Kristiāna Šuksta 11.05.2015

Eskeipista atklāšanās

Skats no koncertuzveduma "Eskeipista dienasgrāmata 2" // Foto – Ansis Starks

Pēdējo reizi Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais teātra festivāls Homo Novus norisinājās 2013. gadā. Togad daļa festivāla norišu (instalāciju izstāde un daļa izrāžu) bija iemitinājušās Aristida Briāna ielā 9 – pamestā ēkā, kas daudziem varētu būt zināma kā tā māja blakus "Pienam". Mana pusaudzīgo sevis meklējumu pārņemtā dvēsele šajās noskrambātajās sienās atrada kaut ko sev tuvu, es klīdu apkārt laimīgas eiforijas pārņemta, baudīju sauli un gruvešu smaržu, priecājos par podiņu krāsnīm, noputējušajām flīzēm, uzplēstajām koka grīdām un rakstaino tapešu šķēpelēm tur, kur tās vēl varēja saskatīt.

Šķiet, ka melnais flīģelis bija tas, kas lika pieņemt lēmumu par labu biļetes pirkšanai uz "Eskeipista dienasgrāmatu". Toreiz es nezināju, ka Vladislavs Nastavševs ir režisors, kurš izpildīs paša izrādēm sarakstīto mūziku, bet diez vai tas man bija svarīgi. Istabas vidū taču stāvēja liels, melns flīģelis, un es vienkārši gribēju redzēt, kas notiks.

Pārlasot savus tā laika pierakstus, atradu tekstu, kas pārsteidza mani pašu: „Prātā nāk sajūtas Nastavševa "Eskeipista dienasgrāmatas" pirmā skaņdarba sākumā. Tas likās kaut kas mežonīgi artistisks, acīmredzami – tikai izredzētajiem saprotams, pats Nastavševs ievadā teica kaut ko par “ēteriskumu”, es domāju: bāc, kur esmu iekūlusies…" Šo sajūtu laika gaitā acīmredzot bija nomākusi sajūsma, kurā koncerta laikā transformējās iepriekš minētā neizpratne.

Man gribētos domāt, ka telpa, kurā 2013. gadā notika koncerts, kādreiz bijusi aristokrātiska viesistaba ar dārgiem dīvāniem, bet tagad tas bija plašs tukšums, daži gari koka soli skatītājiem, melnais flīģelis istabas vidū un spuldze, kas vadā karājās virs tā (uzrakstot šo teikumu, vairs neesmu tik droša, ka spuldze tur tiešām bija; varbūt tā bija mana iekšējā cenzūra, kas poetizēja šo skatu). Un pie klavierēm Vladislavs Nastavševs – nevīžīgs, nepretenciozs, bet enerģētiski piesaistošs cilvēks. Toreiz rakstīju, ka "pat nedaudz komisks tēls". Mūzika gāja cauri kauliem. Visas Homo Novus izrādes togad lika ierauties sevī un mēģināt distancēties no naidīgās pasaules, bet Nastavševa mūzika atbruņoja, izvilka priekšplānā skaudras, tīras emocijas.

"Eskeipista dienasgrāmata" bija, kā Nastavševs pats teica: "klaviermūzika un dziesmas no manām izrādēm, esošajām, topošajām un neesošajām". Vienu no izrādēm – „Peldošie – ceļojošie”, kas Homo Novus laikā vēl bija tapšanas stadijā, vēlāk noskatījos arī es. Mūzika bija skaista, radīja iestudējumam atbilstošu noskaņojumu, bet galveno trumpi, manuprāt, režisors izspēlēja izrādes beigās. Es sēdēju zālē ar milzīgu niknumu uz izrādes varoņiem un pasauli kopumā, redzēju uz skatuves tikai neprasmi dzīvot un farsu, biju dusmīga par varoņu neīstumu (nevis aktieru, bet tieši varoņu!). Un tad sāka skanēt mūzika, kas pēkšņi atsedza šīs it kā absurdās situācijas traģiku, vienā mirklī padarīja to īstu un patiesu, ielēja sirdī milzīgu smeldzi, ar kādu arī nācās pamest zāli.

Skats no koncertuzveduma "Eskeipista dienasgrāmata 2" // Foto – Ansis Starks

Šī gada ziemā Vladislavs Nastavševs atgriezās ar "Eskeipista dienasgrāmatu 2" uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Es ar Asīzes Franciska cienīgu vērienu aicināju savus tuviniekus apmeklēt šo koncertu.

Kaut kādā ziņā šis bija tieši pretējs pirmajam variantam. Ja Briāna ielas namā koncerts vairāk līdzinājās draugu sanākšanai "it kā starp citu", tad "Eskeipista dienasgrāmatā 2" Vladislavs Nastavševs mazliet atgādināja aizsargājamu zvēriņu, kurš kosmosam vien zināmu iemeslu dēļ ir izlikts skatuves gaismās pilnīgi svešu cilvēku priekšā. Tas netraucēja viņam pilnībā nodoties mūzikai un dzejai un skatītājiem noticēt šī pārdzīvojuma patiesumam, tomēr visu laiku nezuda šaubas, vai mums tiešām vajadzētu šeit atrasties, jo principā par 10 eiro esam nopirkuši iespēju skatīties uz cilvēka iekšējās pasaules fragmenta projekciju. Kaut kā mazliet neērti. Telpa bija tumša, silta un šķita vēl vairāk izceļam sabiezējušo gaisu, skatuves aizkars mūs simboliski nodalīja no apkārtējās pasaules un padarīja šo stundu vēl intīmāku. Tomēr, neskatoties uz milzīgo noslēgtību un necenšanos izpatikt publikai, vēl joprojām bija jaušams spēles moments – mākslinieka nejaušie un jaušie skatieni publikā, stūrainā vīna glāzes pagrābšana, pēdējam akordam vēl skanot nosmērētā flīģeļa vēderā.

Pirmajā reizē, kad klausījos šo mūziku, mēģināju to salīdzināt ar Kārļa Lāča un Intara Busuļa "Kino" vai "klasisku teātra mūziku" (interesanti, kā es tādā gadījumā būtu to definējusi), bet tagad Nastavševa melodijās sadzirdēju tīri slāvisku balsi, krievu romanču atspulgu. Man kā cilvēkam, kurš nekad līdz galam nav izpratis "Dienesta romāna" valdzinājumu, ar krievu mūziku saskaras lielākoties tikai reizi gadā, skatoties "Likteņa ironiju", un krievu dzeju saista tikai ar baltām bērzu birzīm, šī izrāde tomēr lika sevī uztaustīt kaut kādu senitmentālas smeldzes stīgu, asociāciju ar savas četrdesmit trešās puspersonības slāvisko mentalitāti. Dziesmas fascinēja ar savu nemitīgo caurviju attīstību, motīvi transformējās un grupējās, un nemanāmi pārplūda cits citā.

Es biju viens no tiem cilvēkiem, kuru koncertā aizrāva Nastavševa personība. Plastiskās kustības, absolūtais vieglums, spēlējot klavieres tā, it kā pats nemaz nepamanītu, ka to dara, neviena nedrošības momenta, pilnīga paļaušanās uz mūziku, ka tā neļaus notrīcēt balsij – un neļauj arī. Neskatoties uz "bīstamajiem" falsetiem un eksperimentiem, balsi bieži vien pārvēršot vēl vienā mūzikas instrumentā, neviens brīdis neizklausās pēc kļūdas vai neizdošanās. Ausī patīkami viļņojas neuzskaņotie klavieru taustiņi – tie netraucē, nekaitina, nepievērš lieku uzmanību. Kaut kāda pievilcīga spītība ir šajā nopietnajā, skumīgajā būtnē, kas sēž pie flīģeļa un, šķiet, spēlē tikai pati sev.

„Eskeipisms (no angļu valodas vārda escape) mūsdienu izpratnē nozīmē psiholoģisku bēgšanu no nepatīkamiem vai banāliem ikdienas notikumiem, depresijas vai skumjām, atkāpjoties izklaides un laika kavēkļu pasaulē,” raksta Jaunais Rīgas teātris. Un arī paskatoties uz Nastavševu pie klavierēm, ir skaidrs, ka viņš jau ir atradis savu veidu, kā distancēties no sabiedrības, šajā gadījumā nebaidoties iedziļināties emocijās. Tā vietā, lai bēgtu no nepatīkamiem ikdienas sīkumiem, Nastavševs izvēlas šķietami skumjām dzīves krāsām piešķirt milzīgu poētisku nozīmi, tā izvairoties no vienveidīgā un ikdienišķā kopumā.

Skats no koncertuzveduma "Eskeipista dienasgrāmata 2" // Foto – Ansis Starks

Un tomēr es spēju mazliet saprast to neiecietīgo publikas daļu, kas grozījās, bakstījās, lūrēja telefonos vai blenza priekšā sēdošo pakaušos ar tukšām acīm. Koncerts bija minimālistisks un vienkāršs, mūzika – ieturēta vienā stilistikā, nemainīgā noskaņā. Un, tā kā koncerts nebija garš, šī nemainība tam piešķīra viengabalainību, kodolīgumu. Bet tiem, kuri nesajuta Nastavševa personības pievilcību un nespēja sevi identificēt ar šo sentimentālo noskaņu, varēja palikt garlaicīgi. Taču šarms bija spēcīgs un mūzika kvalitatīva, tāpēc iespēja, ka klausītājs tā arī nesajutīs saikni ar mākslinieku, samazinājās līdz minimumam.

Koncerta beigās, it kā apliecinādams neveiklību, kas rodas, vienam cilvēkam pilnībā atklājot kādu savu emociju šķautni, bet citiem sēžot un mēģinot tās atblāzmas vērot sevī, Nastavševs ne pārāk veiklā solī cenšas pazust no skatuves pēc iespējas ātrāk. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka viņš zina – vēl divas reizes nāksies atgriezties, lai paklanītos tiem, kas šo saikni sajutuši, un tiem, kas šo atklātību novērtē.

 

Raksta autore  Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas audzēkne

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt