Gunta Sloga 07.11.2014

Vairāk spožuma, ne posta

Šoruden, laikā, kad Eiropas sirdī Briselē norisinājās ne viena vien drāma cīņā par augstākajiem ES amatiem, kurā bija iesaistījies arī ekspremjers Valdis Dombrovskis, vienotajai Eiropai aktuālie jautājumi kļuvuši par teātri vārda vistiešākajā nozīmē. Kamēr Dombrovskis aizkulišu cīņās un tirgos tika pie sava “mistera eiro” jeb Eiropas Komisijas viceprezidenta titula, Nacionālajā teātrī četru Eiropas valstu viesmākslinieki radīja tetraloģiju “Šengenas zonas spožums un posts”.

Četras izrādes (dažas no tām gan drīzāk dēvējamas par performancēm) caurstrāvo gan Eiropas, gan atsevišķu valstu identitātes jautājumi un meklējumi. Lai arī savos izteiksmes līdzekļos un formās tās ir ļoti atšķirīgas izrādes, visas vieno virkne tēmu, kas šobrīd nepazūd no plašsaziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem. Tai skaitā neskaidrā Eiropas nākotne, jautājums, vai nacionālas valsts modelim ir nākotne, kā dzīvot “lielā brāļa” nepārtrauktas uzraudzības un privātuma robežu izplūšanas laikā. Kā saglabāt savu kultūru un unikalitāti, pāri brāžoties globalizācijas atkritumu vilnim.

Papildu politisku nokrāsu izrādēm piešķīra jau projekta nosaukumā piesauktā Šengenas zona, kuras dēļ ir burtiski nojauktas robežas starp Eiropas valstīm, paverot ne tikai milzu iespējas, bet arī radot jaunus apdraudējumus. Neiztikt arī bez šī brīža karstākās problēmas – Krievijas invāzijas Ukrainā un tās neslēptā apdraudējuma citām Eiropas valstīm.

Lai arī katra no četrām izrādēm uzdod ne vienu vien jautājumu, tomēr to mākslinieciskā kvalitāte ir krasi atšķirīga un zināmā mērā tās pašas par sevi apliecina “spožuma un posta” klātbūtni Eiropas kultūrtelpā.

Projekta ietvaros skatāmajām izrādēm kopīgo idejisko uzstādījumu devis režisors Valters Sīlis – pazīstams ar saviem meklējumiem politiskā un dokumentālā teātra jomā. Tieši viņš arī atradis citvalstu režisorus un performanču māksliniekus, pārsvarā starptautiskajos festivālos noskatītus jaunākās paaudzes Eiropas teatrāļus, kuriem raksturīgi netradicionālas teātra valodas meklējumi. Nacionālais teātris savukārt atvēlējis viņiem ne vien savus aktierus un skatuves, bet arī burtiskā nozīmē savus pagrabus, bēniņus, kulises, darbnīcas un pagalmus. Šķiet, ka vismaz daļa izrāžu arī līdz pēdējam bijušas tapšanas stadijā, jo vēlāk uz skatuvēm un citās spēles telpās redzamais nedaudz atšķiras no aprakstiem, kas bijuši lasāmi Nacionālā teātra sezonas sākuma bukletos.

Kur palika trusis

Izrāde “Noķert RABIT” ir īpaša jau tāpēc vien, ka vienā reizē to var noskatīties tikai desmit skatītāji, un tas jau rada īpašu izredzētības sajūtu. Tā pastiprinās, kad skatītāji, sadalīti pa pāriem, tiek ievesti mazās tulkošanas kabīnēm līdzīgās telpās, kurās skanošā Artura Krūzkopa balss aicina apsēsties un atvērt žalūzijas. Tās atverot, redzams logs, kas no 3. stāva paver skatu uz Kronvalda bulvāri. Pretējā ielas pusē esošā ietve kļūst par sava veida “skatuvi”, kur aktieri, kāds pāris ar bērnu ratiņiem, vecāks vīrs, puisis treniņtērpā un sieviete, kas urbj skatienu debesīs, saplūst kopā ar garāmgājējiem. Ārpusē esošā vide nepavisam neizskatās draudzīga un sevī iekļaut griboša.

Skats no performances "Noķert RABIT" // Foto – Gunārs Janaitis

Atsvešinātā un vēsā vide, darbība, kas notiek kaut kur lejā krēslā vai tumsā, neļauj skatītājam identificēties ar šiem varoņiem, drīzāk pat liek norobežoties. Skatītājs kļūst par vienu no daudzajiem miljoniem kameras acu, kas ikdienas, kā tiek apgalvots izrādes laikā, Eiropā novēro savus pilsoņus. Taču arī viņš tiek izsists no komforta zonas. Pirmais ir brīdis, kad kabīnē skanošā balss aicina ieskatīties blakus sēdētājam (svešiniekam) acīs. Tas ir reizē vienkāršs un grūts uzdevums, sākotnēji ir jāpārvar mulsums, bet, kad tas izdarīts, kabīnē iestājas tāds kā atvieglojums un turpmākais tiek uztverts kā kopīgs piedzīvojums.

Otrs, iespējams, iespaidīgākais brīdis ir saistāms ar heliokameru, kas, lidinoties virs ielas, ir filmējusi skatītājam nesaredzamos ielas stūrus un pārraidījusi tos kabīnēs esošajos ekrānos. Kādā brīdī heliokamera maina savu lidojuma virzienu un pietuvojas logiem, aiz kuriem atrodas skatītāju kabīnes. Kamera, kuras skatupunkts joprojām redzams ekrānos, vienu pēc otra filmē skatītājus. Šajā spēlē ikviens “trusis” tiek noķerts, uz visiem attiecas vieni noteikumi, “lielais brālis” ir visur pat tad, ja liekas, ka esi aizslēpies aiz daudzām atslēgām un parolēm.

“Noķert RABIT” neviļus kļūst arī par sava veida sociālo eksperimentu. Kad viens no izrādes dalībniekiem, vecs vīrs ar portfeli, nokrīt zemē un kādu brīdi paliek guļam, “īstie” garāmgājēji un braucēji steidz ņemt rokā telefonus un saukt palīgā mediķus.

Spožums un posts

Jebkādu robežu nojaukšanu turpina izrāde “Spožums un posts”, kas notiek daudzās teātra telpās un, tāpat kā “Noķert RABIT”, neļauj skatītājam pustumsā mierīgi sēdēt ērtā krēslā. Izrādes dalībnieki tiek sadalīti trīs grupās (ērgļi, lapsas un bebri), kas tālāk dodas dažādos virzienos. Es nokļūstu lapsu grupā, kuras pārraudzību uzņemas Arta Drozdova atveidotais latvietis, kas Eiropas Parlamentā piestrādā par apkopēju. Seko gājiens pa parlamenta, tas ir, Nacionālā teātra, pagrabiem. Tā laikā apkopējs stāsta savu dzīvesstāstu. Skatītāju grupā gadījusies kāda mutīga pusmūža dāma, kura aktieri apber ar jautājumiem un kuru ik pa laikam kušina vīrs (dāma acīmredzami nokaitina arī pārējo grupu, jo, kad performances tālākajā gaitā lapsām uzdevuma veikšanai tiek lūgts izvirzīt savu pārstāvi, grupa vienbalsīgi izstumj priekšā viņu). Ik pa brīdim kaut kur pavīd eleganta kundzīte (Lolita Cauka), bet visus pārbiedē pēkšņa teletūbija parādīšanās, kurš ne tikai iespundē kādā kambarī apkopēju, bet sāk arī izklāstīt vispasaules sazvērestību teorijas.

Skats no performances "Spožums un posts" // Foto – Gunārs Janaitis

Pēc brīža visas trīs grupas apvienojas un nonāk Voldemāra Šoriņa tēlotā varoņa (stilizētā latviešu tautas tērpā tērpies vīrs ar zirga galvu un asti) “rokās”. Nostādījis visus Baltajā zālē aplī, šis vīrs gluži kā tāds pozitīvisma guru mēģina iedvesmot publiku būt laimīgai un priecīgai. Ik pa laikam no lejasstāva plūst kora dziedājums, kurā izskan līdzīgs aicinājums. Taču tas vēl nav viss, pēkšņi parādās pelēkā tērpušies tēli, acīmredzot alegorijas par eiroierēdni, kas iesaista trīs grupas skolas bērniem piemērotās viktorīnās un spēlēs. Grupai, kas vinnē, ir atļauts pārējiem nokrāsot sarkanu degunu. Ja iesākumā publika pret visām šīm izdarībām ir skeptiska, tad pamazām tā aktīvi iesaistās.

Par sava veida galveno virzītājspēku un elementu kļūst kvadrātveida spēles laukums Baltās zāles vidū, kas no visām pusēm atdalīts baltiem aizkariem. Tā vidū uz balta apļa sastājas pelēkie tēli, kas cits caur citu runā, bet neieklausās viens otrā. Gluži kā Eiropas Savienībā. Bērnu spēlēs uzvarējušajiem bebriem ir atļauts apsēsties apkārt aplim, otrās vietas ieguvējas lapsas var stāvēt bebriem aiz muguras, bet zaudētāji ērgļi spiesti stāvēt aiz aizkariem un vērot notiekošo pa maziem caurumiņiem. Pasaulē nav iespējams sajust lielāku neizpratni un norobežotību citam no cita kā šajā brīdī. To vēl skaudrāku un absurdāku rada Emīla Dārziņa jauktais koris, kas, dziedot meditatīvu dziesmu, iziet cauri stāvošu un sēdošu stāvu piepildītajam baltajam kvadrātam, gluži kā ūdens, kas, izskalojoties cauri akmeņiem, mēģina tos aizskalot.

Performances beigu daļa jau līdzinās mājas ballītei, kur sākumā vēl visi stīvi, bet tad laižas jautrās dejās, un dažam vakars beidzas zem klavierēm vai pat ar uzsistu aci. Šis ir pēdējais pārbaudījums skatītāja spējai un vēlmei kļūt par daļu no šīs performances. Kamēr viena skatītāja sēž uz krēsla, stingri ieķērusies savā somiņā, cita ietinas serpentīnā kopā ar V. Šoriņa galanto kavalieri un sabučojas. Kā jau minēts, šajā izrādē īpaša vieta atvēlēta korim. Tās finālā koris ir sastājies uz trepēm un, skatītājiem ejot lejā uz garderobju pusi, dzied “Lauztās priedes”. Brīvība un robežu nojaukšana pretēji gaidītajam ir radījusi vēl lielāku atsvešinātību un bezpalīdzības sajūtu.

Skats no performances "Spožums un posts" // Foto – Gunārs Janaitis

Notikumu gaitu izlemj skatītājs

Stilistiski tīrākā un precīzākā ir lietuviešu jaunās paaudzes režisora Vida Bareiķa iestudētā izrāde “Eiro Vīzija”. Tā ir parodija par visu lamāto, bet tik un tā visu skatīto Eirovīziju, kas šajā gadījumā notiek Latvijā. Izrāde tapusi vislabākajās “Žurkas Kornēlijas” tradīcijās un spilgti demonstrē jaunās un vidējās Nacionālā teātra aktieru paaudzes potenciālu šī žanra tālākā attīstīšanā. Taču šis nav tikai “kapustņiks”, kurā veikli sanumurētas daudzu valstu uzstāšanās, ko skatītājs var noskatīties, izsmieties un iet mājās.

Arī šeit ir sagaidāma aktīva skatītāju iesaistīšanās – tie visi kļūst par kādas valsts līdzjutējiem, kam jau pašā sākumā tiek iedalīti attiecīgi karodziņi. Tieši viņi piedalās balsojumā, un tieši viņiem pieder gala vārds izšķirošos brīžos. Piemēram, kad atklājas, ka Serbijas dziedātā dziesma ir plaģiāts (Fredija Merkūrija un Monseratas Kabaljē dziedātā “Barselona”), skatītājiem tiek ļauts izlemt, vai šiem izpildītājiem palikt šovā.

Daža uzstāšanās ir uz vismelnākā humora un gaumes robežām balansējoša, ir arī virkne spožu priekšnesumu. Piemēram, Kārļa Krūmiņa tēlotā pussieviete – pusvīrietis, ko var interpretēt kā parodiju par šī gada Eirovīzijas uzvarētāju bārdaino dāmu Končitu Vurstu. Tāpat trīs Baltijas valstu kopīgā uzstāšanās Kristiana Kareļina, Jāņa Vimbas un Raimonda Celma izpildījumā, kuras kulminācijā, nometuši dvieļus ES karoga krāsās, puiši, mudinot “celties”, paliek tikai ar krāniņiem uzvilktām adītām zeķēm. Seko gan parodijas par pāvestu, gan homoerotisma piestrāvota grieķu dieva un zvejnieka dziesma. Par vienu no izrādes augstākajiem punktiem kļūst Ukraina, kas spiež skatītāju atgriezties atpakaļ realitātē, tepat Eiropā, kur notiek karadarbība.

Kārlis Krūmiņš Ukrainas priekšnesumā izrādē "Eiro Vīzija" // Foto – Gunārs Janaitis

Izrādē skaidri jaušams, ka aktieri gūst prieku no enerģijas apmaiņas ar skatītājiem. Atkarībā no skatītāju reakcijas un noskaņojuma mainās arī pati izrāde. Vakarā, kad es apmeklēju “Eiro Vīziju”, Krievijas līdzjutējos pagadījušies īsti jokupēteri, kas otru lielāko balsu skaitu piešķir Ukrainai, jo tā jau tāpat ir “naša”, bet vislielāko – paši sev.

Aktieriem izdodas atmaskot skatītājus, viņiem pašiem to nemanot. Tas notiek brīdī, kad noris tradicionālā balsojumu atdošana katrai no valstīm. Lai arī neviens “sevi cienošs” cilvēks Eirovīziju neskatās, nejauši izvēlētie katras valsts pārstāvji, kam jānosauc balsojuma rezultāts, mats matā atkārto televīzijā redzamos diktorus, kuri parasti pasakās par šovu, tad iestarpina kādu īsu jociņu un īpaši skaidri izrunā katru skaitli. Izrādes finālā, skanot Džona Lenona dziesmai “Imagine”, visi skatītāji, sadevušies rokās, spirālveida aplī nostājas uz skatuves. Lai arī būtu grūti iedomāties izrādes noslēgumam vēl banālāku dziesmu, stāvot uz skatuves plecu pie pleca ar citiem, vismaz uz sekundes simtdaļu pārņem sajūta, ka ir tomēr iespējama labāka pasaule par esošo.

Republika

Vismaz sagatavošanas procesā vislielāko intrigu rada Īslandes (arī Šengenas zonas valsts) performanču mākslinieču grupas Kviss bumm bang ieplānotais projekts “Republika”, kura gala rezultātā plānots nodibināt jaunu valsti ar visiem tai nepieciešamajiem atribūtiem. Tā ietvaros vairāki desmiti cilvēku, kas pieteikušies projektam, divus vakarus sanāk kopā, lai izspriestu, kāda būs viņu valsts. Šo semināru ietvaros notiek sarunas ar pazīstamākajiem Latvijas politologiem, sociologiem, ekonomistiem un citiem ekspertiem. Himnas rakstīšanā tiek iesaistīts mūziķis Kārlis Kazāks, bet nacionālā ēdiena gatavošanā – “kulta pavārs” Mārtiņš Sirmais. Pirms gala izrādes iedalītajā bukletā redzams, ka “Republikas” teritorijas robežas ir identiskas Nacionālā teātra apmēriem, un arī paši dalībnieki stāsta, ka viņu kaimiņš ir Latvija.

“Republikas” pēdējā vakarā jeb publiskajās svinībās uz Nacionālā teātra skatuves vispirms tiek parādīts video par divas dienas ilgušo valsts tapšanas procesu. Pēc tam seko jaunās valsts himnas, dejas, karoga, puķes un citu atribūtu atrādīšana. Tā mijas ar abu performances autoru iestarpinājumiem par to, kā tapa jaunā valsts. Tomēr vēstījumam trūkst saturiska un jēdzieniska dziļuma, tā arī netiek paskaidrots, kāpēc vispār “Republika” nodibināta un kādi ir tās mērķi.

Tāpat klajā tekstu un sekojošo darbību kārtības jaukšana aizvien vairāk sāk atgādināt pašdarbības teātri (kāds mans kolēģis, kad pēc “ Republikas” izsaku šo salīdzinājumu, gan mudina neapvainot virkni pašdarbības teātru, kuriem disciplīna un kārtība daudz lielāka). Lai arī vēl nepiederu pie “sirmajām galvām”, kā par šī teātra pamatpubliku nesen, analizējot šo pašu tetraloģiju, izteicās kritiķe Henrieta Verhoustinska (KDi, skat. šeit), mani pārņem aizvien lielāka neērtības sajūta. Lasot šī projekta anotāciju man licies dubultā intriģējošs fakts, ka “Republiku” dibina vietā, kur notika Latvijas valsts pasludināšana, kur strādājis Rainis un citas latviešu kultūras ikonas. Taču performances gaitā rodas sajūta, ka labāk to bija nedarīt. Te nav ne ironijas, ne provokācijas, tikai nemākulīgi numuri, kas rada iracionālu neērtības sajūtu aizlaiku grandu priekšā.

Vairāki elementi šajā gadījumā šķiet formāli, piemēram, jau “Spožuma un posta” gadījumā izmantotais Emīla Dārziņa jauktais koris, kurš šoreiz vienkārši nodzied divas dziesmas no sava pēdējo gadu repertuāra.

Skats no performances „Republika” noslēguma vakara-svinībām // Foto - Ervīns Labanovskis

Par izrādes jēgpilnāko daļu kļūst videomateriāli, kuros redzamas intervijas ar trīs īslandiešiem, viņu sarežģītie dzīves un izcelsmes stāsti (Slovākijas ebreju pēctecis, Irākā dzimusi palestīnietie un biseksuāla amerikāniete) liek uzdot jautājumus par to, kas ir nacionālā identitāte. Un vienas atbildes nav.

Kopumā jāsecina – pat neskatoties uz trūkumiem un atsevišķu projektu neveiksmēm, šis Latvijas Nacionālā teātra un “Rīga 2014” kopprojekts vērtējams pozitīvi. Tas no jauna apliecina jau vairākus gadus Nacionālajā teātrī vērojamos centienus paralēli pavisam tradicionālām izrādēm pārsteigt savu skatītāju ar jaunu teātra valodu, likt tiem būt ne tikai pasīviem vērotājiem vai aktīviem līdzpārdzīvotājiem, bet arī pašiem kļūt par daļu no izrādes. Šobrīd uz ilgāku laiku repertuārā paliks tikai “Eiro Vīzija”, taču jācer, ka arī pēc “Rīga 2014” gada beigām teātris turpinās ne tikai eksperimentus uz skatuves, bet arī ar pašiem skatītājiem.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Skribents007 09.11.2014

    Tas mūsdienās jau ir skaidrs, ka pasākums, kuru skatītājam paredzēts piedāvāt vien dažas reizes, atslābina veidotājus, nerosinot kvalitātei galarezultātā.
    Savukārt diletantismu un paviršību, bezatbildību skatītāju priekšā nevajadzētu saukt par jaunu teātra valodu. Kaut arī, Slogas priekšstatos jaunā teātra valoda ir ienākusi Nacionālā repertuāra izrādēs ,kurās valda brīžiem baiss diletantisms, paviršība un bezatbildība, pat necenšoties radīt kvalitāti galarezultātā. Bet par to kritiķiem ar pārsātināto un notrulināto teātrī notiekošā uztveri nevajadzētu priecāties.
    No otras puses. Šodien sabiedrības trūcīgākajam slānim ir iespēja izsijāt teātru piedāvājumu un iet skatīt tiešām kvalitāti. Ja izdodas mēnesī vienu izrādi atrast ar pieņemamu (pat ne labu vai izcilu) kvalitāti, tad tas ir daudz. Teātru haltūras ,kas tiek pasniegtas kā pabeigts darbs atvieglo izvēli- neiet. Vai tas rosina teātra attīstību? Nē.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt