Viktors Kravčenko 29.11.2011

Boms pret Oblomovu*

Klātesot šajā izrādē, es aizmirsu, kur atrodos, aizmirsu, ka jāseko līdzi Maijas Apines risinātajam domu un to atspulgu pavedienam. Ik pa laikam es ienirstu savā “pērlīšu spēlē”, jo aktrises sacītais ierosina manas domas un iztēli doties patstāvīgos meklējumu labirintos, un es satrūkstos, jo tikko esmu palaidis garām kaut ko no izrādes-lekcijas “Boms pret Boru” iemiesotājas Maijas Apines stāstītā.

Bet viņas stāstītais ir ārkārtīgi aizraujošs! Izcilā fiziķa Deivida Boma (David Bohm, 1917-1992) idejas par hologrāfisko visumu, holokustību un implicēto jeb ieslēpto un eksplicēto jeb atklāto kārtību un kārtību hierarhijām ir kā medusmaize man, domājošai niedrei, turklāt izrādē Maija Apine tiecas izskaidrot Boma idejas vienkāršiem vārdiem un piemēriem, izslēdzot iespēju tīksmināties par notiekošo tikai šauram “iesvaidīto” lokam. Iespējams, ka Boma idejas ir seno Indijas, Ķīnas un Grieķijas natūrfilosofisko tradīciju par Visumu jeb Kosmosu atbalss. Boma nopelns ir tas, ka viņš, ilgu laiku piederēdams „oficiālajai” zinātnei, bija pietiekami drosmīgs, lai piedāvātu kolēģiem holistisku Visuma teoriju, tās centrā likdams ideju par radošu universu un par radošumu dabā un cilvēkā.

Ja kāds ir pazīstams ar Fritjofa Kapras grāmatu “Fizikas Dao” (The Tao of Physics), tad Maijas Apines priekšnesuma ideju var salīdzināt ar šīs grāmatas sarakstīšanas nolūku - popularizēt mūsdienu fizikas atziņu skatījumu austrumu filosofiju gaismā. Teoriju inscenējums teātrī ir loģisks - grieķiski theoreia ir redzējums, izrāde; no šejienes arī teātris, kā vieta, no kuras skatās. Māksliniecei tas izdodas latviski poētiskā noskaņā, un, patiešām, poētiskā noskaņa dominēja par eksakto saturu šajā izrādē, un šī “ Jēkaba cīņa ar eņģeli” bija ārkārtīgi veiksmīga, jo poēzija (neatkarīgi no tā, ar ko jūs to asociēsit, ar eņģeli vai Ābrahāma mazdēlu) savaldīja un pakļāva ratio ar estētisku eleganci.

Lai gan izrādē daudz uzmanības atvēlēts kvantu fizikas attīstības vēsturiskajām epizodēm un problemātikai, tas neradīja disharmoniju starp akadēmisko saturu un izrādes formu. Gribu teikt, ka izrādes-lekcijas formāts ir ārkārtīgi pateicīgs un tā patiešām ir inovatīva pieeja latviešu skatuves mākslā, spējot runāt par būtisko mūsdienu kultūrā (un zinātne, tāpat arī māksla kā zināms ir kultūras sastāvdaļa). Lekcijas elements ļauj skatītāju iesvētīt zinātnes tempļa noslēpumos, savukārt izrādes formāts ļauj ieturēt estētisku distanci starp aktieri un potenciālajiem skeptiķiem vai visulabākzinātājiem, kādi varētu ieklīst šajā performancē, nosaukuma “Boms pret Boru” pievilināti. Šāds izrādes-lekcijas-eksperimenta formāts latviešu skatuves mākslā ir gan inovatīva, gan daudzsološa pieeja, ļoti aktuāla mūsdienu kultūras situācijā, kad zināšanas tiek absolutizētas un nodalītas gan no mākslas, kura arī, tāpat kā zinātne, un pārsvarā veiksmīgāk kā zinātne attēlo un izskaidro realitāti, gan no izglītības. Ja es būtu fizikas pasniedzējs augstskolā vai skolotājs vidusskolā, es vestu savus audzēkņus uz šo izrādi! No šīs lekcijas viņi tikai un vienīgi iegūtu paplašinātu, izrādes izpildītājas prātā un sirdī izlolotu skatījumu uz daļiņu un viļņu piedzīvojumiem kvantu pasaulē un, kas ļoti svarīgi, uz augstākas sakārtotības pakāpes sakarībām pasaulē ap mums un katrā no mums.

Personām ar noslieci uz refleksiju šī izrāde liktu ļoti daudz pārdomāt, pārcilāt atmiņu drumslas un zināšanu gabaliņus. Šī nodošanās refleksijai, kā jau minēju, var traucēt uztvert izrādi kā veselumu, bet, kurš gan no mums zina, kas ir veselums? Varbūt veselums ir tieši izrādes-lekcijas un katra individuālās percepcijas un refleksijas savijums? Gribu līdzdalīt savu atklāsmi šīs izrādes laikā – arī manām individuālajām zināšanām piemīt kaut kas no kvantu iedabas – tās ir kā elementārdaļiņa tajās reizēs, kad es atceros un apzinos to, ko zinu, un kā apziņu apskalojošs vilnis paisumā un bēgumā, jo ne jau pastāvīgi es šīs zināšanas apzinos un atceros (lielākoties manas attiecības ar zināšanām notiek šajā otrajā - gaistoši lidojošajā modā). Bet, ko nu es te stāstu – šī nebija vienīgā no atskārsmēm izrādes-lekcijas “Boms pret Boru” laikā un pēc tās.

Neilgi pēc izrādes sākuma Maija Apine citē vienu no Boma hipotēzēm jeb teorijas izklāsta elementiem (te nav pat svarīgi, kādu tieši) un nosauc to par brīnišķīgu metaforu, kas radījusi atskārsmi pašas mākslinieces prātā. Savukārt, gribu teikt, ka zinātniskas atziņas nosaukšana par metaforu ir brīnišķīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis! Bet, vai tad māksliniecei nav tiesību nosaukt lietas īstajos vārdos? Mūsdienu fizikas virtuālie koncepti (singularitāte, stīgu teorija, tumšā matērija, tumšā enerģija utt.) ir tēli kosmiskajās lugās, kuru dramaturgi ir fizikas teorētiķi. Intervijā ar Eiropas kodolpētījumu centra CERN direktoru Rolfu-Dīteru Hoieru (Rolf-Dieter Heuer) lasām par aktuālo situāciju zinātnē un cita starpā uzzinām, ka vienas no zinātnieku domājamām un pieņemtajām elementārdaļiņām, kurai turklāt atvēlēta ļoti nozīmīga loma pašreizējā teorētiskajā ietvarā, pastāvēšana nav eksperimentāli pierādīta, tāpat kā laboratoriski nav reģistrēta arī tumšās matērijas pastāvēšana. Manuprāt, zīmīgi, ka intervijā zinātnieks atzīst, ka „savos priekšposteņos fizika ir saistīta ar filosofiju”. Tikai tad, kad „kaut kas” tiek deducēts no lielāka teorētiskā ietvara vai eksperimentālajiem rezultātiem, tas tiek izrauts no filosofijas nagiem un kļūst zinātnes laupījums. Deivids Boms necentās strikti palikt tikai un vienīgi zinātnieks, bet uzdrošinājās būt arī filosofs (līdz ar to zaudējot zināmu statusu kolēģu aprindās). Turklāt, kā filosofs viņš palika uzticīgs dabas izpratnes meklējumiem. Viņš nebaidījās iet intuitīvu meklējumu ceļu dabas izpratnē. Tas ir ceļš, kurā tiek atjaunota prāta saikne ar sirdi, uzsver Maija Apine izrādes nobeigumā. Zinātniska informācija ir nieks salīdzinājumā ar zināšanām, kas ietver zinātāja un zināmā vienību.

Teikšu godīgi – ja man būs tāda iespēja, apmeklēšu šo izrādi vēl. Jā, un ar prieku gaidīšu vēl citas izrādes gan uz šīs, gan uz citām skatuvēm Latvijā, gan par Kanta “Spriestspējas kritiku”, gan, piemēram, par Feierābenda epistemoloģisko anarhismu. Latvijā ir daudz izcilu skatuves mākslinieku, kuri varētu izlolot un iemiesot šādas izrādes-lekcijas un, nepašaubāmi, ir pietiekami daudz savā izglītībā ieinteresētu skatītāju, kas apmeklēs šīs izrādes. Jo izglītība mūsdienu Eiropā ir ārkārtīgi svarīga konkurētspējai un ekonomiskajam uzplaukumam, bet vēl svarīgāka, lai saprastu pamatatziņas – nekas nav cits un visi ir viens.

________________________

*Virsrakstā ietvertā doma ir nevis pretnostatīt divas izcilas JRT izrādes, bet gan uzsvērt, ka abu izrāžu saturiskā kvalitāte un risinātie filozofiskie jautājumi ir vienlīdz nozīmīgi, kaut arī pasniegti ar atšķirīgu teātra režijas izteiksmes līdzekļu palīdzību.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt