Silvija Geikina 10.06.2015

Nepietiek vidējas ikdienības

Helga – Amanda Anete Intsone, Solveiga – Jolanta Znotiņa // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

LKA Ed. Smiļģa Teātra muzejs apmeklētājiem šopavasar piedāvā daudzveidīgus pasākumus. Atdzīvojusies arī pēdējā laikā nedaudz apsīkusī kamerizrāžu spēlēšanas tradīcija. Viens no nopietnākajiem un profesionāli gatavākajiem iestudējumiem ir biedrības KultūrMānija īstenotais projekts „Pērs Gints un sievietes” režisora Viestura Roziņa interpretējumā. Reklāmas materiālos varam izlasīt režisora teikto, ka iestudējumā izmantots vienīgi Henrika Ibsena teksts. Jaunā dramaturģe Justīne Kļava to īsinājusi un veiksmīgi sakārtojusi atbilstoši režisora iecerei galveno uzmanību veltīt Pēra Ginta attiecībām ar sievietēm. Tomēr līdzās šai pamatlīnijai par Pēru un viņa sievietēm iezīmējas arī citas tēmas. Piemēram, Pēra Ginta alkas pēc iekšējās un ārējās brīvības, nekādu ierobežojumu nepieņemšana. Robežu pārkāpšanas vēlme jūtama jau paša izrādes sākumā.

Iestudējuma scenogrāfs Valters Kristbergs Teātra muzeja tumšo izstāžu zāli izveidojis par spēles laukumu, kas atgādina uzgaidāmo telpu lidostā vai kādā stacijā. Šaurās ejas iezīmētas ar sarkanām virvēm. Spilgtais sarkanums tumši pelēkajā telpā šķiet satraucošs. Tas it kā brīdina netuvoties tam, nemēģināt to pārkāpt, iet tikai pa taisnu leņķi stingri iezīmētajā virzienā. Aiz norobežotajām ejām izvietoti krēsli. It kā kaut ko gaidīdami tajos sēž iestudējuma dalībnieki: Ingrīda, Solveiga, Helga, Mads Mojens. Starp krēslu rindām pastaigājas atkritumu savācējs. Pa šaurajām, norobežotajām ejām, smagu ceļasomu vilkdams, lēni iet vecais, nogurušais Pērs Gints. Iespaidīgi un pārliecinoši to atveido Dainis Sumišķis. Liekas, laiks apstājies. Krēslos sēdošie gaidītāji snauduļo, jo jāgaida pārāk ilgi. Tad ieskanas mobilie telefoni, un visi satrūkstas. Visiem zvana, arī Pēram.

Uzveduma ritms mainās, tas kļūst steidzīgs, haotisks, telefonus nevar tikt ātri atrast, tie paslēpušies ceļasomās. Zvans mainījis ierastību, izjaucis gaidas un liek pievērsties būtiskam jautājumam: kas īsti ir Pērs Gints? Varbūt katrā no mums ir kāda daļa no šīs leģendas? Varbūt, dziļāk ielūkojoties sevī, ikviens no mums var teikt to pašu, ko Pogu lējējs Pēram: „Tu dzīvē nekad neesi bijis tu pats.” Domu par Pēra meklējumiem katrā no mums pastiprina aktieru paustais. „Es – Pērs,” sauc Jolantas Znotiņas Solveiga/Oze, viņu atspēko Janas Ļisovas Ingrīda/Zaļā ar to pašu: „Es – Pērs.” Strīds par to, kurš īsti būs Pērs, ir diezgan kaismīgs un skaļš. Sarunā iejaucas Artūra Putniņa atkritumu savācējs, kas pārtapis par Pogu lējēju, un visai ironiskā intonācijā saka Pēram tik zināmos, daudz citētos vārdus par sīpola mizošanu un kodola trūkumu Pēra būtībā. Nozīmīgs šķiet Pogu lējēja teiktais: „Tur nepietiek vidējas ikdienības, Priekš grēka vajag spēka un nopietnības.”

Ingrīda – Jana Ļisova, Mads Mojens – Kārlis Derums // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Turpmākais ceļš ir Pēra Ginta mēģinājums bēgt no ikdienības un ierobežojumiem. Daiņa Sumišķa vecais Pērs Gints apsēžas pie sienas. Par jauno, trakulīgo Pēru pārtop Pogu lējēja atveidotājs Artūrs Putniņš, un sākas galvu reibinošs skrējiens pakaļ Janas Ļisovas Ingrīdai. Tas galvenokārt izpaužas kā kaismīga, aizrautīga Pēra un Ingrīdas deja. Horeogrāfs Kārlis Božs šaurajā, nelielajā spēles laukumā radījis skatuves dejas un kustības meistardarbu. Tajā jaušama kaisle, dinamika, kustības prieks. Neskatoties uz izteiksmīgumu un aizrautību, deja un Janas Ļisovas Ingrīda pati, pēc Pēra domām, tomēr ir ikdienība. Tā ir tikai mirkļa apmātība. Tā nav svētdiena un izraušanās. Vēl lielāka apmātība ir Pēra īslaicīgās attiecības ar aktrises atveidoto Zaļo. Šajā grēkā, Pogu lējēja vārdiem runājot, „nav spēka un nopietnības”.

Nopietnība un spēks toties ieraugāms Pēra un Solveigas dialogā. Un tas liecina, ka ne tikai „priekš grēka vajag spēka un nopietnības”. Vēl jo vairāk tie nepieciešami priekš tikumības un patiesas mīlestības. Režisora iecere uzticēt Solveigas lomu vājdzirdīgajai aktrisei Jolantai Znotiņai iestudējumam piedod īpatnēju un neierastu citādību. Jolantas Znotiņas Solveiga nav tikai meitene, kurai rokā dziesmu grāmata, sirdī kautrīgums un mīļums. Šīs Solveigas citādība, viņas atšķirība no pārējām Pēram tuvajām sievietēm ir arī viņas vājā dzirde un zīmju valoda, kuru sarunājoties lieto aktrise. Artūra Putniņa Pērs, kurš Solveigas priekšā nostājas piekusis no skrējiena un uzdzīves, kā apburts cenšas saprast Jolantas Znotiņas Solveigas zīmju valodu. Pērs pats grib to iemācīties. Pēra un Solveigas saskarsmei būtiskāks ir nevis vārdos teiktais, bet sirdī izjustais. Tā ir divu radniecīgu siržu valoda, kurai vārdi nav vajadzīgi. Jolantas Znotiņas Solveigas citādība piešķir iestudējumam kādu papildu dimensiju un rosina pārdomām par Pēra „es” meklējumiem. Savu patieso būtību Pērs var atrast, nevis rakņājoties sevī, bet ielūkojoties un saprotot citādo. Sevis izkušanai uz Pogu lējēja pannas, sava „es” izzušanai Pērs var izbēgt, pateicoties citādajam.

Tomēr citādajam ir nianses. Tas tiek atgādināts iestudējuma otrajā daļā. Pērs viļas, domādams, ka „citādā” Anitra, kura skaistu gredzenu pirkstā grib vairāk par dvēseli, sniegs viņam ilgi meklēto mieru un laimi. Janas Ļisovas efektīgi izpildītā jutekliskā Anitras deja Pēru sajūsmina, tomēr arī Anitrā nav „spēka un nopietnības.” Pērs piedzīvo kārtējo katastrofu. Šoreiz ne tikai iekšējo, bet arī ārējo, jo kuģis, ar kuru vecais Pērs dodas mājup, avarē. Visa viņa bagātība iet bojā. Izglābjas tikai viņš pats. Izglābjas fiziski, bet ne garīgi. Pēra garīgā katastrofa iezīmējas viņa dialogā ar Kārļa Deruma Kapteini. Tajā jaušams Pēra Ginta zemiskums, viņa skaudība par citu laimi un iekšējo saskaņu. Kārļa Deruma Kapteinis sākumā notic Pēra dāsnumam un vēlmei apdāvināt kuģa matrožus. Saprotot, ka tā bijusi tikai izlikšanās, ka viņa priekšā ir skaudīgs un mantkārīgs cilvēks, Kapteinis ir gandrīz vai gandarīts, ka kuģis grimst un viss iet bojā.

Pēra priekšā atkal nostājas Pogu lējējs, un viņam jādod kārtējā, nu jau pēdējā atskaite par grēkiem. Ja nebūtu citādās, mīlošās un uzticīgās Solveigas, Pogu lējējs nebūtu devis Pēram iespēju padzīvot „līdz nākamām krustcelēm”. Bet Solveiga Pēru gaida un visu piedod. „Caur tevi mans mūžs bija skaists dziedājums, Esi svētīts, tu turēji solījumu”, lugas „Pērs Gints” beigu vārdus Jolantas Znotiņas Solveiga izsaka ar grūtībām. Viņai vispār ir grūti runāt, bet Pēra un Solveigas tikšanās ir tik emocionāli piesātināta, ka šoreiz vārdi no lūpām nāk kā vaids. Solveigai nepieciešama zīmju valodas palīdzība, bet vai vecais Pērs to vairs saprot? Varbūt viņš šo citādo valodu, kas vienīgā viņu var glābt, ir aizmirsis? Arī šādas pārdomas rosina šī aina.

Viestura Roziņa skatījums uz Pēra Ginta patības, sava „es” meklējumiem ir talantīgs un neierasts. Režisors nav centies aptvert visu Ibsena lugas bagātību un daudzslāņainību. Viņa uzmanību nav piesaistījis Pērs – melis, fantasts un sapņotājs. Režisoram un aktierim Artūram Putniņam mazsvarīgi, šķiet, Pēra sapņi par māju, kuru viņš vēlas būvēt ar gaismā mirdzošiem logiem un smailu torni. „Un brīnīsies katrs, to redzējis,” Pērs jūsmo. Viestura Roziņa un aktiera Artūra Putniņa interpretējumā Pērs galvenokārt var izbrīnīt ar savu trakulību un citādā meklējumiem. Viņš patiešām ir „brunču mednieks, dienas zaglis un melis”, kā rakstīts iestudējuma relīzē. Toties Daiņa Sumišķa vecais Pērs Gints ir filozofs un sava kodola meklētājs.

Pērs Gints – Artūrs Putniņš // Foto – Elvis Dāgs Vīgants

Būtiska šim uzvedumam šķiet aktieru atsvešinātā un nedaudz ironiskā attieksme pret saviem tēliem. Aktieri iejūtas tēlos un vienlaikus tos arī it kā vēro. Visuzskatāmāk tas izpaužas abu Pēru – vecā un jaunā – savstarpējās attiecībās. Daiņa Sumišķa vecais Pērs ieraujas stūrī un vēro Artūra Putniņa jaunā Pēra trakulības, savukārt Artūra Putniņa jaunais Pērs pārtop par Pogu lējēju un ir vecā Pēra galvenais tiesnesis. Nemitīgā maiņa, iemiesošanās tēlā, atsvešinātā vērošana, pārtapšana kādā citā tēlā prasa no aktieriem ārējo veiklību un iekšējo elastību. Aktieru ansamblis ar šo sarežģīto uzdevumu godam tiek galā.

Iestudējums „Pērs Gints un sievietes” ir ļoti piemērots un, gribētos teikt, pat piestāv Teātra muzejam. Tas liek domāt arī par Eduarda Smiļģa ciešo saikni ar šo Ibsena lugu. „Pēru Gintu” Eduards Smiļģis 20. gadsimta 20., 30. gados divas reizes iestudējis Dailes teātrī un pats spēlējis galveno lomu. Tādēļ pašreizējais uzvedums Teātra muzejā nav ikdienība, bet šķiet kā jauks sveiciens dižajam meistaram.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt