Valda Čakare 08.04.2014

Spīdola un četri malēnieši

Džilindžera jaunākais iestudējums uz Dailes teātra lielās skatuves, kā jau gadu gaitā ierasts, ir kārtējā spēle ar kultūras klišejām, šoreiz – adresēta tiem, kuri zina, kas ir Bītli, „Karnevāla nakts”, Raimonds Pauls un Ģirts Ķesteris seriālā „Ugunsgrēks”. Pieredze rāda, ka šādas spēles ir visai droša kārts – skatītājs vienmēr var atrast iespēju papriecāties par sevi: „Ahā, es zinu, no kurienes tas ir!” Džilindžera izrādē iemeslu papriecāties par sevi netrūkst. Gribētos papriecāties arī par izrādi, bet – kaut kas tā kā traucē.

Ērika Emanuela Šmita luga „Milēdija” pati ir balstīta atkal satikšanās priekā, jo par pamatu tai kalpojis Aleksandra Dimā nemirstīgais romāns par trim musketieriem. Luga šķiet vienkārša kā linu palags, līdz ar to – potenciāli labs materiāls kases gabala taisīšanai. Centrā noslēpumaina, barokāli krāšņa varone – avantūriste, indētāja, kardināla Rišeljē spiedze un neatvairāmi pievilcīga sieviete, ko autors asociē ar pašu dzīvi, bet apkārt – pulks satrakojušos vīriešu, kuriem ar slepkavīgo skaistuli kārtojami katram savi, bet būtībā vieni un tie paši (dāmas seksuālās pievilcības bedrē kritušu upuru) rēķini. Kaut kur perifērijā vīd laikmeta sociālais konteksts ar ķīviņiem starp katoļiem un protestantiem.

Izrādes veidotāju komanda ir tik pazīstama un „pēc definīcijas” labi sastrādājusies, ka dalībnieku uzskaitījums šķiet gandrīz vai lieka uzbāzība. Protams, Džilindžera jaunajam uzvedumam ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas kostīmi, protams – Kārļa Lāča mūzika un Ingas Krasovskas horeogrāfija. Melnbaltā domino vide ar augstām kāpnēm, pārbīdāmām platformām, aizslietņiem, gobelēniem un gleznu reprodukcijām ar vīnogām, medījumiem un vīna krūkām mainās kā uz burvja mājienu. Viens darbības personas žests – un iedegas vai nodziest sveces, gaisā uzšaujas uguns strūklas vai pils grīdas mozaīka pārvēršas zaļā zālītē. Savā ziņā šīs pārvērtības var uzlūkot kā ironiski parodisku atsauci uz franču absolūtisma laika galma teātru lielisko aprīkojumu, kurā tika izmantoti visi itāļu renesanses laikmeta sasniegumi specefektu radīšanā.

Kārļa Lāča oriģināli sacerētās un aranžētās mūzikas pavadījumā risinās asprātīgi horeografēti dekoratīvi kautiņi starp disciplinētajiem tādā kā safari stilā ģērbtajiem kardināla gvardiem, kurus atveido Gints Andžāns, Dainis Grūbe un Mārtiņš Počs, un apšļukušās džinsa auduma biksēs un t-kreklos ietērptajiem plebejiskajiem musketieriem. Aktieri dejo saskanīgi, īpaši izceļas Gints Andžāns ar savu spēju efektīgajām kustībām piešķirt viegli ironisku niansi. Teju trešo daļu no trīs stundu garās izrādes laika aizņem dziesmu repertuārs, kas par spīti kaleidoskopiskumam kultūru ziņā – „Hey, Jude!”, „Пять минут”, „Champs Élysées”, „Es mīlu tevi tā, kā priede aug...” u.t.jpr. – galu galā ļauj izkristalizēties latviešu nacionālajiem arhetipiem. Tie, kā liekas, ir iebūvēti arī izrādes pamatā.

Portoss – Aldis Siliņš, Aramiss – Intars Rešetins, d'Artanjans – Gints Grāvelis, Atoss – Lauris Dzelzītis // Foto – Gunārs Janaitis

„Mēs esam brāļi Ilmāri”, braši dzied musketieri – Laura Dzelzīša Atoss, Alda Siliņa Portoss, Intara Rešetina Aramiss un Ginta Grāveļa d’Artanjans. Šī dziesma trāpīgi raksturo to sabiedrības daļu, ko varētu dēvēt par mūsdienu malēniešiem, respektīvi, cilvēkiem, kuri nespēj aptvert dabas un sabiedrības likumus un saprast pasauli tās sarežģītībā. No dziesmas šķiet atvasināts arī musketieru tēls. Pirmkārt, izspokoti ar plānprātīgām parūkām – d’Artanjans ar rudām krēpēm Solvitas Āboltiņas stilā, Atoss ar „grebeni” un tetovētiem deniņiem, Portoss ar ūsām, kuras kompensē matu rotas pieticību, bet visradikālāk mākslinieciskā izdoma skārusi Aramisu, kam pāri acīm karājas blondu ilgviļņu sprogas. Otrkārt, musketieri demonstrē ne tikai laisku apšaubījumu pastāvošajai kārtībai, bet arī apdullinošu kolektīvās vientiesības paraugu. Dažādās valodās aurojot savu devīzi „Viens par visiem, visi par vienu!”, viņi priecīgi iesaistās kautiņos, lai sistemātiski dabūtu pa muti un uzsāktu projektus, kuros viss tiešā un pārnestā nozīmē izrādās tik dārgs, ka nekas cits neatliek, kā iet mājās. Liekas, Džilindžeram līdz ar mērķtiecīgu romantisko varoņu degradāciju padomā bijusi (ja vispār kaut kas konkrēts bijis padomā) arī atsaukšanās uz patlabanējo Latvijas sabiedrību, kur vientiesība tiek uzlūkota par drošāko izdzīvošanas stratēģiju.

Pa „muļķa laišanas” līniju ar musketieriem konkurēt var vien Ģirta Ķestera kardināls Rišeljē, kurš no „Ugunsgrēka” Fēliksa aizņēmies familiāru „čomaka” uzvedības stilu un izglītības neapgrūtināta cilvēka valodas izteiksmes veidu – „kas ta i”, „i gudra”, „biskuc’ gribas gan” u.tml.

Savukārt Agnese Zeltiņa Milēdijas lomā ir dzīvs piemērs tam, ka aktrises profesionālā un biogrāfiskā pagātne eksistē kā viņas tiešās skatuves klātbūtnes paplašinājums. Šķiet, izvēloties tēlotāju Milēdijas lomai, biogrāfiskais aspekts Džilindžeram nav bijis mazsvarīgs. Režisors ņem vērā, ka skatītājs uz izrādi nenāk kā balta lapa, bet gan ar iepriekšējām zināšanām un pieņēmumiem, kuri var būt saistīti tiklab ar aktiera līdzšinējo profesionālo darbību, kā ar viņa dzīvi ārpus teātra. Dzeltenās preses interese par Agnesi Zeltiņu radījusi viņai aktrises-pasaules pilsones-modeles, pēdējā laikā – arī rotu mākslinieces-juvelieres un tādas sievietes tēlu, kurai ir sarežģīta privātā dzīve. Šis apstāklis uz teātri var atvilināt arī tādu publiku, ko citādi teātrī neiedabūsi. Tātad aktrises iesaistīšana vērienīgi iecerētajā izklaides projektā kalpo kā komerciāla taktika. Bet plaši apspriestas un no morāles viedokļa kritizētas slavenības gestus ir noderīgs ne tikai teātra kasei, bet arī izrādes titulvaronei Milēdijai, kura (saskaņā ar autora viedokli) pēc dabas nemaz nav slikta. Viņai vienkārši dzīvē gadījusies sliktās meitenes loma. Jāpiebilst – 21. gadsimta smalko aprindu folklora vēstī, ka tieši sliktās meitenes dzer šampanieti.

Lēdija Vintere – Agnese Zeltiņa, Kardināls Rišeljē – Ģirts Ķesteris // Foto – Gunārs Janaitis

Kā zīme šādam 21. gadsimta fenomenam Agnese Zeltiņa ir ideāli atbilstīga. Kā lomas atveidotājai viņai varbūt nepiemīt Milēdijai tik būtiskā bīstamā un reizē valdzinošā neparedzamība, taču piemīt paškontrole, aristokrātiska atsvešinātība no apkārtējās vides un patīkams balss tembrs. Augstpapēžu apavi un pieguļošie, no dažādu laikmetu stiliem kombinētie apģērbi slaido augumu dara majestātiski cēlu un liek musketieriem viņai blakus izskatīties kā neciliem sprīdīšiem. Mizanscēnas, kurās Džilindžers Agnesi Zeltiņu ievietojis, lielākoties ir statiskas un frontāli organizētas, tās neprasa kontaktēties ar partneriem, bet drīzāk ar mistiskiem tālumiem kaut kur aiz skatītāju zāles pēdējās rindas un pat aiz horizonta. (Trāpīgs ir Undīnes Adamaites laikrakstā „Diena” izteiktais salīdzinājums ar modeles defilēšanu uz mēles.) Turklāt mizanscēnas iekārtotas tā, ka ap Milēdiju ir daudz brīvas telpas. Tas viss dara viņu līdzīgu tādai kā sabiedrības aizkulišu Spīdolai, kura rada par sevi iespaidu kā par minamu mīklu un provocē intrigas. Arī vīriešus valdzina vairāk nekā Laimdota – Dārtas Danevičas piemīlīgā biksīšu vicinātāja Konstance Bonasjē vai Ievas Segliņas spriganā vellata Ketija – Milēdijas kalpone, kurai piemīt dīvaina spēja ar skatienu pārbīdīt mēbeles un iededzināt vai nodzēst uguni.

Ērika Emanuela Šmita luga beidzas ar Milēdijas nāvi un viņas mazā dēla Mordona solījumu māti atriebt. Taču Džilindžera izrāde ar Milēdijas sodīšanu (nosmacēšanu, musketieriem braši sakrītot dāmai virsū un uzmaucot viņai galvā plastmasas iepirkumu maisiņu) vēl nebeidzas. Režisors izrādei pievienojis epilogu – ainu no nākotnes, kurā dēla dotais atriebības solījums tiek piepildīts. Mordons, ko spēlē Markuss Rodrigo Rozentāls, ar automātu knaši apšauj vecuma nevarības skartos musketierus, kad tie, uz spieķīša balstīdamies, steberē pāri skatuvei. Morāle sanāk tāda plakana (kā jau morāle) – ar daiļām dāmām jokot nedrīkst, lai ko viņas metaforiski apzīmētu. Taču ironiskā kārtā pirmizrādes vakarā iestudējumam papildu dimensiju piešķīra tā brīža aktuālie politiskie notikumi. Diez, vai Džilindžers būtu varējis paredzēt, ka attiecības starp Krieviju un Ukrainu iegrozīsies līdzīgi attiecībām starp Milēdiju un apkārtējo sabiedrību. Pat ja Milēdijas vairs nebūtu, vienmēr atradīsies viņas savaldzinātie (lasi – nohipnotizētie), kā puritānis Feltons, un viņu mīlošie, kā Mordons. Turklāt viens no Milēdijas ietekmīgākajiem upuriem – Jura Žagara virtuozi parodētais mīlnieks lords Bakingems – ar pliko pauri un nokarenajām melnajām ūsām tik ļoti atgādina ukraiņu kultūras ikonu Tarasu Buļbu.

Lords Bakingems – Juris Žagars // Foto – Gunārs Janaitis

Izrādē piedalās plašs tēlotāju ansamblis, arī mazās lomās nodarbināti talantīgi aktieri no solistu „ceha” – Lilita Ozoliņa, Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš, Marina Janaus, Lauris Subatnieks, kuriem ļauts vien epizodiski iekļauties Džilindžera izklaides megaprojektā.

Robeža starp farsu un grotesku no vienas un māžošanos no otras puses mēdz būt smalka kā mats. „Milēdijā” šī robeža vienā gabalā tiek šķērsota turp un atpakaļ. Brīžos, kad absurdajiem pekstiņiem izdodas ietrāpīt publikas individuālajās un kolektīvajās asociācijās, kļūst pat diezgan jautri. Iespējams, tas ir pietiekami, lai uz jautājumu, vai šādiem ne gluži mērķtiecīgu parodiju demonstrējumiem ir jēga, atbildētu kardināla Rišeljē vārdiem: „Biskuc’ varbūt i.”

Drukāt 

Atsauksmes

  • ES 10.04.2014

    Lai arī man izrāde ļoti nepatika, Valdas recenzija man ļoti patīk

  • Paldies Valdai Čakarei 10.04.2014

    Paldies Valdai Čakarei par šo recenziju, jo mūsdienās jau bezgala reti kādu sakarīgu teātra izrādes recenziju var izlasīt. Paldies.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt