Līvija Dūmiņa 07.05.2015

Nakts rituāls veļas mazgātavā

Didi – Natālija Živeca, Alberta – Jekaterina Frolova // Foto – Olga Bikova

Nakts. Veļas mazgātava. Divas sievietes. Divas veļas kaudzes un divas sāpes kā augonī samilzis dzīves smagums, kas jāizrunā, lai plīst, lai būtu iespējams dzīvot tālāk. Par to stāsta M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde Veļas mazgātava – Trešās un Ozolu ielas krustojumā Mihaila Gruzdova režijā, kas Mazās zālēs tuvplānā ļauj pārmazgāt arī kādu savā emocionālajā pasaulē atrasto netīrumu.

Izrādes mākslinieka Andra Freiberga iekārtotā spēles telpa – pašapkalpošanās veļas mazgātava – ir reizē funkcionāla un simboliska vide. Veļasmašīnās tiek mestas monētas, automāti dūc, trumuļi griežas. Lai arī šajā procesā nodrošināt ūdens klātbūtni ir tehniski visai sarežģīti, teātra radītā ilūzija darbojas. Aizdomājos par ūdens simboliku, sākot no auglības līdz pārejas slieksnim, kas būtisks kristietībā – ar attīrīšanos, pāriešanu jaunā esības līmenī. Tieši šis aspekts šķiet būtisks Mihaila Gruzdova izrādē – scenogrāfijā apvienotā profānā un sakrālā telpa piešķir iestudējuma jēgas slānim dziļumu. Abas nejauši satikušās sievietes – gados vecākā Jekaterinas Frolovas Alberta un jauniņā Natālijas Živecas Didi – mazgā savu vīru drēbes, un līdz ar sarunām par šiem vīriešiem tas ir kā rituāls, atvadas no viena sava dzīves posma, lai pārietu nākamajā.

Amerikāņu dramaturģes, scenāristes Māršas Normenas lugas iestudējuma pirmizrāde Rīgas Krievu teātrī bija iecerēta jau oktobrī, bet aktrises Gaļinas Rosijskas slimības dēļ pārcelta uz novembri, pēc tam uz februāri. Sākotnējā iecerē viņas partnere bija Jekaterina Frolova, kura martā pirmizrādi piedzīvojušajā iestudējumā tomēr spēlē gados vecāko Albertu, bet Didi lomā iejutusies jaunā aktrise Natālija Živeca. Nav produktīvi minēt – kā būtu, ja būtu –, bet, izrādi skatoties, fakts, ka Jekaterina Frolova spēlē Gaļinai Rosijskai paredzēto lomu, tomēr atausa atmiņā.

Dramaturģe rāda divas atšķirīgas sievietes. Alberta bijusi skolotāja, ir kārtīga, ieturēta, pretstats labas manieres ignorējošajai Didi, kura pirms mazgāšanas nešķiro drēbes un apgalvo, ka zina, kā sauc visus septiņus rūķīšus, bet nevarot nosaukt tikpat ASV prezidentu (taču ar pierādījumiem viņai iet gandrīz vienlīdz labi). Abas sākotnēji cenšas otras acīs radīt glītu savas dzīves fasādi, līdz pamazām atklājas plaisas un robi.

Didi – Natālija Živeca, Alberta – Jekaterina Frolova // Foto – Olga Bikova

Režisors saglabājis lugas amerikānisko kolorītu, un tēlu veidošanā izmantotie līdzekļi, uzsverot atšķirīgos vecumus un temperamentus, tiražē priekšstatu par tipiskām amerikāņu sievietēm. Jaunā, bērnišķīgā, blondā Didi, kura pārspīlē ar seksapīla demonstrēšanu, Natālijas Živecas tēlojumā atgādina hiperaktīvu un grūti valdāmu bērnu. Viņa enerģiski bāž degunu ne tikai Jekaterinas Frolovas atveidotās Albertas veļas somā, bet arī dzīvē, nejūtot robežu, kad kļūst nepieklājīga un uzmācīga. Viena nošļukusī zeķe, īsie brunči un nekārtīgi saspraustie sprogainie mati rada pat ļoti konkrētu asociāciju – pāraugušu Pepiju Garzeķi, kas līdzinās padsmitniecei Britnijai Spīrsai Baby one more time klipā. Aktīvās priecīgās meitenes ekspresija ir pārspēlēta, tāpēc kļūst nedabiska, pārejas uz klusinātajiem pārdzīvojuma mirkļiem ir pārāk asas.

Turpretī Jekaterinas Frolovas Alberta ir nosvērta, cenšas mierīgi uztvert Didi brāzmainās izpausmes. Aktrise ģērbta kapri stila biksēs, bezformīgā kreklā un jakā, un ar apģērbu mazliet uzsvērtā korpulence, kā arī salīdzinoši lēnās un rāmās kustības liecina par tēla vecināšanu. Tas gan ir gluži lieki, jo varones vecums ir diezgan brīvi interpretējams un, īpaši jau ņemot vērā Jekaterinas Frolovas aktieriskās dotības, varētu mierīgi iztikt bez ārēji formāliem paņēmieniem. Uzsvērti taisītās vecuma un temperamenta atšķirības rada mazliet mākslīgas konstrukcijas iespaidu, kuras mērķis ir likt saprast, ka vientulība un neuzticība sāp vienādi jebkurā vecumā. Bet Jekaterina Frolova liek pievērt acis uz formu un noticēt saturam – viņas darbs lomā, izzīmējot rakstura šķautnes un emocionālos stāvokļus, ir psiholoģiski smalki izstrādāts un jaudīgs. Tam piemīt patiesīgums, kas atraisa emocionālam līdzpārdzīvojumam, un tas ir šī iestudējuma vitālais spēks. Vēl tagad, vairākas dienas pēc izrādes, atceros to sajūtu, ko radīja aktrises balss, intonācija, izteiksme, stāstot par pludmales bumbu, ko jau gadu pēc vīra Herberta nāves nespēj izpūst, jo tajā ir viņa elpa.

Iestudējuma neviendabību līdz pamatīgam kunkulim, kas iestrēgst uztverē, izsitot ārā no izrādes, sakuļ režisora saštukotā bezgaumība – sēdošās Albertas aprakšana nemazgāto palagu kaudzē. Didi krauj palagus Albertai uz galvas, kamēr neapzināti nosauc viņas sāpju cēloni. Tas ir brīdis, kad nojaustā un baigā patiesība tiek nosaukta vārdā, dramatiskais lūzuma punkts izrādē, bet rodas tikai neērtības izjūta, jo pārliecinoša pamatojuma šai dzīvajai instalācijai nav. Redzu neveiksmīgu mēģinājumu reālismam uzpotēt simbolismu. Pateicoties Jekaterinas Frolovas jutīgajai spēlei, šis kunkulis drīz tiek norīts.

Didi – Natālija Živeca, Alberta – Jekaterina Frolova // Foto – Olga Bikova

No teātra aizejot, līdzi nāk kārtējā atskārta par dzīves laicīgumu, par dārgajiem mirkļiem, kuri tiek skaitīti, tāpat kā sienas pulkstenis sekundi pēc sekundes skaita izrādes – nakts laiku (lieliska precīza detaļa!). Kopā ar tuvākajiem pavadītais laiks ir vērtība, kā izmisīgi pietrūks tad, kad neko mainīt vairs nebūs iespējams. Tad kā Albertai var nākties nožēlot to laiku, kad vīru sūtījusi uz veikalu, jo ļoti kaitinājusi viņa klātbūtne tītara cepeša gatavošanas procesā.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Toms 11.05.2015

    Jā, izrādē piekliboja reālpsiholoģiskā un simboliskā sasaiste (arī visai abstraktais ievads ar aktrišu mulsiem gājieniem pāri skatuvei), lai gan izrādē metafiziskais par divu vientuļu planētu satikšanos ieskanas (abas aktrises meditatīvi sadziedas). Pāris režijas paņēmieni arī šķita neticami mūsdienu teātrī, piem., abu varoņu statiskā samierināšanās mizanscēna, abām sarokojoties par uzticības zīmi...
    Man gan šķita, ka Živeca spēlē ļoti labi - aizkustinoša "stulbā" gudriniece, kurai pietrūcis uzmanības, bet drauga falšo uzmanību, t.i. uzmanības trūkumu, noraksta uz sevi. Interesants raksturs, ja vien režisors būtu izķēris vietām pārlieku forsētās emocijas.
    Savukārt Frolova atkal rada individuālu raksturu ar skaidru iekšējo līniju un nelielām atskabargām (intonatīvi izsaka nicinājumu pret aizmigušo mazgātavas dežurantu, ļauni paironizē par Didi aprobežotību), nevis nelaimi piemeklējušas grūtsirdīgās sievietes tipu, kas sevi nomāc pašpārmetumu gūzmā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt