Silvija Geikina 26.11.2013

Sirdsapziņas tiesa

Daugavpils teātra jaunākais uzvedums – poļu dramaturga Vojceha Tomčika lugas „Nirnberga 2013” iestudējums Harija Petrocka režijā pirmizrādi piedzīvoja Rīgā 11. novembrī. Latvijā šajā dienā tiek svinēta Lāčplēša diena, Polijā – valstiskās neatkarības gadadiena. Divi abām tautām svarīgi datumi. Uzvedums tapis ar Polijas vēstniecības Latvijā atbalstu. Pirmizrādes organizācija notika ar plašu, īsti polisku vērienu. Starp skatītājiem bija pats Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis, dramaturgs Vojcehs Tomčiks, daudzi augsti viesi, to vidū Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Atmosfēra Dailes teātra Kamerzālē šai vakarā bija pacilājoša un svētsvinīga.

2006. gadā sarakstītā Vojceha Tomčika luga „Nirnberga”, kurai teātris pievienojis gadu skaitli 2013, ir nozīmīgs notikums ne tikai poļu teātra, bet arī Eiropas, tostarp Latvijas teātra vēsturē. Tā runā par ļoti sāpīgiem, traģiskiem notikumiem Eiropā 20. Gadsimtā – par Otro pasaules karu, par to postu, ko cilvēcei nodarīja divi totalitārie režīmi- nacisms un komunisms. Ar Pulkveža muti autors lugā  izsaka kādu ļoti svarīgu atziņu: „Nacistu noziegumu apšaubīšana visā pasaulē ir krimināli sodāma. Par to var nokļūt cietumā… Komunistu noziegumu apšaubīšana nav sodāma. Šur tur tā pieder pie labā toņa”.

Arī Latvijā, šķiet, pie labā toņa pieder komunistu noziegumu noklusēšana un apšaubīšana. Nekāda Nirnberga par padomju laika nodarījumiem nav gaidāma. Jāpiekrīt aktierim Rūdolfam Plēpim, ka latviešu dramaturģijā šādas tēmas nav. „Mēs esam samierinājušies. Poļi ir politiski aktīvāki, viņi joprojām nevar samierināties ar padomju varas nodarīto.” („Latgales Laiks”, 2013.g. 15. nov.)

Poļu nesamierināšanās ar padomju laika noziegumiem redzama arī Vojceha Tomčika lugā. Autors necer, ka padomju laika noziedznieki jelkad varētu tikt tiesāti starptautiskā tribunālā, kā tas kādreiz notika ar nacistu slepkavām Nirnbergā. Liekas, viņš cer, ka, runājot par vēstures faktiem, tos atgādinot, viņš kādreizējos bendes var pakļaut sirdsapziņas tiesai. Lugā atainotajam Pulkvedim sirdsapziņas tiesa ir nepanesama, un viņš lūdz likuma tiesu: „Es nedomāju morālo vai politisko nosodījumu. Es gribu īstu tiesu. Iztiesāšanu par noziegumu pret cilvēci. Ar prokuroru, tiesnesi, advokātu. Tiesu un spriedumu Polijas Republikas vārdā. Normālu tiesu. Tādu, kādas priekšā stājas slepkavas un izvarotāji… Es negribu, lai manās bērēs defilē orķestris, lai dārd zalves… es gribu, lai manai dzīvei ir kaut kāda jēga….Es sagaidīju komunisma krišanu. Es biju naivs, es ticēju, ka jaunā Polija mani un tādus kā es sauks pie atbildības, ticēju, ka samaksāšu par to, kā dzīvoju.”

 

Rūdolfs Plēpis - Pulkvedis, Kristīne Baranovska - Hanna // Foto - Džeina Saulīte

 

Pulkvedim likuma tiesa būtu glābiņš, pat paradoksāls viņa dzīves attaisnojums un sirdsapziņas nomierinātāja. Autors Pulkvedim to neatvēl. Pulkvedis netiek tiesāts, viņu nejauši, aiz pārskatīšanās medībās nošauj kolēģis un „draugs”. Bērēs, defilē orķestris, skan zalves, un Pulkveža dvēsele, liekas, taisnā ceļā dodas uz elli.

Noziedznieka sirdsapziņas tiesa iestudējuma režisoram Harijam Petrockam un Pulkveža lomas atveidotājam Rūdolfam Plēpim, šķiet, likusies vissvarīgākā un emocionāli ietilpīgākā. Iestudējums veidojas kā Pulkveža grēksūdze, kā stāsts par traģisku likteni un dzīvi. Vienlaicīgi tas ir arī stāsts par to, kā noziedzīgs režīms salauž cilvēka miesu un dvēseli.

Režisors lugas interpretācijā nav izmantojis mūsdienu iestudējumos populārus ārējus paņēmienus, atrakcijas, trikus. Viņš it kā apzināti „nomiris aktierī”, ļaujot Rūdolfam Plēpim izstāstīt un izdzīvot Pulkveža tēlu visā tā sarežģītībā. Lugas teksts ir piesātināts un daudznozīmīgs, tas iedarbojas kā pašvērtība.

Iestudējums ir vizuāli askētisks. Parasta dzīvojamā telpa, neko neizsakoši sadzīves priekšmeti, šaha galdiņš kā liecība, ka Pulkvedis spēlē šahu, iespējams, pagātnē ar kādu draugu vai kolēģi, tagad jau pats ar sevi. Dibenplānā ar aizkariem norobežota siena, kuru sākumā var noturēt par logu. Telpa – cietums, tikai sākumā mēs to nezinām. Siena atveras izrādes noslēgumā, radot drūmas bezizejas sajūtu. Taču  iekšējā cietuma sajūta ir klātesoša jau pašā sākumā. Rūdolfa Plēpja Pulkvedis savās sirdsapziņas mokās ir it kā sačokurojies, viņam grūti kustēties. Trūkst elpas. Dialogs ar Kristīnes Baranovskas Hannu liekas kā cerību stars, kā iespēja rast izeju no iekšējā cietuma, sadziedēt dvēseli.

Rūdolfa Plēpja Pulkveža grēksūdzē akcentēta arī „upura – bendes” savstarpējās atkarības tēma. Pulkvedis sākumā ir upuris, kuru salauž spīdzināšana cietumos. Uz Hannas jautājumu: „Kāpēc izvēlējās par čekistu jūs?” Rūdolfa Plēpja Pulkvedis ironiski, gandrīz izsmējīgi atbild: „Varbūt sajuta manī vājumu. Kaut kādu naivumu”. Rūdolfa Plēpja Pulkvedis ir vājš, pats to apzinās un nicina sevi par to. Aktieris šo vājumu īpaši uzsver. Pulkveža lūgums pēc taisnas tiesas, kas maldīgi var tikt uzskatīts par cilvēcisku drosmi, Rūfolfa Plēpja interpretējumā vairāk izskatās kā gļēvulība, kā mēģinājums aizbēgt no sevis paša. Stāsts par pārdzīvoto cietumos, lai gan, šķiet, uzspēlēti ironisks un paradoksāli viegls, patiesībā ir slimas dvēseles kliedziens. Kaut arī slāpēts, tomēr tādēļ vēl sāpīgāks. „Pie komunistiem tas ir parasts – vakar dumpinieks, šodien bende, rīt upuris – pavisam banāls liktenis”, saka Pulkvedis. Rūdolfa Plēpja Pulkvedis šo banalitāti vairs nespēj izturēt.

Pulkveža attiecības ar Hannu ir sarežģītas. Iespējams, viņš necer uz taisnu tiesu un spriedumu Polijas republikas vārdā. Tādēļ viņš izmisīgi cenšas izraisīt naidu un nosodījumu Hannā, provocēdams viņu ar stāstiem par saviem nodarījumiem viņas tēvam. Kristīnes Baranovskas Hanna ir simpātiska, jauna žurnāliste, vēstures pētniece, Pulkveža grēksūdzes pacietīga uzklausītāja. Bet arī Hannā, liekas, autors paredzējis kādu sirdsapziņas tiesas variāciju. Hanna nebūt nav tik balta un nevainojama, kā sākumā šķiet. Žurnālistes karjeru veidojusi, pateicoties ietekmīgām personām, kuras savukārt sarunājis Pulkvedis. Hanna ir alkoholiķe, kaut gan sākumā to slēpj. „Vissliktākais ir tas, ka ne tikai man esi vajadzīga tu. Tev arī esmu vajadzīgs es”, Hannai saka Pulkvedis. Patiešām, Pulkvedis Hannai ir vajadzīgs – garīgi un arī materiāli. Gan kā vēstures patiesības atklājējs, gan kā ārzemju stipendijas izkārtotājs. Jaunajai aktrisei Kristīne Baranovskai, kurai šai iestudējumā vēl arī tāda priekšrocība, ka viņa ir poliete un labi runā latviski, tomēr neizdodas Hannas tēlu atklāt visā tā daudzslāņainībā un sarežģītībā. Aktrise ir simpātiska un iejūtīga Pulkveža grēksūdzes uzklausītāja. Taču Hannas pašas liktenis iestudējumā izgaismojas tikai daļēji. Tādējādi iestudējums veidojas kā Rūdolfa Plēpja Pulkveža monologs.

 

Kristīne Baranovska - Hanna, Alda Krastiņa - Sieva // Foto - Džeina Saulīte

 

Nelielu niansi un pārmaiņas šai monologā ienes Aldas Krastiņas atveidotā Pulkveža sieva. Pēc Pulkveža nāves Hanna ierodas Pulkveža dzīvoklī, ko viņa sieva cenšas pārdot. Sievas dialogā ar Hannu skatītājs uzzina, ka slepkava un briesmonis Pulkvedis bijis laipns un sirsnīgs cilvēks, labs, gādīgs vīrs sievai un labs tēvs dēlam. Aktrises tēlotā mūsdienīgā, pie pārtikušas dzīves pieradusī sieviete, šķiet, nekad nav interesējusies par vēsturi, viņa dzīvo šodienai. Dzīvo ērti un bez problēmām. Aldas Krastiņas Pulkveža sievas tēlā kā spogulī ieraugām paši sevi. Tik ērti šodien ir dzīvot bez sāpīgās un traģiskās pagātnes pieminēšanas, bez vēstures patiesības noskaidrošanas. Vojceha Tomčika lugas „Nirnberga” iestudējums Daugavpils teātrī mūs mēģina izraut no šī komfortablā aizmirstības stāvokļa, liek atcerēties, domāt, diskutēt.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Inese Vētra 03.12.2013

    Ļoti interesants raksts!

  • Juris Liepiņš 03.12.2013

    Pilnība piekrītu!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt