Anna Zvaigzne 01.04.2015

Drēbītes un dvēselīte

Mare – Elīna Vāne, Marija – Māra Mennika, Marī – Anta Aizupe // Foto – Matīss Markovskis

Dramaturga Laura Gundara luga „Vienādas asinis” tapusi Rūdolfa Blaumaņa jaungada stāstiņa „Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja” iespaidā. Šīs lugas iestudējums Valmieras teātrī ir scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša debija režisora lomā. Viņš arī šīs izrādes scenogrāfs.

Par pašu stāstu         

It kā jau saprotami, ka laikā, kurā dzīvo Rūdolfa Blaumaņa stāsta un arī Laura Gundara lugas varoņi, cilvēks, sievietes kārtā iedzimis, visu mūžu spiests pavadīt no sākuma tēva, pēc tam vīra ēnā un pildīt svētāko no svētākajiem savas eksistences pienākumiem – „KKK” (Kinder-Küche-Kirche – bērni-virtuve-baznīca). Taču stāsts par veco Zemīti ir īpašs ar to, ka Rūdolfs Blaumanis (vēlāk savā lugā arī Lauris Gundars) šo sabiedrībā izveidoto izdzīvošanas modeli apstrīd. Stāsta centrā ir divdesmit trīs gadus veca meitene Marija, kura, pati izvēloties, kā dzīvot, uzdrīkstas pretoties cilvēkam, no kura vistiešākajā veidā ir atkarīga viņas eksistence, – savam tēvam. Un brīžiem ir gatava piesaukt pat tēva līķi, ja tas nepieciešams, lai sasniegtu savu mērķi – apprecētu to puisi, uz kuru tiecas visa viņas būte... Drosmīgi. Simpātiski. Ir kam sekot līdzi. Meitene, kura grib būt laimīga, bet tie, kas viņai apkārt, par katru cenu grib izdarīt tā, lai laimīgi būtu viņi, ne meitene. Arī simpātiski. Drāma gatava. Proti, ir viens cilvēks, kurš ļoti, ļoti kaut ko šajā pasaulē grib dabūt, bet citi viņam salikuši šķēršļus krustu šķērsu tā, lai tikt pie tā, ko ļoti, ļoti gribas, nebūtu iespējams. Vismaz tā šķiet sākumā. Marijai jāmeklē iespēja pielāgoties tēva prasībām, tajā pašā laikā panākot savu. Tas arī tiek darīts. Jau trešo reizi jāsaka – simpātiski, jo tas strādā un ir saprotami. Laba dramaturģiskā viela. Marija ar savu izredzēto izdomā, kā panākt, lai tēvs pats atļauj viņai precēt to puisi, kurš tuvāks viņas sirsniņai, ne tēva pavēlēm. Proti, Marija ar iepriekš izdomātu viltību izdara tā, ka Jaungada pusnaktī, kas ir īpašs laiks visādu maģisku (un tādu mums, latviešiem, ir daudz) rituālu piekopšanai, vecais Zemītis spogulī ierauga to puisi, kurš Marijai jānoprec. Un tas, protams, būs īstais... Tēvam mute būs ciet uz visiem laikiem, bet Marijai – īstais gredzens pirkstā.

Lai stāstu padarītu interesantāku un lasītāju un skatītāju acis ieplestos un mutes atvērtos, tiek piesaukti arī ļaunie gari, izkutinot cilvēka eksistenciālās būtnes pēdas ar jautājumu – vai tiešām nāve ir visa beigas? Kāpēc tad mēs galu galā dzīvojam?

Made – Inese Ramute, Matīss – Mārtiņš Upenieks, Jēkabs – Rihards Rudāks // Foto - Matīss Markovskis

Cerot, ka neviens ar zemi nobiris pie manām durvīm šonakt neklauvēs, atļaušos iedomāti citēt Rūdolfu Blaumani, kurš stāv kaut kur mūžīgajā telpā un saka: „Jā, balle beigta.” Jo pēc Blaumaņa stāstītā iznāk, ka mirušo gari, pārpalikumi utt. tomēr ir vairāk cilvēka izdomājums, kam ļoti gribas ticēt brīžos, kad ir slikti (lasi: kad gribas novelt vainu uz kādu, kas neesi tu pats). Vai arī, piemēram, gari kalpo kā labs „rīks” brīžos, kad kādu vajag pārbiedēt, lai panāktu savu, jo bailes tak ir vienas no spēcīgākajām zālēm pret veselo saprātu.

Par lugu

Dzīvē bieži vien nākas par ne visai patīkamiem cilvēkiem dzirdēt: „Šitais maita runā vienu, bet dara pavisam ko citu.” Patiesībā jau bez šādas formulas lugu uzrakstīt ir ļoti grūti. Vismaz tādu, kura notur, nevis noēd skatītāja uzmanību. (Protams, te var oponēt tie, kas vairāk iecienījuši intelektuālās drāmas. Lūdzu, piedodiet, bet šoreiz runāju par vairāk sadzīviskām lugām.) Jo ne jau pēc tā, ko cilvēks runā, par viņu var spriest, bet gan pēc tā, ko viņš dara. Un lugā „Vienādas asinis” tiek pateikts daudz kas, tajā pašā laikā darot ko pavisam citu. Bieži vien tikai, lai aizpildītu nepieklājīgo klusumu, kas patīkams kļūst tikai tad, kad nav ko slēpt. Varoņi šai lugā spiesti slēpt daudz ko, jo viņiem ir ļoti liela gribēšana dzīvot tā, kā paši vēlas, nevis tā, kā citi liek. Nekā nesaprotama. Un jo vairāk „sirsniņa trīc” iegūstamā virzienā, jo vairāk bail, ka tas var nepiepildīties. Sākas visādi apkārtdanči, lai it kā novērstu to citu uzmanību, kuri noteikti grib kaut ko atņemt. Laura Gundara lugā pēc šī principa darbojas visi varoņi. Viņiem visiem kaut ko vajag. L. Gundars ir saglabājis Blaumaņa stāsta notikumu – Jaungada sagaidīšanu, arī Marijas precības, kas, protams, ir viens no svarīgākajiem tālāko dzīves kvalitāti nosakošajiem pasākumiem Blaumaņa laika latvieša dzīvē. Bet lugā (atšķirībā no stāsta) šīs precības kļūst par savdabīgu eksistences katalizatoru ne tikai galvenās varones, bet arī visu pārējo notikumā iesaistīto cilvēku dzīvē. Un tās tālākajā virzībā uz kaut kurieni (lasi: uz turieni, kur katrs no varoņiem redz sevi laimīgu). Līdz ar to visi varoņi ļoti aktīvi un mērķtiecīgi cenšas sasniegt savu iedomāto laimību. Laura Gundara luga runā par cilvēka iekšējo būtību, kas ārēji parādās pilnīgi ne tā, kā varoņiem pašiem gribētos. Katrs pats sev ir pirmajā vietā. No tā arī rodas traģikomiskais un iespēja padomāt katram pašam savas dzīves sakarā: „Hmm... vai tik tas nav kaut kur jau redzēts (lasi: piedzīvots)?”

Skats no izrādes "Vienādas asinis" // Foto – Matīss Markovskis

L. Gundara un Valmieras teātra versijā vienas vienīgās visa ciemata skaistākās Marijas (Māra Mennika) vietā nu ir parādījušās trīs – Marija un divas astrālas būtnes Mare (Elīna Vāne) un Marī (Anta Aizupe), kas gan visiem pārējiem, izņemot Mariju, ir redzamas tikai pa vienai. Un tikai Marijas izskatā. Šīs divas būtnes kļūst par „oriģinālās” Marijas labākajām draudzenēm un nīstākajām sāncensēm, brīžiem dodot padomus i kā pie iecerētā vīra iziet, i kā papiņu novākt. Problēmu rada tas, ka Mare mīl Pēteri, Marī – Matīsu, bet „Marija-oriģināls” apsolījusies vēl kādam trešajam, kaut patiesībā arī alkst cita. Līdz kopsaucējam svētā trīssavienība nenonāk, toties skatītājam ir kam sekot līdzi, gan tāpēc, ka izveidojas reāls konflikts, gan arī tāpēc, ka visas trīs aktrises, kaut arī šķietami vienā tēlā, ir kardināli atsķirīgas savās izpausmēs un zināmā mērā arī izskatā un tiecas katra pēc sava. Gundara lugā Blaumaņa stāstam klāt nākušas arī pāris citas personas, kurām, tāpat kā „galvenajām varonei” un visiem mums, ārpuslugas cilvēkiem, ir vitāli nepieciešams, lai viņas kāds mīl. Piemēram, „Danderu” mājas saimnieka „wannabe sieva” (tāda, kas grib būt sieva, bet pēc papīriem nav) Made (Inese Ramute), kā jau dāmas mēdz darīt, izdomājusi, ka padarīs savu Juri greizsirdīgu, piekabinot sev „mīļāko” – mēmo kaimiņu Jēkabiņu (Rihards Rudāks), kurš nemaz nav mēms. Bet to zina tikai viņš pats un Dzīve, kura viņam iemācījusi būt mēmam paša izdevības pēc, jo kurš gan spēj pretoties vilinājumam parūpēties par vecu, sirmu, mēmu, vientuļu kungu (lasi: bezpalīdzīgu, izsalkušu kaķēnu)? Un šāda veida varoņu pielāgošanās meklēšana lugā ir viscaur (lasi: ja neiznāk tā, tad iznāks šitā. Kaut kad taču iznāks...).

Vai nu luga, vai nu režija

Valmieras teātra izrādes režisors ir scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Scenogrāfs ir tas, kurš rūpējas par iestudējuma ārējo izpausmi (lasi: uzvelk izrādei drēbītes), bet režisors – iekšējo (lasi: izrunājas ar izrādi, nomierina, pārliecina to, ka viss taču ir labi). Iespējams, tieši tāpēc, ka šīs divas ļoti nozīmīgās funkcijas pilda viens un tas pats cilvēks, pati izrādes uzbūve ar to ne visai labi tiek galā. Šķiet, ka cīņā ar režisoru Vilkārsi ir uzvarējis scenogrāfs Vilkārsis, akcentējot izrādes drēbītes, nevis dvēselīti.

Režisors varoņu pārdzīvojumus centies „atslēgt” un skatītājam parādīt, izmantojot galvenokārt vizuālu un audio materiālu, bet tas traucē uztvert un līdzjust cilvēkiem uz skatuves – tiem, kuru dzīve īstenībā šodien vai nu saies pilnīgā ķīselī, vai atdzims, tiks reanimēta un it kā sākta no jauna. Sajūtu līmenī, protams. Līdz ar to izrādē režijas „rīki”, kas apraksta un atrāda varoņu iekšējās sajūtas, kļūst daudz svarīgāki par pašiem varoņiem. 

Piemēram, lai parādītu, cik ļoti vīrišķīgs (lasi: sexy beast tipa vīrietis) ir Mārtiņa Upenieka spēlētais kalējs Matīss, kurā iemīlējusies viena no Marijām, visur, kur viņš parādās, viss kļūst tumšs, „sasvīdis” un liesmojošs, kamēr nedrošajam Mārtiņa Meiera Pēterim visur līdzi ir pudele, pie kuras viņš turas kā pie mātes krūts, mēģinot sevi pārliecināt dzīvot tā, kā gribas pašam. Šos pat mazliet simboliskos elementus var interpretēt, jo tie tomēr ir „nosēdušies” skatītāja uztverē un tiem kaut kādā ziņā piemīt pat zīmes statuss. Bet, piemēram, kad video mākslinieka Arta Dzērves veidotā 3D projekcija, kurā attēlots kaut kas neizprotams, saplūst kopā ar reālu, pie griestiem piekarinātu cilvēku, kuram galvā uzmaukta kaut kāda pašdarināta dzīvnieka maska, un skan tāda mūzika, kas savā baisumā pārspēj pat Verdi „Dies Irae”, – tad visam uz skatuves notiekošajam tomēr ir grūti izsekot līdzi. Arī interpretēt tik ļoti abstraktas zīmes ir grūti. Jāņa Ivanova mūzika gan pati par sevi ir ļoti cienījama parādība, bet, izrādē jaucot to kopā ar specifiskām vizuālām detaļām, zūd gan detaļu, gan mūzikas iespaidīgums.

Marija – Māra Mennika, Zemītis – Jānis Jarāns // Foto - Matīss Markovskis

Vizuālās projekcijas un gaismas, īpaši apokaliptiskā rijas aina, kurā Zemītis ierauga pats sevi nelabā kārtā (Labdien, Feida kungs!), šķiet mazliet pārspīlētas un tikai vairo nesaprašanu, noārdot realitātes sajūtu, ar kuru gan izrāde visu laiku it kā spēlējusies. Vienā brīdī režisors domā par mani – skatītāju, otrā brīdī viņš kļūst par mākslinieku, scenogrāfu, kurš rada un interpretē, bet, tā kā es – skatītājs – neesmu iepazīstināts ar šīs konkrētās interpretācijas noteikumiem, man sāk reibt galva, un es lēnām jūku prātā, mēģinot saprast, kāpēc man šis tiek radīts, kas man no šī jāsaprot, manas smadzenes nogurst. Es gribu saprast, bet pēkšņi vairs nav iespējams noķert ne varoņu sāpi, ne motivāciju, kura gan izteikta vārdos un itin kā uz skatuves redzamajā arī tiek apstiprināta. Vai man jādomā par simbolisma klātesamību? Un ja nu es nezinu, kas tas simbolisms tāds ir? Vai varbūt tur tajā detaļā bija meklējama atbilde uz visas izrādes jautājumiem, bet es tieši tad biju aizvērusi acis... Made met ar nazi Zemīša portretam tā, ka tas sāk rotēt kā pie griestiem dejojošais mūdzis pāris ainas iepriekš. Pulkstenis, kurš zīmīgi zvana savus „bumbam” zvanus, apstājas brīdī, kad notiek kaut kas baiss. Putni, kas gaisā dzied savas dziesmas, atgādinot par Zemīša sievu. Visas šīs mistiskās detaļas pašas par sevi nav sliktas, bet, saliktas kopā, nerada ticamības sajūtu. Varbūt kaut kā ir par daudz? Par nāvi un mošķiem jau parunāt var, jo latviešiem it kā patīk gan vellus aiz astēm paraustīt, gan raganas pa gaisiem padancināt, bet arī garu izsaukšanas rituālos ir kaut kādi likumi un noteikumi. Kamēr šeit – tāda mākslinieciskā negausība.

Dažiem tēliem zūd jēga, jo izrādē tie kļūst tikai par mehāniskām funkcijām. Piemēram, Ilzes Pukinskas divdesmitgadīgā Annule, kura kopā ar Krišjāņa Salmiņa Andžu diemžēl netiek apgrūtināta ar tekstu, paliek tikai „hihihaha” līmenī. It kā jau forši, ka viena visu laiku smejas kā plēsta un otrs mēģina būt gudrāks, nekā ir. Attīstības diemžēl šiem tēliem nav, tie izrādē kalpo vien tam, lai Jaungada naktī kādu pabiedētu vai ar kādu „pameņģētos”, nevis lai kaut ko svarīgu pateiktu, kur nu vēl lai justos labi vai vispār kaut kā justos. Kaut lugā skaidri saprotams, ka arī viņiem ir konkrēta nepieciešamība pēc kaut kā. Piemēram, tas pats vecais Jēkabiņš mēms ir vien tāpēc, ka tikai tāds viņš ir kādam vajadzīgs. Ilzes Lieckalniņas spēlētā Līze ir spiesta būt tāda, kuras sakarā tiek piesaukti putni galvas rajonā, jo citādāk viņa šajā vietā vienkārši nevarētu būt. Proti, viņai nav kur citur iet, un, lai viņa spētu dzīvot te, pie šī saimnieka, viņa ir spiesta tēlot traku. Tad viņu neviens neaiztiks un viņa mierīgi varēs nodzīvot savu dzīvi paēdusi, nevis kaut kur mežā badā. Jāņa Jarāna spēlētais Juris, kurš visai pasaulei un visvairāk sev cenšas pierādīt, ka ir īsts vecis, kuram mājās klausa visi, darba darītājs, varas turētājs un piespiestu joku plēsējs, kaut pats visu laiku klusītēm notrauš pa sentimentālai asariņai, ļoti pārliecina, jo aktieris lieliski parāda varoņa iekšējo konfliktu – kāds viņš ir patiesībā un kādu spiests sevi mālēt citiem.

Skats no izrādes "Vienādas asinis" // Foto - Matīss Markovskis

Par ko ir izrādes stāsts? Režisora piedāvātā interpretācija ir pārāk abstrakta, līdz ar ko acis, domas un sajūtas aiziet uz visām četrām debesspusēm un pie vienota kopsaucēja nonākt grūti. Trūkst konkrētības un skaidrības par pasauli, kurā dzīvo izrādes varoņi, jo viņi atrodas kaut kur „starp”.

Saldajām beigām

Pēdējais, ko mēs iz šīs saimes dzīves redzam, dzirdam un jūtam, ir putni ziemā, kas sauc pavasari; Marija, kas laikam tomēr aizlaidusies savas laimes pēdās ar Matīsu „nach Amerika”; Zemītis, kurš attīrījis dvēselīti un, šķiet, taisās par jaunu cilvēku kļūt; Made, kura tomēr sagaida Zemīša mīlestības apliecinājumus; Pēteris, kurš, ticis tur, kur jūtas labi, proti, kunga kārtā, nu turpinās dzīvi kā vecais Zemītis pirms dvēseles metamorfozes un varēs visai pasaulei pavēstīt burvīgo faktu, ka „visām sievietēm acis ir brūnas”. Pat Jēkabiņš, pēkšņi atguvis runas dāvanas, Madei paliek tikpatiņ mīļš kā pirms tam. Visi itin kā dabūn to, ko gribējuši. Vairs nemaz negribas domāt par izrādes jēgu. Varbūt tomēr teātri var iet skatīties arī tāpat vien, nemeklējot to, kā tur nav?

 

Raksta autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas BSP 4. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt