Kroders Vērtē

Feb
19
2015

Anglijas Sprīdīši

Kaspars Kārkliņš un Anete Berķe izrādē "Dērbijas vergi" // Foto Foto – Uldis Dobelis

Izrāde „Dērbijas vergi” tapusi Goda teātrī un pirmizrādi piedzīvoja šī gada 16. janvārī Liepājas kafejnīcas „Red Sun Buffet” telpās. Izrādes pamatā ir režisora Viestura Roziņa un lugas autores Ludmilas Judinas piedzīvotais, sajustais un izprastais, strādājot vasarā Anglijā. Šo piedzīvojumu vai drīzāk pārdzīvojumu uz skatuves izdzīvo Liepājas teātra aktieri Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš.

Goda teātris ir vienīgais profesionālais nevalstiskais teātris ārpus Rīgas. Tas veiksmīgi darbojas jau četrus gadus, piedāvājot izrādes jauniešu auditorijai, kas guvušas profesionāļu ievērību, runājot par sociāli aktuālām tēmām un stāstot jauniešiem par viņiem pašiem.

„Dērbijas vergi” iesākas ar koferu kravāšanu un varoņu iepazīšanu – it kā rakstnieci, kura neko neraksta, un mākslinieku – neveiksminieku. Reti kurš mūsdienās uztver nopietni atbildi „es esmu mākslinieks”, kad tiek jautāts, kāda ir tava nodarbošanās. Neveiksmīga mākslas izstāde, neīstenotas iespējas rakstīt, cīņa par iztiku un izpratnes bads divus ambiciozus jauniešus spiež nojaukt savas mākslas fabrikas šeit, Latvijā, un doties strādāt Anglijas industrijas labā. Kafejnīcas/bāra gaisotne un tikai divi aktieri – izrāde noris kā intīma saruna ar skatītāju, kurā nav „ceturtās sienas”, tādēļ visu izrādes laiku skatītājs ir ievilkts stāstā un piedzīvo klātesamības sajūtu. Aktieri stāsta par notikumiem, kurus skatītājiem jāiztēlojas pašiem. Ļoti veiksmīgs ir scenogrāfa Vara Siliņa piedāvātais risinājums – gandrīz vienīgā dekorācija, kas atrodas uz skatuves visu izrādes laiku, ir galds, kas spēj pārvērsties par dažādām darbības vietām – saspiestu un šauru istabiņu, vannu, Anglijas kalniem, tiltu u.c. Emīla Dreiblata veidotais muzikālais skaņu celiņš papildina stāsta kopējo atmosfēru. Galvenā muzikālā tēma rada asociācijas ar vesterna žanra filmām, kas izskan kā metafora jauniešu aklajam „zirgu skrējienam” pēc naudas, sākumā trauksmainam un priecīgam, bet beigās – nogurušam un tik tikko spējīgam „pavilkt kājas”.

Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš izrādē "Dērbijas vergi" // Foto – Uldis Dobelis

Izrādē tiek aktualizēta tēma par latviešu mēģinājumu gūt peļņu ārzemēs, piepelnīties un atgriezties. „Atpakaļceļa biļetes jau ir nopirktas,” pašā sākumā saka Kaspara Kārkliņa atveidotais varonis. Viss it kā ir vienkārši. Tomēr, ierodoties Dērbijā, varoņiem nākas saskarties ar traģikomisko realitāti, kas nav tik rožaina, kā viņi cerējuši un gaidījuši. Paši lugas un izrādes vaininieki pozicionē to kā savas pieredzes stāstīšanu. Stāstu, kurā ieraudzīt emigrantu pazemošanu un brīvības sajūtas zaudēšanu, smago darbu, miega un atpūtas badu, garlaicību un galu galā mūžīgo naudas trūkumu, kas moka gan Latvijā, gan Dērbijas fabrikās, uzdodot diezgan loģisku jautājumu – kāpēc mums tā jādzīvo un kas pie tā ir vainīgs? Situācija ir atpazīstama cilvēkiem – gan individuāliem, gan ģimenēm un pāriem, kas reiz pieņēmuši lēmumu doties „labākas dzīves meklējumos”. Fabula vēsta par vienu no medaļas pusēm, bet nepretendē uz pareizo atbilžu sniegšanu – sastopoties ar izvēli, katrs mēģinās izvēlēties mazāko ļaunumu.

Taču interesantākais izrādē ir nevis diezgan pārspriestā un sakošļātā emigrācijas problēma, bet tas, ka iestudējuma veidotāji atraduši ceļu, kā caur to izstāstīt vienkāršu stāstu par mīlestību. Jauns pāris ir uz šķiršanās robežas. Nauda, nauda, nauda... Cerība, ka, aizbraucot uz Angliju, viss sakārtosies, ir maldīga, un abi cilvēki nonāk pie ļoti eksistenciālām pārdomām – palikt vai aizbraukt, šķirties vai būt kopā, cīnīties vai padoties. Izrāde pieskaras jautājumam par ticību, kas nenozīmē tikai reliģisku pārliecību par vienu vai otru konfesiju, bet arī ticību saviem spēkiem, ticību labajam. „Dērbijas vergu” varoņi tiek savstarpēji pretstatīti kontrastos, viņu abu atšķirīgā pasaules uztvere uz viesstrādnieku dzīves fona izraisa nemitīgus konfliktus. Viņa ir ciniska un naudas kāra, dzīvē paļaujas tikai uz saviem, nevis augstākiem spēkiem – braukt vasarā uz Angliju ir viņas ideja. Viņš – mākslinieks, nepraktisks, sajūtu, nevis prāta cilvēks, kurš piekrīt braukt peļņā, lai saglabātu attiecības. Viņai Dērbija ir iespēja, viņam tā ir pilsēta bez dvēseles.

Lai gan luga ir balstīta uz patiesiem notikumiem, stāsta varoņi nav Ludmila un Viesturs, viņi nav režisors un dramaturģe. Īstenībā Anetes Berķes un Kaspara Kārkliņa atveidoto varoņu vārdus tā arī neizdodas uzzināt, viņi ne reizi neuzrunā viens otru vārdā. Iespējams, abstrahēšanās no konkrētības šajā gadījumā skatītājus varētu rosināt domāt vai sajust, ka stāsts nav tikai par „viņiem”, bet arī par „mums”. Iespējams, ja varoņiem būtu izrādes veidotāju vārdi, rastos jautājums, kāpēc tad viņi paši nekāpj uz skatuves un nestāsta par savu pieredzi.

Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš izrādē "Dērbijas vergi" // Foto – Uldis Dobelis

Aktieru spēle nenoliedzami ir viens no izrādes plusiem – intensīvais ritms neļauj atslābināties ne viņiem, ne skatītājiem. Anete Berķe lomā ir dzīva un ekspresīva, veiksmīgi apvienojot iekšējo dramatismu ar rotaļīgu sievišķību un humoru. Kaspara Kārkliņa varonis izrādes sākumā ir kluss un uz konfliktiem netendēts, strādā fitnesa centrā par apkopēju, visu pieņem un pacieš – tīrot podus un dušu grīdas, mainot miskastes maisus, iekšējā monologā atklājas viņa patiesās problēmas. Tomēr mēs redzam, kā varonis lēnām emocionāli sabrūk. Skatītāju acu priekšā paskrien vesela vasara, kurā divi cilvēki pārvēršas no sapņu pilniem jauniešiem par salīkušiem večukiem, no klusiem cietējiem par revolucionāriem.

Izrādē monologi dominē pār dialogiem. Stāsts tiek centrēts uz katra varoņa individuālajiem pārdzīvojumiem un procesiem, kas norisinās viņu galvās. Pēdējā laikā arī Latvijas teātrī ir parādījusies tendence smelties iedvesmu izrādes tēmai no reālās dzīves, taču katrs projekts ir atsevišķs gadījums. Spilgtākie dokumentālā teātra paraugi latviešu teātrī ir atrodami Jaunā Rīgas teātra repertuārā, Alvja Hermaņa izrādes „Latviešu mīlestība” un „Vectēvs” joprojām ir iespējams noskatīties. Neatkarīgo teātru vidē ar stāstiem par patiesi notikušo un reāli dzīvojošiem cilvēkiem sevi ir pieteikuši gan dramaturga un režisora tandēms politisku norišu pētīšanā un interpretācijā – Jānis Balodis un Valters Sīlis, gan dramaturģe, dzejniece un režisore Inga Gaile, kura savās izrādēs runā par sievietes lomu sabiedrībā un savu personisko pieredzi sublimē cīņā par sieviešu tiesībām.

Protams, runājot par emigrācijas tēmu teātrī, nevar nepieminēt pagājušā sezonā skaļi izskanējušo lietuviešu režisora Oskara Koršunova izrādi „Izraidītie” Dailes teātrī. Piecu stundu, trīs cēlienu garumā skatītājam ir iespēja sekot varoņu dzīves notikumiem piecpadsmit gadu garumā, iezīmēt identitātes meklējumus un dzīvi citur, kas ir kā laimes spēle – kādam paveicas, kādam ne. Savukārt Dirty Deal Teatro režisoru Georgija un Valērijas Surkovu izrāde „Savā vietā” uzdod jautājumu, kāpēc dzīvot vai nedzīvot Latvijā, un pēta aizbraukšanas cēloņu likumsakarības.

„Dērbijas vergi” atšķiras ar to, ka sižets nav meklēts citu dzīvēs vai intervijās, bet radošā komanda (autori) runā paši par sevi. Tā nav „Izraidīto” saīsinātā versija, mēģinot vienā stundā ietvert visus iespējamos viesstrādnieku dzīves scenārijus, jo izrādes pamatā ir tikai divu cilvēku attiecību stāsts, kas risinās uz emigrācijas problēmas fona. Vai atgriešanās Latvijā darīs viņus laimīgus? Varoņiem jāizšķiras par prioritātēm – mūžīga dzīšanās pēc naudas vai kaut kas vairāk.

Izrādes veidotāji ir vēlējušies, lai ar viņu pieredzi iepazīstas tieši Latvijas jauniešu auditorija, kurai vēl ir izvēle ne tikai par aizbraukšanu vai palikšanu, bet arī par savu karjeru, jo tiem, kas ir Anglijā, viss jau zināms tāpat (turklāt pastāv iespēja, ka citiem klājas labāk). Jāpiebilst, ka izrādē tiek izmantota necenzēta leksika un pamatīga ironijas deva. Tas nebūs klasiskais odekalons, kuru jāsmaržo literatūras stundās, bet dzīve, kāda tā ir, – reāli cilvēki un notikumi, īstas sajūtas un nekāda retušējuma vai gaisa atsvaidzinātāja dzīves “smirdīgajās” situācijās.

Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš izrādē "Dērbijas vergi" // Foto – Uldis Dobelis

Kā izrādes publicitātes materiālos vēsta tās autori, radīt šo darbu nebija pašmērķis un, dodoties uz Angliju, viņiem nebija ekspektāciju, ka kādreiz taps izrāde par šo braucienu. Kā viņi atzīst, kādā no vakariem pēc grūta darba fabrikā abi izdomāja veidot blogus, kuros katru dienu pierakstīja ikdienas sajūtas un notikumus. Tikai, atgriežoties mājās, sapratuši, ka stāstu ir vērts pārradīt lugā. „Dērbijas vergi” ir Ludmilas Judinas pirmais teātrī iestudētais darbs, taču Viesturs Roziņš veidojis vairākas izrādes neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro (“Jūras roze”, “Paspēlēsim mājās”, “Diena pēc naftas”), kā arī Dailes teātrī – neparastu iestudējumu “Sabojātie”, kur galvenajā lomā spēlēja nedzirdīga aktrise Jolanta Znotiņa. Pagājušā gada pavasarī Dailes teātrī divas nedēļas pirms pirmizrādes tika atcelta Viestura Roziņa izrāde „Peldētāju komanda”, kura, kā izziņoja Dailes teātra sabiedrisko attiecību daļa, bijusi “mākslinieciski nepilnvērtīga”.

Noskatoties „Dērbijas vergus” un velkot paralēles starp redzēto un izrādes tapšanas priekšvēsturi, jādomā arī par mākslinieka likteni, cīņu par vietu zem saules un nepadošanos. Cik tomēr labi, ka pastāv māksla, kurā reflektēt un sublimēt, un jebkādu pieredzi (gan saldu, gan rūgtu) izmantot kā iedvesmas avotu un pārvērst par stāstu. 

 

Raksta autore ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP Literatūrzinatnes moduļa 2. kursa studente

 


  Citi autora raksti 

 
 
Vēsma Lēvalde
Vēsma Lēvalde
14. marts, 2015 · Atbildēt
Vajadzētu rakstīt bez gramatiskajām un stila kļūdām. Citādi gribas apšaubīt arī saturu, jo kritikā, tāpat kā izrādē, formai un saturam ir zināma saistība.
 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta