Silvija Radzobe 04.03.2014

„Triumfa arkas” problēmas

Valmieras teātrī iestudējot Ērika Marijas Remarka romānu Triumfa arka, Varis Brasla otrreiz savā radošajā biogrāfijā atgriežas pie slavenā un Latvijā iemīļotā autora daiļrades. Viņa uzvedums Trīs draugi (2006) bija pārliecinošs gan veiksmīgā darba ar jaunajiem, tolaik mazpieredzējušajiem aktieriem dēļ, gan tāpēc, ka režisoram nevainojami izdevās skatuves valodā pārradīt šī rakstnieka romāniem nemainīgi piemītošo žanru – detektīva un melodrāmas krustojumu. Šoreiz iespaidi, ko guvu, noskatoties Triumfa arkas viesizrādi Rīgā – M. Čehova Krievu teātra lielajā zālē –, vairāk signalizēja par problēmām: daļēji pārvarētām, nepārvarētām, varbūt – arī pat neapjaustām.

Galēji neveiksmīga šoreiz bijusi režisora sadarbība ar mūsu scenogrāfijas jauno zvaigzni – Reini Suhanovu. Var jau būt, ka scenogrāfija, kas paredzēta mazajai zālei, uzlikta uz lielās zāles skatuves un slikti izgaismota, objektīvi tiek deformēta. Taču vides deformāciju nedrīkst pieļaut tik lielā mērā, lai scenogrāfija pārvērstos par karikatūru. Skatuvi uz pusēm dala siena, aiz kuras, kad slīdoši atveras durvis, atklājas cita telpa. Brūni krāsotās sienas augšējo daļu veido, kā šķiet pēc ieceres, vitrāžoti logi, kuri tiek izgaismoti tā, ka atgādina viegli sakrunkojušos plastmasas galdautu. Katrā pusē durvīm, kas ierīkotas sienas centrā, pa vienam pagraba lodziņam: kad mums tiek piedāvāts iedomāties darbības vietas maiņu, skatuve satumst, bet no pagraba logiem zālē tiek raidīti spēcīgi prožektori – tieši skatītājiem acīs. Īstenībā no izrādes man atmiņā visspēcīgāk iespiedies tieši šis mehāniskais trīs taktu ritms, kas nemainīgā stabilitātē, radot nolemtības sajūtu, atkārtojās atkal un atkal – tumsa, pusgaisma, spilgtie prožektori. Tumsa, krēsla (skatuvē), prožektori. Kaut kādas variācijas radīja vien Emīla Zilberta sentimentāli domīgais muzikālais motīvs – dažkārt tas atskanēja tumsā, dažkārt pustumsā.

Varis Brasla ir profesionāls kinorežisors, kurš, protams, labi pārvalda kadru montāžas tehniku. Viņš ir arī dramatizējuma autors, un izrādes literāro materiālu veidojis kā sīku epizožu virteni, taču aplami izvēlētās montāžas šķēres – pagraba prožektori – šoreiz nevis palīdz jēdzieniski savienot dažādās telpās notiekošās norises, bet sadrumstalo tās vēl vairāk.

Režisora un scenogrāfa kopdarba neveiksmi apliecina arī dīvainās kastes. Tās atgādina mīkstās mēbeles, jo varoņi uz tām sēž, arī guļ. Bet ne tikai. Kastes uz skatuves ir četras vai pat sešas; aktieri, paceļot to vākus, izņem dažāda izmēra tukšas glāzes un imitē alkoholisku dzērienu lietošanu. Pudeļu nav, tātad jāsaprot, ka kastē kāds ir nolicis jau pielietas glāzes? Varētu uzdot vēl daudz līdzīgu, šķietami ironisku, bet būtībā pamatotu jautājumu. Kaut arī skaidrs ir viens – režisoram un scenogrāfam nav izdevies skatuves valodā pārtulkot Remarka varoņiem tik būtisko bohēmisko piesaisti alkoholam, kurā tie izmisīgi mēģina remdēt savas skumjas un vientulību. Šī stipro dzērienu lietošana drīzāk atgādina pretalkohola propagandu – dzeršana ir ne tikai kaitīga jūsu veselībai, bet arī smieklīgi izskatās. Žēl aktieru. Un arī Remarka, protams.

Raviks – Mārtiņš Liepa, Medmāsa – Ieva Puķe // Foto – Matīss Markovskis

Vēl viens, iespējams, labi iecerēts, bet neveiksmīgi risināts telpas aspekts saistās ar teritoriju aiz sienas, kura kļūst redzama, paveroties durvīm. Dibenplānā vīd slimnīcas gulta, pa durvīm iznāk medicīniskais personāls baltos halātos – Vizmas Kalmes un Ievas Puķes tēlotās māsiņas, Mārtiņa Liepas un Kārļa Freimaņa atveidotie ārsti – Vēbers un Raviks. Tas ļautu secināt, ka durvis ved uz slimnīcu, kurā nelegāli operē vācu bēglis Raviks. Taču pretrunā ar skaidri definēto slimnīcas vidi ir aina, kad palāta pārvietojusies arī uz proscēniju – te uz kopā sabīdītām kastēm guļ nelegālā aborta upuris Martas Līnes Lisjēna, ar kuru Ravikam ir garš iejūtīgs dialogs, bet viņas suteneram Bobo, šajā lomā Kaspars Zāle, neveikls seksuālās uzmākšanās mēģinājums. Toties aiz sienas tiek spēlēta arī mūzika, atskan dziedāšana, uz durvīm tiek projicētas Elīnas Vānes Žoannas un Tālivalža Lasmaņa nacista Hākes melnās ēnas. Taču radīt, iespējams, iecerēto efektu, ka siena šķir realitāti no atmiņām/iedomām/fantāzijām, neizdodas, jo konkrētības ir pārāk daudz un tā ir nekonsekventa, bet ēnu – pārāk maz, un tām neizdodas kļūt par mākslas tēlu, jo tās paliek vienīgi runājošu ilustrāciju līmenī. Pie tam, ja vienojamies, ka uz skatuves redzamais arī kaut ko nozīmē, tad negribot nonākam pie absurda secinājuma, ka Ravika uztverē mīļotā Žoanna un spīdzinātājs hitlerietis Hāke ir vienādi viņa biogrāfijas fakti, jo tikai šie tēli tiek projicēti, turklāt abi – kā melnas ēnas.

Izrādē nodarbināts plašs aktieru ansamblis – pavisam četrpadsmit mākslinieku. Varbūt tas skanēs nežēlīgi, bet daļa no viņiem diez vai izrādei ir vajadzīgi; ja to nebūtu, nevaru iedomāties, kas mainītos. Daudzi aktieri skatuvē uznāk – no kulisēm, nevis no sava tēla dzīves. Par kuru reālistiskā izrādē, pie kādām pieder arī šis uzvedums, aktieriem jārada priekšstats, tāpat kā viņiem būtu jārada priekšstats par konkrēto raksturu. (Tas galu galā ir viņu profesionālais pienākums.) Protams, par aktieru iesaistīšanu, precīzāk, piesaistīšanu uzvedumam galvenais atbildīgais ir režisors. Un tomēr – vai tad aktieriem nav jāatbild savā darbā gluži ne par ko?

Raviks – Kārlis Freimanis, Žoanna – Elīna Vāne // Foto – Matīss Markovskis

Daži aktieri rada konkrēta rakstura aprises arī epizodiskajās lomiņās. Piemēram, starp Janusa Johansona restorāna šveicaru Morozovu un Kārļa Freimaņa Raviku (citā sastāvā šo lomu spēlē M. Liepa) nodibinās tas Remarka romāniem raksturīgais atturīgi slēptais, bet nepārprotamais vīriešu biedriskums, solidaritāte, kas palīdz izturēt grūtos laikus. Baibas Valantes vecmāte, kura veic kriminālos abortus, ir ne tikai naudaskārīga noziedzniece, kas bezsirdīgi iedzīvojas uz nelaimīgu meiču rēķina, bet ļauj nojaust arī sarežģītākus pārdzīvojumus, kad krīt pašaizsardzības maska – varbūt pat vieglu nožēlu. Patiesa ir vitalitāte un naivā sirsnība, ar kādu Marta Līne tēlo sutenera un klientu izmantoto Lisjēnu. Taču Ģirts Rāviņš (Policists), Kārlis Neimanis (Aktieris), Ieva Puķe (Medmāsa), Kaspars Zāle (Bobo), Juris Laviņš (Verdenas saimnieks) šoreiz dežūrē – flegmātiskāk vai drudžaināk, atkarīgā no sava temperamenta. Vizma Kalme intriganti un ziņotāju māsu Eižēniju, manuprāt, spēlē pārāk deklaratīvi – kā viennozīmīgi aprobežotu un kašķīgu sievieti. Tālivaldim Lasmanim, protams, nesagādā grūtības eleganti notēlot Hākes apreibuma stāvokli, pat nemēģinot šai tēlā iezīmēt kādas līnijas no asinskāra spīdzinātāja. Bet varbūt tik mikroskopiskās epizodēs tas nemaz nav iespējams.

Neviļus nāk prātā kāda cita šī teātra izrāde – Zojas dzīvoklis –, kur vismazākā bezvārdu lomiņa bija obligāti nepieciešama, kā nots konkrētā laikmeta atmosfēras mūzikā. Triumfa arkā diemžēl nav ne laikmeta, ne attiecīgi arī – tā mūzikas, kaut gan Remarka romānā laikmets pat ļoti emocionāls. Ir sācies Otrais pasaules karš. Parīze sastingusi bailēs no gaidāmās nacistu okupācijas. Pilsētu pārpludina bēgļu straumes kā no Vācijas, tā citām nacisma un fašisma skartajām zemēm, piemēram, Itālijas, kas ir Žoannas dzimtene. Valda nomāktība, bezcerība, nenoteiktība. Jo īpaši nelegālo imigrantu dzīvē, kur ik mirkli draud arests un izraidīšana. Taču par spīti tam, kā tēlo Remarks, cilvēki alkst dzīvot, dzimst mīlestība, kas ir īpaša, jo ik mirkli apdraudēta.

Starp galvenajiem varoņiem – Elīnas Vānes itālieti Žoannu un Kārļa Freimaņa vācieti Raviku – jūtas rodas, šķiet, visnepiemērotākajā brīdī, kad vīrietis svešo sievieti izglābj no pašnāvības mēģinājuma. E. Vānes tēlojums lomas sākuma daļā ir visai pārliecinošs, tajā jūtamas pat jaunas nianses: klusināta kautrība, paniskas bailes palikt vienai, bērnišķīga bezpalīdzība. Arī K. Freimanis te ir patiess – gan lietišķi darbojoties, lai sievieti pasargātu no izmisuma, dodot tai pajumti, gan rūpējoties par viņas iztikas līdzekļiem, iekārtojot darbā par dziedātāju restorānā. Taču intīmāka rakstura jūtas starp Raviku un Žoannu izrādē nenodibinās, kaut arī aktieri savām lomām šķiet pat ļoti piemēroti. Kādēļ tā? Ja K. Freimanim šī nav pirmā lielā loma, tad pirmā loma mīlētāja ampluā gan. Tātad trūkst pieredzes. Turklāt aktierim nepiemīt liesmains temperaments, drīzāk rezonējošs. Bet tas nenozīmē, ka mīlestību nevar nospēlēt, tikai tas droši vien jādara kaut kā citādi, caur netiešām, slēptām, bet nepārprotamām reakcijām, no aktiera savdabības izejot. Bet šis savs ceļš nav atrasts. Varbūt kaut kādā mērā arī ir, taču to pilnībā noārda partneres E. Vānes spēle izrādes otrajā daļā. Aktrise tik nevaldāmi temperamentīgi spēlē koķetēriju, tik pilnīgi neredz savu partneri, ar kuru taču viņai jāspēlē viena tēma – mīlestība, ka burtiski sabradā Ravika tēlotāja tikko kautri dzimstošo jūtu aizmetņus. Bez tam šķiet, ka aktrise, protams, sadarbībā ar režisoru, ir pārāk zemu novietojuši Žoannu sabiedrības sociālajā hierarhijā. Protams, Žoanna nav nekāda svētā tikumības priesteriene, taču gluži prostitūta arī nē.

Keita – Anna Putniņa, Raviks – Mārtiņš Liepa // Foto – Matīss Markovskis

Taču gluži bez Remarka smeldzes un vitalitātes alkām izrāde neatstāj, pateicoties Annas Putniņas spēlei Keitas lomā. Aktrisei atvēlēti divi dialogi ar K. Freimaņa Raviku. Tas izrādās pietiekami, lai atklātu skaistās, bet nolemtās, jo smagi slimās sievietes surdinēto mīlestību pret Raviku, entuziasmu katru viņai atvēlēto mirkli, kuru skaits nepielūdzami sarūk, izdzīvot ar pilnu elpu. Annas Heinrihsones izsmalcinātie kostīmi, aktrises dziļā, niansētā balss, slaidais lokanais stāvs ir tik pievilcīgi, ka gluži vai kliedz uz debesīm par likteņa netaisnību, kā arī rada pārliecību, ka Ravika īstajai sievietei bija jābūt Keitai, nevis Žoannai. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Pingvīne 06.03.2014

    Vismaz tajā Remarka romāna versijā, kuru es savulaik lasīju, Žoanna Madū bija rumāniete, nevis itāliete.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt