Ieva Rodiņa 02.09.2011

Minhauzeniskā brīvības sajūta

Vara Braslas iestudētā „Acālija”* īpaši nepārsteidz. Režisora sadarbība ar scenogrāfu Kristapu Skulti un aktieriem Annu Putniņu un Tālivaldi Lasmani jau kļuvusi par tādu tradīciju, kas sola māksliniecisku kvalitāti un pārbaudītas vērtības.

Vara Braslas jaunākā izrāde ir psiholoģiskas aktierspēles paraugs. Tajā satiekas divi romantiski (bet ne romantizēti!) varoņi romantiskā vidē, režisoram saglabājot lugas bulvārkomēdijas noskaņas. Annas Putniņas un Tālivalža Lasmaņa izspēlētās attiecības pat nedaudz atgādina Minhauzena un Jakobīnes mīlasstāsta mūsdienu versiju.

Kristaps Skulte skatuves telpu – Leas viesistabu – iekārtojis intīmos kamertoņos. Skatuves prospektu veido stiklotas sienas, ko aizklāj tumšas bordo krāsas aizkari, telpas centrā novietots smagnējs kafijas galdiņš ar greznu atpūtas krēslu un divām bordo krāsas taburetēm, skatuves kreisajā malā novietota kokgriezumiem rotāta bufete, kurā paslēpies dzērienu bārs. Telpas paplašinājumu veido kāpnes, kas novietotas skatuves dibenplānā un kas ved uz Leas guļamistabu. Skatuves iekārtojums sevī apvieno divas itin kā nesavienojamas dimensijas – senatnīgu greznumu un lakonisku eleganci, sievišķīgajam interjeram piešķirot vīrišķīgas detaļas (vai otrādi). Šādi rodas iespaids, ka izrādē atklātā vīrieša un sievietes raksturu saspēle tiek turpināta scenogrāfijā, un šis motīvs ieskanas arī izrādes muzikālajā pavadījumā, kur Parīzes romantiskās noskaņas mijas ar kantrī ritmiem.

Lai arī darbības vieta izrādē nemainās, tomēr būtiski mainās telpiskā atmosfēra. Izrādē diennakts laiku iezīmē proscēnija aizkaru atvilkšana un aizvilkšana. Par zināmu ikrīta rituālu kļūst Ingus Kniploka Matjē, Leas dēla, ierašanās ar siltiem kruasāniem. Zināma nozīme atmosfēras maiņā ir arī Ievas Kundziņas veidotajiem gaumīgajiem kostīmiem. Izrādes sākumā Annas Putniņas Lea, ģērbusies melnā vakarkleitā, sievišķīgā koķetērijā savaldzina Tālivalža Lasmaņa Dāvidu intīmā interjerā, taču jau nākamajā tikšanās reizē Leas viesistabā valda mājīga atmosfēra – Lea sagaida Dāvidu, ietinusies pelēkā jakā un ieritinājusies klubkrēslā. Tomēr viesistaba izrādes laikā pamazām kļūst par publisku telpu, kurā ne tikai tiek risinātas Annas Putniņas Leas un Tālivalža Lasmaņa Dāvida attiecības, bet kur ierodas neaicināti viesi (Māras Mennikas Terēze un Ingas Siliņas Beta). Lea tiek pārsteigta vispirms ar iepirkumu maisiņiem rokās, bet vēlāk – ar gumijas cimdiem tīrot māju. Šī neaicinātā „ielaušanās” Leas dzīvē, neatgriezeniski to mainot, iezīmē cilvēka brīvības tēmu, ko Varis Brasla iestudējumā izvirzījis priekšplānā vīrieša un sievietes attiecību izpētei. Brīvības un neatkarības apziņa ir tā, kas apliecina cilvēka personības vienreizīgumu. Katram no izrādes varoņiem tā ir atšķirīga: Dāvidam brīvība ir viņa minhauzeniskā sapņu pasaule, bet Leai – iespēja saglabāt savu privāto telpu, kurā viņa pati var būt noteicēja pār savu dzīvi, tādēļ viņas pasauli pamatīgi satricina dēla draudzenes un Dāvida „sievas” parādīšanās. Izcili Leas lomā spēlē aktrise Anna Putniņa, attēlojot izteikti sievišķīgu būtni, kas mūsdienās, iespējams, var šķist neaktuāli. Annas Putniņas šarmantā Lea dzīvi uztver kā spēli, kurā iespējams paslēpties aiz pašpārliecinātas neaizskaramības maskas. Taču aktrisei aiz ārēji stiprās, neatkarīgās sievietes tēla izdodas radīt arī dzīvu, ļoti spilgtu iekšējo pasauli – Leas maigo, trauslo, neatkārtojamo būtību. Šis kontrasts starp Annas Putniņas Leas divām sejām padara viņu ļoti līdzīgu Tālivalža Lasmaņa Dāvidam, un šī līdzība kļūst nepārprotama tieši izrādes finālā, kad Dāvids sev neraksturīgā atklātībā atzīstas savos melos, bet Lea ir tā, kas noklusē visu patiesību.

Neviennozīmīgu tēlu radījis Tālivaldis Lasmanis. Aktieris spēlē vieglā, nepiespiestā manierē, rādīdams Dāvidu kā bezrūpīgu dzīves baudītāju, kas itin labprāt ļaujas Leas valdzinājumam, neaizmirsdams, ka viss notiekošais ir spēle, kurā katram no viņiem ir sava loma un savi spēles noteikumi. Tomēr pamazām aktiera skatienos, žestos, balsī ieskanas šaubas, apmulsums, pārdomas, un izrādes finālā Dāvida atzīšanās kļūst par grēksūdzi, kas, lai arī iepriekš paredzama un pat sagaidāma, savā patiesīgumā ir dziļi aizkustinoša. Tālivaldis Lasmanis šajā tēla pašatklāsmē izmanto tik maz ārēju izteiksmes līdzekļu, ka vēlākā apjausma par Dāvida iekšējās pasaules metamorfozēm tiešām pārsteidz nesagatavotu.

No pārējā iestudējuma atrautu, shematizētu tēlojumu piedāvā aktrise Māra Mennika, Terēzes tēlu vienkāršodama kā mocekli, kas izšķīrusies spert pareizo soli – nesavtīgi upurēt pašcieņu, atsakoties no Dāvida viņa laimes vārdā. Skatītāju simpātijas šajā ainā viennozīmīgi pieder Annas Putniņas Leai, kuru (banalizējot) ar saviem meliem pievīlis mīļotais vīrietis. Līdz ar to Terēzes eksistence kļūst vairs tikai par formālu, nevis morālu šķērsli Leas un Dāvida attiecībām, un loģikas ziņā no tā zaudē izrādes fināls. Aktrise Inga Siliņa izrādē parādās epizodiskajā Matjē draudzenes Betas lomā, izmantojot tikai kolorītus ārējās izteiksmes līdzekļus (veiksmīgs kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas darbs). Nevilšus rodas doma, ka Māras Mennikas (Terēze) un Ingas Siliņas (Beta) atrašanās uz skatuves ir neobligāta, t.i., iespējams, ka izrāde daudz nezaudētu, ja sižetiski svarīgos Terēzes un Betas tēlus pieminētu tikai kā trešās personas.

Pārliecinošs Matjē lomā ir Ingus Kniploks. Aktieris spēlē ar gaumīgu vieglumu un pašironiju, atdzīvinot jau tā asprātīgo lugas tekstu (it īpaši saspēlē ar Tālivaldi Lasmani). Sevišķi veiksmīga ir Ingus Kniploka un Annas Putniņas saspēle, rādot sarežģītās mātes un dēla attiecības viegli komiskā gaismā, vienlaikus nezaudējot dramatisku saspringumu (lieliska ir aina, kurā Lea uzzina par dēla drīzo aizbraukšanu).

Kā jau minēju, izrāde nepārsteidz. Un iespējams, ka tā ir iestudējuma lielākā veiksme. Gaumīgā scenogrāfija, psiholoģiski pārliecinošā un precīzā aktierspēle, asprātīgie dialogi – tas viss apliecina māksliniecisku kvalitāti.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente

* Franču dramaturga Īva Žamiaka (Yves Jamiaque, 1918) luga „Acālija” (L'Azalée) sarakstīta 1980. gadā un pieder pie bulvārkomēdijas žanra, kam raksturīgas salontipa lugas ar intelektuāliem, asprātīgiem dialogiem un komiski izspēlētiem pārpratumiem. Latvijā dramaturga lugas vairakkārt uzvestas uz Nacionālā teātra skatuves – 1989. gadā „Uz Akapulko, kundze” iestudējis režisors Edmunds Freibergs, bet Mihaila Kublinska režijā tapis iestudējums „Hamilkāra kungs” 1981. gadā, kā arī par teātra „ilgdzīvotāju” kļuvusī „Acālija” (pēc pirmizrādes 1992. gadā izrādīta sešus gadus 250 reizes) ar Lāsmu Kugrēnu un Ģirtu Jakovļevu galvenajās lomās.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt