Maija Uzula-Petrovska 02.06.2014

Platforma pārdomām

Tikko noslēgusies plašākā Latvijas karavīru misija ārpus valsts robežām, un pāris mēnešus agrāk Ģertrūdes ielas teātrī tapusi izrāde „Heavy Metal”. Abi šie notikumi saistīti ar karadarbību Afganistānā, kur Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā kopš 2003. gada piedalījušies vairāki simti Latvijas karavīru.

„Heavy Metal” radošās komandas – režisora Andreja Jarovoja un aktieru Antas Aizupes, Aigara Apiņa, Kārļa Krūmiņa un Kristapa Ķeseļa – izpētes centrā bijusi kauja Bari Ali novērošanas postenī, kur 2009. gada 1. maijā talibu uzbrukumā kopā ar amerikāņu un afgāņu karavīriem dzīvību zaudēja divi Latvijas armijas kareivji. Pieejamo dokumentu (lielākā daļa informācijas par šo notikumu joprojām ir slepena) izpēte, sarunas ar Afganistānā dienējušiem karavīriem, plašsaziņas līdzekļos atrodamā informācija un interneta komentāros paustie viedokļi bijuši par pamatu, lai no konkrēta notikuma – krīzes NATO novērošanas postenī – attīstītu tēmu par plaisu starp tur un šeit, starp karavīriem, kas svešumā, un mūsu informētību, interesi un attieksmi pret viņiem. Par karavīriem – interneta komentāros saukātiem par algotņiem, bet amerikāņu kolēģu dēvētiem par „Heavy Metal”, tādēļ ka cīnās kā zvēri.

Politikas, kur nu vēl ārpolitikas, aktualitātēm veltītas izrādes Latvijas teātrī ir retums. Tiešā veidā preparēt šo jomu mēdz režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis, bet biežāk var vērot, kā aktuālpolitiskais līmenis iekodēts metaforu un zemteksta līmenī. Viens no nesenākajiem politiskā teātra mēģinājumiem – Viestura Meikšāna „Ričards III” Dailes teātrī – tiecas atmaskot demokrātijas mūsdienu mimikrijas, kur cilvēktiesības, brīvība, miers ir tikai glītas maskas, bet aiz tām slēpjas tas pats senais un monstrozais Ričarda tirāns. Meikšāna „Ričardā III”, kur demokrātijas noģīmim visvairāk izmantoti Amerikas Savienoto Valstu vaibsti, tēloti arī „miera uzturētāji” – veci, vārgi, stumdāmi un bīdāmi vīri ar melnām maskām/sejsegiem kā akluma simboliem. „Heavy Metal”, kas, balstoties dokumentālos faktos, stāsta par Afganistānas miera uzturētājiem no Latvijas, karavīra tēlu tiecas izzināt un modelēt vairākās dimensijās, vienlaikus nevairoties arī no jautājuma, kāpēc Latvijai vispār jākaro Afganistānā, un skatot ASV intereses gana kritiski, bet ne absolūti noliedzoši. Salīdzinoši Valtera Sīļa izrādē „Operācijai „Irākas atbrīvošana” – 10 gadi!” (festivāla „Homo Novus” ietvaros, 2013) Eināra Repšes labi argumentētā runa par to, kādēļ Latvijai jāatbalsta sabiedroto iebrukums Irākā, aktrises Ingas Tropas izpildījumā tika „palaista” bez verbāliem komentāriem, taču kā spēcīgs pretarguments darbojās uz telpas sienām eksponētās fotogrāfijas ar „miera uzturētāju” upuru attēliem, tādējādi atklājot visnotaļ principiālu izrādes veidotāju „pret” nostāju.

Kārlis Krūmiņš un Aigars Apinis izrādē „Heavy Metal” // Foto – Elmārs Sedols

„Heavy Metal” radošā komanda mēģina nošķirt misiju Afganistānā kā ASV interešu realizāciju un Latvijas karavīru dalību tajā, par kuru mums kā Latvijas pilsoņiem būtu jābūt pateicīgiem. Kā izrādē paskaidro aktieris Aigars Apinis (seržants Andris): „Mēs sakām, ka esam tur starptautiskās solidaritātes dēļ, mēs sakām, ka cīnāmies par cilvēktiesībām, galu galā mēs esam tur paši savas drošības dēļ. Mēs sekojam amerikāņiem. Latvija nepieņem lēmumu, vai karot Afganistānā, Latvija pieņem lēmumu, vai draudzēties ar ASV. Līdz ar to, vismaz pagaidām, Latvijai nav no svara, kā sokas ar karu pret talibiem, un nav pat izšķiroši, cik nāvējošs ir šis karš mūsu karavīriem. Mēs Afganistānā esam, jo tur ir ASV, un mēs pelnām pluspunktiņus ar domu, ka tie kādreiz noderēs.” Varētu teikt, ka izrādes veidotāji tēmai cenšas pietuvināties reālistiski, nevis ideālistiski.

Cits, bet cieši saistīts izrādes veidotāju uzdevums ir censties izprast (nevis izlikties, ka saprot, un prezentēt savas zināšanas skatītājam) karavīru motivāciju un sajūtas. Izprast, kā ir tad, ja tā ir tava dzīve, nevis virsraksts ziņu portālā. Šajā gadījumā aktieri, līdzīgi kā izrādes varoņi karavīri, cīnās svešā teritorijā, bet šī cīņa, kā to realizē „Heavy Metal”, ir bez patosa un lielā burta, gan runājot par karavīriem, gan aktieriem. Tas ir viņu darbs, tā ir viņu profesija. Kādam jāspēlē teātrī, kādam jākaro. Bet būtiska atšķirība ir tā, ka karavīra profesijai nāve stāv krietni tuvāk.

Mēģinājumu procesā izrādes veidotāji atteikušies no sākotnējās sadarbības ar profesionāliem dramaturgiem, šo izrādes līmeni uzņemoties pašiem aktieriem un režisoram. Arī izrādes lakonisko vizuālo risinājumu radījis režisors. Skatītāji šoreiz sēž abpus Ģertrūdes ielas teātra zālei pie garākajām sienām, kamēr aktieru darbībai atvēlēts viss zāles centrs. Izrādes gaitā izmantoti tiek vien pāris vienkārši rekvizīti: centrālais objekts ir pingponga galds, kas izrādes laikā tiek modificēts gan par tāfeli, uz kuras rādīt kaujas stratēģiju, gan posteņa sienu; tukšajā spēles telpā vēl atrodams plastmasas ūdens pudeļu iepakojums un pa krēslam katram izrādes dalībniekam. Telpas vienkāršība šoreiz nav neitrāls fons, uz kura izcelties aktierspēles ekspresijai, jo zināms spartiskums valda visos izrādes līmeņos.

Veidojas divas stāsta līnijas: verbālā (tajā aktieri operē ar faktiem un uzklausītajiem viedokļiem, savu attieksmi un komentāru realizējot ne tiešā veidā, bet caur teksta montāžu) un kustību valodā ietvertā. Tās viena otru papildina, brīžiem cieši satuvinoties, brīžiem attālinoties. Izrādes horeogrāfiju radījuši paši aktieri sadarbībā ar režisoru. Visticamāk palīdzējusi arī Andreja Jarovoja pieredze, kopā ar laikmetīgās dejas pārstāvjiem veidojot tādas laikmetīgās dejas izrādes kā „Männersache” un „Pietiekami labs”. Kustību materiāls, ko aktieri radījuši un īsteno izrādes laikā, ir vienkāršs un tiešs, taču ar tā palīdzību izdodas veiksmīgi radīt nesamākslotu stāstu gan par kareivju atkarību citam no cita un nepieciešamību sadarboties, gan par attieksmēm ar savu ķermeni – tā nodarbināšanu un iespēju robežu pārbaudi. Arī par nepieciešamību pēc adrenalīna, pēc dzīvības apdraudējuma, lai sajustos dzīvs.

Aktierspēle ir visnotaļ ieturēta un neitrāla (emocijas ir apvaldītas, publika netiek raudināta), vienlaikus tomēr saglabājot siltu intonāciju un draudzīgumu gan savstarpējās attieksmēs, gan dialogā ar skatītājiem. Profesionāli mazāk pieredzējušajam aktierim Kristapam Ķeselim atsevišķās ainās (īpaši tas attiecas uz epizodi, kurā viņa atveidotais kareivis atklāj, ka tā kreklu caururbusi lode un viņš par mata tiesu izglābies no nāves) gan ieskanas skolnieciskas intonācijas, kā arī ir periodiskas nelielas aizķeršanās ar tekstu.

Kārlis Krūmiņš un Kristaps Ķeselis izrādē „Heavy Metal” // Foto – Elmārs Sedols

Izmantodami dokumentālus avotus un operēdami ar faktiem, aktieri vienlaikus jau izrādes sākumā atrunājas, ka „visi izrādes tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība”. Nosaukuši četru Latvijas karavīru, kas kaujas laikā atradās postenī, īstos vārdus, aktieri pieņem izdomātu karavīru vārdus un dienesta pakāpes, taču tie nav izstrādāti raksturi, bet tēls tiek viegli lazēts pār aktiera paštēlu. Arī dialogi pamatā izskan nevis kā individualizētu tēlu saruna, bet gan kā dažādu izpētes objekta rakursu sastatījums. „Kāpēc karojam?” (vispārinot jautājumu no Afganistānas situācijas) izrādē ir kopīgs jautājumu ceļš, noejams no abstraktiem jēdzieniem un virsideāliem, kā brīvība un taisnība, līdz konkrētākiem lielumiem, kā sava rota, vads, vienība, līdzbiedrs, un gluži personiski noteiktai nepieciešamībai.

Izrādē iezīmēto tēmu loks ir ļoti plašs – no mikro līdz makro līmenim. Karavīrs kā ķermenis. Karavīrs kā sabiedrības loceklis: attiecības ar dienesta biedriem un attiecības ar mājās palicējiem. Motivācija karot: mīlestība uz profesiju, liktenis, nejaušība, adrenalīns, nauda. Globālā politika un ASV intereses. Latvijas ārpolitika un mūsu zemes drošība. Sieviete armijā. Vīrietis armijā. Biedriskums. Joki. Žargons. Prieks par izdzīvošanu un bailes no nāves... Katra pieteiktā tēma ir gana ietilpīga, izrādes veidotāji tās ieskicē citu pēc citas, pamet skatītājam, bet neatrisina, izvelkot un pametot atkal jaunu barības devu sagremošanai. Šāda pieeja var atstāt arī iespaidu, ka neviens no jautājumu blokiem netiek līdz galam atrisināts, visi pamesti pusratā, jo „racionālajam cilvēkam” var pietrūkt grodi izvērptas intelektuālās diskusijas, tāpat kā „emocionālajam cilvēkam” netiek piedāvātas viegli aizkustinošas un raudinošas epizodes, kaut izvēlētajā tēmā šādu iespēju, protams, netrūkst. Izrāde nepiedāvā armijas dzīves ainiņas (atsevišķos brīžos, kad tādas tiek ieskicētas, gan nedaudz jūtams profesionāla dramaturga trūkums), kurās mums – tiem, kas šaipus – iejusties, lai pārvarētu pieredzes un attāluma noteikto barjeru. Savā ziņā izrāde pilda izglītojošu (bet ne pamācošu) funkciju, pusotras stundas garumā radot platformu jeb domātavu, kur pašam skatītājam reflektēt par pasviestajiem tēmu pavedieniem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt