Edīte Tišheizere 12.06.2015

Dziesma par Avotu ielu

Vispirms pūli sadala sešās krāsās. Man tiek dzeltenā. Pēc tam bariņš, cilvēki desmit, sekojot gidei, soļo pa Avotu ielu, reizēm patveras kādā veikaliņā, citkārt stāv tāpat pagalmā un desmit minūtes skatās aktieru spēli. Un soļo tālāk, lai beigās visi sastaptos septītajā uzvedumā skolas aktu zālē. Kombinācijai ir gadījuma raksturs, nekādas pakāpenības vai saistības nav, tomēr galu galā rodas arī kopējs tēls. Jādomā gan, katram savs. Tāds īsumā varētu būt staigājamās izrādes septiņās daļās „Avotu iela” apraksts.

“Teātra TT” un Latvijas Kultūras akadēmijas jauno vai topošo dramaturgu, režisoru, aktieru kopdarbs pasniedzēju Laura Gundara un Māras Ķimeles vadībā tiešām, kā solīts programmas lapiņā, ir nebijis pasākums Latvijā. Man pašai ar tā sauktajām desmit minūšu lugām iznāca iepazīties pirms gadiem divdesmit, piedaloties Humana dramaturģijas festivālā Luisvilā, kas būtībā ir amerikāņu aktuālākās drāmas ikgadējais tirgus. Toreiz, atklāti sakot, uztvēru tās nevis kā patstāvīgas lugas, bet tikai kā savdabīgu pieteikumu jeb daidžestu turpmākam lielākam darbam. Jo patīkamāka bija vilšanās tagad, ieraugot, ka patiesībā tas ir (vai vismaz var būt) noteikts dramaturģiskās domāšanas veids ar dažādām izpausmes iespējām. Mēģinot sagrupēt, patiesībā iznāca tikai pāris variācijas.

Nebeidzamības nogrieznis

Piliens, kurā saskatāma jūra. Viens desmit minūšu brītiņš bezgalīgā līdzīgu mirkļu virknē. Tāda man izskatījās Lauras Luņevas „Miroņgalva” Kristīnes Loginas režijā. Viņa (Inga Tropa), saplēstās zeķbiksēs un humpalās atrastā zelta kleitiņā, ierodas pie Viņa (Mārtiņš Upenieks) galīgā nelaikā un netiek aicināta iekšā. Turpat pie šķūnīšiem viņi izpīpē pa cigaretei, lai kārtējo reizi nesastaptos. Varbūt šoreiz uz visiem laikiem, varbūt – tāpat līdz nākamajai reizei. Viņa ir salaidusi dēlī kādas citas attiecības, Viņš uztaisījis bērnu citai. Neko nemaina tas, ka Viņš ikreiz turējis miegā Viņas roku, bet Viņa savukārt saprot Viņa jokus. Abi ir kādi radošie, kas nosit savus vakarus „Čomskī”, spīd ar „Rīgas Laikā” vai studijās sasmeltiem pjatigorskiem un gribētu būt puķu bērni 21. gadsimta Rīgas centra nomales dubļainajā pagalmiņā. Šādā īslugā īpaši no svara, lai starp aktieriem būtu īstā ķīmija uzreiz, no pirmajiem vārdiem, turklāt tā nepazustu, spēlējot arī trešo un sesto reizi. Ingai Tropai un Mārtiņam Upeniekam tā ir, tāpēc šis brīdis pāris cigarešu garumā ir tik bezcerīgs un smeldzīgs. Šajā īslugas veidā kulminācija, manuprāt, nav paredzēta pēc definīcijas, spriedzi rada apziņa, ka tas, kam esam liecinieki, jau ir bijis, varbūt būs vēl, bet atrisinājums nav iespējams. Psiholoģiski precīzs uzzīmējums, ko vēl skumjāku padara apziņa, ka tādi no pasaules izkāpuši bērni bija manā padomju jaunībā, ir tagad un būs vienmēr. Tajā pašā laikā mazajai lugai ir noteikta struktūra, sava iekšēja konsekvence, sākums un gals.

Skats no izrādes "Avotu brāļi" // Publicitātes foto

Līdzīgs piegājiens liekas izmantots Madaras Rampānes „Avotu brāļos” Justīnes Vaivodes režijā. Brāļi (Madars Zvagulis un Toms Auniņš) pēc ilgāka atšķirtības brīža, ko viens pavadījis tepat, bet otrs – Anglijā, un vakardienas attiecību noskaidrošanas turpina tās skaidrot, pie reizes meklējot procesā izsistu zobu. Situācija ir nepārprotama: aizbraucam, ierodamies, lai relaksētos, un atkal prom. Bet – vismaz mani dara piesardzīgu jaunās dramaturģes (un varbūt arī režisores) pārliecība, ka viena leksikas slāņa nepārtraukta izmantošana jau ir pietiekams pamats sociālā slāņa un rakstura iezīmēšanai. Lai cik jocīgi tas nebūtu, necenzētus vārdus lieto arī intelektuāļi, turklāt ar garšu un izdomu. Bet šis nav arī tas gadījums. Par psiholoģiju nerunāsim. Aktieri dialogā (gan sesto reizi pēc kārtas un lielā lietū – jāpiezīmē) īpaši neslēpj distancēto un ironisko attieksmi pret „vārdiem, vārdiem, vārdiem”. Par sociālo sāpi – paldies. Tomēr neatstāj sajūta, ka par to dzīvi, kas te, mums pie kājām, noris, īstu zināšanu autorēm nav, tikai priekšstati.

Šajā virzienā, šķiet, varētu iederēties arī Justīnes Kļavas „MC Makarovs” Toma Treiņa iestudējumā. Ar šo gabalu dzeltenajiem viss sākās, līdz ar to arī spēles noteikumi vēl nebija īsti skaidri, varbūt tāpēc šī izrādes daļa atstāja visneskaidrāko iespaidu. Meitene (Ance Muižniece) datoru un mūzikas veikalā gatavojas bērnu svētkiem ar dziedāšanu un zīmējumu izstādi, viņas čoms (Henrijs Arājs), topošs reperis, dīc, lai aizdod mikrofonu, apmaiņai piesolot citā veikalā nospertus salātiņus. Beigās meitene gan izsauc apsardzes firmu, bet ļauj draudziņam aizbēgt, pie reizes paķerot arī spoguļbumbu. Taisnību sakot, dramaturģisku pamatu šajā darbā sajust bija grūti – neko tālāk par diezgan vienkāršu pirmā kursa etīdi nesaskatīju. Jo dramaturģija, pat ja tās forma ir galēji koncentrēta (un īstenībā tad jo īpaši!), tomēr pieprasa zināmu vispārinājumu, kaut ko, kas ir vairāk par „tā gadās”.

Peripetija kā ass

Otra iespēja, kas likās šādam dramaturģijas veidam raksturīga – visu notiekošo koncentrēt peripetijas jeb uzzināšanas brīdī. Ilgspēlējošā lugā vēl kopš antīkās traģēdijas laikiem peripetija ir centrālais atklāsmes brīdis, kas pagriež darbību pretim atrisinājumam, līdz kuram vēl kāds gabals ejams. Šeit peripetija ir kūlenis, kas acumirklī darbību apgriež kājām gaisā, un izrādās, ka ačgārna tā bijusi iepriekš.

Skats no izrādes "Te nav Bombeja" // Publicitātes foto

Šā veida komisko pusi varētu pārstāvēt Ansela Kaugera „Te nav Bombeja” Mārtiņa Zariņa uzvedumā. Dzīves apnicis policists (Varis Piņķis) uzglūn neuzmanīgiem braucējiem, lai ķertu uz muļķi un izspiestu naudu par sava auto noskrāpēšanu. Bet šoreiz viņš uzdūries čalim (Klāvs Mellis), kam pašam kreņķu pietiek. Un atjautības arī – netikdams vaļā, viņš sāk filmēt pašu izspiešanas procesu, turklāt ir pamanījis, ka policists pats nav skaidrā. Otrs kūlenis – izrādās, ka abi ir radi, un viss beidzas ne vien labi, bet pat lieliski – ar fotogrāfiju rādīšanu un cerībām uz turpmākām tikšanās reizēm. Šī ir visamizantākā Avotu ielas izrādes daļa – precīzi raksturi, pazīstama situācija, ticama vide un pilnīga nopietnība – līdz traģiskai pašsajūtai – aktieru spēlē. Tieši tas, kas vajadzīgs komēdijai. Divkāršs salto un laimīgas beigas. Šis nebija dziļākais urbums, toties ļoti labi atbilda visa iestudējuma formātam: intriģējoši, skaidri, videi adekvāti – ne velti piesaistīja arī garāmgājēju uzmanību.

Bēdīgu galu savukārt demonstrēja Laura Gundara „Dzejnieks” Māras Ribkinskas iestudējumā. L. Gundara dramaturģija palaikam prasa dziļu ielasīšanos, tai ir daudzas slepenās atvilktnītes un dubultie dibeni. Ziedu veikaliņā ieklīdusi bomzene nomet skrandas un izrādās puisis (Kaspars Dumburs), kas atnācis lūgt draudzenei (Anete Saulīte-Romanovska) piedošanu. Viņa klusē, viņš skaita dzeju, atvainojas, sola, vilina. Viņa klusē. Viņš ķeras pie lietas, un viņa, rādās, beidzot piedevusi, arī ļausies skūpstam. Taču tā vietā ietriec viņam ribās nazi, paņem telefonu un mierīgi paziņo mammai, ka ir atriebusi tēti. Paripetija visu tik strauji apgriež par 360 grādiem, ka, izejot no mazās puķu bodītes, notikušais velkas līdzi, liek prātot, kas tad īsti ir noticis iepriekš, rakņāties dzirdētajā un iztēloties to, kas varbūt palaists garām.  Ļoti neērts ir šis gabaliņš. Jo, soļojot pa Avotu ielu, pamazām ir radusies sajūta, ka patiešām klīsti pa Rīgu un noraugies tās ikdienā. Un nejauši ieraudzīt slepkavību nudien ir traumējoši.

Vienlīdz pie abiem virzieniem varētu pieskaitīt Ingas Gailes „Saldo” Intara Rešetina režijā. Skuķēns (Marija Linarte) atnācis uz darbu – stikla taras nodošanas punktu – pie Viktora, ko uzskata par savu tēvu, bet viņa vietā atrod veču (Akvelīna Līvmane), kam nekāda mazmeita – ne īsta, ne iedomāta – nav vajadzīga. Inga Gaile pamanījusies dialogā ielikt tik daudz dramatiska sasprindzinājuma un priekšnojautu, ka atmiņā vairs nav īstais cēlonis, kāpēc Viktora (šis ir vienīgais personvārds, kuru atceros no visas sērijas) vietā ir viņa māmuķītis. Miris? Vispār mītisks tēls? Spēlējot uz ielas, nekāds teatrāls paspilgtinājums nav iespējams, tomēr Akvelīna Līvmane iespēj savu veču padarīt līdz nelabumam naturālu jeb dabisku – ar lillā mohēras mici, zaļām acu ēnām (vai tieši otrādi), nobrukušām zeķēm un kaut kādiem gumijniekiem – un vienlaikus, jā, simbolisku. Vecs, bezcerībā sasmacis nīgrums pret visu pasauli. Un pēdējais teikums, padzītajai meitenei jau aizejot, – laikam tiešām būs mazmeita, izliets Viktors. Un nospļaušanās, bet varbūt man tikai likās. Kamēr notiek spēle, pa durvīm iznāk saguris vīrs un, aizdomīgi atskatīdamies uz pūlīti, dodas savās gaitās. Notiekošais ir tik precīzs, ka viņš varētu būt tas Viktors, kura diezin kāpēc nav.

Skats no izrādes "Saldais" // Publicitātes foto

Romance vienai ieliņai

Slapjām un drusku nogurušām kājām, un pilošiem lietussargiem beigās visi satiekas Avotu pamatskolas aktu zālītē, gan skatītāji, gan aktieri, kas sastājušies aizmugurē. Laura Gundara „Mūsu himna” savelk visu kopā. Deju kolektīva vadītāja Kristīne (Anna Putniņa) arī aizbrauc, bet brīdi pirms tam salidojumā aicina uz skatuves bijušos un esošos dejotājus, veco apkopēju, kas izrādās tā pati Viktora māte, un iepazīstina ar deju skolotāju, kura pārņems darbu. Zāle noelšas, kad uznāk mērķtiecīgā puķu pārdevēja. Kristīnes aicināti, dejotāji sāk kolektīva himnu – nē, ne dziesmu, bet deju, ko iestudējusi horeogrāfe Katrīna Albuže. Puišu ir vairāk, kādam jādejo arī par meiteni, kāds mēģina izlocīties, cits danco pilnīgi aizgrābts. Viss ir kā pie pašdarbniekiem – katrs priecājas tik, cik prieka ir viņā pašā.

Pusotras stundas garumā es ieraudzīju ielu, kura līdz tam manā apziņā nemaz īsti nebija. Dīvainu robežu starp pavisam tuvo centru, kur, tuvāk Marijas ielai, sākas smalkāki veikali un kāzu saloni, un savdabīgu nomali pilsētas vidū – ar malkas šķūnīšiem, strādnieku īres namiem un dziļām aklu pagalmu akām. Projekts, kas, jādomā, sākumā bija tikai mācību darbs, lai jaunie dramaturgi pārbaudītu savus darbus jauno režisoru uzvedumā, rezultātā pārvērtās par izziņas ceļojumu, un sava daļa sentimenta arī tur bija klāt. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt