Līvija Dūmiņa 12.03.2015

Apjukumā. Teātrī un dzīvē

Skats no izrādes "Apjukums" // Foto – Matīss Markovskis

Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz dramaturgs Mariuss fon Maienburgs (dz. 1972) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu vācu dramaturgiem, kura lugas līdz pat 2014. gadam Latvijas profesionālajā teātrī nebija iestudētas. Šo trūkumu veiksmīgi labojis Viesturs Meikšāns, kurš iztulkojis un Valmieras teātrī iestudējis fon Maienburga lugu Apjukums (Perplex). Šajā pavasarī Viesturs Meikšāns iecerējis iestudēt vēl divus dramaturga darbus – viens top Jaunajā Rīgas teātrī, otrs plānots Dirty Deal Teatro. Tātad vismaz šosezon Latvijas teātris neatpaliek no pārējās teātra pasaules, kurā fon Maienburgs ir pārbaudīta vērtība.

Mariusa fon Maienburga 2010. gadā sarakstītā luga Apjukums ir absurda komēdija, kurā viņš runā par mūsdienu cilvēka eksistences problēmām, skarot plašu tēmu loku no privātā/intīmā līmeņa līdz sabiedriski aktuāliem jautājumiem. No diskusijām par nesamaksātu elektrības rēķinu, kādēļ jāsēž tumsā, un smirdoņas, kas nāk no atkritumiem zem dīvāna, autors kā no aisberga virsotnes aizved dziļāk dzelmē. Tur parādās Au-Pair meitene, kurai bērnu uzticējušie vecāki paši nezina vārdu, tur peld problēmas – trīsdesmit gadu krīze, cilvēks kā personība vai statistikas vienība, laulības institūts un modernā sabiedrība. Autors uzrāda 21. gadsimta attīstītās pasaules sabiedrības slimības, un viena no akūtākajām – komunikācijas problēmas. Lugas tēli sarunājas, bet nesaprot cits citu, čehoviski runā cits citam garām, brīžiem arī radot izjūtu, ka vēsta kādam neredzamajam cilvēkam cerībā, ka tiks sadzirdēti. Autors spēlējas ar realitāti, saplūdinot to ar spēles – teātra pasauli, neredzamo cilvēku lomu paredzot skatītājiem. Aktieri spēlējas ar ceturto sienu, te ņemot vērā noteikumus, te imitējot vilinājumu tos pārkāpt.

Dramaturgs paredzējis, ka aktieriem jāspēlē ar saviem vārdiem, un Māra Mennika, Elīna Vāne, Mārtiņš Meiers, Imants Strads tā arī dara. Identificēšanos jeb saplūšanu ar tēlu var uztvert kā autora ironiju par psiholoģisko teātri (un „ceturtās sienas” principu, kas tam pieder, tāpat), taču – ne tikai. Viestura Meikšāna izrādē teātra tēma kļūst par vienu no būtiskākajām tieši tāpēc, ka spēles lietas režisors akcentējis un aktieri tās uztver ne tikai ar burvīgu pašironiju, bet, šķiet, tieši un personīgi. Taču tā nav refleksija par tēmu no banalitāšu sērijas „aktiera mūžs ir kā brīnišķa dziesma”. Drīzāk – kā saruna, kurā vairāk nojaušamā nekā izteiktā, jo pauzes un acis izsaka vairāk nekā vārdi. Izrādē runā arī horeogrāfes Lindas Mīļās sacerētās dejas, kurās Mārtiņš un Imants spiesti atklāties, jo, kā zināms, ķermeņa valoda nemelo un pasaka arī to, ko cilvēks labprāt noslēptu.

Skats no izrādes "Apjukums" // Foto – Matīss Markovskis

Par teātri atgādina arī Viestura Meikšāna scenogrāfija – viņš šoreiz ir sava iestudējuma telpas koncepcijas un muzikālā noformējuma autors. Mazajā Mansarda zālē darbība notiek skaidu plātņu kastē, kas rada asociācijas gan ar skatuves kārbu, gan uztveres kastēm, par kurām dramaturgs ar šarmantu smīnu ironizē.

Absurda noskaņu rada nemanāmā vienas epizodes situācijas transformēšanās citā attiecību risinājumā – aktieri pāriet no viena tēla nākamajā, liekot masku uz maskas.  Mainot tēlus, aktieri izspēlē dažādus attiecību modeļus – sieviete un vīrietis gan ar, gan bez bērna, divi heteroseksuāli pāri, kuri apmainās ar pretējā dzimuma partneriem. Ir arī homoseksuālas attiecības, jo minikarnevālā, kad maskošanās notiek tiešā nozīmē (te parādās kostīmu mākslinieces Ievas Veitas izdomas bagātība), Imants aļņa kostīmā pavedina savu draugu Mārtiņu.

Interesants fakts. Pirms pāris gadiem Mariuss fon Maienburgs atteicās ierasties uz savas lugas Akmens (Der Stein) pirmizrādi Maskavas Nāciju teātrī, par atteikuma iemeslu minot homoseksuālisma propagandas aizliegumu. Viņš skaidroja, ka daudziem mākslas cilvēkiem, ar kuriem strādā kopā, ir netradicionāla seksuālā orientācija un ka nevar braukt uz valsti, kurā šie cilvēki no valsts puses justos diskriminēti. „Man arī nav ambīciju tēlot aktīvistu Krievijā,” viņš rakstīja atteikuma vēstulē.

Visus izrādes tēlus saista atsvešinājums kā dzīves norma. Kad Elīna-draudzene pēkšņi tiek uztverta kā Au-Pair meitene, ko aktrise arī spēlējusi, komiskā situācija kļūst dramatiska, jo pārņem izjūta, ka nevari ticēt savām acīm, bet sacītajam trūkst jēgas. Tas ir mirklīgs apjukums, bet nemitīgā tēlu-situāciju mainība signalizē par stabilitātes trūkumu, kas, raugoties plašākā mērogā, sasaucas ar tādām patērētājsabiedrības gadsimta slimībām kā relatīvisms, vērtību krīze un identitātes problēmas. Pie tām pieder nacisma tēma, kas, ņemot vērā dramaturga izcelsmi un vāciešu vainas apziņu par nacisma noziegumiem kā savas identitātes sastāvdaļu, prasa īpašu uzmanību. Mārtiņš-bērns, niķīgi dusmojoties uz vecākiem, nosauc tos par nacistiem, jo viņi nosaka, ko tam darīt. Īres dzīvoklī tiek atrasts nacistu duncis, bet saimniece skapī glabā nacistu oficiera uniformu, kuru Mārtiņš uzvelk. Izrādē tas izspēlēts ar humoru, taču tik spilgtas zīmes liek iekšēji saspringt un domāt par dziļākām kopsakarībām, ņemot vērā, ka nacisma tēma beidzamā laikā pavīd vairākās Latvijas izrādēs: Kabarē, Vīnes meža stāsti, operā Valentīna, mūziklā Cukurs. Herberts Cukurs.

Skats no izrādes "Apjukums" // Foto – Matīss Markovskis

Ļoti ironiski izrādē izskan Imanta pseidofilozofēšana – kailais aktieris, piesedzoties ar dvielīti vai slēpjoties aiz dīvāna, klāj vaļā Mārai atklāsmes, kas it kā nupat, mazgājoties dušā, dzimušas. Māra pierāda, ka šīs teorijas jau sen ir formulējis Darvins un Platons. No vienas puses – smieklīgi, bet, no otras... Kā būt pasaulē, kurā Amerika sen atklāta, burti un notis jau tik dažādās kombinācijās sakārtoti, nemitīgi rodas jaunas interpretācijas, tomēr arvien lielāka ir iespējamība atkārtoties? Šajā tēmā var saskatīt māksliniekiem, izrādes radītājiem ļoti personīgu saturu. Apjukuma finālā, kad čehoviskā bise izšauta (paka, kas ik pa laikam saista tēlu uzmanību no paša sākuma, atvērta un ceturtā siena ir nojaukta pilnībā, atklājot teātra virtuvi), noskaidrojas, ka, iespējams, režisors mēģinājumu procesā nav bijis klāt vispār. Līdz šim situācijās izspēlētie apjukumiņi kā atomi salīp lielā molekulā – daudznozīmīgā apjukumā, kas uzdod jautājumu – kā būt bez režisora? Tas ir jautājums par ticību, attieksmi, vērtību sistēmu, par laiku, kas šķietami izgāzies no eņģēm.

Mariuss fon Maienburgs par sarežģītām tēmām raksta viegli, humoru, asprātību un ironiju sapinot kā bizē, kas rotaļīgi apmesta ap satura kodolu. Viesturs Meikšāns viņa smieklus dēvē par smeldzīgiem. Izrāde lika smaidīt un smieties, priecāties par aktieru darbu, humora izjūtu un pašironiju, brīžiem apjukt, bet smeldze radās pēc tam – pasaulē, kas nemitīgi tur mūs apjukumā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt