Eva Škenderska 31.03.2015

Reizi gadā izrādi par Nāvi

Skats no izrādes "Pasaka par Veco Nāvi" // Foto – Foto – Agnese Zeltiņa

Lai arī sliecos domāt, ka režisoru Ģirtu Šoli, nepretendējot uz plašāku filozofisku pārdomu lauku par šo tēmu, nāve primāri interesējusi tikai kā spilgts tēls, ko, ieliekot absolūti absurdā stāstiņā, iespējams ļoti asprātīgi apspēlēt, izrādei „Pasaka par Veco Nāvi” otro dimensiju piešķir ansambļa „Manta” dziesmas ar latviešu dzejnieku Klāva Elsberga un Friča Bārdas liriku, kas iestudējumā teicami iederas ne tikai muzikālā stila un noskaņas dēļ, bet arī atklāj iespējamo ironisko vēstījumu par lieki bijīgu attieksmi pret nāvi. Elsberga vārdiem liekot sev atgādināt – „liels un dzīvs, un nebaidos” [1]. „Pasaka par Veco Nāvi” man lika atcerēties, kā skolas gados ar nāves pasauli mēdzām nevainīgi amzierēties, tumsā stāstot spoku stāstus, izmēģinot spēkus šķīvīšu dancināšanā vai „Zaļā rūķīša” un „Pīķa dāmas” izsaukšanā. Izrādes efekts ir līdzīgs – radošā komanda ar šķietami nopietno un it nemaz ne omulīgo un asprātīgo izvēlējusies izklaidēt un izklaidēties, pierādot, ka par nāvi, tāpat kā par jebko citu, ja atrasta pareizā forma, var arī smieties. Turklāt smieties vairāk pat sirsnīgi siltā, ne melni drūmā intonācijā.

Nāve ar stilu un glamūru

Kamēr Ģertrūdes ielas teātra skatītāji pustumsā spocīgas muzikālas vibrācijas pavadījumā pamazām ieņem savas vietas, ar ieinteresētu skatienu un ironisku smīnu viņus pavada vakara galvenās varones – Nāves – asistenti aktieri Kristians Kareļins, Madars Zvagulis un Aleksejs Geiko un skaņu meistars Normunds Zālamans, kurš rūpējas par muzikālo pavadījumu un tehniskiem trikiem, kam šajā izrādē ir būtiska loma. Kā tik cienījamai un respektablai dāmai kā Vecā Nāve pieklājas, viņas izraudzītie kungi ir nenoliedzami šarmanti: ekspresionistiski bālo grimu ar izteiksmīgi melnām acu kontūrām (grima māksliniece Zane Žilinska) lieliski papildina ekstravaganti, nedaudz apskranduši uzvalciņi un glītas samta katliņcepurītes, par lieku nav nācis arī kāds spīdumiņš un volāniņš pie krekla vai krāšņāks zieds žaketes atlokā. Kungu apbružāto glamūru „vecu jūras vilku” stiliņam piederoši raupjāku padara blašķe, cigarete un tam piederīgs vīrišķīgi piesmacis balss tembrs.

Ne mazāk krāšņa ir arī pati Nāve. Marionešu māksliniece Velta Emīlija Platupe pastūmusi malā zināmo klišeju par Nāvi melnā apmetnī, tā vietā radot eleganti smalku dāmu garā dzeltenā kleitā ar šlepi, rozā puskažociņu un aristokrātisku cepuri galvā. Izkapts vietā Nāvei rokās ir cigarete, bet pie sāniem vēl pirms pāris sezonām pats aktuālākais dāmu aksesuārs – mazais, drebošais šunelis, vārdā Kauliņš. Nāves sievišķīgie vaibsti zūd vien brīdī, kad tās iemiesotājs Madars Zvagulis ierunājas tehniski pastiprinātā dobjā balsī un iemirdzas Nāves tukšie acu dobumi.

Skats no izrādes "Pasaka par Veco Nāvi" // Foto – Agnese Zeltiņa

Nāvei pretī izrādes sižeta kontekstā stājas mistiskas izcelsmes lelle, vārdā Putnabērns, kura vizuālais, piemīlīgam pankam līdzīgais tēls un aktiera Alekseja Geiko bērnišķīgi čiepstošā, smalkā balstiņa ar komismu pastiprinošu akcentu padara jo īpaši absurdu un nenopietnu Nāves izvēli par savu aizstājēju izvēlēties tieši viņu. Vēlāk gan izrādās, ka Putnabērns ar Nāves pienākumiem spēj tikt galā itin smalki – katra pelīte, kas nonākusi aizgājēju sarakstā, pirms miršanas tiek maigā intonācijā apmīļota, pacienāta ar labāko sieru un vīnu un tikai pēc tam, rožlapiņām apkaisīta un liegu ziepju burbuļu pavadīta, tiek noslaktēta. Pelīte uz Putnabērnu arī netur ļaunu prātu – kāds no aktieriem no kabatas tūlīt izvelk mazu eņģelīša paskata lellīti un idilliski demonstrē, kā pelītes dvēselīte, pateicības pilna par skaisto nāvi, dodas uz debesīm.

Formas spožums un dramaturģijas posts

Stāstīt par Nāves dzīvi pasakas formātā, iesaistot marionetes, ir latviešu teātra pieredzei gana oriģināla un interesanta ideja. No vienas puses, tiek panākts Valdas Čakares recenzijā portālā Satori.lv [2] minētais nepieciešamais atsvešinājums, runājot par tādām tēmām kā nāve, kas reālistiskā atveidojumā būtu gaužām viegli pakļaujama neveiklai bezgaumībai, no otras puses, tas rada „teātris teātrī” efektu – aktieri spēlē, ka spēlē teātri.

Gana ironisks sveiciens mūsdienu teātra skatītājam – Madars Zvagulis dobjā balsī „dārgajiem skatītājiem” atgādina pēc izrādes neaizmirst ieslēgt savus mobilos aparātus. Visu izrādes laiku skatītāji gan smejas par Nāvi, kamēr izsmalcinātā, manierīgā Nāve jau no paša sākuma smīkņā par skatītājiem. Izrādes situācija amizantā kārtā man raisa asociācijas ar ainu no Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita”, kur Volands un viņa svīta ir saaicinājuši Maskavas pilsētas iedzīvotājus uz melnās maģijas šovu. Līdzīgi arī Vecā Nāve, sapratusi, ka apokalipsi vēl tik drīz nesagaidīt, ar savu svītu ieradusies Rīgā, apmetusies omulīgajās Ģertrūdes ielas teātra telpās un piedāvā uz mazās ceļojošā teātra tipa skatuvītes izspēlēt stundu ilgu izrādīti, lai rūpīgi novērtētu sanākušos.

Ērmotie vīri, kas ar Veco Nāvi pazīstami jau sen un ieradušies šaisaulē, lai ar aizdomīgi viltīgu un pašapmierinātu smaidu mums pastāstītu, kā Nāve meklē sev aizvietotāju, pirms sāk savu izrādi, kādu brīdi vēro zālē sanākušos cilvēkus, ar skatītājiem uzturot mulsinošu provokatīvu acu kontaktu. Izrādes pieteikums vēsta: „Vecā Nāve ir mācekļa meklējumos. Sargies!” Kas zina, varbūt ne tikai Putnabērns ir viņas kandidātu sarakstā?

Lai arī izvēlētā forma un atrastie vizuālie risinājumi ir labi un daudzas ainas izdevušās tik tiešām asprātīgas un amizantas, grūti nepamanīt, ka izrāde zaudē savu šarmu brīžos, kad tās notikumus virza teksts, ne darbība. Iespējams, radošajai komandai tomēr par ļaunu nebūtu nākusi kāda ar labu humora izjūtu apveltīta dramaturga konsultācija, režisora Ģirta Šoļa pašsacerēto stāstu padarot dramaturģiski precīzāku un raitāku, jo patlaban brīnišķīgas ir ainas, kur par notikumu gaitu vēsta teicējs Kristians Kareļins, Madaram Zvagulim un Aleksejam Geiko ar marionetēm to izspēlējot tikai vizuāli, kamēr brīžam neveikli un samāksloti šķiet Vecās Nāves un Putnabērna dialogi, kur humora dzirksts krietni apdzisusi.

Skats no izrādes "Pasaka par Veco Nāvi" // Foto – Agnese Zeltiņa

Reizi gadā uzrakstīt dziesmu par nāvi

Lai gan izrāde arī pusotru nedēļu pēc pirmizrādes joprojām nav noslīpēta līdz perfekcijai, turklāt abās manis redzētajās izrādēs gadās arī pa kādai tehniskai ķibelei, aktieri izrādes viegli drūmajā stilistikā acīmredzami jūtas ērti un spēj gana asprātīgi un organiski improvizēt arī neparedzētās situācijās. Rodas sajūta – ne konkrētās radošās komandas, ne šāda tipa izrāžu potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts. Neskatoties uz iepriekš norādītajām problēmām, Ģertrūdes ielas teātra „Pasaka par Veco nāvi” rada labu teātra pēcgaršu.

Jau minētā ansambļa „Manta” solists LR1 koncerta ierakstā [3] joko, ka nu jau viņiem grupā par tradīciju kļuvis vismaz reizi gadā uzrakstīt kādu dziesmu par nāvi. Varbūt latviešu teātrim vajadzētu reizi gadā arī asprātīgu izrādi par nāvi? Gluži kā Leļļu teātra repertuārā ir vakara pasaciņas mazajiem, Ģertrūdes ielas teātris varētu pievērsties lielajiem. 

 

Raksta autore  LU HZF Baltu filoloģijas MSP 1. kursa teātra zinātnes moduļa studente


[1] No Klāva Elsberga dzejoļa „Nāve jūras malā”.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt