Zane Radzobe 10.04.2012

Ārkārtējības otra puse

1973. gadā ASV piemeklēja statistiska kuriozitāte – dienas laikā izveseļojās miljoniem cilvēku. Psihiatru asociācija bija oficiāli izsvītrojusi homoseksualitāti no psihisko saslimšanu reģistra. Tas ienāk prātā, jauno Vladislava Nastavševa izrādi Pērnvasar negaidot Latvijas Nacionālajā teātrī skatoties. Par spīti tam, ka režisors sakās iestudējis Tenesija Viljamsa lugu par mākslas neviennozīmīgo ietekmi uz cilvēka psihi. Neraugoties uz to, ka izrādes laikā viņš klusēdams sēž spēles telpas centrā, liekot skatītājam sastapties ar konkrēta mākslas darba – iestudējuma - autoru. Lai arī no fotogrāfijām izrādē un reklāmas plakātos lugas galvenā varoņa Sebastiāna seja raugās mums pretim Jāņa Āmaņa (viņš izrādē spēlē ārstu – psihiatru) atveidā. Izrāde, manuprāt, nav ne par mākslu, ne māksliniekiem. Nav iemesla ticēt mirušā Sebastiana sērojošās mātes apgalvojumam, ka viņas dēls ir izcils dzejnieks. Varētu būt, varētu arī nebūt. Skaidrs ir tikai tas, ka Sebastians ir ārkārtējs. Lugu Tenesijs Viljamss uzrakstīja 1957. gadā, un pārsteidzošā kārtā ar laikmeta kontekstu tajā joprojām jārēķinās.

Pērnvasar negaidot ir savdabīgi strukturēta luga: to veido divi gari monologi, bez tam materiāla galvenais varonis – ekscentriskais, bagātais Sebastians – ir miris. Kaut kas būtiski mainījās pērnvasar, tas noveda pie viņa bojāejas, un tagad divas mīlošas sievietes vaino notikušajā viena otru. Māsīca Katrīna, vienīgā Sebastiana nāves lieciniece, stāsta tik skarbu notikumu versiju, ka tuvinieki ievietojuši viņu psihiatriskajā klīnikā. Vīneblas kundze gatavojas dāsnam ziedojumam apmaiņā pret lobotomiju (savulaik par panaceju dažādu „noviržu” ārstēšanā uzskatītu neatgriezenisku ķirurģisku tās smadzeņu daļas „atslēgšana”, kas atbild par cilvēka personību, kā arī spēju formulēt patstāvīgu viedokli) radiniecei, lai, kā viņa traktē, pārtrauktu tās neķītros melus un glābtu dēla pēcnāves slavu. Vispirms sarunā ar jaunu, ambiciozu ārstu Sebastiana tēlu uzbur māte, vēlāk zāļu iedarbībā savu versiju stāsta Katrīna. Viena runā par mākslinieka ciešanām, Dievu meklējot. Otra atklāj cilvēka, kurš zaudējis kontroli pār savu seksualitāti, neprātu.

Tenesija Viljamsa lugas galvenais varonis ir Sebastians. Vladislava Nastavševa izrādē viņam blakus nostājas Ināras Sluckas spēlētā Vīneblas kundze. Izmaiņa rada traģisku disonansi. Dramaturga Sebastians varbūt ir tieši tāds, kādu to ieraudzījušas viņa dzīves sievietes - vaildisks mākslas izaicinājums ikdienībai, dekadence, ārkārtējība, pilnība katrā izmeklētajā galējībā. Viņa dzīve ir mākslas darbs, viņa robežas – ģēnija iztēle un atļaušanās. Tikai – pērnvasar kaut kas patiesi notika, un izrādījās, ka Sebastiāns ir galīgs: piepildāms, pārsātināms, salaužams. Izrādē savukārt Sebastiāns ir ēna. Mēms liecinieks, kuram nav varas pār to, kā viņa rīcību atstāsta un interpretē citi. Viņa māte nepārtraukti runā par dēla mākslinieka slavu. Kāda tad ir alternatīva? Atzīt dēla seksuālo orientāciju, nolemjot viņu izraidīšanai no sabiedrības, vai arī uzcelt nevainojamu, nesatricināmu leģendu. Māte izmisīgi cīnās par savu bērnu arī pēc viņa nāves, tāpat kā, nojaušams, dzīves laikā pūlējusies apvaldīt neapvaldāmo, ne uz mirkli dēlu neizlaižot no vērīgo acu loka. Māsīca lietišķi atstāsta sabiedrības pieņemtās normas ievērojami pārsniedzošās Sebastiana izrīcības Eiropas kūrortos, bet arī viņas versija nav gluži nesavtīga. Tā apliecina tiesības nepakļauties rāmjiem, kurus viņa nevar un negrib pieņemt. Un Sebastianam atliek tikai klusējot noklausīties, kā abas sievietes cildinot, pielūdzot, sajūsminoties par viņu pēc būtības nepasaka ne vārda. Vientulības, izolētības, ar spēku apklusinātas balss tēls ir šokējoši spēcīgs. Kaut gan – tas ir arī sāpīgi skaists un sarežģīts paradokss, no kā izrāde tikai iegūst. Tenesijam Viljamsam ir skaidrs, kas notika pērnvasar – tas bija galvenā varoņa ilgstoši apspiestās seksualitātes sabiezināts sprādziens. Neizbēgams, heroisks. Ne velti dramaturgs izvēlējies lugas varonim zīmīgu – sv. Sebastiāna – vārdu, bet viņa bojāeju apraksta psihoanalīzes un kristietības tēliem, sapludinot nāves un seksualitātes, kanibālisma un svētā vakarēdiena ikonogrāfiju. Vladislava Nastavševa piedāvātais Sebastiāns tā arī paliek noslēpums, ļaujot domāt, ka viņā mājo tomēr arī ar seksualitāti vien nesaistīti iekšēji konflikti.

Vladislavs Nastavševs lugu iestudējis psiholoģiski izsmalcināti, ar lielu uzmanību izrādē iecentrējot aktierdarbus. Tukšajā spēles telpā, kura tiek modificēta ar gaismu palīdzību, nekas nenovērš uzmanību no varoņu niansētajām izpausmēm un reakcijām. Telpa šeit ir izcils piemērs tam, ka laikmetīgajam teātrim patiesībā ir nepieciešams pavisam maz - tikai talants, kura trupai nav pietrūcis. Ināra Slucka nospēlē vienu no labākajām savas karjeras lomām - ļoti pretrunīgu (galu galā viņa gatava apzināti sakropļot, nogalināt), bet ļoti cilvēcisku sievieti. Ja Tenesija Viljamsa Vīneblas kundze ir histēriķe un despotiska maita, Ināras Sluckas varones uz neprāta robežas balansējošā mīlestība savā pārliecībā ir nesatricināma. Tā ir briesmīga, bet paradoksālā kārtā arī silta un saprotama. Smalki Inārai Sluckai pretī spēlē Inese Pudža. Viņas Katrīna svārstās starp klišejām nenomāktu dzīvesprieku, dabisku vulgaritāti un psiholoģisku traumu diktētu nervozitāti. Bet pārejas starp šīm varones stadijām nav mehāniskas – aktrise tēla pretrunīgās šķautnes izspēlē nevis pa kārtai, bet gan izgaismo vienlaikus. Kā kaleidoskopā, kura fragmenti, katru reizi sakrītot citā rakstā, nemainās.

Režisora darba smalkumu tomēr visskaidrāk iespējams redzēt attieksmē pret t.s. otrā plāna tēliem. Lugā tiem lielākoties ir aprakstoša funkcija – iezīmēt kontekstu, attiecības, pušu intereses. Droši vien lielākā daļā laikmetīgu Pērnvasar negaidot iestudējumu būtu pamats runāt par nepieciešamību tos svītrot kā savu laiku nokalpojušu dramaturģijas detaļu. Galu galā – lai nospēlētu varoņu pārticību, nav obligāti nepieciešams uz skatuves rādīt klusējošu kalponi, kura periodiski pienes dokumentu mapīti vai ielej tēju. Izrādē šie tēli ieguvuši patstāvīgas darbības līnijas, savu iekšējo dzīvi, kuru mērogs pārsniedz nepieciešamo komentāru, piemēram, par Katrīnas ģimenes finansiālo atkarību no bagātās tantes un baisajiem kompromisiem, ko prasa nodrošināta dzīve. Daces Bonātes Holijas kundze un Kaspara Aniņa Džordžs, tāpat kā Lolitas Caukas Māsa Felīcija jūt un rīkojas ne tikai noteiktu finansiālu vai sociālu apstākļu vārdā (kaut arī tiem ir nozīme). Galvenokārt aktieri nospēlē problēmu par katra cilvēka robežām – par to, kur un kādos apstākļos viņu šaubu un situācijas neviennozīmības mocītajiem varoņiem pienāk brīdis, aiz kura, lai spētu sevi cienīt, ir jāformulē savs skatījums un par to konsekventi jāiestājas. Neskatoties uz sekām. Lāsmas Kugrēnas Fokshilas kundze vispār ir meistardarbs – tēlam izrādē faktiski nav ne teksta, ne savu interešu. Tomēr aktrisei izdevies panākt tik organisku skatuves eksistenci, ka ne mirkli nerodas jautājums, kāpēc viņa šeit atrodas. Vienīgais, kurš no ansambļa mazliet izkrīt, ir Jānis Āmanis. Viņš savā tēlā, šķiet, nav pamanījis pretrunas, kaut arī tādu varonī – psihiatrā, kurš izrādes noslēgumā izvēlēsies veikt vai neveikt lobotomiju, nav mazums. Šobrīd viņa dakteris Cukurs kalpo tikai par katalizatoru stāstam, kuram bija nepieciešams adresāts.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt