Agrita Aune 01.08.2014

Radioteātra konteksti

Radioteātris ir divdesmitā gadsimta mākslas produkts, kura vēsture Latvijā sākās 1925. gadā ar Džakomo Pučīni operas „Madame Butterfly” translāciju. Pēc dažiem gadiem 1927. gadā pirmoreiz speciāli radioteātrim tika sagatavots Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa”. Lai gan radioteātris spēj nodrošināt teātra pieejamību jebkuram klausītājam, tā rīcībā ir krietni vien mazāk mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu kā redzamajam teātrim. Radio klausītāja iztēli rosina tikai aktieru balsis, mūzika, dažādas skaņas un trokšņi un, protams, arī autora teksts.

Latvijas Radioteātra pēdējā laika nozīmīgākie iestudējumi ir raidluga „Sveika, Rīga!” (2013), kas veidota pēc Jāņa Poruka darbu motīviem, dramatizējuma autors un režisors Rūdolfs Plēpis; Rūdolfa Blaumaņa komēdija „Trīnes grēki” Imanta Skrastiņa režijā (2014) un nesen izskanējušais Māras Zālītes romāna „Pieci pirksti” radiolasījums, režisors Valdis Lūriņš. Visos gadījumos iestudējumiem par pamatu ņemts kāds jau gatavs literārs darbs, kas pielāgots radioteātra vajadzībām. No jauna, speciāli radioteātrim, šogad uzrakstīta un jau radiopirmizrādi piedzīvojusi Aivas Birbeles luga „Būda mežā” (dzirdama šeit), režisore Ināra Kolmane. „Mēs ierakstām arī teātru izrādes, piemēram, mums ir ierakstītas lielākā daļa izrāžu, kuru režisors bijis Oļģerts Kroders, taču ir vienošanās ar teātriem, ka šīs izrādes radio izskanēs tikai tad, kad to vairs nebūs teātru repertuārā,” skaidro radioteātra direktore Māra Eglīte. Jūnijā radio varēja dzirdēt vairākus no Alvja Hermaņa iestudētajiem „Latviešu stāstiem” (Viļa Daudziņa, Vara Piņķa, Baibais Brokas, Gundara Āboliņa un vēl citi stāsti dzirdami šeit). Radioteātra ieraksti saglabājušies kā lieliskas liecības par izcilu latviešu aktieru darbu, kā jau aizgājušā laikmeta raksturojums, arī kā piemiņa mūžībā aizgājušajiem māksliniekiem.

Paralēli šiem darbiem nesen Latvijas Radioteātrī līdzīgi kā televīzijā ienācis seriāls ar speciāli tam rakstītu dramaturģiju. Viens no pirmajiem Latvijas Radioteātra seriāliem – Leldes Stumbres „Stopētāji” – tapa 2014. gada janvārī Jura Joneļa režijā 33 sērijās (dzirdams šeit). Katra no epizodēm bija atsevišķs notikums stopētāju dzīvē, katrai nākamajai nebija tieša sakara ar iepriekšējo. Šī gada martā sekoja seriāls – „Starpbrīži”, Rasas Bugavičutes dramaturģija un Zigurda Neimaņa režija, vairāk nekā 40 sērijās ( http://lr1.latvijasradio.lv/lv/tema/restarts-starpbriidis.b158/), kas vēsta par skolēniem, skolotājiem un skolas darbiniekiem, šeit katra nākamā epizode sekoja kā turpinājums iepriekšējai līdzīgi kā TV seriālos „Eņģeļu iela” un „UgunsGrēks”. Katra it kā ievilka klausītāju notikumos, radot vēlmi uzzināt, kas notiks tālāk. LR4 krievu valodā šī gada sākumā izskanēja arī seriāls „Rasskazi taksista” („Taksista stāsti”), kura scenārija autors ir Arvis Kolmanis, bet režisore – Ināra Kolmane (dzirdams šeit).

Jaunākais seriāls – Kārļa Anitēna „Konteksti” – izskanējis no marta līdz jūnijam 65 sērijās (noklausāms šeit). Kārlis Anitēns, dramaturgs, producents un topošais režisors, plašāk pazīstams kā muzikālās drāmas „Vella kalpi” libreta autors, kā arī tekstu autors dažādiem muzikāliem brīvdabas projektiem un TV šoviem (piemēram, „Dziedi ar zvaigzni” un „Milžu cīņas”), ir režisors 61 epizodei, bet pēdējām četrām gan tekstu, gan režiju veidojuši viņa kursabiedri, topošie režisori Aija Treija, Intars Rešetins, Antra Leite un Dace Kravale. Visi minētie seriāli, kā arī „Būda mežā” tapuši Latvijas Radio sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu kopīgā projektā „Re!Starts”. Tā ietvaros Latvijas Radioteātris radījis konceptuāli jaunus iestudējumus, kā arī organizējis lugu konkursu dramaturgiem.

Latvijas Radioteātra režisori Zigurds Neimanis (seriāls "Starpbrīdis") un Kārlis Anitēns (seriāls "Konteksti") // Latvijas Radio publicitātes foto

Ja TV viena sērija ir aptuveni 20 minūšu sižets, ko pārtrauc reklāmas, tad radioseriālu sižeti ir īsāki, aptuveni piecu minūšu garumā, un tos Latvijas Radioteātris raidīja katru darba dienu deviņos no rīta (uzreiz pēc ziņām) ar atkārtojumu divos pēcpusdienā.

 „Arī turpmāk gatavojamies pievērsties aktuālajiem notikumiem gan kultūrā, gan politikā līdzīgi kā citos Eiropas radioteātros, piemēram, radio BBC viena no pēdējām radioteātra aktualitātēm bija piecminūšu ikdienas epizode par Pirmo pasaules karu,” turpina M. Eglīte.

Jaunākā seriāla „Konteksti” epizodes ir sižetiski cita ar citu nesaistītas un no iepriekšējiem radioseriāliem atšķiras ar struktūru. Sadzīviskā sižetā, kura darbība norisinās slimnīcā, ķīmiskajā tīrītavā, kulinārijā vai citā mūsu ikdienā tikpat ierastā vietā, darbības vidū vai noslēgumā iekļauts kādas slavenības (Vladimirs Ļeņins, Vjačeslavs Molotovs, Josifs Staļins, gleznotājs Ivans Šiskins, aktrise Grēta Garbo un daudzi citi) vēstules, zīmītes vai kāda cita vēsturiski autentiska dokumenta fragments, liekot klausītājam līdzdzīvot, minot, kas un kādā ar iepriekš minētajiem notikumiem nesaistītā situācijā teicis tos vai citus vārdus.

Piemēram, „Kontekstu” pirmā epizode „Tu nekad šurp neatbrauksi” norisinās bārā, kur Mārtiņa Brūvera Didzis savam draugam – Āra Rozentāla Valdim – stāsta, ka ir iemīlējies un sievietes dēļ grasās pamest Latviju un turpināt dzīvi Parīzē. Draugu sarunai pa vidu ieskanas sievietes balss, kas lasa fragmentu no vēstules, kuru 1913. gadā Ļeņinam rakstījusi viņa mīļākā Inese Armanda. Tieši vēstule ir tā, kas īso, mūsdienām tik pierasto stāstu par vīrieti, kurš pamet kārtējo sievu un biznesu, lai dotos pie mīļākās, nepadara banālu.

Sižetā „Esmu vientuļš kā ūpis” Annas Šteinas Māsas un Mārtiņa Brūvera Brāļa diezgan garlaicīgo ķīvēšanos par tēmu izmest vai paturēt mirušo vecvecāku mantu pārtrauc Āra Rozentāla Vectēva vēstules vecmāmiņai lasījums, kas patiesībā ir Josifa Staļina vēstule sievai Nadjai, kuru viņš mīļvārdiņā dēvējis par Tatku.

Sērijā „Spēcīgā fantāzija” darbība risinās ķīmiskās tīrītavas un apģērbu labošanas pieņemšanas punktā, kur sarunu starp Annas Šteinas darbinieci Oļu, Mārtiņa Brūvera Klientu un Āra Rozentāla Drēbnieku papildina pavisam negaidīts fragments no vēstules, kuru 1835. gada 21. septembrī krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins rakstīja savai sievai Nataļjai. Tomēr lielisko noskaņu sabojā Annas Šteinas uzsvērtā latviešu valodas kropļošana, atdarinot krievvalodīgo runas stilu. Līdzīgi Annas Šteinas (pasta operatore Poļina) balss un runas maniere izskan arī citā sižetā „Es un foto”.

Seriāla formāts – īsi sižeti darbdienu rītos – ļauj tā veidotājiem ātri reaģēt uz dažādām ikdienas aktualitātēm. Piemēram, epizodē „Veiksmes un neveiksmes” Mārtiņa Brūvera un Akvelīnas Līvmanes skatītāju pāris dodas uz izrādi, kura izrādās noņemta no repertuāra un nomainīta ar citu. Konkrēts teātris un izrāde netiek nosaukti, tomēr Kārļa Anitena vietām didaktiskais teksts ar viegli atpazīstamiem izrāžu nosaukumiem („Mū Lēdija” un „Trešais Ričards”) un aktieru uzvārdiem (Artūrs Skropstiņš, Juris Vagars, Olga Reņģe) liek nepārprotami klausītājam saprast, ka runa ir par plašu rezonansi izraisījušajām Dailes teātra izrādēm. Lielāks vispārinājums liktu klausītājam pašam minēt, par kura teātra repertuāru pasmaidīt. Arī šajā epizodē izmantotais fragments no vēstules, kuru 1972. gadā publikai rakstījis Viskonsīnas „Brūmstrītas teātra” mākslinieciskais vadītājs Džoels Geršmans, šajā kontekstā, manuprāt, rosina tikai to klausītāju interesi, kuri sižetā saskata kādas atpazīstamas teātra pasaulei piederošo savstarpējās nesaskaņas vai intrigas.

Viena no veiksmīgākajām ir sērija „Īstās sarunas”, kur sadzīviskajai situācijai kādas topošas partijas kongresā ritmu piedod Akvelīnas Līvmanes partijas darbones monotonā biļetenu skaitīšana, vienlaikus sarunājoties ar Āra Rozentāla partijas goda biedru Leo Kundziņu. Sarunā atpazīstam reālos politiķus, taču norādes uz politiskajiem procesiem ir neuzbāzīgas, tomēr ar pietiekamu ironijas devu. 1981. gadā Ronalda Reigana brālim Džonam Reiganam rakstītā vēstule paspilgtina politikas nemainīgās „vērtības”.

Asprātīgs izdevies stāsts „Vecais, mēs esam muļķi”, kurā gluži vai Rūdolfa Blaumaņa stilā risināts misēklis ar dažādiem jubilāriem divos dažādos kultūras namos. Pašapzinīgā, visu zinošā Akvelīnas Līvmanes apsveicēja un diezgan aprobežotais, taču izpildīgais Mārtiņa Brūvera šoferis, kuri ieradušies sveikt biznesa partneri, nejauši apsveic citu jubilāru – kultūras darbinieku. Situāciju vēl komiskāku padara teksts no apsveikuma kartītes, kuru Argentīnas viceprezidents Edelmiro Farels 1946. gadā pārskatīšanās dēļ nosūtījis nevis savam bērnības draugam, bet valsts prezidentam Pedro Pablo Ramirezam.

„Kontekstu” pēdējās daļas gatavojuši citi topošie režisori, kas katrs bijis arī savas sērijas teksta autors. Viens no emocionālākajiem darbiem „Pogu stāsti” izdevies Aijai Treijai. Epizodei par pamatu ņemta dzejnieka Knuta Skujenieka vēstule sievai no Mordovijas lēģera 1965. gadā. Akvelīna Līvmane (Vecmāmiņa) ikdienišķi darbojas ap pogu kasti un klusi sarunājas ar mazmeitiņu. Abas ierauga vecu, baltu vīriešu krekla pogu, un tad atskan Āra Rozentāla (Vectētiņš) lasītās vēstules fragmenti. Klausītājs emocionāli līdzpārdzīvo, ka necilvēcīgos apstākļos arī tik sīkai lietai kā vienai pogai ir milzu nozīme ceļā uz izdzīvošanu un brīvību.

Topošais režisors Intars Rešetins savā epizodē „Dzimšanas diena” izmantojis mūsdienu radio ziņu par piemājas dīķī noslīkušu puisēnu. Sižets sākas ar parastas ģimenes – Ditas Lūriņas Daces un Ginta Grāveļa Viļņa – došanos no lauku sētas uz autobusu. Ditas Lūriņas balss trīc aizvainojumā par visu – par to, ka iespējams nokavēt autobusu, par to, ka Vilnis aizmirsis mājās naudasmaku, par to, autobuss nevar būt „viņš”, bet gan „tas”, lai pati pēc neilga brīža atkārtotu tieši tās valodas kļūdas, par kurām tikko aizrādījusi. Autobusā skan radio – samtainajā radiodiktores Sandras Glāzupas balsī izdzirdam ziņu, ka atkal kādā dīķī noslīcis bērns. Izrādās, ka Dace un Vilnis braukuši uz kapiem pie sava mirušā dēla viņa dzimšanas dienā. Raidījuma formāts īsti neļauj izvērst šo nopietno tēmu, seriāli klausītājus vairāk pieradinājuši pie izklaides. Brīžos, kad seriāls, kas bijis izklaidējošs, pēkšņi kļūst nopietns, rodas jautājums, vai klausītājs pārorientējas un saprot, ka spēles noteikumi mainījušies. Radioteātra lielie lasījumi ir bijuši arī nopietni un filosofiski, piemēram, Raiņa lugas „Jāzeps un viņa brāļi” iestudējums (1990, režisors Harijs Gerhards), tomēr var diskutēt, vai šāda maiņa no asprātības uz dramatismu ir organiska seriālos un vai smagākām tēmām šāds dažu minūšu rīta seriāla formāts ir piemērots. Tik nopietnās tēmās kā bērnu nāve režisora uzdevums ir grūtāks nekā anekdotiskajos stāstiņos, un ne visi topošie režisori vienlīdz labi tiek ar to galā.

Seriāla "Konteksti" autors un režisors Kārlis Anitēns // Latvijas Radio publicitātes foto

Mūsdienās daudz pārrunāto tēmu par vardarbību ģimenē risina Antra Leite savā sižetā „Puikas neraud”, kurā dzirdams lielisks, emocionāls Intara Rešetina aktierdarbs no vardarbības bērnībā cietuša dēla, tagad jau jauna tēva lomā. Rešetina atveidotais varonis spēj pārliecināt, ka savā ģimenē vardarbību nekad nepieļaus un ka varmākam iespējams arī piedot par sakropļoto bērnību.

Daces Kravales veidotās sērijas „Klavieres” veiksme ir Mārtiņa Tauriņa klaviermūzika, kas skan gan kā fona mūzika, gan brīžiem kā vēstījuma turpinājums. Ģimenes sāga, kuras galvenā tēma ir dēla šķiršana no tēva, noslēdzas ar dēla nāvi. Intars Rešetins (dēls, mazdēls) un Āris Rozentāls (tēvs), kā arī Akvelīna Līvmane (Vilma) ir veiksmīgi rīkojušies ar vienīgo izteiksmes līdzekli, kas viņu rīcībā – savu balsi, liekot klausītājam līdzpārdzīvot ģimenes drāmai, kas norisinās, tēvam un dēlam atkal satiekoties, lai autoavārija viņus šķirtu uz mūžu.

Kopumā topošajiem režisoriem debija radio teātrī bijusi veiksmīga, pārliecinošāk uz klausītāju spējuši iedarboties tie, kuri vairāk domājuši par aktieru balsu saskaņu. Līdzās jau pieredzējušajiem radioteātra aktieriem – lieliskās balss īpašniekiem Ārim Rozentālam un Akvelīnai Līvmanei – var iepazīt jaunus un līdz šim radioteātrī maz izmantotus talantus kā Mārtiņu Brūveri (vienlīdz interesantu visās sērijās) un Intaru Rešetinu (kursabiedru veidotajos materiālos). Visās iespējamajās niansēs uzdzirkstī Akvelīnas Līvmanes balss dažāda vecuma sieviešu tēlos – gan komiskos, gan visai dramatiskos. Dagmāras Legantes un Annas Šteinas veidotajos tēlos būtu nepieciešams saprast radioteātra īpatnību – ka tēlu aktieris veido tikai ar savu balsi – un atcerēties, ka vizualitāti klausītājs nesaskata.

Pārliecinošāk savu balsi izmanto Mārtiņš Brūveris un Āris Rozentāls, katram tēlam atrodot citas krāsas, kamēr Annai Šteinai būtu jādomā par to, ka visos sižetos nav nepieciešams histēriski agresīvs tonis, dažkārt strīdus risina arī citā balss tonī, neliekot klausītājam iztēloties, ka visos sižetos darbojas viena un tā pati neapmierinātā un īgnā sieviete.

Piecminūšu seriāla formāts darba dienu rītos ir Radioteātra veiksme, jo tas neļauj klausītājam ne nogurt, ne garlaikoties. Turklāt šādi ir iespējams ātri reaģēt uz visdažādākajiem notikumiem. Varbūt ir vērts vienlaikus šāda veida seriālam piesaistīt vairākus dramaturgus. Aizņemtākajiem klausītājiem noteikti pateicīgāki ir seriāli, kuros epizodes ir savstarpēji nesaistītas, jo, izlaižot kādas sērijas, var mierīgi klausīties turpmākās, nedomājot ar to, kas noticis pirms tam. Projekts „Re!Starts” Radioteātrim piesaistījis jaunus dramaturgus, režisorus un aktierus un, cerams, arī jaunus klausītājus.

Atsauksmes

  • Skribents007 04.08.2014

    Šī Radioteātra darbības recenzija diemžēl nestāsta par veiksmēm. Pēdējie teikumi ir apliecinājums- tikai iespējai autoriem, režisoriem, aktieriem nopelnīt.
    Anitēna darba apskats, kas man lielākoties paskrēja garām nemanīts, liecina par atkārtotām plaģiātisma pazīmēm. Ja atceramies Anitēna ar putām uz lūpām brēcienus, ka ar Birbeles lugas nonākšanu Radioteātra konkursa uzvarētājas godā, tad tagad tas ir saprotams, ja jau Anitēns kā autors atļaujas piesavināties Agritas Aunes minētos Anitēna 'līdzautorus" jeb plaģiātisma avotus- Ļeņinu, Molotovu, Staļinu, Šiškinu, Garbo,
    Reiganu, Geršmanu, Puškinu, Farelu.
    Ja Anitēns spēj būt tikai kompilators, bet ne dramaturgs pat 5 minūšu gariem gabaliņiem, tad tā viņš ir jāsauc.
    Nožēlojama Teterevu naudas grābšana pilnu muti, nedomājot par to, ko sniegs klausītājam.
    Vēl zemāk krist Anitēns nevarēja- vai nu kompilators vai plaģiators, bet ne dramaturgs. Savu ideju viņam nav, bet ir vēlme grābt - kā dzejā Langai, Vādonam un citiem beztalantiem.

  • Gundega Saulīte 07.08.2014

    Ir vienkārši lieliski, ka Anitēna rokās nonācis krājums ar dažādu ievērojamu cilvēku vēstulēm. Bet asociatīvā sasaiste, kad mūsdienu triviālās sadzīves situācijās pēkšņi tiek pievienots vēstules citāts (pilnīgi vienalga - Ļeņina vai Staļina vai vēl kāda cita) ir virspusēja un pliekana. Šīs sagrābstītās epizodes neko labu par autora talantam, absolūtai dzirdei un gaumei nerunā. Turklāt garumā šis šedevrs (61 epizode) arī nomāca visumā saistošos L.Stumbres un Z. Neimaņa "seriālus". Diezin vai vēl negēdzīgāk Teterevu naudu iespējams tērēt.

  • Skribents007 09.08.2014

    Prieks, ka Gundega Saulīte domā līdzīgi man. Tiesa, bez Stumbres un Anitēna, vēl miniseriāls bija Bugavičutei. Domāju, ka rezultāts atkarīgs no attieksmes. JA Stmbre kā auturu zina daudzi, viņa nevarēja atļauties haltūrēt.Plus, kā man pirms mēnešiem ieciem stāstīja cilvēks ,kas pats dzirdējis Stumbri, esot izklausījies, ka viņa bijusi darbā iekšā ar sirdi un dvēseli..Esot arī interesējis darbs šādā mazā formātā.
    Savukārt Bugavičute kā jauns skuķis -par skolas dzīvi "Starpbrīžos"- arī Bugavičutei līdzīgi Anitēnam viss pēdējā laikā tapušais- svešu ideju pārstrādājumi jeb dramatizējumi. Atšķirība tikai tā, ka Bugavičute ,acīm redzot, ir talantīgāka pārstrādātāja, jo šo darbu veic vairākos profesionājaos teātros, bet ANitens -tikai savu domu biedru haltūru pulciņos ,kā Muzikālais teātris7.Ja par pēdējo daiļarbu var teikt, ka tur būs vairāk kā filmā, tad literāri trulajam Anitēnam varu atgādināt, ka filmas scenārja autori bija Jānis Anerauds un Aleksandrs Leimanis (filmas režisors), bet pamatā izmantots Rutku Tēva romāns. Tā, ka mana jaunības pieredze sākās ar filmu, bet romānu izlasīju pēc tam, jāatzīst, ka filma izdevās daudz vieglāka, šampaniskāka.
    Ja tāds Anitēns filmu uzskata par pirmavotu, tad lai jau, bet pat izrāde ir filmas neradošs plaģiātisms ar tām pašām dziesmām u.t.t.
    Muzikālais teātris 7 pēc "Robinsona " šļūk arvien vairāk prastā, netalantīgā haltūrā. Arī Anitēns. Jo minētajā izrādē paņemot visiem zināmo sižetu, uz mazās skatuvītes tika izveidots SAVS stāsts, kas skatītājiem bija ļoti interesants. To gan varēja atjaunot, regulāri sezonas laikā 2-3 reizes mēnesī spēlēt uz kādas skatuves.
    Anitēns ir tāds copy-paste speciālists, kas grib darīt to, ko nemāk. Viņa talants- iegrābties naudā. Teterevu naudā- šajā reizē.

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt