Mārīte Gulbe 16.06.2015

Svešais tuvinieks

Kristīne Sīmane-Ambaine un Normunds Laizāns izrādē "Šis bērns" // Foto – Jānis Deinats

Izrādes „Šis bērns” prologā aktieru atveidotie tēli kā neskaidras ēnas kustas aiz palsas stikla sienas, vairāk nojaušami nekā ieraugāmi, gluži kā embrijs ultrasonogrāfijas aparātā. Viņi tuvina stiklam savas sejas, it kā gribot izzināt, kas ir otrā pusē, un tiecoties ātrāk tur nokļūt; deguni un mutes, piespiesti stiklam, deformējas.

Ināras Sluckas izrādes estētika ir minimālistiska un lakoniska – tikai pelēcīga siena un balti saliekami krēsliņi (telpa – Kristīne Abika). Kā kinoekrānā uz sienas izgaismoti titri piesaka darbojošās personas (tām nav vārdu, tikai sociālās lomas vai dzimums un vecums: māte, dēls, sieviete pēc 40 utt.). Franču autora Žoela Pomrā luga „Šis bērns” ir ainu virkne, kuru režisore principiāli likusi aktieriem izspēlēt pretskatā skatītājiem, un visas ainas, izņemot pirmspēdējo, ir statiskas. Aina „Atpazīšana”, kas norisinās morgā, ir veidota atšķirīgi, ļaujot aktieriem brīvāk darboties telpā. Šī it kā demonstrācijai izliktā aktieru eksistence ir atsvešinoša. Bet distance, attieksme – „šis bērns”, nevis „mans puika” vai „tētis” – pastāv arī starp aktieru spēlētajiem varoņiem. Tēli runā viens otram garām, vēršoties kaut kur tukšumā (pret skatītājiem), šis paņēmiens apvieno visas ainas, iezīmējot tuvības trūkumu, emocionālo nejūtīgumu un nežēlību, kas visskaudrāk dzeļ tieši tuvākajās – ģimenes attiecībās.

Jo dedzīgāk izrādes sākumā Līgas Zeļģes jaunā māmiņa pie ārsta kabineta durvīm cenšas pārliecināt blakussēdošo laimīgi smaidošo puisi, bet patiesībā pati sevi, cik laimīga viņa ir un cik laimīgs būs viņas bērns, jo skaidrāk kļūst redzams, ka meitenei ir pamatīgas problēmas un ka pie apvāršņa gaida nevis prieks, bet riktīgas ziepes: viņas grūtniecība ir drīzāk ievainotas pašapziņas atriebšanās akts, nevis jaunas, laimīgas dzīves sākums.

Līga Zeļģe izrādē "Šis bērns" // Foto – Jānis DeinatsIzrādes tēma: kā mūsu bērnības pieredze atspoguļojas tālāk – attiecībās ar mūsu bērniem, cik līdzīgi vai pretēji tā projicējas laikā, realizējusies minorā toņkārtā. Tā stāsta par seklāku vai dziļāku, tomēr traumatisku pieredzi, no izrādes afišas skatītāju uzrunā sapluinīta lācīša tēls, un iestudējums pedalizē šo intonāciju, rada intonatīvu vienveidību, it kā dzīve būtu viena liela problēma un sāpes un skumjas – tās centrālā ass. Pilnīgi iespējams, ka tā arī ir, bet izdzīvošanas instinkts bikli taustās arī pēc kāda prieka brīža. Viens tāds izrādē tiks piedāvāts, bet, kā izrādīsies, deformēts.

Ainas savstarpēji vieno spoguļprincips: kā viena cilvēka pieredze un emocionālā bagāža atspoguļojas citā situācijā un citā sociālajā lomā. Uz skatuves paralēli nereti darbojas divi aktieru pāri, kas izspēlē vai nu to pašu/līdzīgu situāciju, vai arī – kādas situācijas nosacīts turpinājums. Tā L. Zeļģes jaunā sieviete, kas nupat līksmojusi par iespēju būt mātei, bailēs sastingusi nespēj izspiest bērnu pasaulē vai citā ainā – atsakās no piedzimušā mazuļa, atdodot viņu iejūtīgam pensionāru pārim. Jaunās mātes vēlme, lai dēls lepojas ar savu skaisto, sievišķīgo māti, gūst greizu spoguļattēlu ainā ar Līgas Liepiņas atveidoto sievieti, kuras prātā jau kaut kas sašķobījies un kura savam mazgadīgajam dēlam neapzināti pieprasa spēlēt mīloša vīrieša lomu. Vēl citās ainās dažādās situācijās izspēlējas jūtīgo un neizlēmīgo vai despotisko tēvu un viņu dēlu sarežģītais naida un līdzjūtības jūtu kokteilis.

No ainu kolāžas, manuprāt, estētiski krīt laukā travestī aina (pusaugu zēns pielaiko mammas drēbes un kosmētiku), seksuāli iekrāsotais zēna divskats ar sievieti viņa mātes vecumā un arī morga skats. Koncentrējot negatīvo attiecību pieredzi tik blīvā kompozīcijā, izrāde ietver risku kļūt moralizējoša. Bet cieņu raisa režisores I. Sluckas vadībā tapušie aktierdarbi, kuri tiešām ir labi. Visi – sākot ar mazās Kristīnes Sīmanes-Ambaines debiju šķirtas ģimenes atvases lomā, beidzot ar lomās vienmēr patiesīgo Lolitu Cauku. Aktieru zāles intīmajā tuvplānā var novērtēt, cik precīzi un niansēti viņi dzīvo ārēji lakoniskajā, no jebkādiem pārspīlējumiem vai samākslotības attīrītajā spēles manierē. Vairākus no Nacionālā teātra aktieriem šeit var ieraudzīt jaunā gaismā.

Atmiņā iegravējas Jāņa Āmaņa desmitgadīgā puikas drāma. Lempīgos, vecmodīgos, iespējams, mantotos apavos, viņš stāv virtuvē, sasprindzis apvaldītā stresā un izmisumā, kavējot skolu mokošā rīta sarunā ar māti, kura dēlam uzkrāvusi savas problēmas, piespiedusi uzņemties atbildību, kas viņa pleciem par lielu. Izmisušais skatiens, nervozās rokas, kas žņaugās dūrēs, bērnam nedabiski vārdi, kas vīrišķīgā apņēmībā izskan no puikas mutes: „Es gribu, lai tu man uzticies, lai mēs tiekam ar tavām problēmām galā kopā”, un apvaldītās dusmas, kas agrāk vai vēlāk dzīvē izlauzīsies agresīvā eksplozijā, ir emocionāli gudrs aktiera darbs.

Bauda ir redzēt arī Guntu Virkavu ārēji lakoniskos, bet spilgtos tēlos – ietramdīto vedeklu, kura tomēr kā saulespuķe tiecas pēc tirāniskā vīratēva atzinības un sirds dziļumos nicina savu jūtīgo vīru; stilīgo māti, kas pārvērtusi savu bērnu (Līga Liepiņa) „nenosakāma vecuma” rezignētā večiņā, – pār viņas košsarkanajām lūpām birst pamācības par to, kā jātiecas uz gaismu, un nesmalkjūtīgas norādes uz znota vīrišķīgās intereses maiņu, bet acis neredz, ka meita viņai par gaismas pasauli varbūt varētu pastāstīt vairāk, nekā viņa spētu uztvert.

Ģirts Jakovļevs, Gunta Virkava un Normunds Laizāns izrādē "Šis bērns" // Foto – Jānis Deinats

Emocionāli spēcīgs ir Normunda Laizāna dēla monologs. Pēc priekšzīmīgi nodzīvotiem un nekad tēva nenovērtētiem gadiem tas prasa lielu saņemšanos – beidzot izpaust sakrājušos smagumu, dvēseles pretīgumu pret tēva emocionālo vardarbību un despotismu; trīcošās rokas rāda savaldību, ko tā prasa. Un tēva atbilde dēla dvēseles kliedzienam ir ekselents Ģirta Jakovļeva gājiens: uz brīdi nodrebējušie vaibsti ļauj cerēt, ka tēvs pirmoreiz ir kaut ko sapratis un emocionāli paiesies dēlam pretī, bet trulā vienaldzībā tēvs iekožas picas gabalā. Iespējams, trīsa, kas pārslīdēja sejai, bija tikai nicinājums pret dēla „nevīrišķīgo” emocionalitāti.

Jurģa Spulenieka spēlētā dēla histēriskā agresivitāte ietver ne tikai pusaudža maksimālismā sakāpināto nicinājumu par tēva rakstura trūkumu un dzīves mērķu vai interešu šaurumu, bet arī izmisīgu žēlumu par viņa slimību un tēva aklo pārstrādāšanos, kas dzen viņu tieši kapā.

Lieliska ir Līgas Liepiņas „nenosakāmā vecuma” meita, kuru garīgi un emocionāli arvien vairāk iztukšo mātes audzināšana paštaisnu monologu stilā, un sievietes tēls morga ainā, tās netīkamie smiekli, ļauni savā egoistiskajā priekā.

Izrādes noslēgumā otrpus stikla sienai aktieru rokas zīmē mīļus, bērnišķīgus sveicienus, nomierinoši skan glāsmainā Sandras Glāzupas radio balss, dzīve turpinās, taču izrādes nospiedums ir rūgts. Samaksāt par neredzamajām traumām, ko esam otram nodarījuši, ar pāris āboliem vai naudas žūksnīti ir par maz. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt