Maija Svarinska 02.11.2011

Labi aktieri labā lugā

Šo recenziju rakstu kā reklāmu. Apzināti. Pirmkārt, tāpēc, ka Daugavpils teātrim klājas grūti. Otrkārt, tādēļ, ka tam nudien ir viena īsta vērtība, tā, kas jebkuram teātrim ir pati svarīgākā, proti, labi, profesionāli aktieri. Šoreiz runa ir par krievu trupu. Pirms nedēļas tā viesojās Rīgā ar izrādi “Sieviešu laime”, ko spēlēja Maskavas namā, un kārtējo reizi apliecināja, ka meistarības ziņā ir ļoti nopietna sāncense M. Čehova Krievu teātrim. Saku – kārtējo reizi tādēļ, ka, ik pa laikam esot Spēlmaņu nakts žūrijā, nācās regulāri vērtēt Daugavpils teātra devumu un šajā kontekstā bieži vien kopā ar kolēģiem secināt, ka šā teātra krievu trupa stāv līdzās (ja ne pat pussoli priekšā) saviem amata brāļiem Rīgā.

“Sieviešu laime” iestudēta 2010.gadā, tās autore ir plaši pazīstama krievu rakstniece Ludmila Uļicka, kas visu mūžu ir bijusi tā saucamā disidente un kuras daiļrade mūsdienās guvusi teju vai pasaules slavu. Lugas īstais nosaukums ir “Veniamīns”, un tā vēstī par kādu padomju ebreju ģimeni, kuras galvenais mantojums no Veniamīna cilts ir māka dzīvot un mīlēt. Daugavpils teātrim gadu gadiem uzticīgais režisors no Maskavas Mihails Mamedovs uzvedis lugu sev raksturīgajā stilā, proti, krievu vārdiem runājot – коротко и ясно (īsi un skaidri). Tas nozīmē, ka darbība ris ļoti spraigi, ka pauzēm gandrīz nemaz nedod laika, ka ar zemtekstu nav ko auklēties un ar monologiem nav ko dižoties. Visi kā viens vienkārši raiti strādā. Tādas režijas skavas nav vieglas, jo dzen pliekanībā, taču Daugavpils teātra aktieri ar tām ir saraduši un jūtas tajās tik brīvi, ka spēle priecē gan ar satvara patiesumu, gan ar formas rotaļīgumu.

Izrādes stāsts, kā jau teicu, saistīts ar padomju laikiem. Taču šoreiz autores skatījumā šim faktam nekādas īpašas nozīmes nav, galvenais- kas notiek sirdī. Arī scenogrāfs Ivo Folkmanis padomiju atbīdījis fonā – tipisko ainu fotokolāža kā siena, bet priekšplānā redzam divu dzīvoklīšu divas trūcīgas istabas, starp kurām tad lomu tēlotāji skrien pamīšus no vienas uz otru, neļaujot darbības gaitai pierimt ne uz mirkli.

Tiesa, tieši tā dzīvo arī izrādes galvenā varone Esfira jeb Fira. Bet kā citādi, ja pieaugušais dēls joprojām ir bez sievas un pats neko nedara, lai apprecētos. Jācīnās viņa vietā, lai būtu ģimene, lai piedzimtu mazais Veniamīns, kas turpinātu dzimtās cilts dzīvi par spīti tam, ka visi kara laikā gājuši bojā. Šo lomu atveido viena no galvenajām Daugavpils teātra aktrisēm – Vera Hramņikova. Ainai nomainot ainu, viņa veido unikālu, vienlaikus, manuprāt, tipisku ebreju tautas pārstāvi, tādu tēlu, kas ļauj apbrīnot šīs nācijas mentalitāti – pilnasinīgi eksistēt katru mirkli, veidot nākotni ik dienu, veidot ar plāniem, darbiem, jokiem, karstām ķildām un izlīguma vārdiem, prāta gaišumu un dvēseles mundrumu, veidot ar pateicību aizgājušajiem un ar mīlestību pret atnākušajiem. Un tas viss dzimst šķietami tik ļoti banālā situācijā - muterīte trako, lai dēlēnam dabūtu sievu. Jā, ne velti Vera Hramņikova par šo darbu nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktrise.

Esfiras dēlu spēlē Mihails Samodahovs. Spēlē kā vienmēr – bez pūlēm. Eleganta meistarība piemīt šim aktierim, jo, neko nekad nepārspīlējot - vai tā būtu jūtu pasaule vai ārējais lomas zīmējums – ,viņš vienlaikus gudri akcentē tēlojamā rakstura īpatnību. Īsts lamzaks, piemēram, ir viņa Ļova, tādu paši ebreji sauc par “zilzeķi”, bez mātes nudien tikai zinātnes takās prot uz priekšu mīties, bet pēkšņi, raug, kāda mierīga un nelokāma spēja izlemt slēpjas Ļovā, kad viņš saprot, ka grib dzīvot nevis ar mātes atrasto meiteni, bet ar savu mīļoto sievieti. Šo lugas diktēto pavērsienu Samodahovs atklāj kā visdziļāko īstenību par tiem nereti sastopamajiem vīriešiem, ko mēdz saukt par “mīkstčaulainajiem inteliģentiem”: pārliecībā viņi ir nelokāmi.

Pilnīgs pretstats Ļovas tēlam ir Viktors, ko spēlē Viktors Jancevičs. Viņa padomju armijas virsnieks parādās uz skatuves kā topošais dzīves saimnieks. Var teikt arī citādi: šis brašulis ir, kā tolaik teica - жлоб. Ar šā tēla esamību Ludmila Uļicka pieskaras, tieši – pieskaras, antisemītisma tēmai, ko atrisina, kā jau pieskārienam tas ir raksturīgi, ātri un maigi. Aktieris turpretī tver to ciešāk, un tieši tāpēc, ka viņa veidotais tēls ir prastāks par lugā prezentēto, izrāde mums atgādina, cik ļoti “ismi” zeļ neizkoptības augsnē.

Bet mīlošā sirds var uzveikt visu. Brīnišķīgu Soņečkas tēlu sniedz skatītājiem Irina Kešiševa. Būtībā viņa spēlē to Soņečku, kuras vārdā Uļicka nosaukusi vienu no saviem pirmajiem prozas darbiem, to, kurš 1994.gadā ticis apbalvots ar prestižo Francijas Mediči balvu. Krievu meitene, kas tikusi audzināta ebreju ģimenē un kura tikai tagad, lugas darbībai ritot, uzzina, ka ir krieviete. No viņas un Viktora tātad arī tiks gaidīts mazais Veniamīns, kam vecmāmiņa būs Esfira, tante – Esfiras masa Jeļizaveta, kuras inteliģento, maigo, vientulībai par spīti, harmonisko tēlu atveido aktrise Žanna Lubgāne, bet onkulis -Soņečkas uz pāris stundām apprecētais vīrs Ļova.

Tā beidzas šis stāsts par ikdienišķi neikdienišķo esību: dzīvot ar pārliecību mīlestības varenībai, dzīvot ar uzticību cilvēkam. Ja Daugavpils teātris var atļauties, tam jāved šī, kā arī citas savas labās izrādes uz Rīgu. Latviešiem būtu bijis prieks tās skatīties. Tikai viena piezīme: izrāžu programmiņām arī jābūt; pati dzirdēju skatītāju sakām- vai cik žēl, ka nezinām šīs aktrises vārdu (runa bija par Irinu Kešiševu).

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt