Ieva Rodiņa 10.07.2015

2014./2015. gada teātra sezona šķērsgriezumā

Aizvadītās teātra sezonas noslēgumā Kroders.lv uz apaļā galda diskusiju aicināja četrus teātra kritiķus – 2014./2015. gada teātra sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas ekspertes Maiju Svarinsku (“Teātra Vēstnesis”) un Ievu Rodiņu (Kroders.lv), kā arī aktīvi Latvijas teātri vērtējošos kritiķus Silviju Radzobi un Ati Rozentālu (“Diena”). Diskusijā tika aplūkotas gan vispārīgas aizvadītās teātra sezonas tendences un nozīmīgākie procesi, gan spilgtākie individuālie iespaidi.

 

Ieva Rodiņa: Kā jūs kopumā raksturotu aizvadīto teātra sezonu – šajā gadījumā varbūt ne tik daudz domājot par konkrētiem notikumiem, bet kopējo māksliniecisko līmeni salīdzinājumā ar pēdējo gadu pieredzi?

Silvija Radzobe: Sezona sākās ļoti vāji, tās pirmā puse radīja satraukumu, jo parādījās vairāki pelēki, neveiksmīgi, konservatīvi darbi, bet sezonas otrajā pusē cits pēc cita nāca ārā kvalitatīvas, interesantas un novatoriskas izrādes. Tādēļ, vadoties pēc tā mākslinieciskā snieguma, kas bija vērojams sezonas otrajā pusē, var secināt, ka tās pozitīvās tendences, kas bija vērojamas iepriekšējos gados, ir attīstījušās un kulminējušas.

Maija Svarinska: Silvija lietoja vienu ļoti precīzu vārdu – “novatoriski”. Jo tiešām bija daudzas izrādes, kurās varēja just kaut ko principiāli jaunu, salīdzinot ar iepriekšējām sezonām, un tas liecina, ka ir izrāviens. Žēl, ka tas viss saistīts tikai ar jaunajiem režisoriem, taču līdz ar to Latvijas teātris ir sasniedzis principiāli jaunu attīstības pakāpi.

Silvija Radzobe: Blakus jaunajai režijai, ko Maija jau minēja, Latvijas teātra līmeni jau vairākus gadus pēc kārtas nosaka arī rūpīgi izraudzīti viesrežisori, kas pārstāv vidējo paaudzi. Latvijas teātra režijas vidējā un vecākajā paaudzē ir jūtams apsīkums – manuprāt, ir tikai divi režisori, kuri ar saviem darbiem nav pievīluši skatītājus, un tie ir Gatis Šmits un Māra Ķimele. Apstākļos, kad vidējās un vecākās paaudzes režijā klimatu nosaka viesrežisori, svarīgs ir jautājums par to, kādus ārzemju režisorus teātri piesaista. Šai aspektā ļoti nozīmīga ir teātra direktoru un māksliniecisko vadītāju stratēģiskā domāšana. Radošs, uz risku vienmēr gatavs ir Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins – viņa uzaicinātie viesrežisori piedāvā netradicionālas lietas, izteiktus postdramatiskā teātra paraugus, piemēram, Konstantīns Bogomolovs ar “Blasteru” (“Mans blasters ir izlādējies”) vai Sergejs Zemļanskis, kurš iestudējis dejas izrādi “Indulis un Ārija”. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis izvilka pilno lozi, uzaicinot poļu režisoru Andžeju Bubeņu, kura iestudētie „Vīnes meža stāsti”, izmantojot fiziskā teātra valodu, manuprāt, joprojām nav adekvāti novērtēti. Arī nu jau ilggadējā sadarbība ar Kirilu Serebreņņikovu lielāko vairumu Nacionālā teātra skatītāju joprojām ierosina. Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera izvēle, uzaicinot Oskaru Koršunovu un divkārt Aleksandru Morfovu, arī nav pievīlusi, kaut arī tie vairāk bijuši apdrošināti panākumi, jo režisori iestudējuši savu iepriekš citās valstīs tapušo izrāžu atkārtojumus.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Indulis un Ārija" (rež. Sergejs Zemļanskis) // Foto – Ziedonis Safronovs

Ieva Rodiņa: Salīdzinot ar pagājušo sezonu, man principiāli svarīgi šķiet arī tas, ka iepriekšējā sezona iesākās negaidīti spilgti, viena pēc otras sekoja tiešām labas un ļoti labas izrādes, kamēr šī sezona tā īsti sākās tikai aptuveni decembrī. Līdz ar to, iespējams, arī kopējais iespaids par šo sezonu ir bijis pelēcīgāks. Personīgi man šī sezona šķiet izteikti nevienmērīga – ir ļoti daudz vidusmēra izrāžu, kuras, rodas iespaids, ir tapušas bez iedvesmas, turklāt, manuprāt, ir salīdzinoši maz novatorisku, nebijušu notikumu.

Atis Rozentāls: Man nāksies atkārtot to, kas jau ir teikts iepriekšējos gados, un šosezon šī tendence diemžēl attīstās ar jaunu sparu – tas ir princips “gāzi grīdā” jeb “saražosim piecgadi četros gados”, jo tas, ka lielie Latvijas teātri iestudē 17-18 jauniestudējumus sezonā, tomēr liecina par ļoti nežēlīgu ritmu – sevišķi runa ir par Dailes teātri. Teātri joprojām saskata glābiņu no ekonomiskās situācijas kvantitātē, nevis kvalitātē, viņiem liekas, ka, saražojot pēc iespējas vairāk jaunu nosaukumu, tiks piesaistīti pēc iespējas vairāk skatītāji, līdz ar to top ļoti daudz neobligātu izrāžu. No otras puses, labums, protams, ir tāds, ka daudzi aktieri un režisori ir nodarbināti. Es būtu ļoti priecīgs, ja šis ražošanas princips nākamajā sezonā mazinātos, jo tas, ka teātros tomēr ir izrāžu pārprodukcija, ir neapstrīdami. Tas, ka uz visa šī fona mums ir novatoriski un lieliski darbi, liecina tikai par režisoru un aktieru spēju arī šādos apstākļos būt radošiem.

Ieva Rodiņa: Tas tomēr šķiet paradoksāli, ka sezonas otrā puse, kurā visi ir objektīvi noguruši no tevis minētās ražošanas, tomēr ir bijusi izteikti veiksmīgāka. Tas rada zināmu pretrunu.

Atis Rozentāls: Tas ir pretrunīgi, bet man liekas, ka tas drīzāk ir nevis pateicoties šim ritmam, bet par spīti tam.

Silvija Radzobe: Manuprāt, jāizceļ vēl kāds būtisks aspekts. Gadu desmitiem ilgi Latvijas teātrī izrādes nozīmi noteicis režisora skatījums uz lugu, režijas valoda. Šīs divas aizvadītās teātra sezonas ir iezīmīgas ar to, ka vairāki režisori tik veiksmīgi strādā ar aktieriem, ka tieši aktieru darba neikdienišķā kvalitāte, viņu unikālais sniegums kļūst par teātra lielāko pievilcības spēku. Šeit var minēt Daini Grūbi Dailes teātra izrādēs “Visas viņas grāmatas” (rež. Dmitrijs Petrenko) un “Equus” (rež. Laura Groza-Ķibere), iepriekšējā sezonā – Agnesi Jēkabsoni izrādē “Piafa” Liepājas teātrī (rež. Laura Groza-Ķibere), Gundaru Grasbergu un Maiju Doveiku Nacionālā teātra izrādē “Antigone” (rež. Elmārs Seņkovs), kā arī Džilindžera labo Gorkija lugas “Saules bērni” interpretējumu Dailes teātrī ar Juri Žagaru galvenajā lomā un arī Vitas Vārpiņas burtiski atdzimšanu uz skatuves.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, šajā kontekstā jārunā arī par specifiskiem gadījumiem, kad no režijas viedokļa ne tuvu izcilas izrādes kļūst interesantākas, aizraujošākas un emocionāli uzrunājošākas tieši spilgtu aktierdarbu dēļ. Šeit, piemēram, iespējams minēt Dailes teātra izrādi “Ugunsgrēki” (rež. Mārtiņš Eihe), kas saņēmusi ļoti pretrunīgu kritikas vērtējumu, taču neapšaubāmi atstāj lielu iespaidu uz skatītāju tieši ar emocionāli spēcīgiem aktierdarbiem.

Silvija Radzobe: Jā, tas, ko šajā izrādē vispārējā režijas haosā izdara aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, ir gluži apbrīnojami.

Skats no Dailes teātra izrādes "Equus" (rež. Laura Groza-Ķibere) // Foto – Kaspars Kviesis

Ieva Rodiņa: Turpinot jau iesākto tēmu par ražošanas principu Latvijas teātrī – kā jūs vērtējat aizvadītās sezonas kopējo repertuārpolitiku? Vai Latvijas teātru repertuārs ir sabalansēts žanru un tēmu ziņā, un vai ražošanas princips negatīvi neietekmē kopējo repertuāra piedāvājumu?

Atis Rozentāls: No vienas puses, rodas iespaids, ka repertuārs tiek plānots rūpīgi, jo katrā teātrī ir dažādība gan no laikmetu, gan autoru, gan žanra viedokļa. Teātri diezgan uz bremzēm ir uzlikuši izklaides repertuāru, kaut gan nav īsti skaidrs, vai tas ir tāpēc, ka kādam liekas, ka ar to iegūs lielākus bonuspunktus (Dailes teātra gadījumā) vai ka nav, kas šādas izrādes iestudē. Tajā pašā laikā, tā kā izrāžu ir tik daudz, par dažām rodas jautājums, kādēļ tas iestudētas. Šeit varētu minēt divus spilgtus piemērus, kad, iespējams, pašiem režisoriem būtu grūti pateikt, ko viņi gribējuši sasniegt. Tādi ir “Svētku laika pārpratumi” Nacionālajā teātrī (rež. Ģirts Ēcis), kur no paša teātra pienāca signāli, ka šī izrāde iestudēta ar mērķi radīt gaumīgu izklaidi, kas tomēr nav izdevies, un “Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” Dailes teātrī, kur skaidrs, ka tā radīta aktieru Mirdzas Martinsones, Akvelīnas Līvmanes un Pētera Gaudiņa nodarbināšanai, taču režisors Guntars Silakaktiņš ar šo materiālu netiek galā, jo luga tomēr pretendē uz zināmu smalkumu čehoviskā stilā, taču režisors šim materiālam ir diezgan virspusēji pārbraucis pāri. Šeit varētu minēt vēl citus piemērus no citu teātru repertuāra – ir daļa izrāžu, par kurām ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tās ir repertuārā, bet ir tomēr daļa, par kurām ne visos gadījumos var atbildēt uz jautājumu, kāds ir bijis teātra mērķis, to iestudējot.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, šī sezona uzrāda to, ka teātriem repertuāra ziņā viena no lielākajām problēmām ir tieši tēmu izvēle – neatkarīgi no tā, kāda žanra, laikmeta vai autora literārais materiāls tiek iestudēts, principiāli svarīgi ir tas, lai izrāde būtu aktuāla un uzrunātu gan pašus izrādes veidotājus, gan skatītājus. Pārskatot aizvadītās sezonas repertuāru, vairākas izrādes šķiet iestudētas tikai tādēļ, lai aizpildītu vietu, kas, protams, rada zināmu pretrunu, jo šosezon bijusi izteikta izrāžu pārprodukcija (aptuveni 130 jauniestudējumi), un tas attiecīgi ietekmē arī kopējo sezonas kvalitāti. Personīgi man aizvadītās sezonas spilgtākie notikumi bijušas tās izrādes, kuras veltītas sociālpolitiskām vai vienkārši cilvēciski aktuālām tēmām, kas uzrunā personiski.

Atis Rozentāls: Šeit saskatāma vēl viena problēma – šajā sezonā ir bijuši vairāki gadījumi, kad realitāte ap teātri un ap izrādi nostāda to neizdevīgā situācijā, jo tēma par to, kas notiek pasaulē politiskā līmenī, izrādās daudz spēcīgāka, nopietnāka un dziļāka, nekā tas parādās uz skatuves. Piemēram, saprotot, kas notiek pasaulē, neveikli izskatās kara tēmas apspēlēšana izrāde “Droši kā tankā” (DT, dramaturģe Lelde Stumbre, rež. Mihails Gruzdovs). Un pat tik marginālā izrādē kā “Reāli sliktie puiši” (DT, rež. Dž. Dž. Džilindžers) es sevi pieķēru pie domas, ka nelegālie imigranti, kas tur tiek attēloti, uz šībrīža politisko aktualitāšu fona izskatās kaitinoši banāli.

Maija Svarinska: Personīgi man šīs sezonas teātru repertuārs ir licies garlaicīgs. Man ir skumīgi, ka ir pilnīgi pazudusi tēma par to sabiedrības slāni, ko krievu kultūrā definē kā inteliģenci. Lielākoties prieku radījis nevis teātru repertuārs, bet izrādes, kurās ir perfekta režija un aktierdarbi un kuras mani uzrunājušas nevis personīgi, bet profesionāli – kā kritiķi.

Skats no Dailes teātra izrādes "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (rež. Aleksandrs Morfovs) // Foto – Gunārs Janaitis

Ieva Rodiņa: Manuprāt, repertuārpolitikā vērojama vēl viena būtiska tendence: ļoti daudz tiek iestudēta klasika – gan Eiropas un pasaules, gan krievu klasika, turklāt visbiežāk tie ir pilnmetrāžas romāni, kuri jau paši par sevi piesaista potenciālos skatītājus. Šeit kā piemērus var minēt gan Flobēra “Bovarī kundzi” (DT, rež. Rolands Atkočūns), gan Dostojevska “Idiotu” (NT, rež. Vladislavs Nastavševs), gan Kīzija “Kāds pāraidās pār dzeguzes ligzdu” (DT, rež. Aleksandrs Morfovs) u.c. Tajā pašā laikā šie ir darbi, kurus objektīvi ir salīdzinoši grūti piemērot skatuvei, un līdz ar to klasikas iestudējumi tomēr ir bijis risks, kas ne vienmēr ir attaisnojies.

Silvija Radzobe: Personīgi man ir pilnīgi vienalga, ko teātri iestudē, jo visu nosaka režisora interpretācija, viņa spēja pārliecināt radošo ansambli un panākt labu aktieru darbu. Piemēram, divas lugas, kuras, manuprāt, ir savu laiku nodzīvojušas, kaut arī pašas par sevi ir dramaturģiski ļoti cienījamas – Anuija “Antigone” un Šefera “Equus”. Taču režisori šīs lugas ir iestudējuši tik personīgi, tik kvalitatīvi – neko nepieliekot mākslīgi klāt, kā tas bija teātra postmodernajā laikmetā, bet atrodot šajās lugās tik daudz aktuālu lietu, kas liecina par režisoru radošo domāšanu –, ka tās izskan gluži kā jaunas. Esmu ievērojusi arī līdzīgu tendenci, kādu minēja Ieva, proti – ka teātri daudz iestudē slavenu filmu kinoscenārijus. Līdz ar to ir skaidrs, ka teātrim būs iespējams piesaistīt skatītājus, kuri šīs filmas ir iemīļojuši. Taču, runājot par izklaides repertuāru, sarunā ar kādu Latvijas teātra māksliniecisko vadītāju dzirdēju izteikumu: “Mēs no trim izklaides vienībām esam pārgājuši uz vienu.” Ak vai... Kritika nekad nav postulējusi to, ka teātrī nedrīkst būt izklaides repertuārs, runa ir bijusi par to, ka izklaides repertuārs nedrīkst būt iestudēts pa roku galam, pavirši, ar pārpalikumu spēkiem, bet ka tam jābūt iestudētam kvalitatīvi, dzirkstoši un asprātīgi. Tas, kas aizvadītajā sezonā bija jāskatās divos lielajos Rīgas teātros – “Bāskervilu leģenda” (NT, rež. Edmunds Freibergs) un “Reāli sliktie puiši” (DT, rež. Dž. Dž. Džilindžers) –, ir apkaunojoši. Jājautā – cik primitīvam skatītājam šīs izrādes bija paredzētas. Toties Rīgas Krievu teātra “Hanuma” (rež. Alla Sigalova) – pat ļoti kvalitatīvs izklaides produkts.

Ieva Rodiņa: Kā, jūsuprāt, vērtējamas Raiņa un Aspazijas jubilejas gada aktivitātes Latvijas teātrī? Diezgan uzkrītošs ir fakts, ka aizvadītajā sezonā nav iestudēta neviena Raiņa vai Aspazijas luga, protams, ja neskaita Liepājas teātra versiju bez vārdiem „Indulis un Ārija” (rež. Sergejs Zemļanskis). Toties ir tapuši divi principiāli oriģināldarbi, kas veltīti Raiņa un Aspazijas personībām – Kirila Serebreņņikova “Raiņa sapņi” (NT) un Māras Ķimeles “Aspazija. Personīgi” (JRT).

Atis Rozentāls: Es ļoti ceru, ka Raiņa un Aspazijas jubilejas gads ir saplānots gada, nevis sezonas griezumā, jo zināms, piemēram, ka nākamajā sezonā ir plānots iestudēt Raiņa “Uguni un nakti” Nacionālajā teātrī (rež. Viesturs Kairišs). Skaidrs ir tas, ka teātri Raiņa un Aspazijas gadā ir mēģinājuši meklēt ko jaunu un citu, tajā pašā laikā jājautā, vai tā ir teātru vai režisoru neticība sev, ka neviens šajā laikmetā nav saņēmies iestudēt, piemēram, Raiņa “Spēlēju, dancoju”. Manuprāt, tā ir neticība tam, ka sanāks, un tam, ka publika nāks skatīties.

Skats no JRT izrādes "Aspazija. Personīgi" (rež. Māra Ķimele) // Foto – Jānis Deinats

Ieva Rodiņa: Varbūt tā tiek arī uzskatīta par lielu atbildību – iestudēt Raiņa un Aspazijas lugas? Turklāt vēl viens aspekts varētu būt arī paša Raiņa lugu tekstuālā sarežģītība un aizspriedumi par to, ka Raiņa valoda ir novecojusi, līdz ar to šīm lugām no režijas viedokļa varbūt ir salīdzinoši grūti piekļūt. Pozitīvs piemērs gan šeit ir Viestura Meikšāna “Zelta zirgs” (VDT, 2009).

Maija Svarinska: Manuprāt, pozitīvs piemērs ir arī Liepājas teātra “Indulis un Ārija” – es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi tam, kā šajā izrādē dejā attīstās dramaturģija. Bet, runājot par divām izrādēm, kas ir par Raini un Aspaziju, es uzskatu, ka tajās ir kaut kas principiāli jauns. Manuprāt, Serebreņņikova izrāde “Raiņa sapņi” tiešām ir mākslas darbs – es no jauna ieraudzīju Raini un to, kā ar skatuves valodu var pastāstīt par lielu cilvēku, viņa radošumu, problēmām un dzīves gaitu pilnīgi negaidītā rakursā.

Ieva Rodiņa: Es tomēr gribētu Maijai oponēt un izcelt kādu tendenci, kas raksturīga abām – gan Serebreņņikova, gan Ķimeles – izrādēm. Rainis un Aspazija tajās tiek attēloti nevis kā ārkārtējas personības, bet kā vidusmēra latvieši, apzināti deheroizēti, apaudzēti ar dažādiem sadzīviskiem stereotipiem un līdz ar to zaudē savu personības mērogu.

Silvija Radzobe: Mani sarūgtina Latvijas teātru attieksme pret Raiņa un Aspazijas jubileju. Pirmkārt, piekrītu, tas ir kliedzošs fakts, ka nav iestudēta NEVIENA Raiņa vai Aspazijas luga. Otrkārt, runājot par abiem minētajiem uzvedumiem... Neapšaubu Baibas Brokas lielisko darbu Aspazijas lomā, taču Ingas Ābeles luga, manuprāt, ir mazāk tradicionāla Raiņa un Aspazijas attiecību izpratnē nekā JRT izrāde. Tāpat piekrītu, ka vairāki skati Serebreņņikova izrādē ir radīti ar brīnišķīgu fantāziju, Jēkaba Nīmaņa mūzika rada meditatīvu noskaņu, pateicoties Ievas Strukas un režisora sadarbībai, izvirzīti vairāki novatoriski problēmjautājumi, piemēram, vai ģēnija darbi ir mūžīgi. Taču Raiņa koncepcijai kopumā – tas attiecas uz abām izrādēm – man grūti piekrist. Man šķiet, ka teātri, tiecoties Raini “padarīt tuvāku mūsdienu cilvēkam”, dzejnieku ir ne tikai pārmēru vienkāršojuši, bet padarījuši par anekdošu varoni. Pieļauju, Rainis droši vien savā ģēnija apmātībā varēja dažkārt būt arī karikatūriska figūra, bet tā nebija viņa būtība.

Maija Svarinska: Es runāju par ko citu – ka par tik lielu cilvēku var runāt tādā skatuviskā valodā. Es uzskatu, ka izrāde ir ļoti izteiksmīga. Tur ir gan metaforiskā, gan reālpsiholoģiskā teātra paņēmieni, tur ir visa veida žanri, gan Raiņa ikdiena, gan viņa darbi.

Silvija Radzobe: Diemžēl par Raiņa gada kulmināciju ir izvērsusies Kristiana Brektes karikatūra ar kailu Aspaziju, ko Rainis sagrābis aiz kreisās krūts, acīm zvērojot izvarotāja agresijā. Zīmējums, kā zināms, saņēmis gavilējošus komentārus portālā Delfi.lv, kur lasāms viens un tas pats – “parādīja mums Raini kā cilvēku”, “nocēla viņu no pjedestāla”. Piedošanu, to visu jau ir izdarījis Roalds Dobrovenskis, kurš ir parādījis, ka Rainis bija arī cilvēks, bet ne tikai ikdienas cilvēks – viņš bija arī kaut kas daudz vairāk.

Atis Rozentāls: Tā kā Nacionālais teātris par īpaši labām cenām gan “Raiņa sapņus”, gan “Uguni un nakti” tirgo skolu jaunatnei, es pieļauju, ka tas varētu būt zināms uzstādījums, ka skatītājam nav jābūt lasījušam Dobrovenski.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Raiņa sapņi" (rež. Kirils Serebreņņikovs) // Foto – Kristaps Kalns

Ieva Rodiņa: Domājot par šo remdeno teātra sezonu, manuprāt, jārunā arī par teātra kritikas situāciju Latvijā un gadījumiem, kad par konkrētām izrādēm krasi atšķirīgs ir paša teātra, skatītāju un profesionālās kritikas vērtējums. Kā, jūsuprāt, šajā situācijā mainās teātra kritikas funkcijas?

Atis Rozentāls: Manuprāt, teātri nekad nav varējuši sagaidīt, ka kritika viņus apkalpos. Bet šis zināmais īgnums par to, ka ne viss tiek novērtēts tā, kā viņiem liekas, jo “skatītāji taču ceļas kājās”, būs vienmēr. Problēma ir tā, ka visos preses izdevumos lapu skaits ir tik, cik tas ir, un līdz ar to visu izrāžu rūpīgai un pietiekami plašai analīzei, iespējams, arī vietas nesanāk, un tad šī aina var veidoties arī mazliet deformēta. Principā problēma ir tā, ka milzīgais izrāžu skaits uzliek milzīgu slodzi arī cilvēkiem, kas tās vērtē, un nevis tāpēc, ka kritiķi būtu noguruši sezonas beigās, kā daži domā, bet tāpēc, ka tīri tehniski ir jāvērtē ļoti daudz tādu izrāžu, par kurām citos apstākļos nemaz negribētos rakstīt.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, spilgts un tipisks piemērs aizvadītajā sezonā ir jau minētā Dailes teātra izrāde “Ugunsgrēki” – tiem kritiķiem, kuri izteica negatīvu vērtējumu (vienalga, recenzijās vai sociālajos tīklos) uzreiz bija ļoti asa pretreakcija no izrādes mākslinieciskā kolektīva un skatītājiem. Manuprāt, problēma ir tajā, ka izrāžu veidotāji bieži paši no malas objektīvi nevar novērtēt to, vai izrādes iecere ir realizēta veiksmīgi.

Maija Svarinska: Tā ir mūžīga problēma, kas nav izteikti raksturīga tikai šai sezonai. Manuprāt, pārsvarā mūsu kritiķi strādā labi. Viena problēma ir tā, ka mums ir visai šaurs loks cilvēku, kas raksta par teātri.

Atis Rozentāls: Man liekas, ka ir mainījies kritikas fons – tie ir Ievas minētie sociālie tīkli un tiem piesaistītās komentāru sadaļas teātru mājaslapās, kuros teātri atlasa un retvīto tikai pozitīvās atsauksmes, līdz ar to rada ap sevi jūsmīgu auru. Līdz ar to kritiķis, kurš izsaka negatīvu vērtējumu, izskatās pēc suņa, kas rej, kamēr par izrādi ir izskanējuši tikai pozitīvi viedokļi. Saglabāt mugurkaulu šajā situācijā reizēm var būt pat zināms izaicinājums.

Silvija Radzobe: Protams, ka teātris gan agrāk, gan arī tagad ir gribējis, lai kritiķi to apkalpo, slavē, izceļ. No otras puses, nevajag domāt, ka teātra mākslinieki – gan aktieri, gan režisori – paši nesaprot, kuras ir taisnīgas recenzijas un kuras ir pielienošas. Ir arī tā, ka kritiķiem ir interesantāk rakstīt par sarežģītām un labām izrādēm, un bieži vien, ja kritiķis pats var izvēlēties, par ko rakstīt, var gadīties, ka cits citam seko pozitīvi raksti. Līdz ar to ir radušās diskusijas par to, vai šādi netiek deformēts iespaids par kopējo teātra procesu. Vēl gribu izmantot izdevību un pateikt paldies elektroniskajiem izdevumiem Kroders.lv un Satori.lv, jo šie izdevumi neierobežo rakstu apjomu, tādēļ ir iespējams pietiekami plaši un pamatoti pierādīt savas domas, ko nav iespējams mazajos izmēros, kurus piedāvā dienas avīzes. Tajā pašā laikā es nedomāju, ka mūsu kritikā viss būtu simtprocentīgi kārtībā un ka kritikā nepastāvētu tendences apkalpot dažus teātrus, kas man nav pieņemami. Turklāt, ja kritiķis teātrī sastopas ar kaut ko viņam nesaprotamu vai pilnīgi nepieņemamu, tad viņam vajag mēģināt maksimāli iedziļināties, uz ko mani mudinājusi jaunās paaudzes teātra kritiķe Zane Radzobe. Kritiķim, es uzskatu, ir nepārtraukti jāmācās, jāaug, jālasa teorētiskas grāmatas par teātri – diemžēl es redzu, kā daži mani bijušie audzēkņi, talantīgi kritiķi, gadu desmitiem ekspluatē vienīgi tās zināšanas, kuras viņi dabūjuši mācību procesā. Bet teātris un teorētiskā doma par to taču nemitīgi attīstās.

Skats no Goda teātra izrādes "Dērbijas vergi" (rež. Viesturs Roziņš) // Publicitātes foto

Ieva Rodiņa: Domājot par tendencēm (gan pozitīvajām, gan negatīvajām) – vai ir kādi nozīmīgi procesi, kas īpaši izceļami aizvadītajā sezonā?

Maija Svarinska: Es domāju, ka teātris ļoti maz runā par latviešu dzīvi tagadnē.

Ieva Rodiņa: Vai tā ir oriģināldramaturģijas problēma?

Maija Svarinska: Jā, protams, šeit var runāt par oriģināldramaturģiju. Sekojot līdzi tam, kas notiek apkārt, var redzēt, cik daudz problēmu ir mūsdienu cilvēkam – latvietim, kas dzīvo šeit un tagad, nemaz nerunājot par emigrāciju utt. Man gribētos, lai teātros būtu atsauce uz šo, ne caur cita laikmeta vai ārzemju dramaturģiju, ar mājieniem vai citiem paņēmieniem, bet lai mūsu dramaturgi, līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, pa taisno, konkrēti, nopietni veidotu mūsdienīgu sarunu ar skatītāju. Piemēram, Laura Gundara trīs Valmieras teātrim rakstītās lugas (“Vienādas asinis”, “Balle būs”, “Lattia”) diemžēl absolūti nav saistītas ar aktualitāti. Tā, manuprāt, ir ļoti liela problēma, jo nacionālā oriģināldramaturģija pie mums ir pamatīgi atpalikusi. Tajā pašā laikā var apskatīties, cik daudz mūsu teātros tiek iestudēti krievu autori – ne tikai klasika, bet arī mūsdienu autori, turklāt jau kādu laiku, ne tikai šajā sezonā.

Atis Rozentāls: Viens mēģinājums jau bija – “Mans nabaga tēvs” (NT, dramaturģe Agnese Rutkēviča, rež. Elmārs Seņkovs).

Silvija Radzobe: Šī luga neapšaubāmi bija labāka par izrādi.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, aizvadītajā sezonā ir bijuši atsevišķi veiksmīgi piemēri – gan Agneses Rutkēvičas “Svešie svētki” Daugavpilī (rež. Paula Pļavniece), gan Ludmilas Judinas “Dērbijas vergi” Goda teātrī Liepājā (rež. Viesturs Roziņš) ir darbi, kas runā par šodien aktuālām tēmām, pirmajā gadījumā par dzīvi laukos, otrajā – par to, kas notiek ar latviešiem emigrācijā. Turklāt “Dērbijas vergi”, manuprāt, ir ļoti īpašs notikums aizvadītajā sezonā, jo šis ir pirmais latviešu oriģināldramaturģijas darbs, kas veltīts emigrācijas tēmai, ja neskaita lietuviešu režisora Oskara Koršunova pagājušajā sezonā iestudēto izrādi “Izraidītie” (DT) pēc Marjus Ivaškēviča lugas.

Maija Svarinska: Domājot par sociālpolitisko aktualitāti pasaules līmenī, viena tēma ir Ukraina, bet vai teātrim to vajag atspoguļot – es nezinu, neesmu pārliecināta, ka konkrētu sociālpolitisku problēmu risināšana ir Latvijas teātra uzdevums. Mainās cilvēce kā tāda, globālajā pasaulē veidojas pavisam cita tipa cilvēks, liela ietekme ir arī modernajām tehnoloģijām.

Atis Rozentāls: Globālā mērogā par to, kas notiek pasaulē politiskā līmenī, mēģina runāt jau minētie “Ugunsgrēki”, par to, kas notiek cilvēku domāšanā caur tēliem un līdzībām mēģina runāt Viestura Meikšāna Maienburga lugu iestudējumi, no kuriem izdevušies ir divi – “Māceklis” (JRT) un “Apjukums” (VDT). Īpatnēji, ka tieši šajā sezonā ir divi darbi – “1984” (LT, rež. Laura Groza-Ķibere) un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (DT, rež. Aleksandrs Morfovs) –, kuri attēlo cilvēku totalitārā sistēmā, cietumā. Atceres līmenī kara tēma, atzīmējot apaļo jubileju kopš Otrā pasaules kara, aktuāla jau minētajā Dailes teātra izrādē “Droši kā tankā” un arī Rīgas Krievu teātra izrādē “Saška” (rež. Igors Koņajevs).

Skats no Nacionālā teātra un "Rīga 2014" projekta "Šengenas zonas spožums un posts" performances "Spožums un posts" (rež. Marsija Lansa) // Foto – Gunārs Janaitis

Ieva Rodiņa: Runājot par sociālpolitisko aktualitāti, jāatzīmē arī divi salīdzinoši netradicionāli teātra projekti – “Šengenas zonas spožums un posts” (NT un Rīga 2014 kopprojekts) un “Kara piezīmes” (Dirty Deal Teatro), kuri bijuši interesanti ne tikai tematiski, bet arī no formas viedokļa, attīstot performatīvo praksi, kas šobrīd Latvijas teātrī ir nedaudz apsīkusi.

Atis Rozentāls: “Kara piezīmes”, manuprāt, ir mēģinājums rosināt publiku. Tie varbūt no mākslinieciskā viedokļa nav uztverami kā gatavi iestudējumi, bet vairāk kā mākslinieciski inscenēti lugas lasījumi. Idejiski kā garainis, kas veicina domāšanu un kā sociāls akts “Kara piezīmes” ir interesantas tāpēc, ka dramaturgi un režisori, arī daļa aktieru kopā ar skatītājiem tiek rosināti reflektēt par konkrētu aktuālu tematu. Šajā projektā ļoti svarīgi ir tas, ka skatītāji pēc izrādes iesaistās diskusijā ar aktieriem un režisoru un ka viņi ir atnākuši domāt kopā. Teātra kā sociālā projekta uzstādījums aktuāls arī Ģertrūdes ielas teātra dejas izrādē “Noķer mani” (idejas autore Kristīne Vismane), kur vecāki, kas nav profesionāli dejotāji, atveido savu bērnu darbības un kustības. Un patiesībā tie skatītāji, kas atnākuši, ir atnākuši skatīties šo mākslas darbu ne tik daudz kā horeogrāfisku sasniegumu, bet piedzīvot to, ka vecāki identificējas ar saviem bērniem un arī risina ģimenisko attiecību jautājumu.

Silvija Radzobe: Runājot par aizvadīto sezonu kopumā, aktuālas ir divas lietas, kuras jau tika pieminētas. Pirmkārt, mūsu oriģināldramaturģija un jaunie dramaturgi, izņemot Jāni Balodi iepriekšējās sezonās, tomēr ir nolēmuši būt par režisoru kalpiem. Līdz ar to viņi maz nāk klajā ar lugām par mūsdienu latviešu dzīvi, kas, es pilnīgi piekrītu, teātrī ir ļoti svarīgs jautājums. Otrkārt, es domāju, ka šī sezona Latvijā ir bijusi principiāli nozīmīga ar to, ka skatītāji tiek radināti aktīvi iesaistīties performatīvās aktivitātēs. Tā ir jauna un pozitīvi vērtējama pieredze – te es domāju gan Valtera Sīļa kā kuratora organizēto četru performanču sēriju “Šengenas zonas spožums un posts”, gan interesanto pieredzi, kad Latvijas Jaunā teātra institūts uzaicināja apvienību “Rimini Protokoll” izrādīt performanci “Situāciju telpas” Rīgas Kinostudijā, gan kopā ar “Rimini Protokoll” radīja akciju “100% Rīga”, kur piedalījās simts rīdzinieki – puse latvieši, puse krievi. Šī izrāde, manuprāt, kļuva par ļoti nozīmīgu sociālu projektu tieši integrācijas aspektā. Integrācijas kontekstā svarīgi atzīmēt arī Vladislava Nastavševa sarežģīto un arī pretrunīgo izrādi “Cerību ezers” (JRT).

Ieva Rodiņa: Kā performatīvs notikums aizvadītajā sezonā jāizceļ arī “Teātra TT” un Latvijas Kultūras akadēmijas neparastais kopprojekts – izrāde “Avotu iela”, kas ir izteikts vietas teātra piemērs, kuras ietvaros skatītāji sadalījās grupās un tika vadāti pa vairākām darbības ligzdām, kas atradās uz ielas un māju pagalmos, respektīvi, aktīvā pilsētvidē. Taču, runājot par žanru dažādību, jāizceļ arī pozitīvas tendences bērnu izrāžu piedāvājumā – veiksmīga sezona bijusi Latvijas Leļļu teātrim, kur līdzās tradicionālām izrāžu formām tapuši arī divi spilgti, atraktīvi un režijas izteiksmes līdzekļu ziņā pārliecinoši darbi – Dmitrija Petrenko “Neglītais pīlēns” un Ģirta Šoļa “Emīls un Berlīnes zēni”. Tāpat, manuprāt, pozitīvi vērtējama arī Lauras Grozas-Ķiberes uzdrošināšanās iestudēt jau otro lielformāta bērnu izrādi uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves – “Pīters Pens”, kaut arī nav mākslinieciski nevainojams darbs, tomēr, manuprāt, ir tehniski sarežģīts iestudējums, kas savā ziņā konkurē ar citām mūsdienu bērnu izklaides iespējām, respektīvi, modernajām tehnoģijām.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Antigone" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Matīss Markovskis

Silvija Radzobe: Ja runā par to, kas aizvadītajā sezonā bijis jauns formas aspektā, man šķiet, ka teātris sniedzis ieskatu tajā, ko dramatiskajam teātrim var piedāvāt t.s. fiziskais teātris un mūsdienu laikmetīgā deja. Te es domāju “Induli un Āriju” Liepājā, Andreja Jarovoja fiziskā teātra izrādi “Vaņa” Ģertrūdes ielas teātrī un arīdzan poļu režisora Andžeja Bubeņa izrādi “Vīnes meža stāsti” Nacionālajā teātrī. Visi šie gadījumi ir ārkārtīgi aktuāli postdramatiskā teātra laikmetā un pierāda to, cik daudz var pateikt caur ķermeņa valodu. Ja runā par saturiskajām lietām, šī sezona parāda, ka sabiedrība ir izslāpusi pēc dumpiniekiem, pēc cilvēkiem, kas kāpj pāri visām robežām un likumiem – saprātīgiem un nesaprātīgiem. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība ir kļuvusi galēji birokratizēta, ja jau šādi anarhisti ir kļuvuši par tēliem, kuros ieraugām to variantu, kādā mēs gribētu dzīvot, kaut arī apstākļi mums to neatļauj. Šeit var minēt “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Antigoni”, “Equus”, “1984”, kaut kādā mērā arī “Blasteru” – ne sava satura, bet režisora dēļ, kurš kā neprātīgs grauj visas robežas, iet pāri visām pierastajām estētiskajām prasībām. No otras puses, šajās izrādēs attēlota arī pašu varoņu ierobežotība – proti, salauzt robežas jeb sacelties pret šo sistēmu, kas ir vēl smalkāka un smagāka nekā iepriekš mums nepieņemamās totalitārās sistēmas, ir daudz grūtāk un ar tiešu uzbrukumu tas neizdosies. Tā man liekas ļoti interesanta tēma.

Ieva Rodiņa: Aizvadītajā sezonā izteikti vairāk mākslinieciski augstvērtīgu izrāžu bijis mazajos spēles laukumos. Kādēļ tā, un kādas problēmas savukārt uzrāda lielo zāļu iestudējumi?

Atis Rozentāls: Es pieļauju, ka tā ir jau mūsu apspriestā plānošanas tēma, proti, ka lielajām zālēm teātri vairāk pieiet no racionālās puses – uz ko nāks skatītājs, nevis ko vēlas iestudēt režisors.

Silvija Radzobe: Šis jautājums ir būtisks un pretrunīgs. Tiesa, aizgājušajā sezonā tieši mazajās spēles telpās ir piedzimuši šie brīnumam līdzīgie uzvedumi, kuru centrā ir unikāli aktierdarbi – “Antigone” un “Prāts” Nacionālajā teātrī, “Visas viņas grāmatas” un “Equus” Dailes teātrī. Dailes teātra milzīgā Lielā zāle, varētu šķist, primāri ir nelaime, un iestudēt uz šādas skatuves smalku, psiholoģisku izrādi it kā nevar. Bet tajā pašā laikā – “Saules bērni” taču ir gan smalka, gan psiholoģiska izrāde... To pašu es domāju arī par uzvedumu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Tātad tas nozīmē, ka var arī uz lielās skatuves, tikai acīmredzot jāstrādā citādi, kas prasa, pieļauju, lielāku enerģijas patēriņu... Fakts gan tāds, ka pēc 10. – 12. rindas nekādus smalkumus publika vairs nevar redzēt... Protams, uz šādas skatuves vislabāk var iestudēt mūziklus vai rokoperas.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, šis jautājums ir sarežģīts un, iespējams, tik tiešām saistīts ar repertuāra plānošanu, jo uzskatāms piemērs šosezon ir teātri ārpus Rīgas – Valmieras teātris, kur ir divas mazās spēles telpas, bet nav tapis daudz augstvērtīgu mazās formas izrāžu, un Liepājas un Daugavpils teātri, kur mazo zāļu nav, taču kur šosezon bija vērojams daudz pārliecinošāks radošais process. No otras puses, atsaucoties uz to, ko teica Silvija, jau vairākas sezonas uz Latvijas teātru lielajām skatuvēm veiksmīgāk strādā ārvalstu viesrežisori – šeit var minēt gan Konstantīnu Bogomolovu un “Stavangeru” (LT), gan Aleksandru Morfovu ar izrādēm “Finita la comedia!” un “Dzeguzes ligzda” (DT), gan Andžeja Bubeņa “Vīnes meža stāstus” (NT) u.c.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Vīnes meža stāsti" (rež. Andžejs Bubeņs) // Foto – Gunārs Janaitis

Maija Svarinska: Domāju, ka problēma ir meistarībā – protams, esmu pārliecināta, ka brīnišķīgu, īstu mākslas darbu izveidot lielajā skatuvē ir daudz grūtāk, jo šai lielajai telpai ir jādzīvo, jābūt pilnai ar īpašu enerģiju. Ne par velti lielo skatuvi ar scenogrāfijas palīdzību lielākoties ierobežo, akcentējot avanscēnu, nevis izceļot skatuves dziļumu. Vienlaikus mazajās zālēs veidojas tik skaistas, uzrunājošas izrādes, ka nekādīgi nevar teikt, ka Latvijas teātra mākslā būtu stagnācija. Manuprāt, lielajai skatuvei vajadzīgs vairāk līdzekļu, un, primāri domājot par lielo formu kā izklaides žanru publikas piesaistīšanai, tas lielo skatuvi jau apriori noraksta. Tā, protams, ir ne tikai mākslas, bet arī komercproblēma. Varbūt, lai lielās skatuves atgūtu savu karalisko statusu, vajadzīgs ieguldīt vairāk finansiālu līdzekļu.

Ieva Rodiņa: Kā šīs sezonas kontekstā vērtējams t.s. jauno režisoru darbs – vai joprojām notiek jaunas teātra valodas meklējumi?

Maija Svarinska: Jauno režisoru darbi šobrīd ir pamatu pamats Latvijas teātra mākslā. Esmu pārliecināta, ka viņi domā par jaunas valodas attīstību, un ik pa laikam arī parādās jauninājumi. Šajā kontekstā es gribu uzteikt arī jauno režisoru skolotājus, jo viņiem tātad ir iedots kaut kas svarīgs, ja viņi nevis atkārto, stilizē iepriekšējo mākslas periodu, bet veido kaut ko principiāli jaunu un strauji virza uz priekšu teātra mākslu. Mākslinieku izveidot nevar, tādēļ tie, kas viņus apmācīja, iedeva viņiem kaut ko ļoti pareizu, kas ļāva viņiem attīstīties par savdabīgiem, oriģināliem māksliniekiem.

Atis Rozentāls: Manuprāt, ir mēģinājumi atrast kaut ko jaunu, reizēm arī riskējot, kā tas, piemēram, bija gadījumā ar Elmāra Seņkova “Nabaga tēvu” (NT). Ļoti attīstījies ir Dmitrijs Petrenko, kaut gan arī viņa gadījumā divas izrādes – “Visas viņas grāmatas” (DT) un “Neglītais pīlēns” (LLT) ir nenoliedzami radošas un interesantas, bet par vienu (“Čuhņas jociņi” DT) diemžēl to nevar teikt. Man ir mazliet žēl, ka no šī jauno režisoru daudzsološā starta ir izkritis laukā Kārlis Krūmiņš, kurš šosezon neko nav iestudējis. Šajā sezonā, manuprāt, nav bijis tāda gadījuma, kad kāda izrāde tiek izsludināta un norauta no repertuāra vai nu neparādīta, vai arī pēc pirmās pirmizrādes, kā tas bija iepriekšējās sezonās. Teātri varbūt ir kļuvuši mazliet piesardzīgāki.

Ieva Rodiņa: Manuprāt, aizvadītajā sezonā vērojama zināma nostabilizēšanās jauno režisoru darbā. Katrs no režisoriem ir atradis savu specifisko nišu – gan estētikas, gan tēmu ziņā, atsevišķos gadījumos – savu domubriedru grupu, respektīvi, izveidojušies nosacīti režisoru-dramaturgu, režisoru-aktieru, režisoru-teātru tandēmi, kā, piemēram, Lauras Grozas-Ķiberes sadarbība ar Dailes teātri un īpaši ar aktieri Daini Grūbi. Kā piemēru šeit gribētos minēt Elmāra Seņkova izrādi “Nāves deja” Valmieras teātrī, kas zināmā mērā turpina pagājušajā sezonā “Ezeriņā” (NT) iesāktos aktierspēles tehnikas eksperimentus, kā arī Vladislava Nastavševa izrādes “Idiots” un “Cerību ezers”, kas vairāk šķiet saistītas ar režisora individuālā režijas rokraksta izstrādes procesu, ne jauniem, nebijušiem teātra valodas eksperimentiem, kādas lielākoties bijušas visas iepriekšējās Nastavševa izrādes.

Skats no Dailes teātra izrādes "Visas viņas grāmatas" (rež. Dmitrijs Petrenko) // Foto – Gunārs Janaitis

Silvija Radzobe: Man šķiet, šī sezona ir iezīmīga ar to, ka divi režisori ir izrāvušies principiāli jaunās radošās pozīcijās – tie ir Laura Groza-Ķibere un Dmitrijs Petrenko. Tikpat kvalitatīvi kā iepriekš sevi parādījuši Elmārs Seņkovs, kā arī Valters Sīlis – īpaši sezonas beigās ar izrādi “Prāts” (NT). Žēl, ka neko nav iestudējusi Inese Mičule, tāpat kā Kārlis Krūmiņš. Domāju, ka stabili strādā arī Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī. Pēc spilgtās izgāšanās ar “Ričardu III” (DT) aizvadītajā sezonā divus interesantus darbus – “Mācekli” (JRT) un “Apjukumu” (VDT) – iestudējis arī Viesturs Meikšāns. Grūta šī sezona bijusi Vladislavam Nastavševam, kurš iepriekš ar katru savu darbu pārsteidza skatītājus, jo šīs izrādes bija pilnvērtīgas, novatoriskas, nostrādātas no A līdz Z. Šajā sezonā diezgan samocīts bija viņa iestudētais Dostojevska “Idiots”, tajā pašā laikā “Cerību ezers” ir ļoti sarežģīts, interesants, taču neviennozīmīgi vērtējams darbs, kurā režisors tomēr nevis reproducē jau kaut ko sasniegtu, bet meklē jaunu ceļu mākslā. Tā ka kopumā man šī režijas paaudze joprojām liekas iedvesmojoša.

Ieva Rodiņa: Silvija jau minēja divus veiksmīgus jauno režisoru veidotus iestudējumus Jaunajā Rīgas teātrī, taču kādi procesi vai problēmas, jūsuprāt, kopumā vērojami JRT darbā?

Maija Svarinska: Es domāju, ka katrs no kritiķiem kādā laikā ir bijis JRT pielūdzējs. Es šobrīd uz šo teātri skatos ar nelielu trauksmi, jo aizvadītajā sezonā es tādu īstu mākslas darbu, salīdzinot ar laiku, kad katra JRT izrāde bija kaut kas jauns, nemanīju. Tas, protams, ir arī tādēļ, ka uz vietas nav Alvja Hermaņa, bet līdz ar to arī pašā teātrī nav vairs jūtama mākslinieciska pašpārliecinātība.

Silvija Radzobe: Skumjas izraisa Jaunā Rīgas teātra liktenis. Izcilais Latvijas teātris, kas tapa, pateicoties Alvim Hermanim, personīgi man – un, protams, ne tikai man – kā skatītājai un kritiķei 15 gadus sagādāja visdziļāko gandarījumu. Uz JRT izrādēm es gāju, lai saprastu ko vairāk mūsu laikmetu, par Latviju, par nākotni, par visas pasaules dziļākajām sakarībām, lai priecātos par patiesi radošiem aktierdarbiem... Tā visa vairs nav. Šajā situācijā apsūdzēt Alvi Hermani, kurš strādā Eiropā, nevis savā teātrī, nevar – katrs mākslinieks ir tiesīgs izvēlēties savu radošo ceļu. Līdzīga situācija padomju laikā bija ar Ādolfu Šapiro, kuru vienā brīdī arī vairāk sāka iedvesmot darbs ārpus Latvijas nekā Jaunatnes teātrī. Liekulīgs gan šķiet Alvja Hermaņa pirms pāris gadiem intervijā izteiktais apgalvojums: “Mēs novecosim kopā.” Hermanis nenoveco, aktieri bez viņa noveco. Pamatoti uzskatām JRT vadošos aktierus par labākajiem Latvijā. Viņi joprojām ir spoži, artistiski. Bet vairāki no viņiem, protams, interesanti, bet sāk atražot sevi – savus paņēmienus jeb štampus savienojot jaunās kombinācijās. Turklāt JRT rīkojas izaicinoši, lai neteiktu ka pašnāvnieciski, neņemdami jaunus aktierus, neatjaunojot savu trupu.

Ieva Rodiņa: Šī pati, respektīvi, jauno aktieru problēma, manuprāt, vērojama arī Valmierā – domāju, ka, līdzīgi kā Liepājas gadījumā, arī Valmieras teātrim jaunu radošo pacēlumu varētu dot jauna aktierkursa ienākšana teātra nevienmērīgā kvalitātē strādājošajā aktiertrupā.

Skats no JRT izrādes "Cerību ezers" (rež. Vladislavs Nastavševs) // Foto – Jānis Deinats

Atis Rozentāls: Man liekas, ka JRT sezona bijusi interesanta – zināmas kvalitātes redzamas “Tumsas varā” (rež. Gatis Šmits), arī “Māceklī”, arī “Cerību ezerā” radošu meklējumu un kolektīvās radīšanas metodes kontekstā. Savukārt zināms mulsums, it sevišķi noskatoties otro reizi, man ir par Alvja Hermaņa “Divpadsmit krēsliem” – liekas, ka šī izrāde turas uz tīri tehniska karkasa un ka aktieri tehniski veic to, kas viņiem jāveic, bet trūkst radošuma un dzīvības dzirksts. Ja, skatoties pirmoreiz, likās, ka tūlīt būs, tad tagad liekas, ka vairs nav. Arī par “Aspazija. Personīgi” es domāju, ka tā ir izrāde, kas iecerēta ar vislabākajiem nodomiem un daudz kas tur ir interesants, bet arī nav līdz galam aiziets līdz rezultātam. Tas ir mulsinoši šī teātra kontekstā, nemaz nerunājot par tādām izrādēm kā “Provinces anekdotes” (rež. Boriss Frumins) un “Kontrabass” (rež. Ģirts Ēcis), kur, manuprāt, ir ļoti daudz problēmu.

Ieva Rodiņa: Kāda bijusi aizvadītā sezona M. Čehova Rīgas Krievu teātrī?

Maija Svarinska: Rīgas Krievu teātris šajā sezonā iepriecināja ar divām izrādēm – “Fro” (rež. Ruslans Kudašovs) un “Hanuma” (rež. Alla Sigalova). Teātris strādā ļoti aktīvi.

Atis Rozentāls: Rīgas Krievu teātrī meklējumi notiek, piemēram, izrāde “Hanuma” ir pat diezgan veiksmīgs izklaides žanra paraugs, dinamiski, krāsaini, koši atveidojot klasisku gruzīnu sižetu. Tajā pašā laikā Krievu teātrī mani mulsina jautājums par to, kāds aktierspēles veids šajā teātrī tiek kultivēts, un tas ir īpaši jāuzsver jaunā aktierkursa kontekstā, kuri no šīs sezonas ļoti aktīvi tiek iesaistīti izrādēs. No šiem aktieriem tiek prasīts izteikti teatrāls, ekspresīvs, skaļš, ar ļoti enerģiskiem žestiem bagātināts spēles veids – man tas liekas bīstami, jo šajā sezonā teātrī strādājošie režisori šo spēles veidu akceptē. Ne tikai Jeļena Čornaja izrādē “Kņaze Meri”, bet, piemēram, arī viesrežisors Sergejs Golomazovs, kurš reizi divos gados iestudē izteiktus komercgabalus, piemēram, šosezon – detektīvu “Bīstamais pagrieziens”, kur mēs redzam, ka aktieri atrāda jau gatavas, iestudētas emocijas. Un tas nav tikai Krievu teātra, bet vairāku Latvijas teātru klupšanas akmens. Šajā sezonā atkal ir sazēlis nedzīvs teātris, kad aktieris sagaida galavārdu, pasaka savu sakāmo, bet jebkādas attiecības un domu darbība nevirzās. Radošs piemērs savukārt ir izrāde “Fro” – tas ir laimīgs gadījums, kad ir saslēdzies režisora mākslinieciskais skatījums ar aktieru veikumu, īpaši Jekaterinas Frolovas gadījumā. Izrādes spēles stils un šķietamais naivisms saslēdzas ar Platonova 1937. gadā rakstīto stāstu, radot pilnīgi sirreālu sajūtu – skatītāju galvā kombinējot to, kas redzams uz skatuves, ar to, kas šajā laikā notiek Padomju Savienībā.

Silvija Radzobe: Es šo izrādi vērtēju ārkārtīgi augstu – labi zinot Platonova daiļradi, novērtēju, ka režisors un arī aktieri labi uztvēruši un adekvāti atspoguļojuši autora stilu un būtību. Man arī liekas, ka šī izrāde ir laikmetīga un aktuāla arī Latvijā – mēs brīdī, kurā dzīvojam, nekad nezinām, kas notiks rīt. Izjūtam priecīgu, bezatbildīgu pacilātību par dzīvi, kaut gan tas kaut kādā mērā ir dabisks cilvēka stāvoklis.

Skats no M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Fro" (rež. Ruslans Kudašovs) // Foto – Aigars Altenbergs

Ieva Rodiņa: Runājot par situāciju ārpus-Rīgas teātros, liela nozīme jauno režisoru darbam ir arī Valmieras teātrī, kur aktīvi strādā gan Jānis Znotiņš, gan režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs.

Atis Rozentāls: Valmieras teātris ir uzlicis kārti uz jaunajiem režisoriem, ar kuriem vēlas augt kopā – ļaut šiem režisoriem attīstīties. Pagaidām ir vērojamas šīs attīstības pretrunīgās puses, un ne visi rezultāti iepriecina. Ir daži iestudējumi, kuros redzami meklējumi pozitīvā virzienā, ir arī tādas izrādes, kā, piemēram, Jāņa Znotiņa iestudētā “Siltumnīca”, kuru teātris, manuprāt, nedrīkstēja izlaist tādā formātā, kādā tā parādījās. Līdz ar to ceļš strādāt ar režisoriem, kuri attīstās (tai skaitā šeit var minēt arī Mārtiņa Vilkārša debiju režijā ar izrādi “Vienādas asinis”), no vienas puses, ir cildens, bet no otras puses – arī riskants, jo paralēli tam teātris kultivē domu, ka viss ir kārtībā. Manuprāt, šis izvēlētais kurss līdz šim nav attaisnojies.

Maija Svarinska: Valmieras teātrim šobrīd neklājas viegli... Varbūt teātrim būtu svarīgi piesaistīt jaunas asinis režijā. Elmāra Seņkova izrāde “Nāves deja” ir apliecinājums tam, ka teātris ir gatavs izmaiņām, piemēram, Ieva Puķe šādā lomā nekad nav redzēta, tas sagādāja īstu prieku. Varbūt vajadzīgi arī jauni aktieri, jo jaunas asinis dotu jaunu izrāvienu šim teātrim.

Silvija Radzobe: Tā kā es sezonas sākumā presē paudu analītiski kritisku viedokli par Valmieras teātri, bet teātra direktore man atbildēja ar pretrakstu, apgalvodama, ka es neizprotu teātra augšanas grūtības, tad, pat ja man būtu ko teikt, es to paturētu pie sevis.

Ieva Rodiņa: Ļoti interesanta, radošiem izaicinājumiem pilna sezona bijusi Liepājas teātrī.

Atis Rozentāls: Runājot par Liepājas teātri, man liekas interesanti, ka teātra repertuārs ir pietiekami riskants. Piemēram, pat ja “Zelta pods” (rež. Jans Villems van den Boss) nav mana mīļākā izrāde šajā sezonā, es tomēr novērtēju, ka teātris ir šo iestudējumu iekļāvis repertuārā, jo tā pilnīgi noteikti ir ļoti interesants uzdevums aktieransamblim un patiesībā arī Liepājas teātra skatītājiem. Liepājas teātrī šobrīd atmosfēra ir pietiekami radoša, un tas, ka viņiem nav mazās zāles, patiesībā spiež viņus ļoti radoši izmantot lielo skatuvi. Viņi nav aizgājuši skatītāju pavadā, un no tā, ko esmu redzējis, ir licies – pat ja viss nav realizēts izcili, tad tas vismaz ir meklējumu ceļš. Katrā ziņā teātris strādā uz to, lai dotu interesantus uzdevumus sava aktierkursa aktieriem, kaut vai vienu lielu lomu sezonā – piemēram, Viktoram Elleram šosezon ir iedota galvenā loma izrādē “Klibais no Inišmānas”, tāpat Rolandam Beķerim jau minētajā “Zelta podā”, Gatim Malikam ir interesanti uzdevumi “Blasterā”, pirms kāda laika tieši Signei Ruicēnai iestudēja “Lukrēciju Bordžiju” utt. Tātad teātris gandrīz katru no jaunajiem aktieriem izmēģina nozīmīgās, interesantās lomās. Zinot to, ka šis nav valsts, bet pilsētas teātris, gribētos teikt, ka repertuārs ir apbrīnojami interesants.

Silvija Radzobe: Es no Liepājas teātra aizejošās sezonas izrādēm esmu redzējusi tikai trīs – “1984”, “Blasteru” un “Induli un Āriju”, un visi trīs man liekas inovatīvi iestudējumi. Manuprāt, teātra direktors gudri plāno darbu, repertuārā vērojams līdzsvars starp melodrāmām un šādiem novatoriskiem, pat eksperimentāliem meklējumiem. Šajā sezonā jaunajā aktieru kursā, par kuru mēs jūsmojam jau vairākus gadus kā vienotu, vienā metodē strādājošu, labi sagatavotu grupu, jau sāk izdalīties atsevišķas personības, kuras piesaista uzmanību kā individualitātes. Šeit es gribētu pievērst uzmanību Agnesei Jēkabsonei un Gatim Malikam, kuri ļoti interesanti strādā arī izrādēs “1984” un “Mans blasters ir izlādējies”.

Skats no Liepājas teātra izrādes "1984" (rež. Laura Groza-Ķibere) // Foto – Edgars Pohevičs

Maija Svarinska: Manuprāt, jebkura teātra attīstībā liela nozīme ir tam, kā strādā teātra direktors, un Liepājas teātrī vērojama attīstība, šis teātris ieinteresē ar katru izrādi, jo tajā ir jūtami radošie meklējumi, bieži vien ar izciliem rezultātiem. Domāju, ka potenciāls ir arī Daugavpils teātrim Oļega Šapošņikova vadībā. Daugavpilī neapšaubāmi vairs nav provinciāls teātris, tas ir teātris, kas ir principiāli svarīgs kopējā Latvijas teātra attīstības panorāmā, šeit veidojas ļoti interesanta jauno aktieru trupa, tādēļ šis ir teātris ar perspektīvu.

Ieva Rodiņa: Aizvadītajā sezonā lielu sabiedrības uzmanību izpelnījies arī producenta Jura Millera teātris, kas nodēvēts Jaunatnes teātra vārdā.

Maija Svarinska: Jaunatnes teātris ar izrādi “Žanna d’Arka” (rež. Ivars Lūsis) atstāja kliedzošu iespaidu ar vissliktāko štampveidīgo aktierspēli.

Ieva Rodiņa: No teātra producētajām muzikālajām izrādēm esmu redzējusi mūziklu “Žanna d’Arka”, kas, manuprāt, neatbilda profesionāla teātra kritērijiem, piedāvājot skatītājiem enciklopēdiska līmeņa sižetu no režijas un aktierspēles viedokļa apšaubāmā skatuves valodā.

Silvija Radzobe: Es no Jura Millera vadītā teātra snieguma esmu redzējusi mūziklu “Cukurs. Herberts Cukurs” (rež. Ivars Lūsis), un šī izrāde apliecināja to, ka teātra vadītājs visiem līdzekļiem pūlas piesaistīt sabiedrības uzmanību – pirmkārt, ar mūziklu žanru, kas cilvēkiem objektīvi patīk, un, otrkārt, pasūtot darbu par neviennozīmīgu vēsturisku personu un paužot akceptējošu un pat heroizējošu viedokli par šo personību, kas man šķita pārmēru vienpusīgs. No otras puses, izrāde šķita iestudēta profesionāli, kaut arī pieticīgā kvalitātē. Tajā pašā laikā mani ļoti pārsteidza Jura Millera medijos izteiktie paziņojumi par to, ka viņš atjaunojis Jaunatnes teātri. Manuprāt, Jaunatnes teātra nosaukums šādā veidā tiek nelietīgi valkāts – šī teātra vārdam, pateicoties Ādolfam Šapiro, ir sava cena, tā ir firmas zīmes Latvijas teātra vēsturē. Ja teātra vadītājs vēlas iestudēt izrādes bērniem, kuru trūkums Latvijas teātrī ir aktuāls, tas būtu pozitīvs pasākums, taču tad savu iestādi vajadzētu nosaukt citādi.

Ieva Rodiņa: Šajā sarunā tikpat kā neesam pieminējuši neatkarīgos teātrus – kāda, jūsuprāt, aizvadītā sezona Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātrī?

Atis Rozentāls: DDT kļuvis par platformu režisoriem, kas neiestudē citos teātros – piemēram, Inga Gaile ar “Traukiem”, Andris Kalnozols ar “Benzīnvīru”, Inga Tropa ar “Mēness dārzā”, Mārcis Lācis ar “Bārdām” u.c. Daži meklējumi ir interesanti, kaut arī ne gluži novatoriski, taču ir izrādes, kuras, manuprāt, ir zem līmeņa – pirmkārt, tā ir izrāde “Bārdas”, kas manī izraisīja neaprakstāmu neērtības sajūtu un pārdomas par to, vai šādā izrādē vajadzētu iesaistīt studentus, kas tūdaļ absolvēs. Tāpat pārdomas raisījās par izrādi “Trauki”, kuras feministisko ideju risinājums likās samērā klišejisks. Nevarētu teikt, ka DDT šobrīd būtu īpaši izteikta seja, kaut arī teātris ļoti cenšas, piemēram, ieviešot bērnu izrāžu programmu. Piemēram, interesanta ir izrāde “Mākoņi”, kas veidota lekcijas žanrā, bet arī tas nav īpaši spilgts un neaizmirstams notikums.

Skats no Ģertrūdes ielas teātra izrādes "Pasaka par Veco Nāvi" (rež. Ģirts Šolis) // Foto – Agnese Zeltiņa

Ieva Rodiņa: Uzmanību piesaista arī fakts, ka DDT aizvadītajā sezonā strādājis nevis pēc kvalitātes, bet kvantitātes principa, iestudējot kopumā astoņas izrādes. Rodas iespaids, ka DDT kļuvis par savdabīgu iekšējo radošo platformu šauram skatītāju lokam, kur top noteiktām tēmām, piemēram, feminismam, bārdu kultam, benzīna ostīšanai u.c. specifiskiem sociāliem fenomeniem veltīti skatuves darbi, kuros trūkst mākslinieciska brieduma un paškritikas. Līdz ar to teātris zaudējis savu iepriekšējo statusu – kā vieta, no kuras atsperties un tikt pamanītiem jauniem, daudzsološiem režisoriem, kā tas pirms vairākām sezonām bija ar Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu u.c. Radoši savukārt strādā Ģertrūdes ielas teātris, kas pagājušajā sezonā skatītājiem piedāvājis četras dažādu stilu un žanru izrādes, kuras vērtējamas kā spilgti formas eksperimenti – piemēram, melnā komēdija “Pasaka par Veco Nāvi” (rež. Ģirts Šolis), jau minētā fiziskā teātra izrāde “Vaņa” (rež. Andrejs Jarovojs) u.c.

Maija Svarinska: Šie teātri ir aktīvi, tie patiešām audzē radošas idejas, un tieši tur var just to, ka viņiem ir nojausma par tām sociālajām problēmām, kas virmo Latvijā. Abos teātros ir vēlme reaģēt aktīvi, bet radoši, ar mākslas starpniecību. Cita lieta, ka bieži vien neizdodas, taču šī tendence ir ļoti laba, tādēļ šos teātrus vajag atbalstīt.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Skatītājs 10.07.2015

    Nu gan Rodiņa muļķības sarunājusi - "DDT kļuvis par savdabīgu iekšējo radošo platformu šauram skatītāju lokam, kur top noteiktām tēmām, piemēram, feminismam, bārdu kultam, benzīna ostīšanai u.c. specifiskiem sociāliem fenomeniem veltīti skatuves darbi". Komplektā ar vaimanāšanu, ka teātri neiestudē Raiņa lugas un neparāda to viņa personības lielumu tas viss diemžēl izklausās ļoti vecišķi. "Benzīnvīrs" ir absolūti cool izrāde, un arī "Trauki" par spīti dažām iebildēm ir mūsdienu Latvijai ļoti vajadzīga izrāde.

  • Jānis 10.07.2015

    Manuprāt, šosezon kritiķu darbs ir bijis diezgan paviršs. Atgādina studiju laikus, kur students, izlasot grāmatas pirmo un pēdējo lapaspusi, spēj gudri runāt par visu grāmatu. Iespējams, daudzo jauniestudējumu dēļ ir manāma šī neiedziļināšanās. Es ļoti sekoju visām teātra aktualitātēm, un šoreiz jāsaka, ka Spēlmaņu nakts žūrija un pasākums manī vairs nerada profesionālu uzticību.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt