Valda Čakare 12.05.2014

Doktora Seņkova kabinets

Roberta Vīnes programmatiskā ekspresionisma filma „Doktora Kaligari kabinets” ir pirmā uzstājīgā asociācija, kas iešaujas prātā un nelaiž vaļā visā izrādes garumā. Režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Rasas Bugavičutes teatrālajā versijā par Jāņa Ezeriņa novelēm netrūkst ne trīcošu melnbaltu gaismu, kas atgādina vecas saplaisājušas kinolentes raustīšanos, ne līķa bālumā grimētu aktieru seju, ne mehānisku kustību, ne murgainas atmosfēras. Ir pat skapis! Kaligari tajā slēpj savu izmēģinājumu „trusīti” – mēnessērdzīgo slepkavnieku Čezāri, bet Seņkovs – īstenībā jau to pašu – izrādes darbības personu apspiestās vēlmes un fobijas. Režisora acij garām nav paslīdējis Ezeriņa „ieradums” kalpa, atvaļināta karavīra vai pilsētas jaunkundzes ikdienišķajā dzīvē noglabāt ko neparastu, dīvainu vai slimīgu. Elmārs Seņkovs šo ekscentriskumu, kas novelēs vien uz mirkli pavīd notikumu pavērsienā, cilvēku attiecībās vai rīcības motivācijā, izrādē izceļ ārā no slēptuves un trekniem burtiem ieraksta izrādes vizuālajā tēlā un aktieru uzvedībā. Ezeriņam tas piestāv. Galu galā 1920. gadi, kad tapušas noveles, hronoloģiski sakrīt ar Eiropas ekspresionisma ziedu laikiem teātrī.

Nacionālā teātra Aktieru zāles pagrabs ar zemajām velvēm rada iespaidu, ka izrādes pasaule ir varmācīgi sapresēta un sprāgst laukā no telpas šaurības. Gan tāpēc, ka Edgara Mākena vokāli instrumentālais muzikālais noformējums izceļas ar plašu, teju vai brīvdabas estrādei piemērotu skanējumu, gan arī tāpēc, ka scenogrāfs Aigars Ozoliņš kulišu un dibensienas prospekta vietā vairākos līmeņos sakarinājis neskaitāmus apģērba gabalus. Spēles laukums atgādina garderobi, kur bez jēgas svārku, brunču, bikšu, blūžu un līdz ar tām arī sociālo lomu un ideju, kuras cilvēks var valkāt saskaņā ar savu garastāvokli un nepieciešamību. Melnbalti drebelīgajās gaismās šī lupatu pārbagātība šķiet kustamies kā skudru pūznis, no kura cita pēc citas iznirst darbības personas, lai pastāstītu katra savu stāstu.

Stāstu stāstīšana Latvijas teātros ir jau ierasta lieta, bet līdz šim vairāk nācies sastapties ar stāstu kā instrumentu, kas palīdz ielūkoties cilvēka dabas sarežģītībā. Seņkova izrādē stāsts kļūst par viena, nereti slimīga, patoloģiska dvēseles stāvokļa atspulgu – no indivīda sarežģītības tiek paņemtas vien atsevišķas būtiskas iezīmes, kuras izsaka uzmācīgu domu, mokošu jūtu vai nenovēršamu likteni. Tā kā no aktieru uzvedības ir izsvītrotas detaļas, darbības personas zaudē savu individualitāti un kļūst stereotipiskas, karikatūrām līdzīgas, viņu kustības atgādina lelles stīvo gorīšanos, bet motoriskie pārskrējieni un palēcieni stāstu savienojuma epizodēs raisa asociācijas ar mehānismu, kas darbojas, neredzama spēka dzīts.

Madara Saldovere izrādē „Ezeriņš” // Foto – Gunārs Janaitis

Aktieru sejas tuvplānā vērot ir gluži vai neomulīgi – uz baltā pūdera fona brūngani ietonētās acis šķiet slimīgi apsarkušas un smaidā atvāztie zobi – netīkami dzeltenīgi. Runa – tīši nedabiska, tās melodiju deformē dīvainas intonācijas, teikuma loģiskā centra neievērošana, garas pauzes vai telegrāfiska ātrruna. Ģērbi – melni, balti vai pelēcīgi, vīriešiem reizēm basas kājas, gar kurām pinas atrisušas apakšbikšu auklas. Tikai daži spilgti triepieni uzspridzina vienmuļo krāsu paleti – Ināras Sluckas lūpas – tikpat versmaini sarkanas kā puķes, ko pie krūtīm jutekliski spiež viņas muižkundze Natālija, tvīkdama Normunda Laizāna svešinieka apskāviena, un asiņainais smaids, ko pēc kodiena dāmas dekoltē zonā publikai veltī Madaras Saldoveres blusa.

Cilvēki izrādē liekas tādi biedējoši. Iespējams, tāpēc, ka viņu mazohistiskajās grēksūdzēs pat intensīvākajos dzīvības mirkļos pulsē tumšu aizdomu un nāves klātbūtne. Aktieri stāstot nevis izdzīvo darbības personu pagātni, bet atsvešināti citē to. Savā ziņā šis spēles stils līdzinās karaokes dziedāšanai, kur dziedātājs seko labi zināmam skaņu celiņam, pievienojot tam savu vokālo partiju. Šķiet, ka mirušie vēstī, kā ir – būt dzīvam, un pārsteidzošā kārtā mirušo pasaule izrādās esam vitāla un kaislīga.

Atmiņā paliekoši ir Ināras Sluckas un Normunda Laizāna artistiskie dueti. Gan muižnieces un kavalērista tvīksmīgais flirts, kas materializējas tērzēšanā par dārzā augošajām kultūrām un nepārprotami aicinošām zīmēm piebārstītā ķermeņa valodā, gan muižas kalpu Annas un Andžas laulības dzīves vēsture, kurai cauri abi iziet, ar liktenīgas nolemtības apziņu reģistrējot notikumu pavērsienus. Aktieri runā un kustas kā sapnī, kurā viss ir negaidīti un viss ir pašsaprotami – jau derību brīdī Annai un Andžam ir skaidri zināms, kā kopdzīve beigsies. Tā beidzas ar Annas nāvi gultā, kur viņas atdziestošajam ķermenim piekļāvies aizmigušu bērnu pulciņš, kamēr nelaimīgo atraitni kā tādu stafetes kociņu pārņem viņa nākamā sieva Līze.

Ināra Slucka un Normunds Laizāns izrādē „Ezeriņš” // Foto – Gunārs Janaitis

Madara Saldovere blusas stāstā ne tikai nodemonstrē spēju skaidri runāt gluži neaptveramā ātrumā, bet arī piešķir ironisku akcentu runātājas apsēstībai ar savas mazās nicinātās cilts tiesību aizstāvību. Latvijas apstākļos „mazuma” un no tā izrietošo sociāli politisko un morālo seku apspriešana, kā zināms, ir līdz slimīgumam aktuāla nodarbošanās. Turklāt sīkās, kareivīgās blusas asiņainajā smaidā, šķiet, ieslēpts parodisks Seņkova sveiciens cunftes brālim Nastavševam, kurš izrādē „Vecene” Artusa Kaimiņa atveidotajai raženajai titulvaronei (ko iespējams uztvert arī kā dzīves metaforu) liek rīstīties un klabināt asiņainas zobu protēzes tieši skatītājiem sejā. Cilvēku apdraud tiklab lielā dzīve, kā mazā blusiņa.

Novelē „Melnais Pēteris” mazajam Pičam trakoti patīk lielā meita Žubīte. Uldis Anže, stilizējot bērna uzvedību, groteski šķobās un skraidelē, tad noliek galvu uz pleca Žubītei – Astrīdai Kairišai. Ar pielipīgo puiku kārtis spēlējot, Žubīte viņu nospēlējusi pliku gluži burtiskā nozīmē, bet mājinieki situāciju pārprot, un izceļas, mūsdienu leksikā runājot, pedofilijas skandāls. Kalsna, ar saburzītam zīdpapīram līdzīgu neko neizsakošu seju un grumbiņu ieskautām acīm, Astrīdas Kairišas Žubīte atgādina aizslēgtu lādi. Būtu interesanti uzzināt, kas tajā slēpjas, bet ir arī pilnīgi skaidrs, ka uzzināt nebūs iespējams – vai puikas izģērbšana bija tikai nelaimīgs pārpratums vai tomēr nē.

Kaut spēles stils izrādē ir vienots, intensitāte un deformācijas pakāpe aktieru radītajiem tēliem mēdz būt atšķirīga. Uldis Norenbergs vecīgo kārumnieku, kurš apprecējis jaunu sievu, kariķē ar tādu enerģiju, ka vaigam pielīmētā kārpa – acīmredzot ārēja zīme iekšējai samaitātībai – nolobās jau monologa sākumā. Savukārt Jānis Skanis, salīdzinot ar pārējiem izrādes dalībniekiem, šķiet, vismazāk izmanto mākslinieciski pārspīlētas formas. Viņa Burbeku tēvs, stāstot par to, kā, būdams jauns zaldāts, savos apskāvienos negribot nonāvējis prostitūtu un pametis likteņa varā viņas bērnu, uz mirkli atgriežas pagātnē, lai bijušo vēlreiz izdzīvotu, nevis citētu atmiņas par savu nodevīgo rīcību.

Un vēl. Izrādes veidotāji tai devuši nosaukumu „Ezeriņš”, nevis „Dīvainības”, „Sakritības” vai, piedodiet par banalitāti, „Ezeriņš stāsta”. Tādējādi ar vienu šāvienu izdevies nošaut divus zaķus. Uzvārds ir rakstnieka „firmas zīme”, kas dara atpazīstamu viņa sacerējumu starp citiem tekstiem. Taču sakritības pēc šoreiz uzvārdam ir arī jēdzienisks saturs, kas rosina fantāziju un ved pie dziļākas rakstnieka daiļrades īpatnības izpratnes.

Uldis Anže izrādē „Ezeriņš” // Foto – Gunārs Janaitis

Psihoanalītiskās interpretācijās sastapties ar ezeru nozīmē sastapties ar noslēpumu, acīmredzami nekustīgu un tomēr kustīgu. Lūkojoties ūdens virsmā, mēs ļaujamies sapņiem, iztēlei, citu pasauļu vīzijām, simboliski padarot ezeru par ieeju psihes neapzinātajās dimensijās. Arī izrāde ir kā noslēpumaina ūdenstilpne, līdzīga cilvēka dabai, savukārt pamazināmā forma, iespējams, var norādīt uz to, ka Ezeriņa varoņi ir mazie ikdienas cilvēki.

Pirms pirmizrādes Elmārs Seņkovs televīzijas žurnālistiem saka – esot gribējis būt nekaunīgs. Šķiet, ka ir izdevies, jo režisors skatītājam atņem mazajā zālē tik ierasto iespēju identificēties ar darbības personām, vietā liekot izaicinoši subjektīvu, ekscentrisku skatījumu un centienus izrādes saturu pilnībā izšķīdināt formā. Pat ja kāds kunkulis palicis neizšķīdināts, Seņkova kabinetā būt ir interesanti. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • normixn 12.05.2014

    ļoti labs teksts, prīmā! prieks. Ezeriņs - labākais, kas šosezon redzēts

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt