Silvija Radzobe 09.06.2015

Atmošanās

Alans Strengs – Dainis Grūbe, Tīrradnis – Gints Andžāns // Foto – Kaspars Kviesis

Pītera Šefera lugas Equus (1973) galvenais varonis ir apmāts ar zirgiem. Pirmo (seksuālo) baudu viņš izjutis bērnībā, kad svešs jātnieks uzcēlis viņu zirga mugurā, lai kopā auļotu gar jūras krastu. Pusaudzis Alans – šajā lomā Dailes teātra iestudējumā Dainis Grūbe – dabū strādnieka darbu zirgu stallī, lai reizi trijās nedēļās slepus no visiem pa naktīm kails trauktu pa pļavām zirga mugurā, trīcēdams no laimes. Kad zirgu stallī maigās Džilas (atveido Ieva Segliņa) pavedināts, zēns nespēj veikt seksuālu aktu, viņš sešiem zirgiem izdur acis. Šī rīcība Alanu sākotnēji noved cietumā, bet pēc tam psihiatriskajā klīnikā.

Laura Groza-Ķibere, Dailes teātra Mazajā zālē iestudējot P. Šefera lugu, atklājusi tajā maksimāli daudzus nozīmes slāņus, atrodot cilvēcisku pamatojumu ikvienam tēlam, arī tiem, ko autors iezīmējis tikai shematiski vai groteski. Tā izrādi, piemēram, iespējams lasīt kā tipisku audzināšanas romānu par vecāku un bērnu sarežģītajām attiecībām, pusaudzim ieejot pieaugušo pasaulē. Drausmīga ir atsvešinātība, kas valda Strengu ģimenē – ne dievbijīgā Indras Briķes Alana māte Dora, ne Jura Žagara ateists Frenks, pusaudža tēvs, pat nenojauš, ar ko īstenībā dzīvo viņu bērns, ko viņš jūt, domā, par ko sapņo; viņi ar dēlu sarunājas aizliegumu valodā – mātes intonācija ir mīlīga, tēva – rezolūti kategoriska. I. Briķe un J. Žagars nospēlē varbūt drusku aprobežotus, bet nebūt ne trulus vecākus, viņi mīl dēlu, lai arī pēc baisā notikuma arī baidās no viņa, nepārtraukti urdot sevi ar vēlēšanos saprast, kas tad īsti un, galvenais, kāpēc noticis. Šis izrādes mikrosižets ir piesātināts ar reālu dramatismu, izmisuma pilnu bezizeju un gaumīgu humoru, piemēram, tēvam sastopoties ar dēlu pornogrāfiskas filmas seansa laikā. Būtu vistīrākā liekulība apgalvot, ka šāda tēma mūsdienu Latvijā nav aktuāla.

Taču izrāde, protams, pārkāpj audzināšanas romāna rāmjus, ietiecoties dziļākās un smalkākās matērijās, kas saistītas ar personības unikalitāti.

Mārtins Daiserts – Lauris Subatnieks, Dora Strenga – Indra Briķe, Frenks Strengs – Juris Žagars // Foto – Kaspars Kviesis

Miķeļa Fišera šķietami galēji vienkārši ierīkotā spēles telpa funkcionē tiešā un pārnestā jeb simboliskā nozīmē. Dailes teātra Mazās zāles skatuvi sadala siena. Šaipusē uzmanību pievērš haotiskā kaudzē sakrautas mēbeles un sadzīves priekšmeti, no kuras izrādes laikā paši aktieri paņem galdus, krēslus, gultu, lai ierīkotu skatam vajadzīgo darbības ligzdu. Šādas mainīgas „ligzdas”, kuras plūstoši tiek radītas un izjauktas, ir trīs – Laura Subatnieka tēlotā psihiatra Mārtina Daiserta kabinets skatuves kreisajā pusē, viņa pacienta – septiņpadsmitgadīgā Alana Strenga – palāta pa labi, kā arī Alana vecāku dzīvoklis skatuves priekšplānā. Kad Daiserta un Alana starpā sāk veidoties savstarpējas uzticības un pat pieķeršanās caurstrāvotas attiecības, viņi psihoanalīzes seansos satiekas ārpus stingri reglamentētām telpām – tur, kur vajadzētu būt, bet kur (vairs) nav sienu (es runāju par simboliskām – aizliegumu, baiļu, agresijas, neziņas – sienām). Taču attiecībā uz izrādes vēstījumu pati nozīmīgākā telpa atrodas aiz skatuvi reāli šķērsojošās sienas – tas ir stallis, kur mīt zirgi. Durvis uz šo telpu tiek atvērtas vien pāris reižu, kad psihoanalīzes seansu laikā, Alanam stāstot par saviem pārdzīvojumiem, pustumsā no turienes iznāk zirgi. Neredzamā, bet allaž klātesošā telpa kļūst ārprātā aktīva, kad, Alanam mēģinot pārgulēt ar Džilu, no turienes atskan agresīvi trokšņi, it kā kāds varens, nevaldāms spēks gribētu izlauzties no ieslodzījuma.

Tik vienkāršiem, bet precīzi pārdomātiem līdzekļiem režisore un scenogrāfs telpiski atrisinājuši sarežģītās apziņas un zemapziņas, prāta un neprāta, gaismas un tumsas, veselības un slimības, domu un kaislību, atklātības un noslēpuma nesaraujamās attiecības gan konkrētā lugas varonī Alanā, gan jebkurā cilvēkā, tostarp skatītājā, uzsverot, ka viss ir viens, respektīvi, vienots.

Jau antīkajā kultūrā zirga tēls tika apveltīts ar simbolisku slodzi, kļūstot par dzimumdziņas kā nevaldāma dabasspēka iemiesojumu. Grieķu mitoloģijā aktuāls arī kentaura tēls – būtne, kas savieno zirga un cilvēka ķermeņa daļas.

Arī L. Grozas-Ķiberes izrādē bagātu nozīmju slāni rada zirgu tēlu atveidojums un to funkcionalitāte. Zirgus atveido aktieri, kuri citās ainās spēlē cilvēkus – Kristīnes Nevarauskas tiesnese Hestere, Daiņa Gaideļa staļļu īpašnieks Harijs Daltons, Ērikas Eglijas Medmāsa. Aktieri saliek aiz muguras rokas, kurās tur zirga asti, bet viņu metāla plāksnītēm apkaltie apavi rada skaņu, kāda rodas, zirga nagiem atsitoties pret grīdu vai kādu citu cietu virsmu. Pirmais nozīmju slānis ir nepārprotams – tātad ikviens (normāls) cilvēks ir arī kaut kādā mērā zirgs, respektīvi, apveltīts ar dzimumdziņu. Par zirgiem izrādē nekad nepārvēršas Alana tēvs, māte un psihiatrs, kuru dabiskie instinkti dažādu cēloņu dēļ – reliģisku un pārprasti tikumisku uzskatu vai fizioloģisku apstākļu dēļ – ir vājināti. Bet ir gadījums, kad notiek pretējais – zirgs pārvēršas par cilvēku: Gints Andžāns ir gan Jaunais jātnieks, gan Alana izredzētākais no zirgiem – Tīrradnis, tādējādi kļūstot it kā par savienotājtiltu starp cilvēcisko un dzīvniecisko jeb, lietojot F. Nīčes no pārmērīgi biežās lietošanas nodeldēto terminoloģiju, starp apolonisko un dionīsisko. Zirgs kā vīrietis un vīrietis kā zirgs jeb tīras, destilētas kaisles simbolisks iemiesojums. Labāk par G. Andžānu nospēlēt abas grūtās lomas diez vai iespējams, ja nu vienīgi – citādāk. Sportiskais trenētais aktiera augums ietērpts pieguļošā melnā kostīmā, kājās zābaki, ap acīm apvilkti melni ekspresionistiski riņķi; acīs šķietami vienaldzīgs vai viegli pāristāvošs skatiens, ķermenis it kā pulsē apvaldītā enerģijā.

Alans Strengs – Dainis Grūbe, Tīrradnis – Gints Andžāns // Foto – Kaspars Kviesis

Izrāde sākas ar pantomīmisku ainu – Alans, līdz jostasvietai kails, saspringtā iekārē trīcot, glāsta zirgu. Par izrādes kulmināciju kļūst nakts bezprātīgās auļošanas aina, kad cilvēks un zirgs, vienlaikus vīrietis un vīrietis, savienojas vienā būtnē: Alans, kurš vienlaikus rada iespaidu par pusaudzi un jaunu vīrieti, uz pleciem Tīrradnim. Fiziskā nozīmē aina ir gandrīz statiska, bet rodas neapšaubāms iespaids par ļoti dinamisku, līdz galējībai sakāpinātu norisi, acīmredzot tādēļ, ka Dainis Grūbe pilnībā spēj iemiesot Alana seksuālo spriedzi un ar ķermeņa valodu pārraidīt viņa baudas kulmināciju – gaisā paslietas rokas, pusaizvērtas acis, kas liecina par atrašanos ekstāzes stāvoklī. Negribu būt kategoriska, bet nevaru atcerēties nevienu citu gadījumu mūsu teātros, kad aktieris tādā mērā spēj nevis runāt par baudas ekstāzi, bet to attēlot, savā varā pilnībā pārņemot skatītāju zāli, kur iestājas absolūts klusums. Protams, panākt šādu iespaidu aktieris bez talanta un galējas, pie mums reti sastopamas pašatdeves pakāpes nevarētu. Taču D. Grūbes gadījumā nav runa par sevis emocionālu uztracināšanu – taisni apbrīnojama ir aktiera tehniskā meistarība, ar kādu viņš pārslēdzas no šāda emocionāli kulminatīva stāvokļa uz pavisam citu, ko raksturo ironija, bērnišķīga vientiesība vai ikdienišķa lietišķība. Vēl šķiet būtiski atzīmēt, ka Alana tēlā nav neviena štampa – iepriekšējās lomās izmantota paņēmiena, viss ir jauns, cits, vienīgi un tikai šai lomai radīts – sevī atrasts. Līdz ar to Alana tēls kļūst unikāls – vienīgā eksemplārā (pasaulē) eksistējošs. Skatītāji nekļūdīgi to jūt, tādēļ, neskatoties uz samērā mazo izrāžu skaitu, kas šozezon nospēlēts, Equus īpašās kvalitātes slava jau it plaši izplatījusies. Saprotams, ka publika grib redzēt ko neikdienišķu. Tikai bail, ka Equus nākamajā sezonā nepiemeklē Visas viņas grāmatas liktenis, kur D. Grūbe spēlē kopā ar E. Ermali un ko pēc publikas neatlaidīga pieprasījuma teātris lika repertuārā piecas reizes nedēļā, pat divreiz (!) dienā, tādā kārtā, manuprāt, pārmērīgi ekspluatējot aktieri, apdraudot to īpašo kvalitāti, ko viņš pašlaik spēj sniegt.

Izrāde vienlaikus ir un nav vēstījums par homoseksuālu mīlestību. Precīzāk varētu teikt: caur divu izteikti heteroseksuālu vīriešu attiecībām tiek izspēlēta kaisles kā tādas vai – jebkuras kaisles dzīvs, iemiesots arhetips. Izrādes īpašā iedarbība saistās ar rezonansi, ko rada divu spēku saplūšana, vienam otru pastiprinot – runa ir par aktiera augsto pašatdeves pakāpi tēlojuma procesā un viņa radītā tēla Alana spēju piederēt neierobežotai, neapvaldītai kaislībai. Šī rezonanse iedarbojas dziļāk, personiskāk nekā tikai estētisks pārdzīvojums, kā tas ir parasti. Gribas dzīvot dziļāk, brīvāk, kaislīgāk, pārvarēt savu dzīves un apstākļu radīto nogurumu, pieradumu, remdenību. Saduroties pamudinājumam mainīties un šaubām, vai tas izdosies un vai tā nebūs atmošanās tikai uz vienu pēcizrādes vakaru, kas, protams, arī ir ļoti daudz, rodas ass iekšējs emocionāls konflikts, kam piemīt attīroša daba kā jebkuram katarses procesam.

Mārtins Daiserts – Lauris Subatnieks, Hestere Salomone – Kristīne Nevarauska // Foto – Kaspars Kviesis

Luga strukturēta kā garš daktera monologs, kas vērsts tieši skatītāju zālē un ko ik pa laikam pārtrauc relatīvi īsas epizodes, mediķim satiekoties ar pacientu vai viņa vecākiem. Psihiatram Daisertam vienlaikus jāveic divas funkcijas – jāstāsta par savu dzīves apnikumu, profesionālo izdegšanu un jāatrisina gluži vai kriminālintriga – kāpēc Alans sakropļoja zirgus. P. Šefera sarakstītie monologi ir pārmēru pļāpīgi, mūsdienīgam aktierim, kurš pieradis pie cita tipa teātra, kur teksts ļoti reti saskan ar tajā ietverto jēgu, domāju, tos pārliecinoši norunāt nav viegli. Taču Daiserts ir viena no labākajām Laura Subatnieka lomām. Izrādi skatījos divas reizes; redzēju, kā aizvien lielākus teksta blāķus aktieris ātrā laikā spēj veiksmīgi apdzīvot, padarīt par saviem. Viņa radītais ārsts ir drusku rezignēts, drusku no dzīves paguris, taču vērīgs pret apkārtni, delikāts pret ikvienu, ar ko nonāk kontaktā. Viņa paškritika gan liekas nedaudz pārspīlēta – ja cilvēks sevi tik atklāti analizē, viņam vēl ir pietiekami daudz iekšējā spēka.

Pat ja saproti, ka daktera Daiserta un Kristīnes Nevarauskas tēlotās tiesneses Hesteres humānā, dziļi personiskā ieinteresētība Alana liktenī ir vairāk no jābūtības, ne realitātes sfēras, ir patīkami iztēloties, ka šādi cilvēki ir vai varētu būt iespējami. K. Nevarauska sen nav redzēta tik atbrīvota, organiska un patiesa kā šajā relatīvi nelielajā lomiņā.

Taču par galveno L. Subatnieka Deisartā kļūst attiecības, kādas izveidojas starp viņu un Alanu – tās ir balstītas uz savstarpēju cieņu, kad mierīgi pārvarēta pusaudža pašaizsardzīgā spurošanās, atklātību un personisku ieinteresētību. D. Grūbe un L. Subatnieks caur savu varoņu attiecībām nospēlē otru kā karali. (Ir taču zināms, ka teātrī karali var nospēlēt ne tikai, bet arī galms.) D. Grūbes varoņa neikdienišķība tiek apliecināta arī caur Deisarta pieķeršanos viņam, pat zināmu emocionālu atkarību. Bet ārsta neiztērētais cilvēciskums, personības spēks un valdzinājums – caur Alana pieķeršanos, jo jauneklim ārsts ir kļuvis par vajadzīgu, no visiem dzīvē sastaptajiem atšķirīgu cilvēku, kam viņš var un pat grib uzticēties – varbūt pirmo reizi mūžā. L. Subatnieka Daisertam izdodas noskaidrot, kas liktenīgajā naktī notika zirgu stallī, bet ne to – kāpēc tā notika. Jo. Manuprāt, P. Šefers savā lugā notikumam ar Alanu sakrāvis virsū pārmērīgu daudzumu simbolisko nozīmju, kas saistītas gan ar kristīgo reliģiju un rituāliem upuriem, gan ar nepārprotamu homoseksualitāti un Nīčes tipa sacelšanos pret Dievu... Nezinu, vai kādu no šīm un vēl citām nozīmēm teātrī iespējams nepārprotami nospēlēt. L. Grozas-Ķiberes izrādē zirgu sakropļošanu, ko veic Alans, es izlasīju kā cilvēka vispirms sevis sodīšanu, iznīcinot jeb padarot aklus sev visdārgākos, par savu nodevību pret tiem, kas vienlaikus var būt Dievs, ideja, ticība; arī īstā, respektīvi, netradicionālā seksualitāte droši vien.

Mārtins Daiserts – Lauris Subatnieks, Alans Strengs – Dainis Grūbe // Foto – Kaspars Kviesis

Equus L. Grozas-Ķiberes interpretācijā kaut kādā mērā sasaucas ar vairākiem citiem šīs sezonas latviešu teātru darbiem, piemēram, Elmāra Seņkova „Antigoni” Nacionālajā teātrī un Aleksandra Morfova „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailē. Šo izrāžu centrā ir brīva, reglamentos nesasaistīta drosmīga personība, kas atļaujas dzīvot pēc saviem priekšstatiem, kaut arī par šādu izvēli var nākties maksāt ar ieslodzījumu psihiatriskajā klīnikā, sakropļošanu vai pat nāvi. Acīmredzot teātris grib teikt, ka dzīvojam pārmēru birokrātiskā, dažādu regulu, spriedumu un aizspriedumu māktā laikmetā, kas noplicina cilvēka personību. Taču, līdzīgi kā E. Seņkovs un A. Morfovs, arī L. Groza-Ķibere savu anarhistisko dumpinieku neidealizē, blakus Alana iedvesmojošajai enerģijai ļaujot saskatīt arī viņa galējību destruktīvo dabu, kas, iespējams, apdraud ne tikai citus, bet arī viņu pašu. Tas, ka D. Grūbes varonis visbiežāk vispirms rīkojas un domā tikai pēc tam, visdrīzāk varētu būt saistīts ar viņa precīzi atveidoto pusaudža vecuma specifiku. Taču Alans dažkārt, dzirdot sev nepieņemamus vai nesaprotamus aizliegumus vai ieteikumus, reaģē uz tiem ar pārmērīgu uzbudinājumu, kas gan noplok, tomēr liekot domāt par neadekvātas rīcības iespējamību, uz ko viņš joprojām spējīgs. No vienas puses, ir saprotamas ārsta bažas, ka, medikamentozi iejaucoties Alana psihē, var tikt sagrauts zēna unikālās personības kodols, viņa pievilcīgais es. Šīs Daiserta pārdomas, protams, neiedvesmo P. Šefera nelasītā Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” sāpīgi skumjā līnija par Ivana Bezpajumtnieka izārstēšanu Stravinska klīnikā, padarot viņu par likumpaklausīgu padomju pilsoni, kurš tikai reizi gadā – maija pilnmēness naktī – atmostas citai – neprātīgai, kas reiz bija viņa vienīgā – dzīvei. Tās visdrīzāk ir atbalsis no 70. gadu sākumā joprojām aktuālajām hipiju laiku noskaņām, kuras aktualizēja personības absolūto brīvību kā pašvērtību, bet ko aizgājušajos gadu desmitos uzkrātā pieredze liek ieraudzīt ne tikai kā radošu kvalitāti. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt