Kroders Vērtē

Dec
19
2014

Trieciens pa saules pinumu

Džūlija – Agnese Jēkabsone, Vinstons – Egons Dombrovskis // Foto – Edgars Pohevičs

“Romāna galvenā varoņa Vinstona Smita dienasgrāmatā pirmais ieraksts top 4. aprīlī. Kurā gadā?” Šāds jautājums tika uzdots LTV viktorīnas V.I.P. (Veiksme. Intuīcija. Prāts) finālspēlē brīdī, kad tapa šis raksts. Simpātiskā komanda, kurā spēlēja meitene un puisis, dažādu jomu studenti, un meitenes tētis – celtnieks, atbildi neuzminēja ne pēc pirmās, ne otrās papildiespējas, kurās vispirms tika nosaukts romāna autors un sarakstīšanas gads, bet pēc tam arī ieskicēts sižets. Taisnības labad gan jāatzīst, ka konkurentu komandas līderis – jauns policists – pareizo atbildi zināja uzreiz. Liepājas teātra jaunāko izrādi – Lauras Grozas-Ķiberes versiju par Džordža Orvela romānu „1984”  – redzējušie sapratīs, cik ironisks patiesībā ir šis fakts.

Liepājas teātra izrāde izraisa viegli šizofrēniskas sajūtas. Tādu kā personības dalīšanos. Ar prātu ņemot, izrāde nav nevainojama. Pārāk tieša un abstrakta reizē, pārāk didaktiska un dažbrīd ilustratīva, arī drusku naiva varbūt. Bet tajā pašā laikā izrādes enerģētiskais paisuma vilnis ir tik spēcīgs, ka visi kritiskā prāta argumenti tiek burtiski aizskaloti. Un paliek tikai paradoksālā sajūta – nav svarīgi, ko es par to domāju, ja tas uz mani TĀ iedarbojas. Vai, aizņemoties režisora Jura Rijnieka kādā senā intervijā izteikto paradoksu, – ne visam, ko es domāju, es pati varu piekrist.

Pateikt, ka viens no 20. gadsimta pasaules literatūras viskonceptuālākajiem tekstiem – Džordža Orvela romāns „1984” – ir grūti pielāgojams skatuvei, nozīmē nepateikt neko. Tieši interese par to, kā var iestudēt to, ko nevar iestudēt, varētu atvilināt uz Liepājas teātri kādu daļu ieinteresētas lasošās auditorijas. Un objektīvi samulsināt romānu nelasījušos. Liepājas izrādei izmantotais britu Roberta Aika un Dankana Makmillana dramatizējums palīdz tikai daļēji. Tas pārvērš prozas tekstu dialogos, kas, protams, nav mazsvarīgs ieguvums. Savukārt dramatizējuma piedāvātais stāsts stāstā it kā pretendē uz lielāku nosacītību/atsvešinātību, uzsverot, ka Vinstons nekad nav eksistējis. Kaut arī te nu mēs esam. Mēs joprojām par viņu runājam. Praktiski režisore Laura Groza-Ķibere, kura līdz šim no grūtiem profesionāliem uzdevumiem nav baidījusies (arī iepriekšējās sezonas lieldarbu „Piafa” un „M. Butterfly” pamatā nav dramaturģiski nevainojami materiāli), galveno teksta un skatuves salāgošanas darbu ir izdarījusi pati, teksta un konteksta ziņā gandrīz pilnībā respektējot Orvela doto situāciju, tikai atsevišķos aspektos tai piešķirot pilnīgi negaidītu skatuvisko izteiksmi.

Skats no izrādes // Foto – Edgars Pohevičs

Liepājas izrādē ir divas profesionālas problēmas, kuras abas aktualizējas izrādes pirmajā pusstundā. Vispirms jau skatītājiem, kas nav pazīstami ar Orvela oriģināltekstu, visai ilgi notiekošais uz skatuves ir nesaprotams kaut vai sižeta līmenī, jo tas, pie kā Orvela radītajā pasaulē lasītājs tiek pieradināts pamazām, izrādē ir jāsaprot uzreiz un bez komentāra. Tāpēc riskēšu apgalvot, ka gan tēlotās situācijas nosacīti reālistiskās daļas – kas šī par vietu, kas tie par cilvēkiem, ko un kāpēc viņi dara, gan orveliskās tēlainības un valodas atkodēšana tomēr šoreiz vieglāk pakļaujas kaut mazliet sagatavotam skatītājam, kurš var orientēties nevis uz kas, bet gan notiek. Un šajā mirklī sākas nākamā problēma, jo zināmu laiku šķiet, ka režisore, laikam taču lai vairītos no vienkāršotas publicistikas, ir ieslīgusi abstraktā aptuvenībā. Spilgtos kostīmos tērpti un redzami grimēti ekscentriski cilvēki atrodas kādā totalitārā nekurienē; viņi verdziski baidās un enerģiski salutē neskaitāmiem TV ekrāniem, kuros kāds rafinēts jauneklis dod absurdas pavēles; hipertrofēti priecīgi vingro, ik pa brīdim unisonā ieaurodamies Seksam – nē! u.tml. Citiem vārdiem sakot, no režisores puses nekādu konkrētu sociālpolitisku mājienu nav (ja nu vienīgi uz varoņu krūtīm uztetovētās sakrustotās, dūrēs savilktās rokas raisa kādas netiešas asociācijas ar sirpi un āmuru, savukārt salutējošā kustība ar Heil! sveicienu). Ādolfs Šapiro, pagājušā gadsimta 80. gadu vidū Jaunatnes teātrī iestudējot vienu no jaudīgākajām izrādēm par totalitārismu visā latviešu teātra vēsturē – Bertolta Brehta epizožu ciklu „Trešās impērijas bailes un posts”, burtiski piebāza skatuvi ar konkrētu nacisma atribūtiku – tekstos, dziesmās, kostīmos un rekvizītos nemitīgi zibēja brūnkrekli un kāškrusti. Un, jo vairāk tika uzsvērts, ka izrāde runā par nacistisko Vāciju, jo vairāk tapa skaidrs, ka patiesībā runa ir par sociālistisko Padomju Savienību. Konkrētība radās no atsvešinājuma un otrādi. Lauras Grozas-Ķiberes izrādē šķietami ir tikai atsvešinājums, kas var radīt jautājumu – kāpēc gan 2014. gadā iestudēt „1984”, ja ne par čekas maisiem, ne par Ziemeļkoreju, ne Krieviju Ukrainā tas nebūs.

Atbilde rodas izrādes laikā pamazām un it kā negaidot, notiekot tam, kas nenotiek bieži – forma it kā pati kļūst par saturu.

Ilggadīgā mākslinieku tandēma – Mārtiņš Vilkārsis (telpa), Ilze Vītoliņa (kostīmi), Mārtiņš Feldmanis (gaisma) plus Andris Vētra (video) – Orvela pasaules vizualizācija šoreiz ir tik konceptuāli un mērķtiecīgi saaudusies ar režijas zīmējumu, ka nošķirt katra individuālo ieguldījumu ne tikai nevar, bet pat nevajag. Skatuves telpa rada iespaidu, ka tajā kāds ir izšķaidījis vairākas krāsu bumbas un šļakatas pēc tam savācis koncentrētos segmentos – gaiši zils, salātzaļš, piesātināti sarkans, hipnotiskas magones un sterili baltas flīzes. Un vaļēja kapa bedre centrā. Paradoksālā kārtā intensīvās krāsas rada tikpat neīstas un nomācošas pasaules tēlu kā Orvela pelēkais, kurā krāsu nav vispār. Tas, kas ir mainīgs, patiesībā izrādās nemainīgs. Kostīmus visi, izņemot Vinstonu, maina pēc vajadzības, un tas, kurš vienā brīdī saplūdis ar balti rūtotu flīžu sienu, pēc mirkļa ir pieplacis brūnraibam skapim, iesūcies asinssarkanā sienas tapsējumā vai transformējies par elektrozaļu zālienu. Un nosacītības šajās metaforās varbūt ir pat mazāk, kā varētu likties. Kādā no jau 21. gadsimtā uzņemtajām Krievijas dokumentālajām filmām par 1980. gada Maskavas olimpiādes oficiāli nezināmo pusi bija kāda aculiecinieka sportista grūti aizmirstams stāsts par Kubas un PSRS boksa mača finālu pārpildītajā Lužņiku olimpiskajā centrā. Kad mača beigās skatītāji pametuši zāli, atklājies, ka, pēc pirmā acu uzmetiena, šķietami tukšajās solu rindās katrā sektorā tomēr kāds sēž – civilā ģērbtie kegebešņiki burtiski saplūduši ar krēslu un sienu krāsu. Lielais brālis mūs vēro. Arī Liepājas izrādes stāsts ir ne jau tikai par to vienu, kurš tiek iznīcināts, bet tikpat lielā mērā par tiem daudzajiem, kas uz to skatās un pieļauj. Par redzēšanu kā tādu. Zaļais cilvēks zaļajā mauriņā vai sarkanais cilvēks sarkanajā krēslā ir Lielā brāļa nolikti, lai būtu neredzami, bet būtībā viņi tomēr ir saskatāmi, ja vien ir drosme un spēks ieraudzīt.

Skats no izrādes // Foto – Edgars Pohevičs

Jau trešo lielās skatuves izrādi pēc „Piafas” un „M. Butterfly”  Laura Groza-Ķibere fokusē uz vienu spēcīgu līderi, kuru izgaismo mērķtiecīgi organizēts, pakārtots ansamblis. Konkrētajā gadījumā deviņi dažādu paaudžu aktieri (tas ir konceptuāls sabiedrības mikromodelis, notiekošais skar un maina visus) strādā vienādi spēcīgā, enerģiskā intensitātē, bet izrādes „1984” emocionālais centrs tomēr ir Egona Dombrovska spoži nospēlētais Vinstons. Viņš nav izredzēts dumpinieks, romantisks cīnītājs vai intelektuāls brīvdomātājs. Viņš ir viens no mums. Jebkurš, kurš izlēmis domāt pats. Drusku noguris, drusku naivs, bet viņā  ir dzīvotgriba. Dvēsele. Egons Dombrovskis pieder tiem absolūtajiem aktieriem, kura skatuviskā patiesības izjūta, atbrīvotība un artistiskums skatītāju vienmēr ļoti ātri dabū savā pusē un nereti arī aiziet publikas pieprasījumam līdzi pa vieglāko ceļu. Šoreiz aktieris ārējās izpausmēs ir ļoti apvaldīts, jo Vinstona atšķirība ir tieši viņa normālumā – dabiskajās reakcijās, vēlmē just un saprast. Arī savu zilo prozoģeždas kombinezonu izrādes Vinstons pret citu, sienām pieskaņotāku „ādu” nenomaina. Ir tikai daži mirkļi, kad no rūpīgi kontrolētā tēla izlaužas kaut kas neparedzēts, šausmu kliedziens, ieraugot iedomātu žurku, piemēram. Tā ir tā bise, kas visu laiku karājas pie sienas, lai izšautu finālā.

Arī mīlestība ir ārpus rāmjiem. Džūlijai jābūt dzīvai, siltai, maigai, un tāda Agneses Jēkabsones varone arī ir. Tā, par kuru Orvela Vinstons saka – gribu nedomāt, tikai just. Vizuāli un jēdzieniski ļoti ietilpīga ir Lienes Gravas horeografētā Vinstona un Džulijas pirmās seksuālās satikšanās aina – abi aktieri burtiski pārvirpuļo skatuvei gan pa horizontāli, gan vertikāli, konceptuāli ignorējot/noārdot robežas starp striktajiem krāsu laukumiem. Tā varētu izskatīties nenožuvusi glezna, kad kāds tai pārripinājis divas bumbiņas, – tās ripo paralēli, tad atsitas viena pret otru, salīp un saritinās, lai pēc mirkļa atkal atgrūstos katra savā virzienā, atstājot aiz sevis divas sliedes.

Lienes Gravas kustību partitūrai un Kārļa Auzāna mūzikai kopumā ir tikpat būtiska nozīme izrādes dinamiskā ritma radīšanā kā jau pieminētajai vizualitātei. Kustība un akustiskais fons transformējas no priecīga pseidooptimisma agresīvā vingrošanas ritmā līdz trauslam melodiskam zemslānim, kas skan galvā vēl ilgi pēc izrādes beigām.

Bērns – Terēze Laukšteina, O'Braiens – Gatis Maliks, Vinstons – Egons Dombrovskis // Foto – Edgars Pohevičs

Izrādes ritms un vizualitāte kāpinās lēnām, bet nenovēršami (divarpus stundu bez starpbrīža izvēle šai gadījumā ir vienīgā pareizā), raisot skatītājā arvien lielāku trauksmes sajūtu, ka tūlīt, tūlīt notiks ļaunākais. Un notiek jau arī. Izrādes kulminācija – Vinstona pāraudzināšanas TV šovs-viktorīna – ir Lauras Grozas-Ķiberes radīts absolūti oriģināls un precīzs laikmeta tēls – nežēlīga smadzeņu kompostrēšana, kurā spožās prožektoru gaismās par dārgu cenu tiek pārdots koši iepakots nekas un par patiesību tiek padoti nevainojami formulēti meli. Var gan diskutēt, vai nežēlīgā anatomloto izpausmes izrādē nav pārāk ilustratīvas, jo nevajag asiņainu lupatu ap roku, lai saprastu fiziskas sāpes, vai žurku bara pīkstoņu, lai saprastu iracionālas un līdz ar to nekādi neuzvaramas bailes.

Tāpēc briesmīgākais izrādē nav brīdis, kad drūzmējas žurkas TV ekrānā. Briesmīgāk ir tad, kad trīs sportiskie, līksmi smaidošie un dziedošie, plastmasveidīgie nagu maucēji-sanitāri Edgara Ozoliņa, Sanda Pēča un Viktora Ellera precīzā izpildījumā triumfējoši aizmet pa gaisu Džūlijas jostiņu, kurpīti un zeķubikses. Kā trofejas.

Vai tad, kad Andas Albužes misis Pārsona neveiksmīgi mēģina noslēpt bailes no pašas meitas, bet Leona Leščinska Pārsons, paša meitas nosūdzēts, mēģina sevi pārliecināt, ka droši vien pats bijis vainīgs – nepietiekami klausīgs. Vai tad, kad Terēzes Laukšteinas Bērns, ieģērbta pieaugušas sievietes uniformā, priecīgas tirlirlir melodijas pavadījumā pienes kārtējo moku rīku Vinstona bendēm. Vai tad, kad Gata Malika žilbinoši daudzsejainais un nenogurdināmais O’Braiens pievēršas Vinstonam draudzīgi tēvišķā intonācijā. Vai tad, kad finālā Agneses Jēkabsones Džūlija un Egona Dombrovska Vinstons raud. Jo nekas cits vairs nav atlicis.

Iespaids, ko rada Liepājas teātra „1984”, ir līdzīgs belzienam pa pakrūti. Apdullina, sagrābj un atlaiž ļoti lēnām. Un vēl ilgi ir pulsējoša sajūta sirds apvidū.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta