Ilze Kļaviņa 16.02.2015

Neparastie „Mākoņi” un tradicionālā „Sniega karaliene”

Skats no Rīgas Krievu teātra izrādes “Sniega karaliene” // Foto – Aigars Altenbergs

Starp šīs sezonas pirmizrādēm neiespējami konstatēt divus citus iestudējumus, kas iezīmētu tik krasi atšķirīgas teatrālas pieejas. Divi vienlaikus tapuši jaundarbi mazajiem skatītājiem, kuriem katram savs māksliniecisks spēks un izteiksme. Viens – Rīgas Krievu teātra „Sniega karaliene” – uzrunā ar dekoratīva koncertuzveduma tēlu, otrs – Dirty Deal Teatro „Mākoņi” – ar izaicinošu netīrību (vārda burtiskā nozīmē); viena ir lielās skatuves mašinērijas darbināta strukturēta glezna, otra – kā izsmērēts traips neteatrālā telpā rokas stiepiena attālumā. Arī spēles veids katrā ir atšķirīgs. Saprotami, kāpēc Rīgas Krievu teātra aktiera Andreja Možeiko paraupjā faktūra nav iederīga horeogrāfa Kārļa Boža graciozajā „Sniega karalienes” zīmējumā un kāpēc šis aktieris Spīķeros „spēlējas ar mākoņiem”. Viņa Krievu teātra skatuves kolēģiem nez vai pietiktu puiciska tiešuma tādai sarunai ar bērniem, kādu to veido Andrejs.

Abas izrādes netiešā sastatījumā izceļ viena otras kvalitātes ne vien komunikatīvā, skaistuma izpratnes, aktieru spēles formas ziņā, bet arī dramaturģijā.

Uzsvērti tradicionālais Rīgas Krievu teātra „Sniega karalienes” iestudējums ir Hansa Kristiana Andersena pasakas sižeta pārstāsts. Epizožu virknējums filigrāni pakļaujas viesrežisores, pieredzējušās bērnu izrāžu autores Renatas Sotiriadi (Maskava) radītajiem vizuālajiem kodiem, kas būvē krāšņu, burvestību pilnu pasauli ar uzskatāmu labā-ļaunā pretstatu un nepārprotamu morāli. „Karaliene” jau no pirmā mirkļa ievelk Sniega valstības noslēpumainībā ar videoekrāna starpniecību, kurā animāciju mākslinieka Vadima Dulenko zilos krāsu toņos veidotā grafika uzbur aukstu, hipnotiski pakļaujošu kosmosu. Tas no visām pusēm ieskauj skatuves centrā izvietoto silto un mājīgo Vecmāmiņas māju, kur Maksima Busela spēlētā zēna Kaja acī pēc dažiem mirkļiem iekritīs kristāla lauskas kā ārpasaules ļaunuma sēklas. Tad sārtās rozes novītīs un drosmīgā Jūlijas Berngardtes Gerda dosies Kaju meklēt. Galvenās varones labā griba un mīlestība būs stiprāka par grūtajiem pārbaudījumiem, tā spēs atkausēt Kaja sirdi. Visiem zināmais stāsts risināts mērķtiecīgi, kā vienā elpas vilcienā gluži vai dzenot Gerdu no vienas epizodes uz nākamo.

Skats no Rīgas Krievu teātra izrādes "Sniega karaliene" // Foto – Aigars Altenbergs

Dinamiskajos piedzīvojumos netrūkst ne deju, ne krāšņi kostimētu (scenogrāfija un kostīmi – Irina Titorenko) varoņu. Visspilgtākie ir kovārņi, laupītāji, briedis, fināla ainā – maģiskais Eņģelis. Lai arī izrāde ir klasiska un ar stingri simetrisku mizanscēnu zīmējumu, viena epizode risināta citādi – tieši uzrunājot skatītājus. Kad Mazajai Laupītājai jāizvēlas – atbrīvot Gerdu vai nē, viņa jautā bērniem. Zāles vairākums atsaucas ar skaļu: „Atbrīvot!”

Aktieri iemieso stāstu ar prieku un liek noticēt saviem varoņiem. Spēles dzirksti rāda ikviens izpildītājs, epizodiskās lomās darbojoties izteiksmīgi un asprātīgi, īpaši Aleksejs Korgins un Natālija Živeca gudrā kovārņu pāra lomās. Spilgtus raksturus veido galveno lomu izpildītāji: Jūlijas Berngardtes Gerda ir izjusti sievišķīga un neatlaidīga, savukārt Maksims Busels Kaju spēlē kā apjukušu, stūrgalvīgu un naivu pusaudzi.

“Sniega karalienes” esamība Rīgas Krievu teātra repertuārā arī pēc gadumijas svētku perioda liecina, ka tā pretendē uz līdzvērtīgiem panākumiem kā šī paša teātra iestudējums „Mazais princis”, kas tika izvirzīts labākās bērniem un jauniešiem domātās izrādes nominācijā 2012./2013. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” skatē.

Ja tomēr „Sniega karalienes” atpazīstamajām formām var pārmest dežavū sajūtu, tad nekas tamlīdzīgs nenotiek ar Dirty Deal Teatro izrādi-lekciju „Mākoņi”. Līdz šim nekas tāds latviešu mazajiem skatītājiem nav piedāvāts.

Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš DDT izrādē "Mākoņi" // Foto – Inga Plūme

„Mākoņi” ir bērniem un jauniešiem domātās teātra programmas „Šmulītis” jaunākais darbs, kas tapis, izmantojot bērnu iesūtītus jautājumus par mākoņiem, nokrišņiem, varavīksni un citām debesu parādībām. Rezultātā režisore Paula Pļavniece un dramaturgi Justīne Kļava un Matīss Gricmanis ir atteikušies no jebkādas scenogrāfijas un mākslinieciskas ilūzijas. Līdzīgi kā Dirty Deal Teatro iestudējums „Nāves ēnā”, arī „Mākoņi” – izrāde-lekcija sešus līdz deviņus gadus veciem bērniem – ir atklāta spēle, tikai šoreiz mazāk tiek iesaistīti skatītāji. Dramatiskās darbības vietā divi aktieri – Artūrs Putniņš un Andrejs Možeiko – veic dažādu fizikālu un māksliniecisku eksperimentu sēriju ar nolūku atklāt dabas parādību būtību. Aktieri, kurus gribas saukt par „Mākoņu” zēniem, ne mirkli neiemieso kādu tēlu, vien veic fizikālus eksperimentus. Pēc dažiem eksperimentiem Artūrs to, ko izskaidro Andrejs, papildina ar Jura Kronberga dzejoļiem no dzejoļu krājuma “Mākoņu grāmata”. Dzejai kā atskaņu spēlei ir rotaļīgs un darbības ziņā neobligāts raksturs, vismaz pirmizrādē aktieru-lektoru savstarpējā saspēle nesekmējās. Pārsvarā tikmēr, kamēr Artūrs sarunājas ar bērniem, Andrejam jāgatavo tehniski nebūt ne vienkāršais nākamais eksperiments. Dzejas lasījums kā iestarpinājums nekādi neietekmē to, ko nodomājis darīt partneris. Nākamais eksperiments par vielu ķīmiski fiziskajām īpašībām seko iepriekšējam gluži kā mācību stundā. Ar ko gan atšķiras parasta lekcija no izrādes-lekcijas, ja rodas iespaids, ka aktieri par attiecīgo tēmu cits citu tikai lietišķi papildina? Priekšnesumam netraucē valdošā mērenā netīrība spēles laukumā, jo lektori veikli darbojas ar priekšmetiem, gluži kā laboratorijā visu mērot, lejot, kaisot un dūmojot ar radošu atbrīvotību un azartu. Jauki ir īsie brīži, kad bērni tiek darbībā iesaistīti tiešā veidā, taču nezināma satura ķīmisko vielu reālā bīstamība to pārāk ierobežo. Rezultātā vieliskā pasaule, ar ko auditorija aicināta iepazīties tuvāk, īsti pieejama tomēr nav.

Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš DDT izrādē "Mākoņi" // Foto – Inga Plūme

Autori ir tikai pieskārušies tēmai par bērna attiecībām ar pasauli. Var būt, ka iesūtīto jautājumu daudzums izkliedējis potenciālo emocionālo kodolu, kāpēc izrāde iestudēta. Jo „pasaule kā brīnums” ir ļoti abstrakta tēma, tajā neobligātā kārtā var paspēlēties ar dažādiem jautājumiem. Vai brīnumi ir tie, kurus izskaidro, vai tie, kam ticam tāpat? Varbūt, ka no izrādes-lekcijas izrietošā nenoteiktība rosinās mazos skatītājus-kāpēcīšus ne vien izveidot savām rokām parastu lietu neparastas kombinācijas, bet arī uzdot vecākiem jautājumus par lietu būtību vai vēl labāk – pašiem izdomāt savus izskaidrojumus. Man arī ir jautājums aktieriem – vai tas, ko viņi spēlē, viņiem pašiem ir svarīgi?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt