Valda Čakare 22.01.2014

Laipni lūgti gaismotāju klubiņā

Žurnāla „Rīgas Laiks” divdesmit jaunības gadu atzīmēšanas festivāla vērienīgajā programmā pērngad tika iesaistītas vairākas mūzas, tostarp arī teātra mūza. Kopš projekta „Gaismotāji” 12. novembra pirmizrādes Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pagājuši jau vairāki mēneši un parādījušies vairāki savstarpēji teju vai diametrāli pretēji viedokļi, kuriem „kroders.lv” aicināja mani pievienot arī savējo. Sanāca kaut kas līdzīgs vēlīnam skatam no malas, jo nepiederu „Rīgas Laika” lasītāju lokam. Bet – kā gaišredzīgi ierakstīts žurnāla reklāmas lapā – mūs zina arī tie, kas nelasa vispār.

Izrādes programma teic, ka iestudējuma idejas autors ir Arnis Rītups, kurš arī veidojis tekstu sadarbībā ar Uldi Tīronu un Inesi Zanderi. Par teksta mugurkaula skriemeļiem savukārt kalpo intervijas ar literātiem, mūziķiem, zinātniekiem, filozofiem un citām ievērojamām un ne tik ievērojamām personībām, kuras piesaistījušas žurnāla uzmanību. Spēlējoties ar dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem notikušo sarunu fragmentiem, tapis tāds kā „Rīgas Laika” portrets interjerā, kur lielāka loma nekā iepazīstināšanai ar izdevuma saturu ir iepazīstināšanai ar stilu, bet stils, pārfrazējot grāfa de Bifona nemirstīgo izteikumu, ir žurnāls pats.  

Teātra radītais „Rīgas Laika” vizuālais tēls pat ļoti piestāv tam, kas reklāmas rindkopās rakstīts par žurnāla noformējumu. Proti, pretenciozais melnbaltais dizains esot iecerēts kā vēstītājs par prasīgu māksliniecisko un profesionālo stratēģiju. No kino ļaudīm rekrutētā režisore Anna Viduleja un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Breže šo melnbaltā principu konsekventi īsteno vides, gaismu un apģērbu krāsu paletē, bet aktieri – kontrastiem bagātā spēles stilā, kur iekšupvērsts psiholoģisms sadzīvo ar grotesku pārspīlējumu.

Regīna Razuma, Kaspars Znotiņš un Kristīne Krūze izrādē „Gaismotāji” // Foto – Ansis Starks

 „Rīgas Laiku” izrādē personificē intriģējošs aktieru tercets, katram dalībniekam iezīmējot žurnāla sejā savu, atšķirīgu vaibstu: Kristīne Krūze iemieso „Rīgas Laika” naivi juteklisko „es”, Regīna Razuma – izsmalcināti racionālo, bet Kaspars Znotiņš – dēmonisko. Balti izoderētajā spēles telpā viņi ienāk, ģērbušies melnā (vien Krūzes tērpam balta apkaklīte un aproces), līdzi kā portfeļus/diplomātus vai mūsu laikos jau drīzāk – planšetdatorus nesot gaismas ķermeņus, kas izplata bezpersoniski zilganbaltu starojumu. No tiem iespējams salikt kopā ko līdzīgu galda virsmai, uz kuras kā anatomikumā var nostiept un preparēt sarunas biedru, tos var izmantot kā prožektorus, kas tiek spīdināti sejā intervējamai personai, tie var iezīmēt uz grīdas spožus laukumus vai pēkšņi izraut no nezināšanas vai nebūtības tumsas cilvēka seju. Tumsai gan ir arī tīri tehniska funkcija – atdalot dažādā pakāpē un fokusā izgaismotās ainas citu no citas, tā darbojas kā montāžas šķēres.

Izrādes nosaukumā ietvertā metafora nolasāma jau pirmajā aktieru uznācienā. Gaismotāji... Nu, protams, tie, kas uztur saikni starp 18. gadsimta apgaismes domātājiem, sabiedrības izglītotājiem, racionālu risinājumu atbalstītājiem un mūsdienu pasauli, kurā indivīds savu gaismas „portfelīti” var spīdināt, cik uziet, vienalga nonāks turpat, kur parasti, proti, pie apnicīgi neatbildamā jautājuma par dzīves jēgu.

Imitējot intensīvus atbildes meklējumus, aktieri nemitīgi mainās lomām, no intervējamiem kļūstot par intervētājiem, no vīriešiem par sievietēm, no ironizētājiem par ironijas objektiem, no agresoriem par agresijas upuriem, no iekšēji vienotām individualitātēm līdz sašķeltām būtnēm, kuru sašķeltība materializējas divu ķermeņu brīžam sinhronās, brīžam tīši nesaskanīgās kustībās. Slīdēšana cauri un pāri dzīvēm un dažādiem cilvēciskiem tipiem rada impresionistisku iespaidu ņirbēšanu, kurā vienu polaritāti veido rezignācija par laika zūdīgumu, otru – gargantijiska apetīte uz visu, ko no dzīves var paspēt paņemt. Žurnāls tēlojas kā tāds hameleons, kas maina savu identitāti amplitūdā no septiņpadsmitgadīgas meitenes līdz viedam filozofam.

Turklāt – izrādei ir arī turpinājums ārpus teātra. Savā ziņā tā veicina „Rīgas Laika” lasītāju loka paplašināšanos, jo programmā ietvertais izrādē izmantoto interviju saraksts vedina ieskatīties žurnāla arhīvā, lai ieraudzītu aiz runātajiem vārdiem, kas izrauti no oriģinālā konteksta, konkrētus cilvēkus un saklausītu viņu balsis – klasiskās filoloģes Ināras Ķemeres kvēli aizrautīgo vai postmodernās domas kopēja Ričarda Rortija kašķīgo intonāciju.

No izrādes „Gaismotāji” // Foto – Ansis Starks

Miniatūrajā, pusotru stundu ilgajā uzvedumā no formas viedokļa viss šķiet asprātīgi un loģiski atrisināts un rada vēlēšanos Annu Viduleju arī turpmāk sastapt kā teātra režisori, bet – izrādes laikā neatstāj sajūta, ka te kāds blefo. Spriežot pēc tekstiem – pats „Rīgas Laiks”, kurš, izlikdamies gana atvērts, lai visus interesentus aicinātu savā klubiņā, patiesībā sajūtas elitārs un klusi ķiķina saujā par tiem, kuri ņem nopietni pseidodziļdomīgos pārspriedumus par dzīves jēgu vai to, kā ir – būt mirušam. Teātra maigā ironija par žurnāla centieniem sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem „lietu kārtībā” neko daudz nemaina, bet skatītājam izrādes laikā tiek dota iespēja lauzīt galvu, vai tas, kas viņam tiek vēstīts, kaut kas ir un, ja tas kaut kas ir, tad kas tas ir. Gribētāju netrūkst – biļetes izpārdotas jau ilgu laiku uz priekšu, un izrādes laikā valda mēms klusums, kas liecina par uzmanību pret spēles laukumā redzamajām norisēm. Dažs labs gan žāvājas, bet tas visticamāk ir no gaisa trūkuma Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē.

Drukāt 

Atsauksmes

  • normixn 22.01.2014

    asprātīgi, bravo. vien tas tercets mulsina (poēzijas forma). trio?

  • guna_k 23.01.2014

    Paldies par "pēkšņi izraut no nezināšanas vai nebūtības tumsas cilvēka seju". Tāda izrāde ar mēmo klusumu tomēr ir bijusi? Man jau likās, ka tā ir tāda pilsētas leģenda.
    Gan ģenerālmēģinājumā, gan vēlāk, kad redzēju to otrreiz, skatītāji smējās ļoti daudz, lasot žurnālu vienatnē, nemaz nevar uzzināt, ko citi tur saprot, par ko nāk smiekli. Tādā nozīmē izrāde ir dāvana redakcijai - kolektīva žurnāla lasīšana (kā teiktu A.H.).

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt