Zane Gāle 13.02.2015

Būt Padegam – par grūtu?

Padegs – Mārtiņš Upenieks, Sieviete – Inga Tropa // Publicitātes foto

Izrāde „Padegs un Padegs” ir brīnišķīgs gadījums. Bez ironijas. Satikšanās ar mākslinieku Kārli Padegu, kura biogrāfija – pretrunīgā personība, atšķirīgais un savā laikā neviennozīmīgi atzītais mākslinieciskais rokraksts – kļuvusi par būtiskāko iemeslu iestudējuma tapšanai, notiek jau pirms izrādes sākuma. Izstāžu zāle Arsenāls ir kā radīta izrādes tapšanas un skatīšanās procesam, jo tās pievienotā vērtība ir ne tikai telpas regulāri apdzīvojošie mākslas notikumi, bet (izrādes kontekstā) arī ikgadējās Purvīša balvas nominantu skates, kurās tiek apbalvoti pārsteidzošākie mākslas notikumi, iezīmējot Latvijas vizuālās mākslas aktualitātes un virzību. Šādas asociācijas gribot negribot piešķir papildu uztveres līmeni, jo notikums, kura citādā fiziskā piesaiste ir ļoti aptuvena un abstrakta, iegūst plašu dimensiju kā Purvīša balvas 2014 skates priekšvēstnesis. Kārlis Padegs kā Vilhelma Purvīša skolnieks, kuru, pārfrāzējot vecmeistaru, ne vienmēr iespējams saprast un pieņemt, bet talanta viņam pilnas kabatas, iemieso mākslas kā nepārejoša un neatdalāma procesa nozīmi, kad mākslinieka personība bieži vien ir šokējoša performance, bet māksla iemieso patieso talanta un cilvēcības dimensiju.

Kārļa Padega māksla un personība, skatot to kā kopumu, ir vairāk kā izrādes vērta. Tāpat simpātiska šķiet režisora Vara Piņķa pirms pirmizrādes intervijās paustā interese par Padega galvenokārt kā radošas personības īslaicīgo pastāvēšanu realitātē un spēju vai nespēju šajā salīdzinoši īsajā dzīves laikā kļūt par paliekošu, atpazīstamu kultūrvēsturisku parādību. Būtībā par to, vai radošas personības ārkārtēji intensīvā un piepildītā dzīve var izvirzīties priekšplānā viņa paša darbiem. Laiks ir pierādījis, ka „Padega gadījums” panācis zināmu harmoniju, jo neapšaubāmi pastāv sīva sāncensība starp viņa precīzi noslīpēto dendija, provokatora tēlu un absolūto mākslinieka talantu. Režisors, šos abus faktorus izvirzot kā vadošos, vēstījumā ieviesis spēles rotaļīgo intonāciju, kas potenciāli būtu spējīga aptvert gan personības traģismu, gan mākslinieka absolūto ārējo brīvdomību. Tāpat Ivo Brieža izvēlētās un atlasītās informācijas (stāstu, presē publicētās kritikas fragmentu un viedokļu) dažādība dramaturģiskā materiāla veidošanā objektīvi atklāj mākslinieka pretrunīgumu un dzīves intensitāti, tomēr nereti zaudē tik nepieciešamo šķietamības aspektu. Kārļa Padega personība, viņa apzināti veidotais acīs krītošais vizuālais stāvs un brīnišķīgi (uz)spēlētā izturēšanās pieprasa robežu nojaukšanu starp zināmo/nezināmo, reālo/pārpasaulīgo, smieklīgo/traģisko un daudzām citām pretnostatītām kategorijām. Ar laika nobīdi izdarīt skaudru atklājumu par mākslinieka patieso un realitātei atbilstošo dzīves uztveri, cilvēciskajām šaubām un kompleksiem būtu liela un, iespējams, arī pārdroša uzdrīkstēšanās, nodalot to no viņa paša dzīves laikā izveidotā teatrālā tēla.

Kārlis Padegs – Mārtiņš Upenieks // Publicitātes foto

Spēcīgākais no kontrastiem, kas uzrunā gluži fiziski, ir starp Padega grafikām, kas izrādes laikā projekciju veidā parādās virs aktieru galvām, un spēles telpu, ko veidojis mākslinieks Māris Ruskulis un kurā nekā vairāk par gultu un diviem krēsliem nav. Opozīcija starp deformētajiem, dekonsturētajiem mākslas tēliem un pilnīgo lakonismu, pat pieticību sniedz ļoti plašu iespējamo asociāciju lauku – gan par izrādes objektīvo tēmu loku, gan pretrunu starp mākslinieka dzīvi/ cilvēka dzīvi un vientulību gan vienā, gan otrā frontes pusē. Tomēr telpiskais uzstādījums ne vienmēr izrādes gaitā iegūst fizisku un emocionālu piepildījumu, radot iespaidu par atsevišķu skatuvisko elementu paralēlu pastāvēšanu, kas neveido kopumu, bet īstenojas kā saraustīts fragmentārisms, nevis mērķtiecīgs māksliniecisks paņēmiens. Kāpēc tā?

Viens no iemesliem varētu būt Padega personības ārkārtējais pretrunīgums un traģisms, kas teātrī bieži vien tikai formāli ļauj iestudējuma veidotājiem uztaustīt un atklāt dziļo dualitāti konkrētā mākslinieka personībā. Teatrālisms, manierīgums, ārišķības, dumpinieciskums ir kategorijas, kuras viegli kļūst banālas, ja tām nav seguma, izrādes kontekstā par vienojošo pamatu varēja kļūt Padega personības lielums, kas tomēr īstenojas vairāk kā uzplaiksnījumi un nojausmas par to. Dramaturgs un režisors Padega personībai ir piešķīruši „zemējumu”, radot dialogu starp parādību Padegu un viņa pazinēju – pētnieci, liecinieci, mīļāko, nejaušu garāmgājēju – sievieti. Mākslinieks tiek piesaistīts vairāk zemes realitātei, ne viņam, šķiet, tuvākajai nemateriālajai pasaulei. Jo ko nozīmē nemainīgs naudas trūkums, komandantstunda kritikas presē – tas vairāk vai mazāk izriet no mākslinieka darbu tālākās rezonanses laikā, kurā viņš ir dzīvojis, pat ja tie ir bijuši tikai nepilni trīsdesmit gadi. Atmaskojošās leģendas un pastāsti jau nāk pēc atšķirīgā mākslinieka izveidotā tēla un viņa spilgtās, neviennozīmīgās radošās darbības. Mākslinieka personības cilvēciskošana un pielīdzināšana katram no mums ir ļoti sarežģīts uzdevums, kas riskē kļūt vien par racionālu nodevu. Dramaturga atlasītais un jaunradītais tekstuālais materiāls pārliecinoši spēj atklāt ļoti dažādas epizodes no Padega-mākslinieka un Padega-cilvēka dzīves, bet iestudējuma kontekstā tās neveido vienotu vēstījumu par to, kāpēc Padegs bija un ir tik ārkārtēja personība, par kuru mēs, skatītāji ar lielāku vai mazāku pieredzes un zināšanu bagāžu, uzzinām Arsenāla telpās. Atbilde varētu būt – Padegs-mākslinieks nav nodalāms no Padega-cilvēka, viņa pasaules izjūta un eksistēšana tajā ir un paliek nemainīgs mākslas process bez pretenzijām uz apkārtējās sabiedrības sapratni un iedziļināšanos. Pārsteigt, šokēt, izcelt, forsēt ir jēdzieni, kas analīzei, ar to saprotot racionālus kritērijus, nepakļaujas, un par iracionālajiem vienmēr var būt tikai interpretācijas, ne skaidri spriedumi. Šķiet, skaidrības iestudējumā ir par daudz, atslēgas vārdi ir atrodami salīdzinoši virspusējā analīzē, bet tālākas asociācijas, kas sniegtos ārpus ne-mākslinieka domāšanas apvāršņa, atklājas vien dažviet. Radošās pasaules un domāšanas fiksēšana galvenokārt ir tieši fragmentāra un impulsīva, bet procesu katram no skatītājiem vajadzētu sajust instinktu, sajūtu līmenī, nezaudējot spēju sekot līdzi Padega dzīves reālijām un apkārtējo viedokļiem par viņu.

Sieviete – Inga Tropa, Kārlis Padegs – Mārtiņš Upenieks // Publicitātes foto

Izrādi veido dialogs starp Mārtiņa Upenieka spēlēto Kārli Padegu un Ingas Tropas atveidoto Sievieti, kuras emocionālā intonācija un piederība konkrētai realitātes figūrai ir grūti nosakāma un mainīga. Skatītājs atrodas savdabīgā zvērinātā statusā, tikai apsūdzētā un upura nemaz nav, liecības un apsūdzības ir pretrunu pilnas un uz skaidru atrisinājumu neved. Abu aktieru saspēle, brīžiem pat ļoti intīmās un pieklusinātās intonācijās veidota, atstāj neviennozīmīgu iespaidu. Abi spēlē atšķirīgās emocionālajās laiktelpās, un tās reti krustojas, nesniedzot nepieciešamo jautājumu-atbilžu formu vai savstarpēji papildinošo funkciju. Kaut arī šāds paņēmiens nereti tikai pasvītro mākslinieka un tā laikabiedru sarežģītās attiecības un komunikāciju, tam, izejot no ārējās formas noteiktajām robežām, būtu jāatklāj mākslinieka neviennozīmīgā, pat vājā un viegli ievainojamā personība. Jautājums, vai to vajag un vai Padegam to vajadzēja. Atbildes nav. Dialogu formai šīs izrādes kontekstā noteikti ir daudz plašāks un ietilpīgāks potenciāls, nekā tas atklājas stundas laikā. Iespējams, aktieru saspēles „saķere” vēl nav sasniegusi augstāko savstarpējās sapratnes punktu, bet iespējas ir, un plašākas, nekā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Pēc izrādes, kas vairāk atstāja labi nostrādāta, vietām neviendabīga, bet centīga darba iespaidu, kļūst skaidrs, ka pāris „Padegs un Padegs” varēja atklāties caur senāko no opozīcijām – sieviete-vīrietis –, to pielīdzinot mākslas un cilvēka nereti abpusēji destruktīvajām, bet nemainīgi pievelkošajām un papildinošajām attiecībām.

Inga Tropa savā aktrises amplitūdā spēj pārsteidzoši ātri transformēties no robustas, neizteiksmīgas, bet uzstājīgas mākslas zinātnieces (apskatnieces) līdz kaislību pārņemtai ielas meitenei, kas atbild Padega nebeidzamajām provokācijām. Aktrise dotajos apstākļos, aptverot salīdzinoši plašu sievietes funkciju loku, uzrunā, māca, pārsteidz, norāda, atklāj, žēlo, mierina, uzmana, visbeidzot mīl mākslinieku-Padegu un cilvēku-Padegu. Kaut piešķirtais tekstuālais materiāls nereti ir diezgan viennozīmīgs un aprauti kategorisks, aktrises dzīvās intonācijas un organika spēj atkal un atkal cilvēcīgi ierosināt Mārtiņa Upenieka Padegu ne tikai šokēšanai, bet arī īslaicīgiem, taču galēji emocionāliem stāvokļiem. Aktrises pārliecināšanas spējas mainās ar minimāliem ārējiem līdzekļiem un paņēmieniem, ar to domājot spēku, ar kādu viņa grib nesaudzīgi atklāt vai, gluži pretēji, pasargāt iestudējuma centrālā tēla pasaules dualitāti. Ingas Tropas Sieviete, iespējams, zina par Padegu visu, bet tas paliek pie viņas, ļaujot vaļu vien skatītāja asociācijām.

Kārlis Padegs – Mārtiņš Upenieks, Sieviete – Inga Tropa // Publicitātes foto

Kārļa Padega loma Mārtiņam Upeniekam ir pat ļoti atbilstoša un spējīga atklāt aktierisko potenciālu, tikai šķiet nedaudz par agru. Aktiera fiziskais veidols ir kā radīts Kārļa Padega dendija ārienei, tāpat spēja atklāt un savienot traģisko pievilcību ar cilvēcisko vājumu un mākslinieka drosmi. Tomēr šis aktierdarbs nekļūst par viennozīmīgu veiksmi, jo saspēlē ar Ingas Tropas Sievieti nereti pazūd dzīvās intonācijas un aktiera-mākslinieka šarms. Pagaidām Mārtiņam Upeniekam precīzāk izdodas atklāt tieši mākslinieka cilvēciskās, ikdienas realitātē pazīstamās īpašības, kurās ir gan vientulība un skumjas, gan mazvērtīguma apziņa un dusmas par neatzīšanu, kuru dziļumu aktieris tikai iezīmē, ļaujot skatītāja domāšanas procesam attīstīt un minēt, kāds ir to patiesais vēriens. Tomēr Padega-mākslinieka, Padega-sabiedriskās personas vaibsti neparādās kā atsevišķa šķautne. Mārtiņa Upenieka tēlojumā ārišķīgums šķiet kā caurspīdīga maska patiesajiem pārdzīvojumiem, kas redzama ne tikai pašiem tuvākajiem, bet nojaušama gandrīz katram pretimnācējam. Trūkst spēles un ironiskās šķietamības par apkārtējās pasaules viedokli un domām, par kurām Padegam-māksliniekam taču būtībā ir nospļauties. Aktieris mēģina būt galēji patiess, ne brīdi nedistancējoties no personības dziļā traģisma, kas būtu ļoti nepieciešams, lai atklātu Padega ārējā tēla un izpausmes veida vieglo koķetēriju ar sabiedrību un spēju ieiet vēsturē. Līdz ar to Mārtiņa Upenieka Padegs reizēm zaudē spēlē par labu dzīvei, ne mākslai.

Režisors Varis Piņķis kopā ar radošo komandu ir radījis iestudējumu, kura lielākā vērtība ir atgādināt un aktualizēt izcilas radošas personības citādību un ārkārtējo atšķirīgumu no apkārtējās pasaules, kura atklājas gan paliekošajos mākslas darbos, gan dekadentiskajā folklorā, kas apvij tādas personības, kāds bija Kārlis Padegs. Un, ja arī izrādes „Padegs un Padegs” pamatos ieliktais mākslinieciskais potenciāls tiktu pilnveidots, palielinot laiktelpas intensitāti un temperamentīgo ārišķīgumu, domāju, iestudējuma neapšaubāmā estētiskā tīrība netiktu lauzta.

 

Raksta autore – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa studente

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt