Zane Gāle 24.09.2014

Vai divu saruna var kļūt par notikumu?

Saruna kā viena no labākajām un plašāk lietotajām izziņas formām ir pazīstama jau labi sen, sākot no Sokrāta un Platona un beidzot ar jebkuru skolotāja – mācekļa, draugu, paziņu dialogu par abiem būtisko un atšķirīgas asociācijas raisošo. Senā izziņas forma bijusi pamats divu scenogrāfu/režisoru, skolotāja un skolnieka Viktora Jansona un Reiņa Suhanova publiskajai sarunai par Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā pirmā Frīdriha Šillera lugas „Laupītāji” iestudējuma kontekstā un ne tikai. Nav iespējams runāt par šo notikumu, vispirms neaprakstot abus sarunas dalībniekus – Viktoru Jansonu un Reini Suhanovu –, jo abu scenogrāfu/režisoru personības šarmam, erudīcijai, oriģinalitātei, aizrautībai bija ļoti būtiska loma kā performances lieliskajos mirkļos, tā brīžiem haotiskajā apziņas plūsmā, kas ne vienmēr sasniedza mani kā skatītāju.

Viktors Jansons sarunas laikā ir kā bumba ar laika degli, tiesa – tāda, kuras laika atskaiti viņš pats var mainīt. Scenogrāfam piemīt ļoti asprātīga, aizrautīga un tieša attieksme pret savu sarunas biedru un mums pārējiem, viņš kā pieredzējis profesionālis jūt publiku, bet neatkāpjas no sava tiešā mērķa, kas neapšaubāmi ir vēstures, savu sakņu apziņa un godāšana. Runājot par līdzi paņemtajām vectēvam piederošajām lietām, V. Jansons izdzēš laika robežu un personificē pagātnes laiku ar sirsnīgo, pārliecinošo un cieņpilno apziņu, kas patiesi apbur. Jāatzīst, ka V. Jansona izteiksmes un izpausmes veids ir ar tādu vērienu un enerģiju pārpilns, ka nereti runātais teksts aiziet otrajā plāna, atkāpjoties viņa personības priekšā. Scenogrāfa/režisora runa brīvi plūst, mainot tēmas un minot vēsturiskas personības, joki mijas ar traģismu, izskan aicinājumi – kļūt par bandītiem, nevis vārīt kofeju ēdnīcā, jo tikai tā iespējams kļūt par māksliniekiem, labiem māksliniekiem, kas, protams, sasmīdina mūs, skatītājus, bet pasaka arī ļoti būtisko par pašu stāstītāju – dumpinieku un nepašaubāmu ideālistu.

Reinis Suhanovs nespēlē otro vijoli, bet citu instrumentu gan. Viņš ir kā koncertmeistars domu, asociāciju, piemēru, cilvēku, emociju virpulim, kuru iegriež V. Jansons. Jaunajam scenogrāfam un režisoram ir patīkami ieinteresēta intonācija, galvenokārt papildinot sava sarunu biedra impulsus, vietām tos izskaidrojot, apraujot, saglabājot performances uzbūvi un nevienā brīdī neļaujoties apziņas plūsmai. Reinis Suhanovs asprātīgi atrisina nepieciešamību izstāstīt Šillera „Laupītāju” sižetu, atdzīvojot koka bluķīšus un V. Jansona atmiņu atribūtiku. Viņa runātajā, manuprāt, parādījās divas ļoti būtiskas iezīmes – R. Suhanovs necenšas personificēt laiku pagātnē, viņam tas ir izpētes objekts, kuru pavada cilvēcīga interese par mākslas un mākslinieku pastāvēšanu kara apstākļos, tāpat viņš skaidri pasaka, ka ir izpētes procesā, apšaubot gan pats sevi, gan performancē minētos faktus. Bieži vien uzmet aci skolotājam un uzdod kādu faktoloģisku jautājumu, tāpat veicot kontroles funkciju, lai meistara apziņas plūsmai neļautu iziet ārpus laika un telpas, precīzāk realitātes laika un telpas. Reinis Suhanovs neapšaubāmi ir talantīgs profesionālis, kuram šī saruna ir viena no izziņas formām, iespējām pārbaudīt sevi.

Reinis Suhanovs izrādē „Šillera „Laupītāji” trīs atklāsmēs” // Foto – Maira Valtere, J.Akuratera muzejs

Atgriežoties pie būtiskākā jautājuma – vai abu scenogrāfu/režisoru sarunas, kuru rezultātā mēs tikāmies Jāņa Akuratera muzeja teltī, lai noklausītos un noskatītos to, kas tapis, bija Notikums? Jā un nē. Jā, jo, manuprāt, tieša saruna starp diviem cilvēkiem ārpus ikdienas nepieciešamību apspriešanas ir ļoti kopjama un saudzējama tradīcija. Ja izdodas piedalīties projektā, kura dalībnieki ir viens otrā ieklausījušies, uzdevuši jautājumus, meklējuši un atraduši vēsturiskus pierādījumus, attēlus, dzīvesstāstus, tad tā ir veiksme – pirmām kārtām jau pašiem sarunas biedriem, šajā gadījumā V. Jansonam un R. Suhanovam. Nē, jo ne vienmēr skatītājiem ir uztverama ilgstošu sarunu biedru starpā izveidojusies sapratne no pusvārda, līdz ar to pilnvērtīga iedziļināšanās V. Jansona un R. Suhanova teiktajā skatītājam nereti nav iespējama. Tomēr tā ir un paliek saruna, laba saruna, kas divu cilvēku starpā spēj atstāt lielākas un būtiskākas pēdas par jebkuru performanci, hepeningu, klasisku, provokatīvu teātra izrādi. Sarunā valda smalkas, pat intīmas vibrācijas un saskaņa, kas cilvēkam no malas veiksmes gadījumā ļauj atrasties vienā lokā ar runātājiem, bet pastāv arī liela iespēja neuztvert sarunas daudzslāņainību, paliekot tikai pie tekstuālās uztveres.

Noslēgumā gribu izteikt uzsaukumu par divu cilvēku sarunas vērtību, kas sniedz iespēju domāt, just, iedziļināties, apšaubīt un pierādīt. Tāpēc nevāriet ēdnīcā kofeju, bet sarunājieties!

 

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa studente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt