Kristiāna Tīlika 19.08.2014

Nomadu oāzes

Jau ilgāku laiku Latvijas publiskajā telpā izskan bažas par valsts teātru izrāžu piedāvājumu bērniem un pusaudžiem, lielākoties tādēļ, ka izrādēs reti saskatāma tiekšanās uzrunāt tieši, neklišejiski un atklāti, izvairīties no pamācīšanas. Neatkarīgie teātri šīs intonācijas tiecas grozīt, kā arī piedāvāt plašāku izrāžu loku bērnu un jauniešu auditorijai. Teātra festivāls „NoMadI” bērniem, jauniešiem un visiem tiem, kas jūtas jauni, norit ceturto gadu, tā organizētāji Krista Burāne un Mārtiņš Eihe šogad festivālam piesaistījuši neatkarīgo teātru Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātra izrādes, arī pašu veidotās „Ziemas māja” un „Vasaras sala”, iekļāvuši arī divus koncertus. Festivāla organizatori nav tiekušies izrāžu programmā iekļaut vien tos iestudējumus, kas pirmizrādi pieredzējuši iepriekšējā sezonā, par būtiskākajiem izvēles kritērijiem kalpojusi izrāžu kvalitāte un daudzveidība. Izrāžu vidū ir gan jaunas izrādes („Heavy metal”, „Ziemas māja”), gan iestudējumi, kas pirmizrādi piedzīvojuši jau pirms vairākiem gadiem („Vasaras sala”, „Akmeņi”). Festivāla programmā iekļauti arī divu izrāžu jauni, atšķirīgi varianti – Ģertrūdes ielas teātra izrāde „Āda” pārtapusi koncertuzvedumā un Ģirta Rāviņa monoizrāde „Balsij bez pavadījuma...” tiecas noskaidrot, ko atnesīs jaunu formu meklējumi. Festivāla norises vieta ir mainīga, un šogad Valmieras Dīvaliņa pļavas nomainījusi blakus Valmieras robežai esošā Valmiermuiža – tās pils parks un klēts. Valmiermuiža neilgā laikā kļuvusi par tūristu un vietējo iedzīvotāju iemīļotu vietu un, atšķirībā no iepriekšējo divu gadu festivāla norises vietas, dod iespēju izrādes rādīt gan iekštelpās, gan pils parkā un koncertiem izskanēt gan uz siena ruļļu un rietošas saules, gan uz pils torņa fona.

Piektdiena, 8. augusts          

Festivāla atklāšana piektdienas pēcpusdienā norit nepiespiesti un neformāli, ko varētu teikt arī par kopējo festivāla atmosfēru, neskatoties uz tveicīgo dienu smagumu. Pēc atklāšanas bērni tiek aicināti uz izrādi „Ziemas māja”, kas ievada festivāla jaunākās auditorijas izrāžu būtisku vadlīniju – iztēlošanos un pieredzēšanu. Izrādē piedalās Mārtiņš Eihe un Ģirts Rāviņš, kuri stāsta par mazā Mārtiņa bērnību, viņa ģimeni un vectēva māju. Stāstu palīdz veidot detaļas un bērnu iztēle, pagalēm pārtopot akas grodos, ar krītu uzvilktam aplim uz skatuves kļūstot par aizsalušu ezeru, kuru bērni tiek mudināti šķērsot, un baltām lapām kļūstot par lidmašīnām. Caur konkrētiem notikumiem, tēliem un piedzīvoto atklājas dabas cikliskums. Un līdz ar ziemas pienākšanu viegli un likumsakarīgi pienāk arī vectēva nāve – telti, kur norit izrāde, piepilda vieglas, baltas spalvas un izskan vārdi: „Vectēvu apklāja balta sniega sega”. Mārtiņam Eihem un Ģirtam Rāviņam veiksmīgi izdodas skatītāju uzmanību noturēt starp entuziasmu un savaldību – bērni tiek aicināti aktīvi līdzdarboties, tomēr tiek arī mudināti nerīkoties haotiski, nebūt negausīgiem un izpalīdzēt citiem. Ne vien stāsts, bet arī izrādes forma – dialogs, kurā bērni neatrodas priviliģētā situācijā, – rosina un māca.

No radošās apvienības "Nomadi" izrādes "Ziemas māja" // Foto – Krista Burāne

Pēc izrādes bērni tiek aicināti piedalīties radošajās darbnīcās un rotaļāties Gudrajā rotaļlaukumā, kas ir Cēsu Jaunās sākumskolas pedagogu veidoti projekti. Radošās darbnīcas ir tematiskas – „Vasara” un „Ziema”, arī „Balts”, tās tiek sasaistītas ar bērnu redzētajām izrādēm, un tajās bērniem tiek piedāvāts veidot, līmēt, kopīgi darboties visu trīs festivāla dienu garumā. Arī Gudrais spēļu laukums festivāla laikā ir bērnu iemīļots, tā ir automašīna, kas kļuvusi arī par kuģa klāju un smilšukasti. Gudrais rotaļlaukums atgādina, ka ikdienas objektiem ir iespējams piešķirt jaunas un individuālas nozīmes.

Kamēr jaunākajiem skatītājiem tiek piedāvāts darboties radošajās darbnīcās un izdzīvot kuģošanas pieredzi, jaunieši un citi skatītāji tiek aicināti uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi „Heavy metal”. Izrādes režisors ir Andrejs Jarovojs, izrādē piedalās Kārlis Krūmiņš, Aigars Apinis, Kristaps Ķeselis un Anta Aizupe. Tās centrā ir Latvijas armijas karavīri, viņu dienests Afganistānā un traģiskais notikums pirms pieciem gadiem, kad dzīvību zaudēja divi latviešu karavīri. Izrādē tiek izvirzīts jautājums, kas brīžiem izvēršas arī provokācijā, par šīs ASV iniciētās misijas nepieciešamību un cēloņiem, par Latvijas armijas nepieciešamību tajā piedalīties. Bet paustajiem apgalvojumiem un versijām par skaudru antitēzi kļūst karavīru noslēgtā ikdiena un raudzīšanās pienākumam acīs (gan truli, gan pašaizliedzīgi), neapšaubot un nejautājot. Izrāde ir ļoti dinamiska, caur aktīvu fizisku darbību (maršējot, sportojot vai gluži kā rituālā dejā uzvelkot formas tērpu) un mirkli tverošām palēninātām kustībām tiek attēlots, kā rit karavīru ikdiena starp treniņiem, kaujas situācijām un sarunām gan ar iekšējiem jokiem un ķircināšanu, gan mazām nesaskaņām. „Heavy metal” notiek Valmiermuižas pils parkā, mazliet nomaļus no radošajām darbnīcām – aktieru spēles laukums ir gan bruģis, gan zāle. Apkārtējā vide ir klātesoša un, lai gan tā mazliet traucē izrādei, piemēram, sadzirdēt tekstu, tomēr to arī papildina – garām braucošās mašīnas un bērni, kas, sadzirdējuši skanam mūziku, sāk dejot blakus aktieriem, atgādina par dzīvi, kas norit ārpusē. Gaužām līdzīgi arī izrādes varoņiem tā dzīve, ko gribētos dzīvot, ir it kā kaut kur blakus, klātesoša vairāk domās, atmiņās un gaidās.

Kristaps Ķeselis un Kārlis Krūmiņš Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Heavy metal" // Foto – Krista Burāne

Piektdienas vakaru Valmiermuižas pils parkā, pils drupu ielokā, noslēdz koncertizrāde, kuras pamatā ir Ingas Gailes darbs „Āda” un pēc tā veidotā Ģertrūdes ielas teātra izrāde. „Āda” vēsta par mūsdienu Ādama un Ievas dzīvi pilsētā, par divu cilvēku attiecībām, par dzīves vilinājumiem, par aiziešanu un neatgriešanos. Koncertuzvedums savu pirmatskaņojumu jau reiz piedzīvojis „Ādas” audiogrāmatas izdošanas prezentācijas pasākumā. Šī koncertversija ir cieši saistīta ar iestudējumu, bet izrādes teksts ir dekonstruēts, radot dziesmas, kurās tiek iezīmēti būtiskākie notikumi – satikšanās, šķiršanās u.c. Tomēr līdz ar to skatītājiem, kas Ģertrūdes ielas teātra izrādi nav redzējuši, iespējams, pazūd kādas kopsakarības un stāsts mazliet izkliedējas. Tomēr to atsver atmosfēra un tas, ka dzejas valodā rakstītais teksts ir pateicīgs gan dekonstrukcijai, gan sasaistei ar muzikālo pavadījumu. Koncertuzvedumā skan elektroniskā mūzika apvienojumā ar klavieru un bungu skaņām – mūziku rada paši aktieri, un viņiem palīdz Jānis Burmeisters. Ingas Gailes vārdiem piemīt suģestija, it īpaši tiem izskanot Antas Aizupes un Ivara Krasta ievelkošajā un šķietami monotonajā intonācijā. Valmiermuižas pils parks kļūst par divu cilvēku pasauli, un nelielais skatītāju loks jau pēc koncerta izskanēšanas ar skaļiem aplausiem aicina aktierus atgriezties uz skatuves, atkārtot kaut daļu no atskaņotā un turpināt pārliecināt Ingas Gailes vārdiem, ka „tā vēl nav bijis nekad”.

Anta Aizupe un Ivars Krasts Ģertrūdes ielas teātra koncertizrādē "Āda" // Foto – Krista Burāne

Sestdiena, 9. augusts

Otrā diena iesākas ar Valmiermuižas Māras dienas tirdziņu, un divreiz šajā dienā Valmiermuižas klētī tiek rādīta radošās apvienības „Nomadi” izrāde „Vasaras sala”. Iestudējums tapis jau 2010. gadā, iedvesmojoties no Tūves Jansones darba „Vasaras grāmata”, un stāsta par meitenes Jutas dzīvi uz salas, par viņas vecmāmiņu un tēvu. Izrādi veidojusi Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, arī māksliniece Kristīne Vītola un skaņu meistars Egons Kronbergs, savukārt salu apdzīvojušos tēlus uz skatuves rada aktrise Juta Vanaga. Izrādes telpa ir lietu pārpilna – māja, kurā ir sakrātas un sakrājušās atslēgas, bumbiņas, lādītes. Un cik interesanti, kā šīs lietas pārtop – bumbiņai kļūstot par pērli plastmasas kastītes gliemežnīcā, atslēgām par zivtiņām un lādītēm par vietu, kur spēlēt paslēpes. Lai gan bērni netiek aicināti aktīvi piedalīties, telpa un Juta Vanaga rosina bērnu iztēli. Aktrises izpildījumā arī izrādes tēli iegūst raksturu aprises – vecmāmiņa ir sirsnīga, bet viegli satraucama, tēvs – aizņemts un mazliet neapmierināts un Juta – piedzīvojumu kāra un dzīvespriecīga. Juta Vanaga praktiski neizmanto vārdus (to vietā, piemēram, ir tēva ņurdēšana un nopūtas, vecmāmiņas čalošana), daudz par tēlu raksturiem un notikumiem vēsta nemitīgā rosīšanās, situāciju straujā maiņa. Interesanti, ka, tā kā izrādes „Ziemas māja” un „Vasaras sala” ir Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes veidotas, tajās saskatāmas, šķiet, apzināti sasaistošas iezīmes. Piemēram, vairākas acīmredzamas detaļas – ceļojošs vecmāmiņas tēls, kas no „Vasaras salas” nonācis „Ziemas mājā”, kā arī darbības koncentrēšana konkrētā, noslēgtā vidē (sala, lauku vide), kuras centrā ir māja. Abu izrāžu galvenais varonis ir bērns un viņa skatījums uz apkārtējo vidi, norisēm. Tas ļauj arī skatītājiem izrādes uzlūkot kopskarībā, it īpaši šī festivāla kontekstā, jo, visticamāk, ne visiem rastos iespēja redzēt abas izrādes ārpus Valmiermuižas. Šķiet, ka festivālā bērni daudz atsaucīgāk uztver „Ziemas māju”, jo tā dod vairāk vaļas, savukārt „Vasaras sala” prasa uzmanību, vērību. Šis izrāžu dipiths atklāj izzināšanas un jaunatklāšanas prieka daudzpusību.

No radošās apvienības "Nomadi" izrādes "Vasaras sala" // Foto – Krista Burāne

Sestdienas vakarpusē ir laiks Ojāra Vācieša poēmas „Koncerts balsij bez pavadījuma” lasījumam Ģirta Rāviņa monoizrādē „Balsij bez pavadījuma”. Izrāde iepriekš rādīta Valmieras teātra Apaļajā zālē, un aktieris iestudējumu veidojis kopā ar režisoru Viesturu Meikšānu, runas pedagoģi Dzidru Mendziņu, komponistu Emīlu Zilbertu un literātu Aldi Vēveri. Festivālā izrāde ieguvusi jaunu koncepciju un pavisam šauru skatītāju loku – Ģirts Rāviņš poēmas lasījumu sniedz trim cilvēkiem. Izrādes jaunajos formas meklējumos Ģirtam Rāviņam palīdzējis režisors Mārtiņš Eihe. Valmiermuižas klētī skanošās fona mūzikas pavadījumā un apkārt valdošajā kņadā norit izrāde, cilvēkiem pie blakus galdiņiem, iespējams, to pat nenojaušot. Šāda izrādes koncepcija pašlaik, šķiet, vairāk uztverama kā meklējumi rast konkrēti šim Ģirta Rāviņa teksta lasījumam pateicīgāko formu. Sestdienas vakaru noslēdz ansambļa „Manta” koncerts, kas pulcē daudz klausītāju un lieliski iekļaujas festivāla radītajā atmosfērā.

Svētdiena, 10. augusts

Festivāla noslēdzošo dienu iesāk Goda teātra izrāde „Akmeņi”, kas sākotnēji programmā nav bijusi iecerēta, bet iekļauta Leona Leščinska izrādes „... ar laimīgām beigām” vietā. Izrādē piedalās Liepājas aktieri Kaspars Gods un Armands Kaušelis, un tās centrā ir stāsts par diviem pusaudžiem, kuru neapdomīgās rīcības dēļ mirst cilvēks. Lugas autori ir divi aktieri un dramaturgi no Austrālijas – Stefo Nantsovs un Toms Līkoss, kuri to rakstījuši, par pamatu izmantojot reālu notikumu. Izrādi Goda teātrī režisējuši un tekstu pielāgojuši paši aktieri. „Akmeņi” iecerēta kā diskusiju veicinoša izrāde – par jauniešiem un atbildību, kas viņiem būtu jāuzņemas par savu rīcību, par soda mēru un sabiedrības attieksmi pret pusaudžu paveiktajiem noziegumiem. Šajā festivālā diemžēl diskusijas raisīšana sagādā problēmas, jo „Akmeņu” mērķauditorija ir pusaudži, spriežot pēc izrādes konteksta, vecumā no aptuveni 12 līdz 18 gadiem, kuru festivāla skatītāju vidū praktiski nav. Izrādes skatītāji ir mazi bērni un cilvēki vecumā virs 20 gadiem. Jaunākie skatītāji, visticamāk, nespēj uztvert izrādē izvirzītos morāles jautājumus, toties vecākajiem skatītājiem tie var šķist pārlieku vienkāršoti un pamācoši. Piemēram, kad Kaspara Goda varonis skatītājiem uzdod jautājumu, vai zēns, kurš nejauši nogalinājis cilvēku, ir uzskatāms par vainīgu, kāds skatītājs vēlas precizēt, kādi būtu iespējamie piemērojamie soda mēri. Tomēr precizēts netiek, diskusija netiek izvērsta, vienīgā atbilde, kas tiek gaidīta, ir „jā vai nē, paceļam rokas!”. „Akmeņi” tiecas skart būtiskus jautājumus par cilvēka atbildību, par to, kas ir ārpus laba un ļauna, tomēr šī festivāla kontekstā, kur lielākā daļa izrāžu veidotāju izvairās no klajas pamācīšanas, šis iestudējums sasveras moralizēšanas virzienā.

Armands Kaušelis un Kaspars Gods "Goda teātra" izrādē "Akmeņi" // Foto – Krista Burāne

Kā nākamā izrāde jau jaunākiem skatītājiem tiek piedāvāta Dirty Deal Teatro Ingas Tropas veidotā „Baltā grāmata” ar Laumu Balodi un Jāni Znotiņu lomās, izdzīvojot Jāņa Jaunsudrabiņa rakstīto. Šo izrādi visprecīzāk raksturo vārds vitalitāte – izrāde burtiski pulsē no dzīvīguma gan aktieru ekspresivitātes dēļ, gan tādēļ, ka bērni acumirklīgi pieņem izrādes noteikumus un atraisās. Tveicīgā klēts, kur norit izrāde, ir burtiski biezas enerģijas piepildīta, kas liek sarosīties visām maņām, un šī enerģija radusies, bērniem ļaujot uz skatuves vienkārši būt – viņi var slēpties teltī no aktieru radītā negaisa, var spēlēt kopā mūzikas instrumentus, meklēt izbēgušās žurkas, palīdzēt izrādes varonim atrast nozaudēto pīpi u.c. „Baltā grāmata” ir viena no izrādēm, kuru festivāla auditorija uztver visatsaucīgāk, lielā mērā arī pateicoties aktieru un īpaši Jāņa Znotiņa aizrautīgajai ekspresijai. „Baltajā grāmatā” viskonsekventāk ir izvērsta lauku vide, būtiska ir katra detaļa, arī Valmiermuižas klēts palīdz radīt lauku un bērnības vidi, kur gaiss smaržo pēc siena, skan bērnu aizrautīgie smiekli un klaigas, un visam pa vidu ir Janka un viņa bērnības stāsts.

Lauma Balode "Dirty Deal Teatro" izrādē "Baltā grāmata" // Foto – Krista Burāne

Festivālu svētdienas pēcpusdienā teltī pils parkā noslēdz režisora un dramaturga Andra Kalnozola izrāde „Mazie jautājumi”, kurā piedalās četri aktieri – Kristaps Ķeselis, Ivars Krasts, Jurģis Spulenieks un Andrejs Možeiko. Izrādes centrā ir gaužām atpazīstami, ikdienišķi un arī mazāk ikdienišķi domu krikumi un patiesi mazi jautājumi – kā iepazīties ar meitenes tēvu; ko iesākt, ja tikko esi atvadījies no cilvēka un viņu nejauši satiec atkal; cikos galu galā ir Ziemassvētki u.c. Izrādes četri varoņi satiekas „Mazo jautājumu biedrībā” un tiecas rast atbildes uz šiem urdošajiem jautājumiem, uz jautājumiem, kas varētu arī palikt neatbildēti. Izrādē ir ļoti daudz atklātas un arī izmanīgi paslēptas ironijas gan par šīs biedrības un tai līdzīgu darbību, gan par to mirklīgo vienotības sajūtu, ko sanāksmes mēdz sniegt. Lieliski strādā aktieri, un ir ārkārtīgi interesanti, kā, pietuvojoties stereotipiskām situācijām, tās nav mēģināts izmanīgi apiet, bet gan spilgti un lekni izspēlēt. Izrādē nav centienu kādu nopietni pamācīt un pierādīt, piemēram, ka šādi mazie jautājumi ir gaužām nesvarīgi dzīves straujajā plūdumā, vai tieši otrādi – no mazajām lietām taču sastāv it viss. Skatītāji izrādi, šķiet, uztver ar ļoti dalītām izjūtām: vienlaikus valdot smieklu vērpetes un mulstot brīžos, kad iepriekš reālistiskās un atpazīstamās situācijas pārvēršas fantasmagorijās.

Kristaps Ķeselis, Andrejs Možeiko, Ivars Krasts un Jurģis Spulenieks DDT izrādē "Mazie jautājumi" // Foto – Krista Burāne

„NoMadI 2014” rada to apdullinošo un mazliet mānīgo sajūtu, ka bērnu un jauniešu izrāžu piedāvājums Latvijas teātros ir ja ne plašs, tad vismaz daudzveidīgs un kvalitatīvs. „NoMadI” konsekventi piedāvā programmu pēc iespējas plašākai auditorijai, izrāžu piedāvājums ir pārdomāts, un par to liecina arī tas, ka vienīgā izrāde, kas gluži neiekļaujas festivālā, ir tā, kas sākotnējā programmā nebija plānota. Praktiski lielākā daļa festivāla programmas izrāžu ved skatītājus ceļā no konkrētības pie vispārinājuma: no individuālā pieredzēšanas ceļa pie dzīves un dabas ritējuma cikliskuma, no konkrētiem notikumiem pie vispārcilvēciskām problēmām un jautājumiem. Un būtiski ir akcentēt, ka lielākajā daļā izrāžu šis ceļš nav didaktisks, bet gan likumsakarīgs, saprotams un uzrunājošs. Lai gan „NoMadu” programma ir patiešām veiksmīgi un saskaņoti izveidota, šīs oāzes (kā jau tas mēdz būt, oāzes meklējot) ne visi spēj atrast, un diemžēl festivālam šogad neizdevās piesaistīt jauniešus – lielākā daļa skatītāju ir mazi bērni un cilvēki, kas vecāki par 20 gadiem. Grūti viennozīmīgi spriest, kas radījis neieinteresētību, un festivāla organizatorus vainot nebūtu gluži korekti. Pamatotāk šķiet aizdomāties par to, cik bieži, piemēram, skolu ekskursiju galamērķi ir neatkarīgo teātru izrādes un cik bieži skolēnu grupas sastopamas izrādēs, kas saistošas šķiet vien skolotājiem un kurās pusaudži nemierīgi dīdās, gaidot izrādes beigas. Acīmredzot ir mazliet naivi šādā situācijā gaidīt pašiniciatīvu.

Domājot par festivālu, ir grūti izvairīties no sasaistes ar nomadiem–klejotājiem, un līdzīgi arī festivāla rīkotāji ir atvērti meklējumiem un kustībai. „NoMadI” mudina pārvērtēt priekšstatu par teātri kā vienu noteiktu vietu un nostiprināt attieksmi pret teātri kā procesu. Ir vērts atzīmēt, ka izvēli par labu Valmiermuižai kā norises vietai būtu vēlams neaizmirst arī nākamgad. Un ieguvumi ir abpusēji, jo Valmiermuiža piedāvā daudzveidīgāku skatuves laukumu izvēli un vidi, kur valda patiesi viesmīlīga atmosfēra, savukārt „NoMadI” sniedz iespēju arī nelielās Valmiermuižas iedzīvotājiem piedzīvot trīs ne vairs klejojumu, bet atradumu pilnas dienas.

* LU Humanitāro zinātņu fakultātes Lituānistikas MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt