Kroders.lv 11.06.2015

Labi, ka nav divpadsmit Alvju Hermaņu

Skats no Jaunā Rīgas teātra izrādes "Divpadsmit krēsli" // Foto – Jānis Deinats

No 20. līdz 23. maijam Rīgā jau vienpadsmito reizi notika Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā Latvijas izrāžu skate, kas šogad pulcēja rekordlielu ārzemju teātra speciālistu skaitu – 87 viesus no 16 valstīm. Kā norādīts LJTI mājaslapā, skates mērķis ir „iepazīstināt ārvalstu teātra profesionāļus ar jaunākajām laikmetīgās skatuves mākslas attīstības tendencēm Latvijā un veicināt Latvijas izrāžu un mākslinieku iesaisti starptautiskā apritē”.

Šogad lielākie pārstāvētie teātri un festivāli bija High Fest (Erevāna), Starptautiskais teātra festivāls Teatr" (Minska), Pilzenes Starptautiskais teātra festivāls, Cīrihes Teātra festivāls, Kaserne Basel/Bāzeles Teātra festivāls, Baltoscandal (Rakvere), Saal Biennale (Tallina), NO99 (Tallina), Diana Drāmas festivāls (Helsinki), Tulūzas Nacionālais teātris, Tbilisi Starptautiskais teātra festivāls, Theaterformen (Braunšveiga), Nordwind festivāls (Berlīne), 7 menos dienas (Viļņa), Dialog (Vroclava), Eurothalia (Timišuara) un Zelta Maska (Maskava).

Trīs dienu ilgās programmas ietvaros viesu vērtējumam tika nodoti divpadsmit Latvijas Jaunā teātra institūta izvēlēti iestudējumi: „Nāves deja” (rež. Elmārs Seņkovs, VDT), „Mans blasters ir izlādējies” (rež. Konstantīns Bogomolovs, LT), „Idiots” (rež. Vladislavs Nastavševs, NT), „Peldošie – ceļojošie” (rež. V. Nastavševs, JRT), „Zudusī Antarktīda” (rež. Valters Sīlis, DDT), „Visas viņas grāmatas” (rež. Dmitrijs Petrenko DT), „Raiņa sapņi” (rež. Kirils Serebreņņikovs, NT), „Māceklis” (rež. Viesturs Meikšāns, JRT), „Divpadsmit krēsli” (rež. Alvis Hermanis, JRT), kā arī Valtera Sīļa un Jāņa Baloža „Kara piezīmes” DDT, horeogrāfa Kūna Augustainena izrāde „No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” un Kristīnes Vismanes „Noķer mani” Ģertrūdes ielas teātrī.

Skates noslēguma dienā, satiekoties uz atvadu dzērienu pēc „Divpadsmit krēslu” noskatīšanās Jaunajā Rīgas teātrī, kroders.lv aicināja dažus no viesiem dalīties savos iespaidos par trīs dienu laikā redzētajām izrādēm un novērotajām tendencēm latviešu teātrī.

Viedokļus uzklausīja Lauma Abramoviča un Anna Andersone

   

Aleksandrs Vislovs (Александр Вислов, Krievija), teātra kritiķis, Krievijas teātra festivāla „Zelta maska” ekspertu komisijas loceklis un starptautiskā teātra festivāla „Akadēmija” programmas direktors

Rīgā esmu bieži – vairākas reizes esmu apmeklējis Latvijas teātru skati un vienreiz arī festivālu „Homo Novus”, kuru gan gribētu apmeklēt vēl kādu reizi. Vispār uzskatu sevi par lielu latviešu teātra cienītāju. Šogad izdevās redzēt gandrīz visas festivāla programmā iekļautās izrādes, izņemot „Peldošos – ceļojošos”, jo tajā laikā skatījos „Idiotu” un „Zudušo Antarktīdu”.

Vispirms jāatzīst, ka, salīdzinot ar iepriekšējo izrāžu skati, šogad kopējais līmenis ir krities. Citus gadus parasti ir trīs vai četras izrādes, kas uz mani atstāj ļoti spēcīgu iespaidu un ko es būtu gatavs aicināt uz viesizrādēm Krievijā, piemēram, Valtera Sīļa un Alvja Hermaņa iestudējumi. Pēc skates beigām runājot ar kolēģiem, secinājām, ka šogad nav tādas izrādes, kuru noteikti gribētos aizvest uz Krieviju. Manā skatījumā labākā šīs skates izrāde ir „Raiņa sapņi”, lai gan Kirila Serebreņņikova darbību pēdējos gados Latvijā un citās valstīs es vērtēju neviennozīmīgi – redzami gan kāpumi, gan kritumi, piemēram, man ne visai patika viņa iestudētās „Mirušās dvēseles”, kas man šķita šī klasiskā darba pārlieka vienkāršošana, pazemināšana. Runājot par „Raiņa sapņiem”, saprotu, ka jābūt latvietim, lai pilnībā novērtētu izrādes vēstījumu, un, tā kā Raini „pazīstu” tikai lielās līnijās, nevaru teikt, cik dziļi iestudējums ietiecas Raiņa personības un daiļrades izpratnē, taču, manuprāt, tas ir intriģējošs, labi pārdomāts un izstrādāts teātra darbs, kurā redzami vairāki interesanti paņēmieni. Protams, bija arī lietas, kas mani mulsināja, taču izrāde izcēlās uz kopējā fona, kurš, kā jau teicu, šogad ir blāvāks nekā citus gadus. Diemžēl gan šeit Latvijā, gan arī Krievijā var novērot, ka vienu gadu teātros redzamas daudzas brīnišķīgas izrādes, bet nākamo – īsti nekas.

Skats no Jaunā Rīgas teātra izrādes "Divpadsmit krēsli" // Foto – Jānis Deinats

Arī man mīļie režisori Valters Sīlis un Alvis Hermanis šogad liek nedaudz vilties, piemēram, „Divpadsmit krēslus” uzskatu par vairāk uz publiku vērstu izklaides gabalu, kaut ko līdzīgu „Comedy Club” (Krievijā populārs TV humora šovs). To nevar salīdzināt ar „Oblomovu”, lai gan abas izrādes ieturētas līdzīgā estētikā – ir jūtams noslīdējums kvalitātē. Biju pārliecināts, ka Alvis Hermanis un spēcīgie JRT aktieri spēs atklāt apslēpto traģismu Ilfa un Petrova romānā, kurš Krievijā tiek uztverts kā burleska. Arī skatoties izrādi, jutu, ka vēl pavisam, pavisam nedaudz un tiks atsegts tikpat daudz traģiskā kā „Oblomova” otrajā daļā, taču tas nenotiek. Tā vietā ir klaunādes stilā ieturēta epizožu virkne, kas gan ir laba, bet arī ne vairāk. Tāpat īsti nesaprotu, kāpēc tika izmantotas ebreju anekdotes. Protams, apzinos, ka Ilfa un Petrova romānā komisko lielā mērā veido vārdu spēles un daudz kas no tām pazūd tulkojumā, atstājot tukšu vietu, kas ar kaut ko ir jāaizpilda, taču tik un tā nepameta sajūta, ka izrādē ir daudz lieka.

Man šķiet, ka Hermanis, iestudējot „Divpadsmit krēslus”, nav izmantojis visu romāna un savu režisora potenciālu – domāju, ka izrāde varēja kļūt par skatuvisku veiksmi, taču tā nav noticis. Bet, lai kāds būtu mans personiskais viedoklis, saprotu, ka izrāde ir publikas hīts, un arī Krievijā noteikti tā izpelnītos ovācijas, tāpēc ļoti žēl, ka politiskās situācijas dēļ Krievijas teātru sadarbība ar Jauno Rīgas teātri ir pārtraukta. Protams, respektēju ikviena tiesības uz savu nostāju, taču domāju, ka tieši šajā sarežģītajā laikā teātrim vajadzētu vienot tautas. Arī šīs skates laikā novēroju, ka par spīti tam, ka Latvija un Krievija it kā arvien vairāk tiecas atdalīties viena no otras, Latvijas teātros redzami gan daudzi krievu autoru darbu iestudējumi, gan tos un citus iestudē krievu izcelsmes režisori. Tāpat šķiet, ka valda pastiprināta interese par krievu mentalitāti, nepieciešamība to saprast un tādējādi, iespējams, atrisināt arī saspīlējumu latviešu un Latvijas krievu starpā, kas, cik saprotu, ir sāpīga problēma abām pusēm. Šajā sakarā atmiņā iespiedies izrādes „No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” fināls, kurā uz skatuves parādās mazs zēns, kurš pirms tam visus sita, un paziņo, ka ir krievs. Tas viss liek domāt par šo problēmu nemitīgu klātbūtni sabiedrības zemapziņā un to, kā tās atbalsojas un tiek izteiktas kultūrā – vispār ļoti intriģējoša viela turpmākām pārdomām.

 

Jans Šimko (Ján Šimko, Slovākija), starptautiskā teātra festivāla „Divadelná Nitra” pārstāvis

Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotās izrāžu skates esmu apmeklējis jau vairākkārt. Šogad priecē ārpus lielo teātru sienām uzvesto izrāžu kvalitāte, un konkrēti mans favorīts ir „Zudusī Antarktīda”, kurā veiksmīgi savienots gan komiskais, gan refleksija par cilvēcei akūto vides apdraudējuma jautājumu, kas teātros pasaulē ir visai reti aplūkots. Domāju, ka izrādes galvenā veiksme ir tās intonācijā, kas ļauj globālas problēmas padarīt personiskas un līdz ar to uzrunāt katru skatītāju.

Problēmas sagādāja izrāde „Raiņa sapņi”, kuru īsti nespēju izprast. Uzvedums man šķita ļoti virspusējs, pretenciozs un neinteresants tieši no mākslinieciskā viedokļa. Ņemot vērā to, cik Rainis ir nozīmīgs latviešu kultūrai, domāju, ka režisoram vajadzēja viņa dzīvesstāstu atveidot plašākā vēsturiskā kontekstā, neaprobežojoties tikai ar banālām un klišejiskām dzejnieka biogrāfijas epizodēm.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Raiņa sapņi"  // Foto – Kristaps Kalns

Man diezgan labi patika „Mans blasters ir izlādējies”, kaut arī daži izrādes aspekti īsti labi nedarbojās, piemēram, pēc noskatīšanās šķita, ka izrādei pietrūkst zināmas kopainas, noslēguma. Taču jāsaka, ka no lielās formas izrādēm, ko noskatījos skates laikā, tieši šī atstāja vislabāko iespaidu – tas ir svaigs un nozīmīgs teātra notikums, īpaši tik mazam teātrim, kāds ir Liepājā. Domāju, ka tā ir apsveicama drosme un uzdrīkstēšanās no teātra puses – izaicināt ne tikai savu, bet arī Rīgas skatītāju, jo, cik saprotu, šāda veida eksperimenti nav pierasti Latvijas teātra vidē.

Runājot par kopējām tendencēm, jāatzīmē, ka šogad vairs nenotiek centrēšanās ap Alvja Hermaņa darbiem, kas bija vērojama iepriekšējos gados. Veidojas jauna režisoru paaudze, kas arī iestudē interesantas izrādes. Domāju, ka ir vērts turpināt attīstīt neatkarīgos teātrus, kuros, kā redzams no Valtera Sīļa „Zudušās Antarktīdas”, rodas svaigas idejas un notiek tuvināšanās reālām visas sabiedrības problēmām. Ceru, ka nākamajos gados šī virzība turpināsies.

 

Anželika Kraševska (Анжелика Крашевская, Baltkrievija), mākslas centra „Visual and Performing Arts Centre” direktore

Tā kā man Latvijas teātris ir zināms, grūti pateikt kaut ko jaunu, īpašas tendences neredzu. Man bija paredzams Alvis Hermanis un Kirils Serebreņņikovs, viņu izrādes „Divpadsmit krēsli” un „Raiņa sapņi” arī likās visinteresantākās.

Hermanis, manuprāt, veicis negaidītu izvēli ar „Divpadsmit krēsliem”. Mani interesē, kāpēc viņš izvēlējās tieši šo darbu šī brīža Eiropas un Krievijas attiecību kontekstā.

Tā kā es Raini nezinu, likās, ka izrādi „Raiņa sapņi” nesapratīšu, taču man bija interesanti, arī teksts patika. Biju domājusi, ka izrāde būs ļoti nacionāla un patiks tikai latviešiem, tāpat kā šķita, ka „Divpadsmit krēsli” sapratīs tikai krievvalodīgie, taču es ar interesi sekoju līdzi skatītājiem. Pēdējā laikā īpaši pievēršu uzmanību nevis tam, kas notiek uz skatuves, bet tam, ko dara skatītāji. Katrā reģionā, uz kuru aizbraucu, ir svarīga attiecība – konteksts-izrāde-skatītājs.

Vēl man ļoti patika jaunās horeogrāfes Kristīnes Vismanes darbs – dejas izrāde „Noķer mani” Ģertrūdes ielas teātrī. Eiropas teātris mūsdienās ir tik dažāds, bet to, ko ir radījusi Kristīne, es vēl nebiju redzējusi. Tajā ievēroju atklātību, kontaktu, interaktivitāti, plastiku.

Skats no dejas izrādes "Noķer mani" Ģertrūdes ielas teātrī // Foto – Inga Plūme

 

Katarīna Visocki (Katharina Wisotzki, Vācija), asistente teātra festivālā „Festival Theaterformen”

Nevaru vispārināt tendences, jo pēdējo gadu laikā neesmu sekojusi līdzi Latvijas teātra attīstībai. Man ļoti patika skatē redzēt dažādās teātra pieejas, manāms rūpīgs darbs ar aktieriem. Priecājos redzēt gan mazos un eksperimentālos darbus, gan lielo teātri visās tā nozīmēs. Radās iespaids, ka teātris Latvijā ir dzīvs un dažāds.

Izrādēs bija dažādi aspekti, kas man patika, piemēram, teksts izrādē „Mans blasters ir izlādējies”. Tas bija ļoti filozofisks un nopietns, un parādīts ļoti satīriskā veidā bez emocijām. Izrādē „Mans blasters ir izlādējies” notiekošais, piemēram, veids, kā tiek runāts par nāvi un reliģiju, skatītājos rada specifisku reakciju, un, protams, zāles pamešana ir veids, kā cilvēki atbild teātrim. Kā sapratu, tas ietilpst Konstantīna Bogomolova izrādes iecerē. Man bija interesanti redzēt, kuros brīžos skatītāji iet prom. Iziešana no zāles notiek visur, un tas, ko šī iziešana nozīmē, ir atkarīgs no katras kultūras.

„Raiņa sapņos” ir daudz atsauču uz Latvijas nacionālo kultūru, Raiņa tekstiem. Tā kā neesmu uzaugusi, skolā lasot viņa tekstus, dažas atsauces es nevarēju saprast, piemēram, arī Raiņa sievas nozīmi. To es uzzināju pēc tam. Mana skatīšanās pieredze bija citādāka, nekā tā ir latviešu skatītājam, man tā raisīja citus jautājumus. Caur vīzijām-sapņiem bija arī lietas, par kurām varēju aizdomāties.

Turpmākajos gados būtu interesanti redzēt vairāk eksperimentālo darbu, piemēram, no Bogomolova un Kristīnes Vismanes. Esmu ieinteresēta mazajos projektos un mazo teātru režisoru ienākšanā lielajos teātros, viņu darbībā tajos. Redzēt, ko jaunie mākslinieki pēta tagad, ir interesanti arī dēļ manas pašreizējās darbības festivālā („Festival Theaterformen”) Vācijā, kur mēs meklējam jaunas un citādas teātra formas.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Mans blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

 

Toms Sellars (Tom Sellar, ASV), Jēlas Universitātes dramaturģijas un drāmas kritikas profesors un žurnāla „Theater” redaktors

Man nepatīk izteikt viedokli, pamatojoties tikai uz skates izrādēm, jo tās vienmēr ir mērķtiecīgi izvēlētas. Vienmēr, kad eju uz šādiem pasākumiem, saprotu, ka tas, ko redzu, iespējams, neaptver kopējo ainu. Uz šo skati atbraucu, jo citos festivālos esmu redzējis Alvja Hermaņa darbus un viņu cienu. Esmu ieinteresēts jaunajos režisoros, kas nāks pēc viņa, un tajā, vai jaunie savos darbos būs tikpat precīzi kā Hermanis. Pamatojoties uz to, ko esmu redzējis šajās trīs dienās, Hermanis savā estētikā joprojām strādā vispilnīgāk. Tas gan nenozīmē, ka esmu vīlies skatē, jo bija interesanti redzēt, ko dara citi režisori. Hermaņa precīzais darbs ar aktieriem ir pavisam citā kategorijā, es teiktu – pat pasaules klases. Bet neesmu vīlies faktā, ka šajā skatē nav divpadsmit jauno Alvju Hermaņu.

Mazākās izrādēs saskatīju dažādas iezīmes, kas ir tipiskas citos festivālos, piemēram, mazie teātri meklē savu vietu, horeogrāfi, kas meklē jaunas formas. Manuprāt, dejas izrāde „Noķer mani”, kurā manāma interese par amatieriskām kustībām netrenētā ķermenī, spēlēšanās, ikdienas kustību pētīšana, ir ļoti līdzīga tam, ko es redzu Ņujorkā. Iespējams, tas pasaulē ir aktuāli.

Kopumā vispārliecinošāko iespaidu radīja Alvja Hermaņa „Divpadsmit krēsli” mākslinieciskās precizitātes dēļ, aktiermeistarība bija īpaši laba. Man patika arī citi iestudējumi lielajās zālēs – Konstantīna Bogomolova „Mans blasters ir izlādējies” un Kirila Serebreņņikova „Raiņa sapņi”. Abās manāmas ambīcijas gan ideju, gan izteiksmes veidā. Protams, „Raiņa sapņus” bija grūtāk saprast, jo man nav zināms konteksts, bet izrādes beigās es uztvēru ideju par Raiņa neveiksmēm, vēsturi.

 

Tobiass Brenks (Tobias Brenk, Šveice), kultūras centra „Kaserne Basel” dramaturgs

Līdz šim nedaudz zināju par Konstantīna Bogomolova un Kirila Serebreņņikova darbiem, zināju Alvi Hermani un JRT, jo mēs viņa darbus jau esam rādījuši Bāzelē. Biju ieinteresēts Hermaņa jaunākajā izrādē „Divpadsmit krēsli”, un tā man patika.

Labi, ka bija iespēja ieraudzīt jauno režisoru paaudzi, interesanti, ko viņi darīs tālāk.

Līdzības starp teātri Latvijā un Šveicē ir sistēmā. Mums joprojām ir valsts finansētas galvenās skatuves, ir arī neatkarīgās skatuves. Mūsdienās vairākās valstīs cilvēki atzīst, ka neatkarīgā skatuve ir tikpat svarīga kā valsts teātri. Neatkarīgajiem teātriem vajadzīgs atbalsts, ēkas, nauda un nacionāls, kā arī starptautisks tīkls. Latvijā ir vairāki jauni mākslinieki, piemēram, izrādes „Zudusī Antarktīda” dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis, jaunā horeogrāfe Kristīne Vismane, kuri tiešām meklē jaunus sadarbības veidus. Neatkarīgajā skatuvē ir daudz vairāk brīvības, lai, piemēram, strādātu ar kopienām, gluži kā to dara Kristīne. Uz valsts teātra lielās skatuves tādā pašā veidā to nevarētu izdarīt, jo tad vecāki, kas piedalās izrādē, izskatītos kā amatieri. Kristīne savu ideju ielika formā un īpašā atmosfērā, radot lielisku laikmetīgo mākslu.

Skats no "Dirty Deal Teatro" izrādes "Zudusī Antarktīda" // Foto – Inga Plūme

Neatkarīgo teātru tēmas un radīšanas veidi arī Šveicē ir atšķirīgi. Neatkarīgie teātri var strādāt ārpusē, parkos, laukumos, pašam ir iespējams izlemt, kā un ar ko strādāt. Valsts teātri kā sistēmas ir ļoti stingras, nav viegli tām izlauzties cauri, jo ir daudzi cilvēki, kas lemj, kādai vajadzētu būt mākslai. Kāds būs izrādes nosaukums, kad ir mēģinājums, kad ir pirmā tikšanās ar tehniskajiem darbiniekiem, cik liels ir budžets, cik cilvēku pie izrādes strādā, vai mākslinieki var mēģināt līdz plkst. 12:00 – šie jautājumi pastāv arī neatkarīgajos teātros, bet atbilde ir jādod sev pašam vai savai komandai. Tas ir citādāks darba stils. Neatkarīgajos teātros ir lielāka brīvība, un tā ir iespēja sasniegt cilvēkus, kas nav tik ļoti saistīti ar mākslu un teātri.

Manuprāt, daži režisori labāk strādā valsts teātros, izmantojot sistēmu labākajā veidā, piemēram, Serebreņņikovs un Bogomolovs. Es redzēju aizraujošas viņu izrādes, kurām ir nepieciešams atbalsts un profesionāls pamats, ko veido teātra kolektīvs.

Bogomolova „Mans blasters ir izlādējies” man ļoti patika. Es gan biju pārsteigts par izrādes beigām, par lēmumu atņemt aktieriem visas emocijas un kā pamatu izmantot spēcīgo tekstu. Mani ļoti aizrāva izrādes saturs, kaut neesmu pārliecināts par dramaturģisko risinājumu – tikai dialogiem starp diviem cilvēkiem visas izrādes laikā, izslēdzot jebkādas teatrālas situācijas un attīstību. Katrs fragments ir konceptuāls, bet skatītājam ir grūti izsekot līdzi, jo fragmenti viens otru nepaskaidro.

Izrādē „Zudusī Antarktīda” man patika formas izvēle – veidot to kā lekciju, ko prezentē aktieris, kurš aizstāj biologu. Materiāls ir garš un, manuprāt, var tikt īsināts. Patiesībā es to vēlētos redzēt vēlreiz un latviski, jo mūsu izrādē aktieris runāja angļu valodā. Manuprāt, aktierim ir labāk runāt savā valodā, bet es arī saprotu skates sarežģītības pakāpi. Ir jārāda izrāde un jānodrošina subtitri vai sinhronais tulkojums austiņās, kas dažreiz var būt traucējoši, ja uz skatuves notiek kas mākslinieciski aizraujošs.

Serebreņņikova „Raiņa sapņos” man patika estētika, forma un teatralitāte, bet saturiski es nevarēju iedziļināties. Mans kolēģis teica, ka viņam šī izrāde atgādina vācu Singspiel (dziesmu spēle) tradīciju – muzikālu izrādi ar daudz cilvēkiem, amatieriem, koriem, ļoti tradicionālām dziesmām. Izrāde ir ļoti saistīta ar Latvijas vēsturi, nacionālismu, nacionālo daiļradi. Es ar to neesmu pazīstams un par Latvijas vēsturi zinu maz, tāpēc man ir grūti par to izteikt viedokli.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Netīra prāta kritika 11.06.2015

    Vai šī ir raksta pirmā daļa un turpinājums sekos?

    Visi viedokļi izskan pārsvarā par vienām un tām pašām izrādēm, kur ir vismaz viens vārdiņš par pārējām? Vai arī tieši tāds secinājums jāizdara - Latvijā ir tikai Hermanis, Serebreņņikovs un Bogomolovs, pārējie, ar izņēmumiem, neuzrunā?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt