Silvija Radzobe 28.04.2015

Šī – vienīgā

Skats no izrādes // Foto – Gunārs Janaitis

Kad Māra Ķimele 1984. gadā Valmieras teātrī iestudēja Kena Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” dramatizējumu, biju klāt vairākos mēģinājumos. Režisore Aigaram Vilimam, kurš gatavoja Makmērfija lomu, vairākkārt uzsvēra, ka viņa varonis no citiem psihiatriskās slimnīcas pacientiem atšķiras nevis ar kādu īpašu varonību, bet ar to, ka ir dabisks, normāls, organisks cilvēks (gan fiziskā, gan garīgā ziņā). Un ka tieši viņa normalitāte ir tā, kas Rečidu un viņas iedibināto ne-normālo sistēmu, kas nepārprotami bija nolasāms kā tolaik vēl stiprā padomju režīma simbols, tracina visvairāk. Jo ir tai pretdabiska. Aktieris režisores ieteikumus realizēja pilnā mērā, un Makmērfijs kļuva par vienu no viņa labākajām lomām. Makmērfijs – pievilcīgs jauns puisis, vērīgām, bet apdomīgām reakcijām; viņa kriminālā pagātne likās neticama, visdrīzāk – ļauns Rečidas izdomājums. Pie senā iestudējuma pakavējos tādēļ, lai precīzāk iezīmētu jaunā Dailes teātra uzveduma specifiku.

Aleksandrs Morfovs, ar kuru Dailes teātrim bija radoša sadarbība pirms pāris gadiem, kad tapa „Finita la comedia!”, kā tika pārdēvēta Nikolaja Erdmana luga „Pašnāvnieks”, Kīzija romānu ir dramatizējis pats. Kaut arī Rīgas izrāde ir trešā viņa dramatizējuma skatuviskā versija (iepriekš – Maskavā Ļenkoma teātrī un Sofijas Nacionālajā teātrī), tātad zināmā mērā uzlūkojama par rimeiku, tomēr rezultāts šķiet svaigs, nevis formāla kopijas kopija. Izrādi ir ne tikai interesanti skatīties kā kuru katru literāri un skatuviski labi būvētu stāstu. Dailes teātra uzvedums „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir, manuprāt, precīzi noķēris ne vienu vien būtisku mūsu laika sabiedriskās dzīves un cilvēku individuālās pašsajūtas specifisku momentu. Turklāt runa nav par kādu abstraktu laiktelpu, bet, lai cik tas pārsteidzoši neliktos, tieši (arī) Latviju.

A. Morfovs jaunajā izrādē tālāk attīsta dažus jau N. Erdmana lugas inscenējumā izmantotus paņēmienus. Galvenais no tiem – simultānā spēle. Tā, pirmkārt, panāk saliedētu ansambli, raisa aktieru aktivitāti un fantāziju mēmo norišu sacerēšanā, otrkārt, padara skatuviskās norises saturiski un vizuāli piesātinātākas, neviennozīmīgākas, treškārt, ciešāk piesaista skatītāju uzmanību notiekošajam. Pa visu lielo Dailes teātra skatuvi izkārtotas ne divas vai trīs, bet četras, piecas vai pat vairāk vienlaicīgas darbības ligzdas – turklāt ne tikai horizontālā, bet arī vertikālā līmenī. Mārtiņa Vilkārša radītajā pelēkajā klīnikas telpā pa otrā stāva tādām kā karnīzēm neticami veikli lodā mēmais pacients – Aigara Larionova Cilvēks-putns. Pa dibenplānu kustas, tikai reizumis iznākot avanscēnā, klusējošais Āra Rozentāla Fredriksons ar pelnu pelēko seju un runājošajām acīm, ratiņos sēž īgnais Jura Strengas Raklijs un nervozais Gunāra Placēna Pulkvedis. (Plastiski izteiksmīgo mizanscēnu sacerēšanā neapšaubāms horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs.) Šie fiziski un garīgi nevarīgie pacienti, kuri vairs nav spējīgi patstāvīgi dzīvot, pat ja gribētu, ir kā baiss atgādinājums par nākotni, kas sagaida jaunākos un pagaidām relatīvi veselos pacientus, kas te ieradušies pēc savas gribas, lai paglābtos no skarbās dzīves īstenības. Vēl viena darbības ligzda ierīkota aiz stiklotas sienas, kur atrodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēlotās virsmāsas Rečidas sargpostenis un kur bez viņas rosās vēl citas medmāsas – Aijas Dzērves Flinna un Sarmītes Rubules Džeina.

Māsa Džeina – Sarmīte Rubule, māsa Rečida – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Fredriksons – Āris Rozentāls, Čezviks – Juris Bartkevičs // Foto – Gunārs Janaitis

Artūra Skrastiņa Makmērfijs ir radikāli atšķirīgs no A. Vilima zināmā mērā idealizētā varoņa, kurš bija aktuāls pirms 30 gadiem. Dailes teātra izrādes protagonists, kurš mierīgajā, pat šķietami garlaikotajā klīnikas ikdienā iebrāžas kā ugunīga lode, kārtību vēršot haosā, ir neviennozīmīgas dzīves pieredzes krietni apbružāts. Viņš šķiet fiziski spēcīgs, pat atlētisks, uzkrītoši demonstrē savu enerģiju – strauji pārvietojoties, runājot (vismaz sākotnēji) ļoti skaļā balsī. Ir tāds kā uzvilkts; manuprāt, lai slēptu satraukumu, nonākot sev svešā un draudīgā vidē – trakonamā. Var noticēt, ka uz šejieni eskortēts no cietuma, kur nonācis agresivitātes dēļ. Par to liecina ne tikai no filmām pazīstamā amerikāņu cietumnieku oranžā uniforma: A. Skrastiņa Makmērfijs rada sprādzienbīstama – vienlaikus pievilcīga un biedējoša – vīrieša iespaidu. Pateiksi vai izdarīsi ne to, mazākais, tavā virzienā tiks raidīta iznīcinoša replika vai nopietnākā gadījumā dabūsi pa ausi tā, ka maz neliksies. Makmērfijam ir tumšāka sejas krāsa nekā citiem pacientiem, it kā iekaisusi vai apdegusi, ļaujot iztēloties, ka viņš nav uz „jūs” ne ar alkoholu, ne, iespējams, arī narkotikām. Ap galvu Makmērfijam ir melns lakats, kas slēpj A.Skrastiņa gaišos „pozitīvā varoņa” matus, darot viņu līdzīgu pirātam. Bet ne tikai. Man aktiera radītais tēls raisīja asociācijas arī ar novecojošiem rokmūziķiem, reiz slavenām, pūļa pielūgtām zvaigznēm, kas, veicot pasaules tūres, mēdz iegriezties arī Latvijā. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka A. Skrastiņa Makmērfijs ir cilvēks no pagātnes, kurš ieradies 2015. gadā. Teiksim, no 60. gadu hipijiem. Vai cilvēks no sapņu apgabala: tieši tādu – absolūti brīvu un anarhistiski neatkarīgu – padomju ļaudis iztēlojās savu ideālo eksistenci. Tātad lielā mērā fantastisks tēls, relikts. Kā Vladimira Majakovska lugas “Blakts” galvenais varonis Prisipkins, kurš atkausēts pēc 50 ledū iesaldētiem gadiem.

Šāds Makmērfijs nav mūsdienu varonis. Šādus cilvēkus mūsu sakārtotais, noregulētais laiks izraida pensijā, iesloga cietumā vai, paņemtus pie rokas, ved uz dienas centriem, kas paredzēti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Teātris rīkojas gudri, neidealizēdams Makmērfiju, neslēpdams, ka šis pirāts ir ne tikai pievilcīgs kā katrs, kurš atļaujas darīt un runāt, ko grib, bet arī bīstams, jo agresīvs un pie reizes pat viltīgs maita, apkrāpjot sava valdzinājuma varā nonākušos pacientus kā tādus antiņus gan kāršu spēlē, gan uzspiežot dažādas stulbas derības, lai dabūtu tiem piederošo naudu.

Mūsdienu varoņi ir nevaronīgie klīnikas pacienti, precīzi atpazīstami sociālie tipi – no tramvaja, valsts iestādes, Delfu anonīmo komentētāju aprindām, zinātniski pētnieciska institūta, pedagoģiskas iestādes... Tveras pie citu iedibinātas kārtības kā mīļās māmuļas, vienalga, cik šī kārtība liktos nepatīkama, pazemojoša, tavu personību apdraudoša vai jau pat iznīcinājusi. Jo tā ir drošāk. Precīzi uztverts un pacientu grupas spēlē pārraidīts aktuāls un pazīstams noskaņojums – bailes no jelkādām pārmaiņām, pieredzes iedresēta pārliecība, ka viss, kas atšķiras no tagadējā mirkļa, var būt tikai sliktāk, nevis labāk.

Skats no izrādes "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" // Foto – Gunārs Janaitis

Ļoti veiksmīga bijusi A. Morfova sadarbība ar klīnikas centrālās slimnieku grupas tēlotājiem. Ģirts Ķesteris Hārdinga lomā un Juris Bartkevičs Čezvika lomā šķiet burtiski attīrīti no saviem pēdējo gadu štampiem – manierīga runasveida un „izteiksmīgām” pozām. Abi aktieri spēlē svaigi, viņu reakcijas un intonācijas ir negaidītas, it kā neiestudētas, uz vietas dzimstošas. Ģ. Ķestera radītais Hārdings – izsmalcināts, gudrs, bet vājš inteliģents. J. Bartkeviča Čezviks – novecot sācis puika, kurš par spīti sīkām blēdībām tik ļoti grib būt pieņemts vīru pulkā par savējo. Laura Subatnieka jauneklīgais Martini, kurš dzird balsis, ir simpātisks mūsdienīgs „čalis”. Mazrunīgais Jura Kalniņa Skenlons rada iespaidu, ka viņam allaž ir kas „aiz ādas”. Un Laura Dzelzīša pusaudzis Billijs, kurš stostās un nepazīst meitenes... Kamēr Kaspars Bindemanis tēlo Virsaiti Bromdenu, kurš klusē, viņš ir pietiekami kolorīts un intriģējošs tēls. Problēmas sākas, kad Virsaitim jārunā gari teksti – apstājas darbība, tēlojuma vietā stājas informācijas pārraide. Taisnības labad jāatzīst, ka tas notiek ne tikai K. Bindemaņa aktieriskās pieredzes trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā izrādē Virsaitis būtībā ir lieks. Jo A. Skrastiņa Makmērfijs ir tik savdabīgs un pārmērīgs individuālists, kuram apriori draugu un uzticības personu nemaz nevar būt.

Daudzskaitlīgā tēlu sistēma, ja runājam par darbības, tas ir, enerģijas vektoriem, izrādē izkārtota savdabīgā vienādmalu trijstūrī – virsotnē atrodas kolektīvais varonis-pacientu grupa, abos pārējos stūros – virsmāsa Rečida un Makmērfijs, kuri viens uz otru iedarbojas mazāk tiešā veidā, vairāk – caur pacientiem. Ja kolektīvo varoni uztveram kā mūsdienu sabiedrības mikromodeli, tad Rečida un Makmērfijs ir kā atšķirīgu dzīves filozofiju, var teikt arī – ideoloģiju sabiedrībai piedāvājoši, precīzāk – uzstiepjoši līderi, kas to primāri nedara vis pacientu, bet gan sevis apliecināšanas dēļ. Rečidas kārtība, kas balstās uz ziņu pienešanu, pazemīgu izkalpošanos, un Makmērfija anarhiskā visatļautība, kas ir par lielu šim laikam un kas neiekļaujas nekādos rāmjos. Ja ar pāris mēnešu atstarpi mūsu teātros parādās tādas izrādes kā „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un Žana Anuija „Antigone” (Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī), tad tas liecina gan to, ka mākslinieki jūt – sabiedrībai jāatgādina tāds aizmirsts jēdziens kā nonkonformisms, gan arī to, ka skatīt pasauli vienīgi melnbaltās koordinātēs ir pārāk vienkāršoti.

Tā, kā jau sacīju, arī Makmērfijs izrādē nav nekāds Santa Klauss, kurš, piemēram, pašaizliedzīgi vēlētos „iesvētīt” Billiju vīra kārtā, sagādājot šim nolūkam puisim noderīgu mauķeli. Tikpat stipra kā viņa neapšaubāmā sirsnība pret Billiju ir vēlēšanās „ierēkt” par naivā zēna pirmo tuvošanos sievietei. (A. Skrastiņš šķietami viegli, pat kā spēlējoties lieliski tiek galā ar sarežģīto uzdevumu – radīt dziļas pretrunas savienojošu, bet spēcīga, aizraujoša cilvēka tēlu.)

Makmērfijs – Artūrs Skrastiņš, māsa Rečida – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Gunārs Janaitis

Atšķirība gan tā, ka Rečidai ir oficiālā vara, kuras Makmērfijam nav. Un – varai un tās īstenotājai ir ļoti mūsdienīgi, atpazīstami vaibsti. I. Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir jauna, skaista, pievilcīga sieviete, valkā augstpapēžu kurpes un izsmalcinātu apakšveļu, ar kuras it kā nejaušu pavīdēšanu apzināti izaicina Makmērfiju. Režisors pastiprinājis romānā vienīgi ar raustītu līniju iezīmēto Rečidas ideju izmantot savu seksuālo pievilcību, lai atraisītu Makmērfija instinktus un tā vieglāk gūtu virsroku pār viņu. Kad Makmērfijs ir meties viņai virsū ar nepārprotamu nolūku, viņa to patur noslēpumā, bet vēlāk apzināti turpina publiski provocēt, lai gūtu neapšaubāmas tiesības savu antagonistu nosūtīt uz lobotomiju jeb smadzeņu kastrācijas operāciju. Rečida runā glāsmainā, gandrīz vai bērnišķīgā balsī. Virsmāsa netēlo, viņa ir no sirds pārliecināta, ka viņas izstrādātā un ieviestā mērenības, likumpaklausības sistēma, nu, tikai ar dažiem foršiem pacientus pazemojošiem knifiņiem, ir dzīvošanai visderīgākā. Šāda Rečida ir tik pazīstama. Mietpilsonība un Birokrātija ir tās vārds, kas pamazām kā nemitīgas ūdens piles saspradzina viscietāko akmeni. Vai aizžņaudz visstiprāko rīkli. Tu skaties viņas sejā, kas neredz tevi kā cilvēku, bet vienīgi kā cirkulāram, noteikumam, pavēlei pakļaujamu objektu. Ar savu maigo un kārtīgo rociņu Rečida vada un valda arī dakteri Spīviju, ko Juris Žagars tēlo kā allaž smaidīgu, enerģisku pacientu draugu, kā šķietami, bet tikai šķietami īstenu demokrātu, kuram, no vienas puses, pacienti ir pilnīgi vienaldzīgi, bet, no otras puses, viņam no tiem pat varbūt bail.

Saistoši vērot, kā spēles laukumā, ja par tādu uzlūko klīnikas telpu, mainās spēku samēri, mazinoties Rečidas un vairojoties Makmērfija ietekmei uz pacientiem. Taču stāvoklis nav noturīgs, ietekmes uzplūst un mainās, te vienam, te otram no līderiem atkarojot zaudētās teritorijas. Pacienti Makmērfija ietekmē atraisās, uzdrošinās – runāt, izrunāties, pateikt, ko domā, ne tikai cits citam, bet arī Rečidai. Tas ir skaisti un pat aizkustinoši. Bet jau pēc brīža, uzklausījuši Rečidas notācijas, cilvēki ievelkas sevī kā gliemeži, nodur acis, viņiem nolaižas pleci, un viņi lavās ierakstīt sūdzības par saviem biedriem „novērojumu žurnālā”... Redzam tik veco kā pasaule, bet allaž aktuālo situāciju – nevienu cilvēku spēks no malas drosmīgu padarīt nevar, neviens mūs, ja paši to nespējam, no verga brīvā personībā nevērsīs. Šī likumsakarība, kas visu izrādes laiku te uzplūst, te atplūst, kulminē Laura Dzelzīša patiesi un aizkustinoši nospēlētajā Billija traģiskajā liktenī, par kuru, protams, atbildīga ir Rečida, kas puisi publiski pazemo, salauž, bet arī Makmērfijs, kurš bezmaz ar varu viņam uztiepj rīcību, uz kuru vārais Billijs diez vai ir gatavs.

Skats no izrādes "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" // Foto – Gunārs Janaitis

Kad Makmērfijs trakonamā sarīko ballīti ar alkoholu un meitenēm, kuru lomās Kristīne Nevarauska (Kendija), Ieva Segliņa (Sandra) un Anete Krasovska (Samanta), viņš kavējas doties prom, kaut arī visi viņu brīdina par draudošajām briesmām. Viņš malko viskiju no pudeles, sēž drusku atstatu no pārējiem pie sakurtās uguns. Skatoties Makmērfija liktenīgo kavēšanos, kāpj satraukums, gribas mudināt – nu taču! Bēdz! Līdz kamēr saproti pašu galveno – oriģinālo – izrādes atklājumu: Makmērfijam nav kur bēgt. Padomju ērā sapņojām, ka tur, ārā, aiz trakonama sienām, ir cita dzīve. Ja ne mums lemta, tad citiem. Izrādē aiz necaurspīdīgajiem logiem, caur kuriem telpā ielido gājputnu balsis, ir iztēles, fantāzijas, ilgu zeme. Makmērfijs no pagātnes-cietuma ir ieradies šodienā. Telpa iemanto laika funkcijas, kļūdama par tagadnes sinonīmu. Tagad tikai te ir īstā un vienīgā – dzīve. Te būs jāpaliek. Uz mūžu.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Imants Strazds 28.04.2015

    Paldies, Silvija, tiešām laba recenzija, un es ar prieku gaidu brīdi kad tikšu uz šo izrādi,

  • Madara Lazdiņa 28.04.2015

    Paldies! Varu māt ar galvu katram vārdam. :)
    Ļoti spēcīga un aizkustinoša izrāde.

  • Agris Padēlis-Līns 28.04.2015

    jā. ir tā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt