Normunds Akots 25.11.2014

Amsterdamas dzīvais “Avots”

Varbūt tas skanēs nedaudz pesimistiski, taču mūsdienu teātris gaužām reti piedāvā izrādes, kuras vienlīdz spēcīgi spēj saviļņot gan dvēseli, gan intelektu, liekot skatītājam just dziļāk un domāt plašāk par to pretrunu kodolu, kas ir ielikts cilvēkā un sabiedrībā. Esam jau paspējuši tiktāl sarast ar aktuālu problēmiņu un vienmuļu jūtiņu teatrālu aplūkojumu dažādos rakursos ar efektīgām vizualizācijām, ka dziļuma dimensiju un satura daudzslāņainību sākam uzskatīt par kaut ko Melpomenes templim nepiedienīgu. Režisoriskās domas seklums totālās komercializācijas apstākļos ir kļuvis par tik globālu fenomenu, ka lēnām pārvērš teātrus par “mākslinieciskās produkcijas” ražotājiem, sīku ilūziju pārdevējiem un estetizētas izklaides piegādātājiem. Arvien retāk uz skatuves ir ieraugāms autentisks radīšanas akts vai vismaz tā nospiedums izrādes formā, un tādēļ ir prieks par katru izņēmumu, kas vieš cerību, ka teātris taču nenoslīks tajā peļķē, kurā pats ir iebridis.

Vienu tādu cerīgu pārsteigumu šoruden piedāvāja pazīstamais teātra festivāls Viļņā “Sirenos”, iekļaujot programmā holandiešu režisora Ivo van Hoves jaunāko iestudējumu “Avots” (The Fountainhead). 1958. gadā dzimušais van Hove patlaban ir viens no Eiropas režijas “augstākās līgas” pārstāvjiem, kura izrādes regulāri ir redzamas tādos iecienītos festivālos kā Aviņjona, Edinburga, Rūras triennāle, Vīnes Festwochen u.c. Kopš 2001. gada viņš ir Amsterdamas Toneelgroep teātra mākslinieciskais vadītājs ar tikpat lielu starptautisko balvu klāstu kā mūsu Alvim Hermanim. Katru iestudējumu režisors veido kā savdabīgu cilvēka uzvedības izpētes laboratoriju, un tas Toneelgroep ir padarījis par vadošo trupu Nīderlandē un vienu no Eiropas radošākajām teātra kompānijām. Arī Ivo van Hove ļoti daudz un ar panākumiem iestudē ārzemēs, vienīgi, atšķirībā no JRT vadītāja, viņš prombūtnes laikā savā teātrī aicina strādāt tikai augsta līmeņa režisorus.

“Avots” savu pirmizrādi Amsterdamā piedzīvoja 2014. gada 15. jūlijā, un iestudējuma pamatā ir tāda paša nosaukuma romāns, kas savulaik Amerikā iemantoja teju vai kulta statusu. Tā autore Aina Renda (Ayn Rand, īstajā vārdā Alise Zinovjevna Rozenbauma) ir dzimusi 1905. gadā Sanktpēterburgā, studējusi filozofiju, draudzējusies ar Nabokova jaunāko māsu, pēcāk emigrējusi uz Ameriku un 1982. gadā mirusi Ņujorkā. Būdama vienlaikus rakstniece un filozofe, viņa ir radījusi tā saucamo objektīvisma virzienu filozofijā, kas atbalsta racionālu un ētisku egoismu un noraida altruismu. Abos viņas pazīstamākajos romānos (“Avots” (1943) un “Atlants iztaisnoja plecus” (1957)) mākslinieciski pārliecinoši un spēcīgi ir iestrādātas šīs filozofijas pamatnostādnes, un intelektuāli orientētā sabiedrības daļā tie joprojām raisa lielu interesi. Ivo van Hove Rendas romānu raksturo kā ideju karu, un, pēc paša vārdiem, viņu tajā visvairāk saista divi jautājumi – kas ir radīšana un ko nozīmē radīt.

Romāns latviski nekad nav tulkots, un dramatizējums notikumu secību atklāj tikai daļēji, tādēļ izņēmuma kārtā šoreiz lielāku uzmanību veltīšu sižetiskām norisēm, jo tieši caur tām izgaismojas teksta dziļākais jēgas slānis ar saviem diskutablajiem jautājumiem. Abi romāna un arī izrādes galvenie varoņi ir radoši cilvēki, kopā studējuši arhitektūru Stentonas Tehnoloģiskajā institūtā, bet viņu attieksme pret režisoru interesējošajiem jautājumiem ir stipri atšķirīga. Hovards Rorks (spēlē Ramzejs Nazrs (Ramsey Nasr)) ir ļoti talantīgs, viņa idejas vienmēr ir fascinējošas, agrāk nekur neredzētas, arhitektoniskie risinājumi pārsteidzoši un dabisko vidi harmonizējoši, taču viņš nekad nepiekāpjas klientiem, ieceres realizēšanā saglabā absolūtu neatkarību un tādēļ ir pazaudējis darbu visos birojos. Starp citu, varoņa netiešs prototips ir pasaulē pazīstamais modernās arhitektūras aizsācējs Frenks Loids Raits. Savukārt Pīters Kītings (spēlē Auss Greidanuss (Aus Greidanus)) ir apdāvināts, erudīts tradicionālo formu adepts, kas ļoti rūpējas par savu karjeru, labprāt izdabā klientiem, stādā prestižā birojā, bet vienmēr paliek atkarīgs no citu domām.

Skats no Ivo van Hoves izrādes “Avots” // Publicitātes foto

Uz skatuves, kuru scenogrāfs Jans Fersveifelds (Jan Versweyveld) ir iekārtojis kā gaišu modernu arhitektu biroju ar plašām transformācijas iespējām integrētos spēles laukumos, abi satiekas brīdī, kad Rorks pielabo Kītinga projektu prestižam augstceltnes konkursam un kārtējo reizi tiek izmests no biroja par nevēlēšanos pakļauties klienta prasībām. Pīters uzvar konkursā, bet Rorks aiziet strādāt akmeņlauztuvēs. Darbībā cits pēc otra iesaistās arī citi izrādes personāži – Kītinga māte un līgava Ketrīna, žurnālists Elsvorts Tūijs, darba devējs Gijs Frankons un viņa meita Dominika. Visi sveic Pīteru ar “uzlecošās arhitektūras zvaigznes statusu”, tomēr kāda nepatīkama sajūta bojā vispārējo noskaņu – Kītinga uzvara konkursā patiesībā ir Rorka nopelns, Kītings to zina, un tas viņu grauž. Izlīdzinoša saruna ar mēģinājumu pievērst Rorku saviem uzskatiem neiznāk, jo Rorks savu palīdzību neuzskata par pieminēšanas vērtu un tas grauž vēl vairāk. Cīņa starp kolektīvismu un individuālismu cilvēka dvēselē ir sākusies, katra ideja uz skatuves tiek vizuāli neuzbāzīgi konfrontēta varoņu rīcībā, un skatītājam nepārtraukti nākas izlemt, kura pusē kurā reizē nostāties. Garām slīdošās dzīves ainiņas, kas kā spontānas sarunas starp personāžiem atplaukst te vienā, te otrā lielās skatuves spēles punktā, palēnām iezīmē tos atšķirīgos ceļus, pa kuriem savas profesionālās un privātās dzīves savijumā aiziet Rorks un Kītings. Aktieru spēle pamatā ir reālpsiholoģiska, bez jebkādiem rīcības pārspīlējumiem un balstīta ļoti precīzā situācijas izjūtā, kas reizēm tiek papildināta ar atsevišķu izteiksmīgu detaļu izcēlumu videoekrānā. Kā saka režisors, viņi vienkārši balansē starp savu varoņu pamatinstinktiem un virspusējām attieksmēm bez īpaša psiholoģijas akcenta. Tēlu iekšējā dzīve atklājas tikai un vienīgi caur viņu rīcību, izvēles momentiem un tajos nevainojami iestrādātu teksta saturu.

Trešā svarīgākā persona izrādē ir Dominika Frankona (Halīna Rejna (Halina Reijn)) – skaista, neatkarīga, strādā par žurnālisti izdevumā “Karogs” un raksta par dizainu. Pīters viņas dēļ visādi novilcina kāzas ar Ketrīnu un cer, ka viņam izdosies apprecēt Dominiku, kas ideāli vainagotu viņa veiksminieka karjeru, taču atbildes pagaidām nav. Pavisam nejauši sava tēva akmeņlauztuvē viņa satiek Hovardu un mirkļa impulsa vadīta visai augstprātīgā veidā piedāvā tam salabot savā guļamistabā izdrupušu sienu. Pasākums beidzas ar pilnīgi negaidītu, pat jāteic – brutālu seksuālo aktu, aiz kura tomēr paliek apslēpts neizdibināms, bet ārkārtīgi spēcīgs savstarpējās pievilkšanās avots. Neatkarīgais raksturs un sievietes pretrunīgā būtība cīņā par savu mīlestību un brīvību it kā liek Dominikai visu laiku izvēlēties grūtāko ceļu. Iestudējumā režisors tam lielā mērā seko caur intīmas tuvības brīžiem un šajās ainās krasi maina gan izteiksmes veidu, gan teātra valodu, pārejot uz vizuāli poētisku tēlainību. Skatuves pustumsā izspēlētie kailskati, kas skatītāja uztverē iezīmējas kā siluetu teātra paveids, īpaši rūpīgi izmeklētos rakursos parādās arī uz videoekrāna un ļauj saskatīt tādas seksuālā akta nianses, kuras mēs vārdos pat nespējam lāgā noformulēt. Iekāre, jutekliskums, maigums, brutalitāte, bauda – nekas neizslīd no aktieru uzmanības loka un apbrīnojami gaumīgi iekļaujas estetizētajā spēlē.

Skats no Ivo van Hoves izrādes “Avots” // Publicitātes foto

Žurnālists un arhitektūras kritiķis Elsvorts Tūijs (Barts Zlēgerss (Bart Slegers)) izrādē ir klajs Rorka antagonists un dedzīgs kolektīvisma piekritējs. Sajust cilvēkā brīvas personības kodolu viņam ir nepanesami, tādēļ reizēm viņa replikas skan kā proklamācijas: “Tikai tad, kad jūs sajutīsiet riebumu pret savu niecīgo es, jūs iegūsiet īstu altruisma mieru”. Dominika viņu raksturo kā ideālu nelieti, un viņš arī ir tas, kurš slepus izplāno intrigu Rorka iznīcināšanai. Kāds miljonārs ir sadomājis uzcelt templi cilvēka garam, un Tūijs pierunā projektu uzticēt Rorkam. Rorks rada līdzšinējiem priekšstatiem neatbilstošu, absolūti nekanonisku sakrālu celtni ar kailas sievietes statuju centrā, kurai par modeli ir kalpojusi Dominika. Pēc pabeigšanas celtni kritizē gan prese, gan arhitektūras autoritātes, ieskaitot Kītingu, Rorku iesūdz tiesā un apvaino nekompetencē. Rorka bizness atkal ir sagrauts, un viņam kārtējo reizi viss ir jāsāk no gala. Dominikas centienus padarīt savstarpējās attiecības ciešākas Rorks noraida ar atrunu, ka viņa vēl nav tam gatava.

Sapratusi, ka nespēs savienot pastāvošo pasauli ar Rorku, Dominika uz ātru roku apprecas ar Kītingu. Tā ir mirkļa reakcija uz atraidījumu, spīts, ar prātu labi apzinoties savas rīcības muļķību. Es nevaru pieņemt šo pasauli – saka Dominika, - bet nevaru arī iztikt bez tās. Protams, pie jēdzīga iznākuma šīs laulības nenoved, un to apjēdz arī Kītings, taču viņš beidzot ir ieguvis kāroto spoguli, kurā varēs kādu laiciņu paspoguļoties.

Visas skatuviskās norises izrādē pavada Ērika Sleihima (Eric Sleichim) komponētā mūzika, kuru trīs mūziķi, vizuāli iekļaujoties biroja darbinieku fonā, izpilda tā, it kā tā dzimtu tieši šeit un tieši šajā brīdī. Tā nav darbības emocionāla ilustrācija jeb papildinājums, mūzika burtiski izplūst no varoņu jūtām, viņu iekšējiem pārdzīvojumiem un “pačukst” mums priekšā to, kas pietrūkst vārdiem un paslēpjas aiz rīcības. Dominikas un Hovarda pretrunīgo attiecību muzikālie motīvi, kas vijas cauri visai izrādei, ir tik dzīvi, tik dažādās toņkārtās niansēti, ka neviļus nākas apbrīnot to jūtīguma pakāpi, ar kādu tie radīti un kā tie iemieso sevī cīņu par brīvības saglabāšanu starp diviem mīlētājiem ar līdzīgām dvēseles struktūrām.

Izrādes otrā daļa sākas ar jauna personāža iesaistīšanos spēlē. Geils Vainands (spēlē Hanss Kestings (Hans Kesting)) ir bagāts un ietekmīgs preses magnāts, kam pieder 22 avīzes, 7 žurnāli, 3 ziņu aģentūras un celtniecības kompānija. Uz skatuves viņš parādās ar ieroci rokā un apgalvo, ka visu šajā dzīvē esot sasniedzis, vairs neesot nekādas atšķirības starp zobu tīrīšanu un nošaušanos. Viņa celtniecības firmai ir tiesības celt valsts sociālās programmas apmaksātu mikrorajonu un ienesīgā projekta pasūtījumu grib iegūt Kītings. Tā kā Vainandam ir iepatikusies Dominika, Kītings šo pasūtījumu arī dabū, “izīrējot” savu sievu uz pāris mēnešiem magnātam. Dominika viņam atriebjas, pieņemot Vainanda bildinājumu, kurš pa šo laiku ir viņā iemīlējies un atguvis interesi par dzīvi. Vainands pat pasūta Rorkam ideālu māju sev un Dominikai, jo viņam patīk Rorka projekti, taču viņš neko nezina par tām saitēm, kas saista Dominiku un Hovardu.

Visas šīs ainiņas uz skatuves uzzibsnī īsās koncentrētās sarunās, liekot skatītājam uzmanīgi ieklausīties tekstā, kas mūs aizved stipri samezglotos, ar indivīda eksistenci sabiedrībā saistītos ētiskos pārspriedumos. Bauda ir vērot, kā režisors izrādē sarežģītiem un daudznozīmīgiem jēdzieniem sagādā uz skatuves nepieciešamos “attēlus” un aktieri ar savu spēli nodrošina vajadzīgo apziņas tonalitāti, kas kalpo par emocionālu kontekstu jēgas saprašanai. Jautājumi, kas urda režisoru, nav vienkārši, bet mūsdienu sabiedrībai tie ir vairāk nekā būtiski, piemēram, kādi instinkti šodien tiek cilvēkā pamodināti, kāda veida spējām tiek piedāvātas izredzes, kādi raksturi tiek izslēgti utt.  būs ko padomāt vēl vairākas dienas pēc izrādes.

Skats no Ivo van Hoves izrādes “Avots” // Publicitātes foto

Kītinga iegūtajam pasūtījumam ir viens papildnosacījums – topošajām mājām jābūt ar zemu īres maksu un viņš to nespēj nodrošināt. Pīters lūdz palīdzību Hovardam, un abi vienojas, ka Rorks bez honorāra izstrādās projektu un ļaus Kītingam zem tā likt savu parakstu, bet jārealizē tas būs bez jebkādām izmaiņām. Kītings vienošanos pārkāpj, un Rorks ar Dominikas palīdzību jaunuzceltās mājas uzspridzina. Dominika nonāk slimnīcā, un Rorks atkal tiesā. Vainands sākumā aizstāv Rorku, bet arodbiedrību spiediens draud viņam ar avīzes slēgšanu un viņš padodas, publicējot apsūdzības rakstu. Hovards joprojām apgalvo Dominikai, ka ir gatavs mirt viņas dēļ, bet nevar dzīvot tikai viņai vien, taču Dominika jau ir atradusi sevī tik ilgi meklēto brīvību un paliek kopā ar viņu. Vainands, apzinājies savu sakāvi, izdara pašnāvību, un izrāde beidzas ar paša Rorka aizstāvības runu tiesā, kas kodolīgās sentencēs runā par ego vērtībām un mūsos ielikto nepieciešamību palikt tām uzticīgam.

Droši vien daudzi, galvu nelauzot, pārmetīs galvenajam varonim egoismu (pārspīlēts priekšstats par savas personības nozīmīgumu), nerēķināšanos ar citiem un absolūtu bezkompromisa rīcību. Raugoties no sabiedrības vairākuma pozīcijām, kas demokrātiskā iekārtā tiek uzskatītas par noteicošām, tā tas arī ir. Tomēr Rorka nostājā un domās ir vērts ne vien ieklausīties, bet arī palūkoties uz tām plašākā kontekstā. Nekas uz šīs zemes cilvēkam nav dots, viss ir jārada pašam un to dara tādi cilvēki kā Rorks. Viņiem būtiska ir iekšējās garīgās programmas veidošana līdz savas rīcības saprašanas līmenim un augstākā vērtība tajā ir individuālais, kurā slēpjas radošās enerģijas avots. To, ka kolektīvisms ir parazitēšanas veids, mēs jau vienreiz uz savas ādas izbaudījām, bet to, ka neatkarība ir galvenais pašcieņas mērs, mums vēl jāmācās. Šodienas sabiedrībā valda godkārīgie un apdāvinātie Kītingi, kas dvēseli pārdod komerciāliem panākumiem un popularitātei, un varbūt tieši viņi ir tie, kas grib, lai visi pārējie “tikšķētu kā jauki viduvēji cilvēciņi”.

Režisoram tīk pakņudināt sabiedrību ar provokatīviem jautājumiem, tomēr viņš arī skaidri pasaka, ka mēs nevaram dzīvot izolācijā. Varbūt Rorks patiešām ir “neiespējamā moceklis”, taču viņa dzīves mērķis ir sasniegt, nevis iegūt, un tas fascinē katru neatkarīgu garu. Strādājot ar tik daudzslāņainu tekstu, ļoti svarīgi ir nepazaudēt varoņu sarunās iekodēto domu nozīmes, blakusnozīmes un iespējamās interpretācijas, vienlaikus neradot nomācošu intelektuālā spiediena atmosfēru izrādē. Ivo van Hove šo dilemmu veiksmīgi atrisina ar rūpīgi sabalansētu tehnoloģiju izmantojumu un labi izsvērtu aktieru spēles enerģētisko sazarojumu. Pārliecinošais arhitektu profesionālās vides atainojums ar precīzi piemeklētām detaļām un varoņu raksturiem atbilstīgu uzvedības modeli veido uz skatuves spēcīgu dzīves plūsmas māksliniecisko analogu, kurā saduras sirdis un prāti, liekot uzbangot emocijām abās rampas pusēs. Es pat teiktu, ka “Avots” ir viena no tām retajām izrādēm, kas atjauno ticību tam, ka teātris arī šodien var būt nopietna un radoša māksla.

P.S. Amsterdamas Toneelgroep teātris http://www.tga.nl/ savā mājvietā Stadsschowburg Amsterdam http://stadsschouwburgamsterdam.nl ceturtdienās piedāvā izrādes ar angļu titriem, bet “Avots” tur būs skatāms tikai nākamajā rudenī.                                                                         

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt