Ilze Kļaviņa 10.06.2015

Mēroga jautājums

Skats no izrādes // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Mūsdienīga klasikas interpretācija ir meistarības pārbaude un izaicinājums, kas prasa uzrādīt radošās komandas pārliecību par pasaules uzbūvi un attieksmi pret apkārtējiem notikumiem. Izvēloties “Pēra Ginta” tekstu, ir jāatbild uz jautājumiem par cilvēka atbildību pret mājām un savstarpējo attiecību pārbaudi laikā.

Eduarda Smiļģa Teātra muzejā spēlētā izrāde “Pērs Gints un sievietes”, ko īsinātā versijā no Henrika Ibsena lugas “Pērs Gints” teksta dramatizējusi Justīne Kļava un iestudējis režisors Viesturs Roziņš, var risināties jebkur. Scenogrāfs Valters Kristbergs nepiedāvā māju un pasaules kontrastu, viņš atbrīvo vietu horeogrāfa Kārļa Boža mākslai, ļaujot aktieriem izdejot – izstaigāt – izspēlēt attiecības gandrīz tukšumā. Ar to var saprast māju arhetipa neesamību, bet tālāks izvērsums un emocionāls novērtējums neseko. Telpa ar dažiem krēsliem un stabiņiem kā lego klucīšu spēlīte sabīdās par vienu, otru, trešo darbības vietu. Vairākas reizes tā kļūst par lidostas uzgaidāmo zāli, divreiz par krogu, vienreiz – par baznīcu, deju laukumu, kuģi, meža būdu. Biežie pārveidojumi starp īsajām epizodēm panāk dinamiku, tomēr sadrumstalo darbību, daudzo stabiņu likšana un lentīšu vilkšana brīžiem novērš uzmanību no iekšējās darbības.

Saturiski iedarbīga zīme ir lidosta – vieta, kur sākas un beidzas ceļojums, kur katrs tiek atbrīvots no nevēlamās bagāžas, kas ir arī robežšķirtne starp bijušo un nākotni. Izrādes sākumā lidostā aktieri staigā ar uzrakstu “Pērs”, vēlāk arī pats galvenais varonis valkā sava vārda zīmi, meklējot starp gaidītājiem paziņu, draugu, mīlestību. Vispārinot – Pērs ir kāds, kurš apmaldījies starp maršrutiem, reisiem, likteņa pagriezieniem. Viņa dzīve ir kā lidosta. Galveno varoni traktējot nevis kā sapņotāju, bet kā ceļotāju un izrādes darbību pārnesot uz mūsdienām, klasikas tēls ir pietuvināts un itin kā samazināts mērogā. Būt par pasaules apceļotāju šobrīd nav nekas neparasts. Zināmu spēlēšanas vieglprātību tēmai piešķir izrādes sākums, kad aktieri sacenšas, kurš no viņiem spēlēs galveno varoni. Minu ilustratīvās ainas ieceri – jebkurš no mums šobrīd var būt pasaules ceļotājs klaidonis Pērs? Vai šī pazīme mūs brīdina no kļūdām un attur no aizbraukšanas? Mulsinošs iespaids veidojas, kad uzvaru gūst tas aktieris, kurš pirmais nolemj staigāt apakšbiksēs.

Solveiga – Jolanta Znotiņa, Pērs Gints – Artūrs Putniņš // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Lai gan režisors atzīst, ka iestudējumā apzināti izmanto nelielu daļu no H. Ibsena lugas “Pērs Gints” [1] teksta un filozofijas un ka viņam pašam visinteresantākā šķiet Solveigas paklausīgā gaidīšana, taču izrādē liela uzmanība veltīta nevis fenomenam “kā cilvēks var tik uzticīgi gaidīt, tik uzticīgi piedot, tik uzticīgi mīlēt visu mūžu?”, bet gadījuma sakaru veidošanai ar sievietēm, ko temperamentīgi izdejo Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Ļisova. Partnerībā ar aktieriem Artūru Putniņu un Daini Sumišķi (abi Pēra Ginta lomā) viņas Zaļā, Ingrīda, Anitra ir nekautrīgas un sievišķīgas pavedējas. Attiecības tiek izdejotas spraigos divskatos, tajos lielākā nozīme ir nevis vārdiem, bet pozām, ritmam, ķermeniskam attālumam. Kopumā nav noliedzami, ka visi aktieri iztur tuvās distances pārbaudījumu, kur katra detaļa ir novietota kā zem mikroskopa, tomēr aktieru spēles veidi atšķiras. Jaunais aktieris Kārlis Derums tradicionāli nospēlē līgavaiņa Mada Mojena greizsirdīgo raksturu. Rīgas nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas audzēknes Amandas Anetes Intsones piedalīšanās padara izrādi aizkustinoši patiesu. Taču profesionālo aktieru vidū īpaši atšķirīgi ir abi Pēri, katrs zīmē savām krāsām. A. Putniņš tikai ārēji rāda bravūrīgu, tiešu un ar iekšējiem zemtekstiem neapgrūtinātu puisi, bet D. Sumišķis savu Pēru veido ar iekšējām pārdomām, dziļdomīgi atsvešinātu, taču lēmumu un izvēļu pamatojums ar pārliecību netiek nospēlēts. Neskaidras ir attiecības starp abiem Pēriem, vai tie ir vienas personas divi vecumposmi, līdzīgi kā galvenā varoņa Bena tēls Oskara Koršunova pērn Dailes teātrī iestudētajos “Izraidītajos”, vai arī tās ir autora attiecības (D. Sumišķa sejas un grima veidols rosina asociācijas ar H. Ibsena portretiskiem sejas pantiem) ar savas mākslinieciskās fantāzijas tēlu? Vai divi aktieri spēlē viena cilvēka sadalījumu, kas vienlaikus atklāj notikuma “iekšiņu un āriņu”, t.i., ķermenisku un garīgi vērtējošu aspektu? Un vēl viens jautājums – vai nekādo, sevi pazaudējušo ceļinieku var skatuviski atstāt mākslinieciski nekādu, lai tas būtu iedarbīgs?

Dažādās epizodēs dažādas ir attiecības starp tekstu un darbību, režija tulko jēgu kustībās, nevis paļaujas uz runāto vārdu vai vārda zemtekstu. Dialogos starp Pēru un Pogu lējēju veidojas berze starp darījuma attiecību kārtošanas stilu un teksta tēlainību (neatbildēts jautājums, kas ir Meistars, kura vārdā ir nācis Pogu lējējs, un kas domāts ar “mirdzošo pogu pie pasaules vestes”). Arī epizodēs, kurās Pērs atvadās no Ozes vai kas norisinās uz kuģa, lēmumi tiek pieņemti un noraidīti ne ar psiholoģiskas, bet gan fiziskas darbības palīdzību. Gluži kā divas kalnu upes, teksts un plastika virzās paralēli, atsevišķās epizodēs savienojoties kopīgā tēlā. Veiksmīgākais teksta piepildījums par spīti valodas izteiksmes nepilnībām – un varbūt tieši to dēļ – ir Solveigas portretējumā. Vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa tēla emociju pasaulē jūtas brīvi un pilnvērtīgi, ietverot tajā dziļu un tīru uzticības motīvu, dramatisko pārdzīvojumu un izstrāvojot plašu garīgo telpu. Vārdu skaņa plūst neparasti, kā mūzika, kas laužas caur traucēkļiem, bet, tos pārvarot, rodas papildu spēks. Ja H. Ibsena Solveigas aklums ļauj simboliski neredzēt Pēra Ginta savecējušo seju, saskatot tā būtību jauneklīgi jūsmīgā romantikā, tad J. Znotiņa savā Solveigā akcentē garīgo pacilājumu kā kristīgās ticības apliecinājumu. Viņa it kā būtu sadzirdējusi Pēra īpašo balsi. Tas ir minējums, jo abu galvenās lomas tēlotāju niansēs iztrūkst precīzāka virstoņa. Izrādes fināls apliecina, ka arī šāds apmaldījies cilvēks kā ikviens ir pelnījis piedošanu, mīlestību, patvērumu.

Pogu lējējs – Artūrs Putniņš, Pērs Gints – Dainis Sumišķis // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Divi izrādes punkti – sākums un fināls – ir tēlaini piepildīti, un tajos sasniegts klasikai atbilstošs vēriens. Liktenīgums jaušams lidostas zālē ar sēdošām atsvešinātām figūrām, starp kurām ir bērns, sievietes, vīrieši, tās prezentē dažādas pieredzes, un te sava vieta atrodas arī Pogu lējējam, sverot dzīves vērtību svaru kausos. Dažkārt pieredžu kopsumma ir viena mirkļa vērta. Pēra Ginta mirklis ir fināls, kad viņa mūžs kļūst par garīgu piepildījumu Solveigas rokās un sirdī. Taču starp diviem augstākajiem izrādes punktiem notiekošais disonē ar klasikas tekstu un lugas darbību, tas ir tikai maza mēroga pieredžu uzskaitījums. Piemēram, sieviešu skaits, kas atrādīts izrādē, šķiet smieklīgi mazs, vērtējot mūsdienu dzīves kontekstā. Daudz kas ir izskaitļojams, bet absolūti neizskaitļojami lielumi ir laiks un pieredze, kas uzkrājas Pēra Ginta dzīves līkločos. Kad atskan ibseniskās vārsmas: “Meistara vārdā es nācis esmu, Lai tavu dvēseli projām nestu”, sajūta ir dīvaina, jo galvenā varoņa dvēseliskās stīgas skanējušas pārāk maz.

Varam šaubīties, vai mēs visi esam pelnījuši mīlestību kā patvērumu pēc klejojumiem un kur rodams garīgā spēka avots. Izrāde nosauc tikai vienu – Solveigas izstrāvoto vertikālo garīgo telpu, ko dod ticība. Vai tiešām garīgās dzīves patvērums rodams tikai reliģiskajā dimensijā un citi dvēseles avoti ir zaudēti?

 


[1] Vairāk skat. http://www.la.lv/citads-pers-gints-teatra-muzeja/ Citāts: “Režisors Viesturs Roziņš atzīst – lai arī iestudējumā izmantoti tikai un vienīgi norvēģu dramaturģijas klasiķa Ibsena teksti, šis iestudējums skar nelielu daļu no tā, kas ir izcilā dramaturga lugā “Pērs Gints”, apskatot to, kas režisoram pašam šķiet visinteresantākais – Pēra attiecības ar sievietēm un Solveigas paklausīgā gaidīšana.”

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt