Maija Uzula-Petrovska 27.07.2015

Elegantie kapeņu stāstiņi

Anna - Evija Martinsone // Foto - Didzis Grozds

Latvijas Nacionālās operas pavasara pirmizrāde “Vīlas” ir vērā ņemams notikums ne tikai muzikālajā rakursā (kuram šajā rakstā nepievērsīšos), bet arī no dažādiem skatuves mākslas aspektiem, tādiem kā režija, scenogrāfija, kostīmi un horeogrāfija. Viestura Kairiša režijas koncepcija “Vīlu” naivo libretu ieved negaidīti asprātīgā gultnē, Reiņa Dzudzilo scenogrāfijas un Kristas Dzudzilo tērpu mākslinieciskā kvalitāte jau novērtēta ar “Spēlmaņu nakts” nominācijām, savukārt Elīna Lutce izrādē radījusi neaizmirstamu vīlu uznāciena horeogrāfiju.

Džakomo Pučīni pirmās operas – viencēliena jauniestudējums tiek izrādīts kopā ar vienu no komponista pēdējām operām “Džanni Skiki”, kuras iestudējums LNO tapis jau pirms pieciem gadiem Pučīni viencēlienu vakara “Triptihs” ietvaros. Gan toreiz, gan tagad iestudējuma režiju veidojis Viesturs Kairišs, līdz ar to abu vakara daļu savienojums veidojas organisks, taču kopējā izrādes emocionālā intonācija ir atšķirīga. “Triptiha” gadījumā, kad komiskais “Džanni Skiki” sekoja dramatisma un pat traģikas piesātinātajiem viencēlieniem “Apmetnis” un “Māsa Andželika” (šo operu izrādīšana triptiha formātā bija paša komponista iecere, kas gan realizēta salīdzinoši reti, jo “Džanni Skiki” uzreiz pēc pirmizrādes guva daudz lielāku slavu un turpmāk bieži iestudēts atsevišķi). “Vīlu” sižets gan arī ir skumjāks par skumju (pievilta līgava un tās atriebība neuzticīgajam mīļotajam), taču iestudējuma koncepcija to pārvērš ironiskā komēdijā. Tādējādi jaunizveidotais Pučīni diptihs ir intonatīvi viendabīgāks un nepiedāvā tādus emociju kontrastus kā “Triptihs”. Lai abas vakara daļas veidotu kopumu, Kairišs mainījis arī dažas “Džanni Skiki” detaļas, saistot pirmo un otro cēlienu ar vairākiem caurviju tēliem, pie kuriem atgriezīšos vēlāk.

Viesturam Kairišam, kurš LNO iestudējis nu jau astoņas operas (tostarp trīs no vērienīgā Nībelunga cikla), kā arī veidojis divus operiestudējumus Vācijā, “Vīlas” salīdzinoši ir operas režijas miniatūra, kas realizēta kodolīgā formas tīrībā. Lakonisms un grodās formas līnijas skaidri atklāj un izceļ tēmas un motīvus, kas Kairišam bijuši aktuāli arī iepriekšējos darbos. Cilvēka mūža rituma un cikliskuma tēma nozīmīga gan Vāgnera operu ciklā, gan Pučīni “Triptihā”, gan Bendžamina Britena operas “Sapnis vasaras naktī” iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā. Ja Rīgā tapušos iestudējumus salīdzinu, balstoties pati savā skatītājas pieredzē, tad par Berlīnes izrādi varu spriest tikai pastarpināti. Teātra zinātniece Margarita Zieda, rakstot par “Sapni vasaras naktī”, režijas koncepcijas oriģinalitāti saskata spējā “neprojicēt mīlestības fenomenu uz klišejiski ierobežotu vecuma grupu no 12 līdz 40 gadiem, bet aplūkot to cilvēka mūža apjomā, ļaujot mīlestībai ceļot cauri cilvēkam no zīdaiņa līdz sirmgalvim un katapultēties atpakaļ pubertātē”. [1] “Sapņa vasaras naktī” pasauli apdzīvoja elfi ar bērnu balsīm, bet sirmgalvju sejām. Arī “Dievu mijkrēslī” režisoram bijis būtiski ieviest klusējošas lomas – divus bērnus un sirmgalvi, tā iezīmējot cilvēka mūža sākuma un gala robežas (taču abu attiecības arī šajā iestudējumā bija relatīvas, jo sirmgalvis bija tas, kurš kādā ainā apsteidza zēnu, tādējādi simboliski nojaucot dabisko kārtību, kurā paaudze nomaina paaudzi, pakāpjoties uz iepriekšējās pleciem). Abu “Triptiha” dramatisko daļu notikumi norisinājās uz traģiska fona, izvēršot tādu vecāku ciešanas, kuri zaudējuši savus bērnus. Līdz ar to bērns uz skatuves parādījās kā pagātnes, ne nākotnes zīme, tādējādi jau atkal apvēršot bērna tēla tradicionālo semantiku. “Vīlās” Kairišs šo vecuma relativitātes konceptu īsteno pašu vīlu tēla traktējumā.

Operas libretā (autors Ferdinando Fontana) izmantota leģenda par vīlām – pieviltu meiteņu gariem, kas atriebjas saviem pāridarītājiem un vīriešu dzimumam kopumā, dancinot viņus līdz nāvei. Šī pati leģenda pazīstama arī no baleta “Žizele” otrā cēliena, un tradicionāli pieņemts, ka vīlas (arī operas “Vīlas” iestudējumā) atveido balerīnas. Viesturs Kairišs atradis citu pieeju, vīlas pārvēršot kāzu kleitās tērptās večiņās un tādējādi viņu parādei kopā ar kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un kustību režisori Elīnu Lutci piešķirot groteskus vaibstus. Vīlas – Ieva Kepe, Baiba Indriksone, Biruta Ceplīte, Dagnija Jaunkalne, Ilda Pāne un Raisa Mazzariņa – spilgti iemieso kontrastu starp cilvēka mūžam jauneklīgo daļu un nepielūdzamu, it kā mūžsenu vecumu. Vīlu gaitā, ķermeņa kustībās un mīmikā hiperbolizētas vecuma fiziskās izpausmes, kas kontrastē gan ar baltajām kleitām un plīvuriem, gan acīmredzamo vīlu enerģiju un kaisles alkām. Viņu uzbrukums neuzticīgajam līgavainim Roberto nav nekāda eifēmiskā dancināšana, bet gan visai nepārprotama grupveida seksuāla izvarošana. Augstu vērtējama ir gan Elīnas Lutces mēra sajūta, veidojot kustību režiju, gan vīlu atveidotāju skatuviskā atdeve un pašcieņa, kas neļauj šai ainai kļūt bezgaumīgai un pliekanai.

Opera "Vīlas" // Foto - Didzis Grozds

Senilās līgavas – vīlas ir viens no būtiskākajiem tēliem (bet ne vienīgais), kas iestudējumā ienes nenovēršamības tēmu: tagadne jau ietver sevī nākotni, dzīve – nāvi. Reiņa Dzudzilo scenogrāfijā buduārs pēc galvenās varones nāves paceļas augšā virs viņas kapeņu monolītās sienas, tādējādi iezīmējot to, ka viņas dzīve jau faktiski noritējusi uz pašas kapa. Annas un Roberto saderināšanās svinības, ar kurām sākas operas darbība, izrādē tēlotas kā murgainas bēres. Evijas Martinsones vai Ingas Kalnas atveidotās Annas guļamistabā viņu teju vai apstāvēt ieradies melnā tērpts radu un draugu koris, kas līgavas gultu noklāj baltiem liliju ziediem. Evijas Martinsones, kuras sniegumu redzēju, aktierspēlē akcentēta trauksme un ļaunas priekšnojautas, kas izkāpina jau tekstos paustās bažas par to, ka līgavainis varētu neatgriezties no ceļojuma uz Maincu, kurā viņu gaida bagātīgs mantojums. Saderināšanās/bēru norises groteskos vaibstus izceļ arī Roberto (Ēriks Fennels vai Raimonds Bramanis) deja ar Annas tēvu Guljelmo (Samsons Izjumovs, Kosma Ranuers vai Armands Siliņš), kas ļauj atcerēties vīru deju citā Viestura Kairiša iestudējumā – “Mērnieku laiku” (Latvijas Nacionālajā teātrī, 2007) dzīru ainā. Cēloņu un seku ķēdes secību jauc līgavas pašnāvība, kas ironiski melodramatiskā veidā (noduroties ar šķērēm) notiek jau, kolīdz līgavainis devies prom, tātad pirms vēl viņš patiešām paguvis mīļoto piekrāpt ar Maincas kurtizāni.

Šķēres un lilijas ir tēli, kas ne tikai apspēlēti jaunajā “Vīlu” iestudējumā, bet ievīti arī atjaunotajā “Džanni Skiki” versijā, tādējādi panākot abu cēlienu lielāku vienotību. Melnā tērptais koris „Vīlu” sākuma saderināšanās ainā nes baltas lilijas Annai; nākamajā ainā, ar šķērēm apgriezdama ziedu kātus, Anna pauž bažas par to, ka līgavaini vairs neredzēs, kamēr Roberto, palīdzēdams, līgavai kārtot ziedus, zvēr mūžīgu mīlestību. No lilijām pilnās vannas izceļ un aiznes pašnāvību izdarījušās Annas kailo līķi. Bet vizuāli visiespaidīgākā ir balto ziedu siena/puķu tirgus stendi kā fons, uz kura saimnieko līgavas vīlas. Viena lilija ir Roberto rokās, kad viņš ierodas pie Annas kapa/ mājvietas durvīm. Savukārt šķēres izrādē kalpo pēc čehoviskā bises principa – no puķu apstrādes rīka attīstoties par pašnāvības ieroci, bet izrādes finālā pazibot savecējušas vīlas Annas paceltajā rokā, kas strauji triecas virzienā zemāk par neuzticīgā līgavaiņa jostasvietu. Otrajā cēlienā abi šie tēli parādās ar daudz mazāku semantisko slodzi – kā zieds meitenes rokās vai šķēres, ar kurām spēlējas puisēns, taču šo elementu atkārtojums liek ieslēgt uzmanības veidu, kāds raksturīgs, sekojot detektīvsižetam.

Anna - Evija Martinsone // Foto - Didzis Grozds

Pučīni viencēlienu skatuviskā interpretācija, kurā var saskatīt arī kinematogrāfiskus paņēmienus, padara to skatīšanās pieredzi radniecīgu kvalitatīva seriāla vērošanai. Katrā sērijā gan darbojas citi varoņi, taču atšķirīgos stāstus vieno nozieguma tēma un smalki humoristiskā intonācija, kādā tā risināta. Līdz ar to vakars operā šoreiz izvēršas visnotaļ jautrs – par spīti vai tieši pateicoties tādu pretmetu simbiozei kā dzīve un nāve, vai augstais operas žanrs un naivi absurdi libreti.

 

[1] http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2847-bendzamins_britens_ka_bendzamins_batons/

 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt