Ilze Kļaviņa 24.04.2014

Andi Strod, tas Tu?

Jaunas producentu apvienības Pigeon Bridge jaunā izrāde „Endij Vorhol, tas Tu?” pretendē būt unikāla. Ne vien ar netradicionālo telpu augstskolas RISEBA zālē, ne vien ar tēmu (amerikāņu kulta personība Endijs Vorhols (Andy Warhol, 1928 – 1987) un formu – „izrāde = mākslas objektu izstāde” (maz teksta, maz kustību, nemaz ikdienišķas loģikas), bet arī ar izrādes marginālo nonākšanu pie skatītāja. Producente Zane Estere-Gruntmane elektroniskā sarakstē apliecina, ka tālākā izrādes dzīve būs citās vidēs, pilsētās un telpās, un tas būs citādāks piedzīvojums arī skatītājam. Tātad iespējams arī, ka trīs izrādes aprīlī bija vienīgās, kurās skatu uz amerikāņu popartu izteica Kristīnes Vītolas režijas grupa.

Lai arī pieminētā vienreizējība piešķir performancei tai pienākošos pretenziju palikt vēsturē kā īpašam notikumam, tomēr jājautā, vai, piesakot spilgtu tēmu, interpretiem pieticis spilgtuma? Izrāde – izstāde, kurā apspēlēti seši 20. gadsimta 60. – 70. gadu kanoniski mākslas fakti – Roberta Morisa „Bez nosaukuma”, Jozefa Boisa „Kā izskaidrot glezniecību mirušam zaķim”, Dena Flavina „25. maija diagonāle”, Endija Vorhola „Merilina Monro”, Filipa Glāsa, Roberta Vilsona „Einšteins pludmalē” un Roberta Smitsona „Ēnas spogulis”, - cenšas tos izspēlēt dažādās skatuviskās formās. Uzpērkoši drosmīgi, ka režija pasludinājusi noslēpumaino tukšumu kā izpētes objektu, citējot Endiju Vorholu: „Ja kāds grib uzzināt visu par Endiju Vorholu, vienkārši jāpaskatās uz audeklu virsmām, manām filmām un mani, un tur es esmu. Tur aiz tā visa nekā nav.”

Izrāde it kā meklē atbildi tam, kas „tur aiz visa nekā” tomēr ir, bet jautājums šķiet pāradresēts skatītājiem. Pūles mākslinieciski restaurēt atmosfēru, transcendentālo sajūtu, kurā dzimuši minētie mākslas darbi, ir acīmredzamas. Tiek demonstrētas atsevišķu mākslas darbu reminiscences, taču izrāde tīksminās ap šedevru oreolu, bet neveido nekādu patstāvīgu komentāru, tikai, iedvesmojoties no amerikāņu mākslas lauka, radoši padzīvojas pa to. Izsmalcināti piemeklēta galvenā atveidotāja ārējā līdzība, klāt ir arī klēpja sunītis, trusis, dažu faktu citāti no Vorhola dzīves. Tiek iemiesota nojauta par programmatisko tukšumu kā neizskaidrojamu, taču brīnumainu dimensiju.

No izrādes "Endij Vorhol, tas Tu?" // Foto – Inga Plūme

Kompozicionāli izrāde ir estētiska kolāža, katrs elements nostrādāts „fiziski tīri”. Melnajā laukumā priekšmeti tehniski viegli parādās un pazūd it kā paši no sevis - kā cilvēki, tā objekti. Noteicoša ir telpa, kurā izveidota nereāla noskaņa, tās veidošanā uzteicams scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa, muzikālā noformējuma veidotāja Matīsa Runtuļa, gaismas mākslinieka Jāņa Sniķera darbs. Telpas piepildījums ar sinhronām norisēm, kurā nozīmīgas ir palēlinātas kustības, un ritmiskā aprautība pakļauj arī aktieru darbības. Aktrises Iveta Pole un Jana Čivžele ir ievietotas tik reglamentētos žestos, ka rada gaužām mehānisku iespaidu, līdzvērtīgi dīvānam, šķīvim, telefonam u.t.t. Lai arī it visam te piemīt klātbūtnes enerģētikas piesātinājums, taču nemaz nepiemīt emocionāla atvērtība. „Mēs tā virspusēji zinām, kāds viņš ir,” Kristīne Vītola par Endiju Vorholu saka: „Tā tas arī ir – viņš ir virspusējības karalis, kas izmainīja mākslas pasauli”. [i]

Iespējams, uzburtā noskaņa ir pašpietiekama vērtība. Varam teikt paldies par mākslas vēstures atgādinājumu, bet varam paplašināt jautājumu, ko nevilšus rosina skatītāju rindā sēdošais ex hipijs – mākslinieks Andris Grīnbergs, kuram, starp citu, tagad matos sirmums un veidolā - pārsteidzošs ikdienišķums. Vai Vorhola ekscentriskais publiskais tēls bija mārketinga triks, kas pelnīja miljonus, vai mākslinieka individualitātes iekšēja nepieciešamība? Un kāda ir eksperimentālās mākslas būtība šodien, atšķirībā no vorholiskā popārta laika un Grīnberga pagājušā gadsimta 70. –tiem padomju gadiem, kad mākslas pašmērķība nozīmēja ne vairāk, ne mazāk kā sociālu sacelšanos. Būt galējam individuālistam ar ekscentrisku dzīvesveidu bija liela uzdrīkstēšanās. Šobrīd mākslas un dzīves sakarības ir pilnīgi citas, daudzveidīgas un arī ļoti, ļoti konkrētas. Katrs artefakts par to atbild pats.

„Endij Vorhol, tas Tu?” eksperiments saka, ka drīkst arī šādi paspēlēties ar tēlu destrukcijām. Vispār - spēlei obligātuma nav, un spilgtuma trūkums, iespējams, ir tikai manas gaumes jautājums. Tomēr palieku pie sajūtas, ka distance un cieņa pret objektu izrādījusies pārāk liela, tajā iestrēgusi spēja formulēt savu attieksmi. Izrāde būtībā ilustrē atsevišķus mākslas darbus, radot daudznozīmīgu un izplūdušu koptēlu.

Endijs Vorhols – Andis Strods // Foto – Inga Plūme

Un tomēr kāds pienesums šajā eksperimentā, manuprāt, ir interesants. Aktieru pieredzes paplašinājums. Visi iesaistītie aktieri publiski apgalvo, ka šī ir pilnīgi cita viņu pieredze. Kāda? Viņi atzīst, ka šis projekts bijis vērtīga izjūtu skola. Pirmo reizi uz skatuves nav jutušies spēlējam kādu konkrētu lomu. Vorhola atveidotājs Andis Strods stāsta, ka bija jāaizmirst lietas, ko izmanto, strādājot Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt aktrise Jana Čivžele uzsver, ka izrādē viņa tiešām sajutusi sevi esam vienlīdzīgu ar priekšmetiem. „Šeit tiešām es kā Jana esmu vienlīdzīga tam beņķim, prožektoram, visam – pogai, skaņai,” aktrise pauž sociālajos tīklos. [ii]

Vorholiskajā kontekstā jautājums par aktiera eksistenci ir rosinošs sazobē ar poparta būtību - anonīmas masveida reprodukcijas attēlošanu. Poparts vienlaikus parodē dzīvi (masu kultūras šablonu reprodukcija) un patērē to. Iespējams, ka izrāde iecerēta kā atgādinājums, ka patēriņa sabiedrība zaudē personības unikalitāti. Tātad, iespējams, izrādes iecere bijusi - personībai spēlēt personību, kura cenšas būt bezpersoniska (izrādes moto – „NEKĀ aiz redzamā”). Vai iecerētais ir pašiznīcināšanās akts skatītāju priekšā? Kādas ir Anda Stroda lomas atslēgas, ar kurām viņam nākas restartēt amerikāņu leģendu - personību, mākslinieku - miljonāru? Aktieris strādā tikai ar ārējo formu, veido savdabīgu dendija tēlu, „cenzdamies nebūt”, lieto melnas saulesbrilles, infantilu ķermeni, koncentrētu uzmanību un pārvietojas ārkārtīgi lēnām, ļoti trauslām kustībām, it kā katra no tām prasītu milzīgu piepūli. Nenoliedzama ir klātbūtnes sajūta, tomēr emocionālam līdzpārdzīvojumam nav vietas. No izrādes sākuma līdz galam redzamais objekts – Vorhols ir galēji atsvešināta būtne, kāds, iespējams, arī bijis amerikāņu ģēnijs, pierādāmais ir pierādīts. Aktieris ir savu paveicis, taču jautājums režisorei paliek – nu un? Šeit piebilstu, ka stila precizitātes vērtējumu, kurā neesmu kompetenta, nododu mākslas kritiķiem.

No tehniskā viedokļa, artistiem šī ir jauna pieredze. Augsta koncentrēšanās spēja savienojumā ar ārēju izpausmju minimumu. Iespējams, iekšējais NEKAS ir grūtāks kā jebkura cita loma.

No izrādes "Endij Vorhol, tas Tu?" // Foto – Inga Plūme

Pavisam atšķirīga ir Anda Stroda spēle šobrīd aktuālajā Jaunā Rīgas teātra izrādē „Dukši”, kurā viņš atveido nebūt ne leģendu, nebūt ne kulta figūru, bet lauku skolotāju Askoldu. Sajūsmina gan režisora Gata Šmita, gan aktiera darbs. Tēls izzīmēts neaizmirstami košās, dramatiskās krāsās. Novecojošos firmu zīmolos (tērpu māksliniece Keita) drēbēs tērptais, labi koptais ārējais veidols savienojumā ar vulgāra seksa atklātību un fizisku atkailinātību izrādē pārsteidz amplitūdā no izmisuma līdz infantīlai bērnišķībai. Simpātiski, ka aktieris, kurš ilgus gadus spēlējis rezonatora lomas (īpaši atceros viņa neatlaidīgo, konfliktējošo uzstājību „redz („re kā” vietā) kā saule spīd, iemācies sauli, kukainīt..” izrādē „Ziedonis un Visums”, kurā skanēja ne vien ietiepība, bet arī principiāla iespēja pastāvēt un būt atšķirīgam), nav ne kripatu zaudējis no psiholoģisko mežģīņu vīšanas prasmēm. Šķiet, Andis ir profesijas kareivis, kurš, iedams ierindā ar populārākiem amata brāļiem, uztur kopējo ritmisko soli, un, nesaņemdams godalgas un nominācijas, paliek uzticīgs Melpomenas aicinājumam. Skolotāja Askolda lomā viņš pierāda savu līdzvērtību. Ik vārds, skatiens un intonācija – mērķtiecīgs un precīzs. Iedarbīgs. Lai cik nīstams ir negatīvais personāžs, ko dzīvē satiekot es nosauktu par riebīgu, aktieris viņu cilvēciski attaisno. No četrinieka tieši Askolds ir vistuvāk dzīvnieciskajam, suniskajam, atmiņā paliekošs ar savu luncīgo kairinājumu un nogurumu no iztukšotības.

Ja man būtu jādara neiespējamais un jāsalīdzina divas lomas – Endija Vorhola reprodukcija un Askolda atveidojums JRT veidotajā stāstā par latviešu lauku dzīvi šodien, tad uzvarētājs līdzās citiem „Dukšu” aktieriem būtu Andis Strods par lomas radošu izvērsumu.


 

Drukāt 

Atsauksmes

  • normixn 25.04.2014

    Labs teksts, Ilze. Paldies.
    nn

  • Rudite 27.04.2014

    Ja izraade ir taada, kaa aprakstiits, tad veelos redzeet. Priecee JRT jaunie mekleejumi.
    Rudite

  • aiva 30.04.2014

    Andis bij daudzpusīgs,GIT izradē-Dzīvit dzīvi un ari Homo novusā,neaprakstāms.Lai viņam visi labie stāv klāt! Gaidām vēl!

  • Māra 03.06.2014

    Izsmełoši un gudri. Prieks lasīt.

  • andris grinbergs 23.09.2014

    lieliska izrade ar pecgarsu- / ILGI/ nekas netiek pateikts - BET IR SAJUTA---

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt