Atis Rozentāls 22.10.2014

Zaldāts bez velna un princeses

Cauri zālei, skanot skatītāju aplausiem, uz nelielās Spīķeru koncertzāles skatuves uznāk Sinfonietta Rīga mūziķi, diriģents Normunds Šnē un aktieris Edgars Samītis. Viņš iznāk priekšā, savilcis vienu uz otra vairākus T-krekliņus ar dažādiem uzrakstiem. Samītis, būdams paštēlā, jokojas, stāsta, ka par aktieri kļuvis tāpēc, ka negribējis strādāt un uz eksāmeniem faktiski aizgājis līdzi draugam, bet vēlāk sapratis, ka jāstrādā tomēr ir, un tas nozīmē pildīt režisora dotos uzdevumus. Velkot nost krekliņu aiz krekliņa, aktieris ērmojas, vaikstoties kā uzzīmētais mērkaķis, etīdēs atveidojot uzrakstus “Show Your Emotion”, “Hot Chick” vai “Welcome to the Gun Show”. Tad joki beidzas, un aktieris paziņo, ka šovakar viņa uzdevums ir mēģināt saprast, kā tas ir – būt par karavīru. Vēl viņš atklāj, ka nekad nav uz kādu šāvis un arī uz viņu neviens nav šāvis.

Tik garu atstāstošu ievadu šoreiz atļaujos, lai raksturotu režisora Kārļa Krūmiņa pieeju Igora Stravinska darbam “Stāsts par zaldātu”. Lielā mērā šai ievaddaļā K. Krūmiņš palicis uzticīgs tai pieejai materiālam, kas spilgti izpaudās Valtera Sīļa režisētajos “Leģionāros” – izrādē, kurā Krūmiņš kā aktieris kopā ar Karlu Almu sākumā arī akcentēja spēles elementus, piemēram, demonstrēja “Krišjāņa Barona bārdu”. Šinī gadījumā izmantotā rotaļīgā forma, apspēlējot uzrakstus uz apģērba, faktiski būtu izmantojama arī citos sižetos, bet konkrētajā zaldāta gadījumā varbūt pat būtu bijis labi, ja pēc smieklīgo krekliņu parādes aktieris tīri vizuāli vairāk pārmiesotos karavīrā, uzsverot atšķirību starp bezrūpīgo pasauli, kurā dzīvojam mēs, un karu, kurā labprātīgi dodas misijas dalībnieki no Latvijas. “Leģionāros” sāktā karavīru tēma Kārlim Krūmiņam bijusi būtiska arī vēlāk, piedaloties Andreja Jarovoja iestudējumā “Heavy Metal” – šīs izrādes tematika ir radniecīga tekstiem, kurus “Stāstā par zaldātu” runā Edgars Samītis (izrādes tapšanā piedalījies dramaturgs Ivo Briedis), proti, latviešu karavīru stāsti par misiju Afganistānā. Latvijas koncertu rīkotā koncertizrāde formas ziņā ir lakoniska un tajā maz teatrālu elementu, tomēr Stravinska darba saturiskā daļa ir izmainīta tik radikāli, ka jauniegūtais rezultāts pelna analīzi.

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Oriģinālieceres formulējums ir “lasāma, spēlējama un dejojama pasaka par bēguļojošu zaldātu un velnu divās daļās teicējam, diviem aktieriem, mīmistam, klarnetei, fagotam, kornetei, trombonam, sitaminstrumentiem, vijolei un kontrabasam”. Šķiet, iepriekšējā reize, kad šis darbs ar nosaukumu “Zaldāta stāsts” iestudēts, bijusi 2012. gadā, kad kopā ar diriģentu Andri Vecumnieku un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu grupu uzvedumā piedalījušies Rihards Lepers (Zaldāts), Arturs Krūzkops (Velns) un Karīna Tatarinova vai Maija Doveika (Teicēja). Spriežot pēc pieejamās informācijas, uzvedumam nav bijis režisora, bet tikušas izmantotas videoprojekcijas. Oriģinālais sižets, kam rakstīta mūzika, ir visai sazarots Zaldāta un Velna konflikts, brīžiem uzvarot vienam, brīžiem otram, taču finālā virsroku tomēr gūst Velns (libreta autors Šarls Ferdinands Ramī). Režisors Kārlis Krūmiņš laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze (10.10.2014) izteicies, ka “mūsuprāt, oriģināllibrets ir diezgan novecojis. Tajā kaut kā pietrūkst, jo Stravinska mūzika ir daudz laikmetīgāka.” Režisora rīcība ir principiāla un radikāla – to varētu salīdzināt ar koka stumbra nomaiņu, saglabājot lapotni. Mūzika ir rakstīta, domājot par konkrētiem tēliem – Zaldātu, Velnu, Princesi, kuru izrādē nav, savukārt ir reāli, dokumentāli, pirmajā personā stāstīti latviešu karavīru piedzīvoti notikumi.

Jāprecizē gan, ka teksts ir divu veidu – skanot trīsreiz atkārtotam Zaldāta maršam, E. Samītis skaļā balsī lasa tekstu, kādam ir jābūt karavīram. Tas kontrastē ar monologiem, kas izskan drīzāk klusināti, iejūtoties konkrētu cilvēku „ādā”. Teksti ir ļoti skarbi, un brīžiem šķiet, ka Stravinska mūzika tiem blakus ir pat pārāk nebēdnīga. Tie ir stāsti par reālām apšaudes situācijām, par nemiernieku spīdzināšanu un „izgaisināšanu”, uzspridzinot nogalināta nemiernieka līķi. Karavīrs, kurš atzīstas, ka dzer un nespēj sadzīvot ar sievu, ir piedalījies arī tādu cilvēku nogalināšanā, kuri lūgušies viņus pažēlot. Snaiperis stāsta, kā nogalinājis meiteni, īsti nezinot, vai viņai rokās ir granāta vai kas cits (tā ir bijusi granāta, bet meiteni nogalinātu arī tad, ja būtu tikai aizdomas). Edgara Samīša balsī atdzīvojas arī tāda snaipera stāsts, par kura galvu izsludināti 20 000 dolāru. „Viņi visi ir mežoņi, un man viņu nav žēl,” saka karavīrs. Un vēl viņš saka, ka stāvēs Dieva priekšā ar tīru sirdsapziņu. Tomēr arī šī cilvēka sirds ir nodrebējusi, kad, šaujot pa īsti nesaskatāmu siluetu krūmos, licies, ka nogalināts bērns. Tas gan bijis tikai suns. Šis ir brīdis, kad jaunradītais teksts veiksmīgi saslēdzas ar Stravinska mūziku, jo karavīra atvieglojuma sajūtu raksturo nebēdnīga, groteska melodija.

Izrādes veidotāji šķietami vienkāršajā stāstu virknējumā ir atjautīgi iekombinējuši zināmu apļa kompozīciju. Pēdējo stāstu Edgars Samītis runā, atkal iznācis skatuves priekšplānā kā pašā sākumā – līdzīgi paštēlā stāstītajam par aiziešanu pieteikties aktieros kādam līdzi, arī viņa 22 gadus vecais varonis aizgājis pieteikties dienestā līdzi draugam, un tagad ir kaujinieks. „Es zinu, ka grūtākie lēmumi būs man vēl priekšā,” stāsta jaunais karavīrs, kurš ar nepacietību gaida savu pirmo misiju. Taču mēs, kas sēžam zālē, jau zinām, kas viņu tur sagaida. Un viņš pats taču arī zina.

Skats no izrādes // Publicitātes foto

Koncertizrādes „Stāsts par zaldātu” lielākais sasniegums būtu, ja tā nošautu divus zaķus – saturisko un muzikālo, proti, ievilinātu zālē divas dažādas auditorijas – tos, kuri nāk uz Stravinski, un tos, kam pamatinterese ir tieši karavīru stāsti. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas koncertiem šī izrāde būtu jāved turnejā pa Latviju un prasmīga mārketinga gadījumā varētu pulcēt gana daudz skatītājus, tostarp jauniešus. Lai arī šobrīd nav panākta pilnīga teksta un mūzikas saskaņa, tomēr šāda forma ir visai rosinoša un var kalpot par ierosmi vēl citu līdzīgu izrāžu tapšanā. Nelielais atdevīgi un azartiski muzicējošais Sinfonietta Rīga solistu ansamblis nodrošina izrādes muzikālo kvalitāti, savukārt Edgara Samīša atbruņojošais dabiskums un vienkāršība ļauj identificēties ar stāstu varoņiem. Protams, žanra ziņā tie ir kārtējie „latviešu stāsti” un šajā nišā īpaši jaunus apvāršņus nepaver, tomēr vienlaikus izrāde arī apliecina, ka paņēmiens sevi nav izsmēlis. 

„Diena”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt