Kroders Vērtē

Jan
16
2012

Par ādas koplietošanu

Andrejs Jarovojs ir tipisks Latvijas spēles mākslu marginālis, ja ar marginālismu saprotam viņa neiederību pamatplūsmas teātrī un apzināto (varbūt piespiedu?) izvēli atrasties dumpīgajā perifērijā, kur nestandarta domāšana un spontāna, nepareiza izpausme rada aizmetņus jaunai teātra valodai, nevis kapitulē, sastopoties ar nepārvaramu valdošā stila pretestību, kā nereti notiek lielajos, institucionālajos mākslas tempļos. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas (2004) Andrejs Jarovojs ir sadarbojies ar Jauno Rīgas teātri, iestudējis izrādes Nacionālajā un Liepājas teātrī, tomēr šķiet, ka īsti brīvs režisors jūtas tad, ja pakausī savu smago dvašu nepūš atbildība, ko uzliek ražošanas mehānisma termiņi, liels aktieru ansamblis, kase un viss pārējais, ko spēj ģenerēt valsts subsidēta teātra organisms. Šobrīd Andrejs Jarovojs uztur pie dzīvības Viestura Kairiša savulaik iniciēto teātra grupu United Intimacy. Tieši šī zīmola paspārnē iestudētās izrādes, kuras lielākoties tiek spēlētas Ģertrūdes ielas teātra ne pārāk mājīgajās telpās, liecina par Andreja Jarovoja centieniem izpētīt vēl neapgūtas teritorijas: eksperiments ar laiku, telpu, vizualitāti, skaņu, vārdu, dažādu mākslas veidu mijiedarbību un robežām starp teātri un dzīvi ir pamanāms pat tādam skatītājam, kurš visai fragmentāri sekojis līdzi režisora daiļradei.

Dzejnieces Ingas Gailes poētiskā valodā sarakstītā luga „Āda” labāk par labu sader ar Jarovoja mākslinieciskā eksperimentētāja rokrakstu. Lugas notikumu padoms izsmeļams ar divām darbībām – satikšanos un šķiršanos. Darbībās iesaistītās personas ir Ādams un Ieva – Viņš un Viņa mūsdienu Rīgā. Liekas – nekas triviālāks vairs nav iespējams. Tomēr Ingas Gailes dziesmās, (nevis ainās un cēlienos) organizētais teksts šķiet valdzinošs un noslēpumains. Bībeles stāsts par Ādamu un Ievu ik brīdi aizslīd prom no sava pārlaicīgā arhetipiskuma un iestieg šodienas domās, pieredzē un jūtās, lai tūlīt atkal trauktos atpakaļ pie svētajiem rakstiem kā pie valdošā koda, kas padara iespējamu dažādos laikmetos un ģeogrāfiskās telpās tapušu mākslas darbu uztveri, citiem vārdiem - nodrošina to, ko dzejiski pieņemts apzīmēt par mūžīgumu vai vispārcilvēcisko jēgu.

Atgriešanās pie Bībeles kalpo ne tikai par saziņas līdzekli, bet arī par ironisku atgādinājumu, ka nekas jauns zem šīs saules nav iespējams. Atšķirība vien tā, ka Zālamana Augstajai dziesmai bija ļauts izskanēt viengabala nepārtrauktībā un nesatrauktībā, bet 21.gadsimta izkaisītajam indivīdam viņa mazajās dziesmiņās pēkšņi aiztrūkst balss, apraujas doma un jūta, viņš nemitīgi nervozē un skatās uz sevi no malas – vai tad tā es mīlu? tā pieviļu? tā ciešu? Iestudējuma veidotājiem šai mozaīkveidīgajai, no mirklīgām ārpasaules iespaidiem un tikpat mirklīgiem iekšējiem impulsiem organizētajai pasaulei izdevies atrast līdzvērtīgu vizuāli skanisko tēlu.

Darbība risinās uz melnu drapēriju fona spēles laukumā, kurš atrodas vienā līmenī ar skatītāju pirmo rindu. Izrādes māksliniece Ieva Veita no tumša un tukša visuma, no nebūtības liek iznirt pasaulei, kas izrādes gaitā principā paliek nemainīga. Tā vienlaikus ir paradīze, kas Ādamam un Ievai nozīmē mīlestību, un ikdienišķā zemes dzīve. Ar aci ieraugāmas atšķirības starp paradīzi un zemi nav, jo tiklab paradīze, kā izraidīšana no tās ir iekšēja, subjektīva kategorija.

Izrādes priekšmetiskais aprīkojums atstāj pieticīgu, pat skopu iespaidu, tajā nav nekā lieka (lasi, personiska) – galds, uz galda dators un skaņu iekārta. Kā lai vēl citādi šodien cilvēks pauž savas emocijas un attieksmi pret otru cilvēku, ja ne ar tehnoloģisku pastarpinājumu? Viens klausās mūziku, otrs to nervozi apklusina; vienam tīk maigs melodiskums, otrs dod priekšroku smagam, agresīvam skaņu salikumam. Spēles laukuma priekšplānā atrodas divi mikrofoni, gluži kā ierakstu studijā. Ādama un Ievas intīmās, personiskās atklāsmes ar radioviļņiem aiztraucas kaut kur pasaulē. Varbūt tas ir laikmetīgs veids, kā rakstīt dienasgrāmatu un nodarboties ar pašanalīzi, adresējot savas jūtas un domas visiem, tātad – nevienam? Aktieru balsis mikrofonā spēlējas ar skaņām un atskaņām, sašķeļas motoriskā repa ritmā vai aizplūst grodā rečitatīvā. Telpā atrodas arī skapis, no kura izrādes gaitā tiks izvilkts arvien vairāk apģērba gabalu, un trīs krēsli, novietoti cits citam blakus kā ierēdņu vai zobārstu uzgaidāmajās telpās. Trīs – tas jau ir konflikta pieteikums. Trešais būs liekais, attiecību jaucējs, bībeliskā čūska, ko materializētā veidā tā arī neieraudzīsim. Šim trešajam nemaz nevajag materializēties, nevajag ar varu lauzties paradīzē, jo cilvēki jau paši paredzējuši tam vietu un gaida to atnākam. Īstenībā šis trešais ir pati dzīve, visa mīlētājiem nepieejamā pasaule ar saviem kārdinājumiem, apsolījumiem, materiālajām un profesionālajām iespējām.

Viņš – Ivars Krasts – ir mākslinieks, mūziķis, Viņa – Anta Aizupe - modele, varbūt aktrise. Bet vispirms viņi ir vīrietis un sieviete. Ivars Krasts pēc JRT pēdējā laikā spēlētajiem groteskajiem dīvaiņiem šajā izrādē šķiet ieguvis brīvību būt vīrišķīgam un izpausmēs daudzveidīgam - no atbruņojošas lirikas līdz dzēlīgai ironijai. Savukārt Antai Aizupei piemīt smalkums, inteliģence un skaistums, kurā nav ne ēnas no 21.gadsimtam raksturīgās banalitātes. Ieva debesmannas krāsas šortos un svītrainā jūrnieku stila topiņā izskatās saulaini priecīga. Viņa uzvelk Ādama kreklu kā kleitu, tad apsien piedurknes sev apkārt kā jostu, atkailina vienu, plecu, otru... Ādams nespēj atraut acis. Viņiem ir viena kopīga āda un viena kopīga dzīve.

Izrādes stāsts ir arī par to, ka visam, kam ir sākums, ir arī beigas. Nevar vienā jūtu intensitātē vienā atklātības līmenī, atdevības un ievainojamības pakāpē būt vienmēr, būt mūžīgi. Laimes nogrieznis ir stingri ierobežots un katram jāatgriežas savā ādā. Ādams aptin sev ap vidu džemperi, Ieva arī, abu džemperu piedurknes vēl turas kopā, bet katrs nākamais apģērba gabals, ar kuru mīlētāji maniakālā neatlaidībā saiti cenšas padarīt garāku, lai, nezaudējot kopību, iemantotu vairāk individuālas brīvības, viņus nenovēršami attālina. Beidzot Ādams un Ieva padodas - viņi atraisa piedurknes un ilgi velk sev mugurā kreklus, žaketes un džemperus, citu citam virsū. Izskatās ne pārāk labi, bet būs drošāk, ja viņi uzaudzēs biezāku ādu, respektīvi, paslēpsies aiz sociālajām lomām, kuras aizsargās gan no pāridarījumiem, gan no pārāk stiprām jūtām un, iespējams, ļaus pilnvērtīgi „ieņemt nišu” komercializētā „es tev – tu man” pasaulē, kur katram sava āda tuvāka.

Veids, kādā Andrejs Jarovojs citu aiz citas kārto šķietami ikdienišķas, bet vienlaikus metaforiski spilgtas norises, ir tikpat neprognozējams un pievilcīgs kā aktieru atraisītā fiziskā eksistence un uzticības pilnā intonācija, kādā viņi vēršas viens pie otra un pie publikas. Tāpēc apziņa, ka nepiederu vecuma grupai, kas varētu būt īstā mērķa auditorija, izrādes laikā par sevi neatgādina, vien kaut kur tālumā pavīd sajūta, ka par ādas koplietošanas ierobežotajām iespējām esmu jau bijusi informēta.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta