovskis ir miris, savukārt festivāla saimnieku enerģija un optimisms lika cerēt, ka varbūt tomēr nē.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt