Zane Radzobe 06.10.2014

Beigas vienas, gali – dažādi

Iespaidus par Elmāra Seņkova jauno izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī ir grūti noformulēt. Nepiederu principiāliem Mans nabaga tēvs noliedzējiem – atsevišķas idejas šķiet interesantas, detaļas – komiskas, varoņi – ar rozīnīti... Vienlaikus nepamet sajūta, ka to, kas man iestudējumā šķiet vērtība, izrādes veidotāji paši uzskata, labākais, par otršķirīgu, ja ne vispār nevēlamu efektu. Ja gribētu rotaļāties ar vārdiem, varētu teikt, ka apmulsusi izrāde samulsina arī skatītāju, lai gan Nacionālā teātra skatītājiem patiesībā viss ir skaidrs: zāle sadalās nīdējos un mīlētājos.

Seņkovs kaujas laukā

Tiem, kas Manu nabaga tēvu nav redzējuši vai arī redzējuši to pirmizrādē, te nepieciešama īsa atkāpe. Pēc pirmajām negatīvajām skatītāju atsauksmēm Nacionālais teātris izlēmis savu finansiālo ieguldījumu glābt atjautīgā veidā. Pirms izrāde sākas, režisors Elmārs Seņkovs iznāk skatītāju priekšā, iepazīstina ar sevi, īsos vārdos raksturo, ka iestudējums ir pretrunīgi vērtēts, un aicina interesentus uzkavēties zālē pēc izrādes. Uz īsu sarunu. Šķiet, tā notiek katru reizi, kad Mans nabaga tēvs tiek spēlēts. Efekts ir pārsteidzošs – vakarā, kad skatījos izrādi, uz apspriedi palika Latvijas teātrim neparasti daudz interesentu.

Kāda tam nozīme? Pirmkārt, psiholoģiska. Gudrs mārketinga triks, kas ļauj skatītājam justies kā savējam – cilvēkam, kas Nacionālajam teātrim vajadzīgs nevis tikai kā pircējs, bet kā domubiedrs vai sarunu partneris. Seņkovs nožēlas pilnā režisora lomā ir brīnišķīgs. No vienas puses, atturīgi ļauj nojaust, ka arī pats neuzskata iestudējumu par veiksmi. No otras – izturas ar pašcieņu, uzsver, ka tēma viņam liekas būtiska, pat ja rezultāts šoreiz ir neveiksmīgs. Miers, inteliģence un zemstrāvā pat tāds kā apsolījums labot – nesapratu, izrādi konkrēti vai savu kļūmīgo pozīciju vispār.

Seņkova patīkamais tonis „nostrādā” – viņa šarma varā nonāk pat tie, kas citos apstākļos, iespējams, izrādi gribētu saraustīt gabaliņos un izbarot izsalkušam piraiju baram. Un pamazām rodas sajūta, ka šis patīkamais puisis ne pie kā iestudējumā nav vainojams, jo... viņš vienkārši nevar būt vainīgs. Kāpēc tad vakars bija tik neizdevies? Nu, tak’ lugas dēļ – un nosodoši skatieni pavēršas sarunā klātesošās dramaturģes Agneses Rutkēvičas virzienā. Viņa ir pavisam cits gadījums – pretēji Seņovam acīmredzami apvainojusies, uz kritiku atbild sardoniski un vispār... vai tad ne viņas teksts ir, pirmkārt, rupjš (kas ir viens no galvenajiem iebildumiem) un, otrkārt, dīvaini politiski lādēts (par to – pēc mirkļa)?

Silvija – Astrīda Kairiša, Mikus – Jurģis Spulenieks // Foto – Kristaps Kalns

Koņec Krievgaļos

Ja man jābūt pavisam godīgai, arī es vispirms (un jau izrādes laikā) domāju līdzīgi – proti, ka Agnese Rutkēviča, kuras lugas pēdējās sezonās Latvijas teātrī tiek iestudētas ar apskaužamu regularitāti, ir uzrakstījusi vāju darbu. Jāņem vērā vispirms jau tas, ka arī iepriekš režisoriem ar viņas tekstiem ir nācies pamatīgi strādāt (piemēram, Gata Šmita Dukši Jaunajā Rīgas teātrī un Rutkēvičas luga atšķiras ievērojami). It kā nekā iebilstama te nebūtu – laikmetīgais teātris pietiekami bieži izmanto dramaturga darbu tikai kā sākumpunktu, pārveidojot, slīpējot un reizēm pat laužot. Varbūt šādos gadījumos būtu jāmaina termins, jo mūsu reģionā ar vārdu „dramaturgs” saprot pavisam citu radīšanas modeli, tomēr beigu beigās tas, kā konkrēti sadarbojas radošā grupa un teksta autors, ir ne vairāk kā interesantas, bet ne izšķirošas tehniskas detaļas. Galvenais ir rezultāts, un, ja visi iesaistītie šai modelī jūtas komfortabli, kāpēc gan ne? Izņemot gadījumus, kad kaut kas acīmredzami nenostrādā.

Rutkēvičas lugu teātris raksturo kā Latvijas sociālās problēmas izgaismojošu darbu. Lietuvas pierobežā, nekurienes vidū mīt astoņdesmit piecus gadus vecais Bruno, viņa ceturtdaļgadsimtu jaunākā sieva Broņslava ar mīļāko Jāzepu un māti Silviju. Sētā valda, kā vēsta izrādes anotācija, nabadzība, lai gan izrāde liecina drīzāk par nevīžību un vienaldzību. Vismaz divi no četriem sētas iemītniekiem ir jukuši. Bet kad mājā ierodas viesi – Bruno un Broņislavas meita Diāna un mazdēls Mikus, kā arī Jāzepa dēls Andrejs –, pakāpeniski sāk likties, ka normāla te nav neviena. Ak, jā – vēl ir arī gailis, kas nosaukts prezidenta Andra Bērziņa vārdā, lec acīs katram satiktajam, nominis visas vistas un kuru beigās nošauj Bruno (lai gan viņš visu lugas laiku kategoriski atteicies atzīt, ka ar lopiņu kaut kas nav kārtībā).

Manam nabaga tēvam cauri vijas vairāki sižeta pavedieni, kurus varētu kopsavilkt kā Beigas. No vienas puses, personiskā līmenī – ģimenes. Neviens no varoņiem nav spējīgs nodibināt dzīvu kontaktu vai kādas nebūt paliekošas attiecības ar pārējiem. Bruno terorizē apkārtējos ar savām dīvainībām. Broņislava krāpj vīru, cenšas noturēt attiecību nogurdināto mīļāko un lamā reti satikto meitu. Diānai nav nekāda kontakta ne ar vecākiem, ne pusaugu dēlu, kas uz laukiem atrauts ar varu, glābjot no vecākas sievietes skavām. Un tā tālāk, un tā joprojām... Tēli komunicē savā starpā piesārņotā (respektīvi, autentiskā, lai arī Latvijas teātros maz ierastā) latviešu valodā, turklāt lielākoties – kliedzot un/vai lamājoties. Pat mīlīgā vec(vec)māmiņa Silvija katru otro sarunu beidz ar latvisku „ej tu bezdēt”...

Bruno – Ģirts Jakovļevs, Gailis Bērziņš – Armands Berģis // Foto – Kristaps Kalns

Bet izrādē priekšplānā iznests cits Beigu variants – politisks, valstisks, varbūt pat apokaliptisks... Proti, iestudējums skaidri identificē sabrukuma iemeslus, un tie ir... Eiropas Savienība. Pēc tam, kad Ģirta Jakovļeva Bruno aizskatuvē nošāvis Armanda Berģa iemiesoto gaili Bērziņu – visai tieši politisku zīmi –, mirst arī pats nabaga tēvs. Viņa sabrukušajam ķermenim, dārdot deju mūzikai, pāri tiek vilkts milzīgs audekla gabals Eiropas Savienības karoga krāsās. Uz šī fona priekšplānā iznāk Jurģa Spulenieka Mikus, atver cigarešu etviju (no iepriekš notikušā zinām, ka tajā glabājas vectēva pelni), izber to uz grīdas. Tad savāc ar putekļu sūcēja palīdzību. Mūzika neapstājas. Dzīve turpinās.

Eiropas Savienības ēnā

Abi slāņi izrādē nodalīti gan estētiski, gan skatuves laika ziņā. Reiņa Suhanova telpa atgādina noliktavas un būra krustojumu, tajā iesprostotie varoņi lielāko iestudējuma daļu cenšas tikt galā ar kopīgās eksistences absurdu un līdzcilvēkiem, ko izjūt kā nastu, reālpsiholoģiski. Brīnišķīgi spēlē Ģirts Jakovļevs (Bruno), Uldis Anže (Jāzepa dēls Andris) un Jurģis Spulenieks (Mikus) – viņiem izdodas atklāt sarežģītus, bet cilvēciski saprotamus likteņus. Līdzīgu stratēģiju izmanto Astrīda Kairiša, lai gan viņas Silvijai izrādē ir tik maz vietas, ka neko daudz par viņas varoni neuzzinām. Interesanti vērot Ivaru Pugu, kurš savu Jāzepu asprātīgi kariķē. No ansambļa īsti izkrīt tikai Lāsma Kugrēna Broņislavas lomā un Zanes Jančevskas Diāna: varonēm trūkst nianšu, vienīgais izteiksmes līdzeklis ir kliegšana. Domāju tomēr, ka aktrises šai gadījumā nav vainojamas kādā īpašā paviršībā, jo šķiet, ka Seņkovu vairāk par cilvēkiem šai materiālā interesējis politiskais vēstījums. Problēma slēpjas tieši tur, turklāt – gan izrādes jēgas, gan izmantoto tehniku aspektā.

Mans nabaga tēvs nepatīkamā veidā iekļaujas pēdējās sezonās aktuālā latviešu teātra tendencē – proti, trīsdesmitgadnieku paaudzes mākslinieku (režisoru, scenogrāfu, dramaturgu) infantilajā skatījumā uz laikmetīgās pasaules sociālpolitiskajām likumsakarībām. Un runa šeit nav par politiskiem uzskatiem, kuriem konkrētais skatītājs spēj vai nespēj piekrist, bet vienkārši par nesakārtotu, aizvainojoši stereotipisku domāšanu. No rīta līdz vakaram iespējams diskutēt par to, vai, piemēram, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija vairāk ieguva vai zaudēja. Bet kā tieši, lūdzu, nabaga Eiropa ir vainojama pie tā, ka lugas varoņi nav spējīgi pat savos ģimenes locekļos saskatīt cilvēciskas būtnes?

Domāju, arī Seņkovs iestudēšanas gaitā īsti nav spējis to pamatot. Katrā ziņā iestudējuma zīmju sistēma sanākusi iekšēji aloģiska, un fināls, lai arī faktiski iztulkojams tikai vienā veidā, pārsteidz pilnīgi nesagatavotu. Tik nesagatavotu, ka ir grūti piespiest sevi noticēt, ka patiešām redzi to, ko redzi. Varbūt vienkārši negribas ticēt, ka viens no talantīgākajiem jaunās paaudzes režisoriem materiālam varētu pieiet tik pavirši.

Broņivslava – Lāsma Kugrēna, Diāna – Zane Jančevska // Foto – Kristaps Kalns

Īsi kopsavelkot – izrāde ir garlaicīga, jo tai nav stāsta; ir tikai plakātisks nobeigums, kas līdzinās sliktā līmenī īstenotam aģitdarbam. Un tas liek uzdot jautājumu – kāpēc režisoram iestudēt materiālu, kuru viņš nespēj sakarīgi izstāstīt? Bet tieši te jau arī dīvainā notikuma sāls – proti, Seņkova izrādes fināls nav Rutkēvičas lugas beigas. Vēl vairāk – lai arī dramaturģes teksts uz skatuves „uzlikts” gandrīz 1:1, tomēr tas ievērojami atšķiras no iestudējuma.

Ņemot vērā raksta sākumā ieskicēto domāšanas ceļu, uz kuru izrāde un diskusija neatlaidīgi mudina, esmu ļoti priecīga, ka izlasīju lugu. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka dramaturģe šoreiz ne pie kā nav vainojama. Mans nabaga tēvs ir komplicēts darbs. Grūti lasāms, reizēm, šķiet, pat samocīts teksts. Tajā nav darbības. Tajā nav raksturu. (Atgriežoties pie aktierdarbiem, gribas atzīmēt, ka veiksmīgākie tēli ir tie, kas maksimāli attālinājušies no galvenā Rutkēvičas piedāvātā izteiksmes līdzekļa – agresīvās, monotonās, visu pārmācošās kliegšanas.) Toties lugā ir ritms un daudznozīmīga, niansēti interpretējama tēlu sistēma. Ar pirmo Seņkovs labi ticis galā – arī viņa izrādē ir brīži, kad runātais teksts pilnīgi zaudē savu nozīmi, kļūst par ritmisku skaņu virknējumu. Toties tēlu sistēmu gan režisors šoreiz vulgarizējis, sacerot daudznozīmīgi interpretējamajam stāstam mākslīgi konstruētu finālu. Kāpēc? Un vai tiešām Seņkovs domājis to, ko šķiet domājis? Atbildes droši vien iespējamas dažādas. Materiālam iestudējot izvēlēta neatbilstoša estētika. Režisors nav spējis atteikties no lugā mazsvarīgās psiholoģiski reālistiskās līnijas. Seņkovs tiešām gribējis runāt par to, par ko vēsta izrāde, bet nav pieticis drosmes atteikties no lugas, kas izrādījusies nederīga... Bet neviens no šiem variantiem tomēr neizskaidro iestudējuma problēmas kopumā. Šī katrā ziņā ir mulsinoša pieredze.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Skribents007 06.10.2014

    Par to, ka lugā nav darbības, nav raksturu, kā teiktu L.Gundars savā "Dramatikā"" , tas taisnība. Tad literārais materiāls ir fiksētas, plakanas dzīves bildes, kas sakropļotas ar stereotipiem. Luga- nekāda, kaut saprotu- autore ir 'jaunā un uzlecošā", kas lec, lec, bet no zemes atrauties nespēj.
    Seņkovs ir sitams par to, ka paņēma skuķa lauku piezīmes, no kurām izrādi izveidot nespēja. Eiropas zvaigznes beigās ir nekas cits kā režisora vārgs mēģinājums sākotnējo izrādes bezjēdzību paslēpt aiz politiska viltus protesta.
    Plašāk manas domas par šo balagānu:
    http://skribents007.1s.lv/529-mani-nabaga-agnese-un-elmars/

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt