Ieva Rodiņa 01.10.2014

Blakts renesanse

Dzejnieks, dramaturgs, grafiķis, kinoscenārists, režisors un aktieris Vladimirs Majakovskis ir viena no sarežģītākajām personībām krievu kultūrā – viņa radītajos darbos izteikti sarkana politiskā pārliecība savijas ar racionālu spēju uz dzīvi paskatīties no apskaužami ironiska skatupunkta. Majakovska darbi liekas līdz galam neatminami – tajos apvienoti šķietami antagonistisku literatūras virzienu elementi (piemēram, futūrisms, kas sajūsminās par civilizācijas mehanizēto nākotni, un ekspresionisms, kas to tikpat enerģiski apšauba), bet tekstā pamīšus idejiskiem saukļiem atrodamas arī cilvēciski aizkustinošas pasāžas.

Tieši šāds darbs, no vienas puses – absolūti depsiholoģizēts, no otras – cilvēcisko attiecību tēlojumā precīzs, ir Majakovska viencēliena luga „Blakts” – asprātīgs teksts, kas ar pamatīgu laika distanci (luga sarakstīta 1929. gadā) šoruden piedzīvojis pirmiestudējumu arī Latvijas teātrī – Nacionālā teātra Jaunajā zālē kā Dāvja Auškāpa režijas diplomdarbs.

Luga „Blakts” iecerēta kā sociālpolitiska antiutopija, kas vēsta par pretrunām nesen izveidotajā padomju sabiedrībā, pie kuras piederīgs pats Majakovskis. 1922. gadā zināmas atkāpes un rīcības brīvību padomju iekārtā pieļāva pēc Ļeņina ierosinājuma izveidotā NEPa politika – cenšoties novērst pēc pilsoņu kara valdošo ekonomisko sabrukumu, sīkuzņēmējiem tika ļauts pašiem sākt privātu saimniecisko darbību (piemēram, atverot veikalus, frizētavas u.tml.). Līdz 1929. gadam, kad šī ekonomiskā politika tiek aizliegta, Krievijā paspēj izveidoties divas materiālā un ideoloģiskā līmenī atšķirīgas šķiras – strādnieki un nepmaņi. „Blaktī” šī sabiedrības noslāņošanās attēlota galēji ironiskā intonācijā, ko apliecina jau pašu lugas varoņu personvārdi: ne velti titulvaronis Prisipkins sevi pārdēvējis krietni vien smalkākajā Pjēra Skripkina vārdā, bet viņa topošajai līgavai piešķirts vēl metaforiskāks sociālās augšupejas jeb „atdzimšanas” apzīmējums – Renesans.

Arī mūsdienu Latvijas kontekstā tēma par jaunizcepto bagātnieku vēlmi nopirkt skaistu, izsmalcinātu dzīvi neapšaubāmi šķiet sarunas vērta. Tādēļ nedaudz žēl, ka Dāvja Auškāpa interpretācijā „Blakts” liekas vēstām par ko gluži citu: režisors lugu izlasījis ļoti vispārīgi – kā ironisku stāstu par cilvēka dabu (precīzāk – tās nemainīgumu), tā īsti nepiedāvājot pārliecinošu atbildi, kādēļ šī stāsta izstāstīšanai nepieciešama tieši Majakovska luga.

Bajans – Ivars Kļavinskis, Prisipkins – Kristians Kareļins, Zoja Berjozkina – Daiga Kažociņa, Rozālija Pavlovna – Gunta Virkava // Foto – Dagmāra Legante

Asprātīgā sižeta centrā ir Kristiana Kareļina atveidotais tīrradnis Prisipkins – bijušais strādnieks un topošais jaunā, pārtikušā sabiedrības slāņa pārstāvis, kurš cer iegūt jaunu dzīves kvalitāti, ieprecēdamies nepmaņu ģimenē. Izrādē Prisipkins kļūst par tādu kā katalizatoru – t.s. „mazo cilvēku”, kurš iziet cauri dažādām dzīves peripetijām un pierāda, ka gluži kā blakts ir spējīgs izdzīvot jebkādā vidē, tā īsti nepiederot nevienai. Pirmajā izrādes daļā jautrību izraisa nebūt ne smalkā Prisipkina centieni iekāpt kurpēs, kuras acīmredzami par šauru, – respektīvi, apgūt pārtikuša inteliģenta manieres un izskatu (asprātīgs slidenā stila padomdevēja Bajana lomā ir aktieris Ivars Kļavinskis). Otrajā daļā, kad pēc ugunsgrēka kāzu mielasta laikā Prisipkins nejauši ticis iesaldēts ar ūdeni pielietajā pagrabā un pēcāk atsaldēts jau pēc 50 gadiem, viņš ir tikpat neiederīgs jaunajā pasaulē, jo, atšķirībā no nākotnes cilvēkiem, kuri zaudējuši jebkādu interesi par mīlestību, alkoholu, tabaku un citiem kaitīgiem paradumiem, Prisipkins joprojām pārstāv vulgaris šķiru, jo nekautrējas ne kasīties, ne atraugāties, ne lielos kvantumos patērēt alu, no kura smakas baltos halātiņos ģērbtie uzraugi krīt kā mušas.

Izrādes vizuālais noformējums veidots lakoniskā, taču asociatīvi ietilpīgā atslēgā. Mārtiņa Vilkārša radītais centrālais scenogrāfijas elements – daudzpakāpju metālisku režģu konstrukcija, kas vajadzības gadījumā tiek izjaukta un sabīdīta citās kombinācijās, – raisa asociācijas ar 20. gadsimta 20. gados Krievijā aktuālo konstruktīvisma virzienu. Metāliskie režģi izmantoti kā gulta, galds, zinātniskās laboratorijas ekipējums un būris, kurā izrādes finālā kā eksotisks objekts apskatei izlikts Prisipkins. Tomēr brīžiem izrādes telpa no lakoniskas kļūst par vienkārši nekonkrētu, līdz ar to arī varoņu attiecības tiek izspēlētas abstrakti, bez piesaistes plašākam idejiskam kontekstam. Īpaši aktuāla šī problēma šķiet pirmajā ainā, kas lugā iezīmē galvenā varoņa Prisipkina gatavošanos pāriet jaunā sociālā statusā – viņš kopā ar topošo sievasmāti Rozāliju Pavlovnu un kāzu organizatoru Bajanu iepērkas universālveikalā, apskatot pat tik eksotiskus objektus kā kažokādas krūšturi, kurus notur par dīvainām aubītēm. Majakovska līdz absurdam sabiezinātais materiālisma kulta izsmiekls izrādē izspēlēts tukšā skatuves telpā un ar visai pieticīgu, pat didaktisku zemtekstu – nabaga tirgotāji saldami berzē rokas un izkliedz tirgojamo preču nosaukumus, bet Guntas Virkavas Rozālija Pavlovna košā kostīmā ar lielveikala iepirkumu ratiņiem virpuļo viņiem pa vidu.

Par varoņu attiecībām un sociālajām lomām visvairāk pastāsta Ivetas Šurmas darinātie kostīmi – izrādes pirmajā daļā veidots kontrasts starp košajiem jaunās sabiedrības pārstāvju tērpiem (Prisipkinu jeb Pjēru Skripkinu, viņa līgavu Elzevīru un topošo sievasmāti Rozāliju Pavlovnu) un strādniekiem/tirgoņiem, kuri ģērbti stilizētā brūnas krāsas prozaģeždā. Otrajā cēlienā, kas notiek nākotnē – pēc 50 gadiem, kad no ledus kluča tiek atsaldēts Prisipkins, kostīmos izzudušas jebkādas individualitātes pazīmes (pat dzimums) un visi varoņi ietērpti vienādos baltos uzsvārčos. Jēgietilpīga skatuves metafora ir arī baltais grims, kas otrajā cēlienā klāj gandrīz visu izrādes varoņu sejas, simbolizējot jaunās sabiedrības pārvēršanos par marionetēm, bet vienlaikus ironiski liecinot, ka viss jaunais ir labi aizmirsts (lasiet – pārkrāsots) vecais. Zīmīgi, ka jauno seju nav pieņēmuši vienīgi divi varoņi – Prisipkins, kurš uz sterili baltā fona joprojām atļaujas zibināties košajā pirms-sasaldēšanas tērpā ar akordeonu plecos, un Zoja Berjozkina – strādniece un Prisipkina pirmā izredzētā, kuru viņš iemainīja pret daudz smalkāko līgavu Elzevīru.

Skats no izrādes "Blakts" // Foto – Dagmāra Legante

Iestudējumā interesantākais tēls šķiet tieši Daigas Kažociņas atveidotā Zoja – aktrise varoni abās izrādes daļās spēlē šķietami vienādā manierē, runājot monotoni mehāniskā balsī un gan kustībās, gan mīmikā saglabājot lellisku sastingumu, taču aiz ārējā statiskuma izdevies radīt veselu jūtu pasauli, kurā jaušama gan greizsirdība un aizvainojums par neizdevušos mīlestību, kad Prisipkins dod priekšroku smalkākajai līgavai-manikīrei, gan gluži racionālas šaubas par to, vai eksistence jaunajā, sterilajā bezjūtu sabiedrībā, kas radusies, līdz saknei iznīcinot veco pasauli, vispār var tikt saukta par dzīvi. Kad Prisipkins viņai lūdz atnest dažas aizgājušo laiku grāmatas par mietpilsoniski romantiskām tēmām – rozēm un sapņiem, Zoja mehāniskā balsī paziņo: par rozēm ir tikai dārzkopības mācību grāmatā, par sapņiem – medicīnas enciklopēdijā, taču viņas skatienā redzamas šaubas par to, kādēļ šie bijušās dzīves vēstneši – rozes un sapņi – ir kļuvuši vairs tikai par zinātniskas izpētes objektu.

Kaut arī Dāvja Auškāpa iestudētā „Blakts” vairāk liek domāt nevis par izrādes objektīvajām kvalitātēm, bet par pašu Majakovska asprātīgo lugu, cerams, ka tās pārtulkošana skatuves valodā Latvijas teātrī nebūs vienreizējs eksperiments.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Aldis Vēvers 01.10.2014

    Jēziņ, es izrādi noskatījos trejas reizes, priekš tam lugu (nu atvainojiet) izlasījis vārdu pa vārdam. Manuprāt, izrādei ir kvalitāšu gana daudz. Tās bija saskatāmas pat pēc pirmās reizes. Atļaujos apgalvot, ka personiski man "luga" nemaz nelikās tik asprātīga, iekams nebiju to skatījos Dāvja un viņa komandas interpretācijā. Un Ivars Kļavinskis sevi kārtējo reizi apliecināja kā aktieris, kuram piemīt IZCILĪBA, jo īpaši 2. daļā. Uzteikt grību arī Arti Drozdovu.
    Un vispār. Vajag vērtēt izrādes kvalitātes, režisora darbu, it īpaši jaunā režisora, godprātīgo aktieru ansamļa darbu arīdzan.
    Nu nepatīk lasīt man šādas strēmeles. Bet forši par Daigu Kažociņu.

  • Silvija 05.10.2014

    Piekrītu - Ivars Kļavinskis izcils. Bet nepiekrītu, ka izrādē nav arī problēmas; tās režisora interesanto ieceri ļauj uztvert tikai daļēji

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt