Zane Radzobe 22.09.2015

Bērnišķības uzvara: Benedikts Kamberbečs spēlē Hamletu

Hamlets – Benedikts Kamberbečs // Publicitātes foto

Stāstam par Barbican iestudēto Hamletu, kurā šoruden galveno varoni spēlē britu superzvaigzne Benedikts Kamberbečs, ir krietns ievads. Izrāde, kas kļuvusi par visu laiku izpārdotāko britu teātra vēsturē, tiek rādīta drusku vairāk nekā mēnesi (vispār to izrādīs līdz oktobra beigām), bet jau gadu ir burtiski ietīta skandālu atmosfērā. Dienā, kad sāka tirgot biļetes, virtuālā rindā gaidīja ap 40 000 potenciālo skatītāju. Barbican saņem valsts dotāciju, tādēļ tam ir pienākums īstenot pieticīgu cenu politiku. Tā, protams, tika pārkāpta, bet, pat neraugoties uz to, šī gada augustā biļetes ar vairākos desmitos reižu mērāmu uzcenojumu tika izķertas melnajā tirgū (cenas, kā ziņo mediji, sasniedza pat 2000 mārciņu atzīmi). Gatavojoties paredzamam nomināciju birumam teātra balvu ceremonijās un, šķiet, rēķinoties ar faktu, ka teātrī ne regulāri spēlējošajām zvaigznēm nepieciešams ilgāks laiks optimālās kondīcijas sasniegšanai, press night jeb izrāde, ko tradicionāli apmeklē kritiķi, tika izsludināta trīs nedēļas pēc pirmās izrādes. (Lai tas būtu iespējams, jau izpārdotas izrādes tika pārkvalificētas par preview, pēc būtības – par atklātiem mēģinājumiem.) The Times nerakstīto aizliegumu recenzēt pārkāpa, aizsūtot savu kritiķi uz trešo izrādi. Sekoja nedēļu ilga publiska diskusija par tēmu Kritika ir mirusi. Tiklīdz šis tracis bija norimis, sākās nākamais – pārgurušais Kamberbečs pie aktieru ieejas lūdz fanus nefilmēt un nefotografēt izrādes laikā. Teātra zālē parādās gandrīz vai bruņoti administrācijas darbinieki, kas ar vanaga acīm vēro, lai netiktu pārkāpts aizliegums zālē atkailināt mobilos telefonus. Un tā tālāk. Un tā joprojām.

Visa šī jezga, protams, neatstāj vienaldzīgu. Reakcijas uz pārsātinājumu mēdz būt dažādas; manējā, piemēram, ir ironiska distance, un pamata šai gadījumā netrūka. Atrasties Londonā Hamleta tūres otrās nedēļas laikā – sajūta līdzinājās krīzei vai kara stāvoklim. Par Kamberbeču runāja visur – sākot no rīta sarunu šoviem televīzijā līdz vakara ziņām, metro bezmaksas avīzes ieskaitot. It kā šī būtu pirmā teātra izrāde, ar ko britu publika jebkad sastapusies. Lai gan pats Hamlets neraisa ne ironiju, ne distanci. Tieši pretēji – man tā personiski ir pirmā sastapšanās ar tik laikmetīgu un paradoksālu Šekspīra interpretāciju.

Šekspīra ēna

Izrāde sākas proscēnijā. Kamberbeča Hamlets krāmē kaut kādas kastes, klusu spēlē mehānisks gramofons, aiz varoņa – monolīta siena, kas šauro skatuves priekšplānu pārvērš klaustrofobiskā istabelē. Kamberbečs izņem no kastes jaku, brīdi tur rokās, tad ar seju burtiski ierokas tajā, lai pēc iespējas dziļi iesūktu sevī audekla vēl glabāto smaržu. Mirušā tēva smarža ir vairāk, nekā varonis spēj izturēt – asaras aktiera acīs ir īstas, tās tiek aiztrauktas ar īsu, koncentrētu plaukstas kustību. Lai citi neredzētu. Un no šī brīža emocijas izaug Būt vai nebūt, kas Šekspīra lugā atrodams trešajā cēlienā. Režisores Lindsijas Tērneres versijā slavenais monologs ir pirmais teksts, ko skatītājs iestudējumā dzird.

Būt vai nebūt teātrī parasti interpretē citādi. Rīkoties vai nerīkoties. Nogalināt vai tikt nogalinātam. Atriebties vai iet bojā – fiziski vai garīgi, tas, protams, atkarīgs no konkrētā iestudējuma likmēm. Kamberbeča Hamleta monologs ir atšķirīgs. Runā cilvēks, kuru varbūt pirmo reizi personiski ir skārusi nāve, kuram pirmo reizi mūžā ir ienācis prātā – bet kas galu galā notiek pēc tam... Nevis ar viņu, bet vispār. Tas nav vājuma brīdis, vieglākās izejas meklējumi, tirgošanās pašam ar sevi, lai Klaudiju tomēr nevajadzētu nogalināt. Tās ir ļoti personiskas, intīmas pārdomas par metafiziskām dzīves un nāves attiecībām. Par sāpēm, par zaudējumu.

Būt vai nebūt kalpo par trāpīgu ievadu visam, kas šai Hamletā notiks turpmāk. Jo šī iestudējuma likmes ir vienlaikus lielākas un mazākas par vidējā aritmētiskā Hamleta interpretāciju. Tas ir viena cilvēka stāsts, pilns bezspēcīga niknuma un atriebības alkām, bet arī infantiliem izlēcieniem, egoisma, nespējas paskatīties uz lietām un sakarībām plašākā kontekstā. Kamberbeča Hamlets, pretēji tik daudziem citiem melanholiskiem dāņu prinčiem uz pasaules skatuvēm, maz uztraucas par to, ka valsts pamats ir sapuvis un iepriekšējo paaudžu grēki kliedz pret debesīm. Viņam vienkārši sāp.

Ģertrūde – Anastasija Hille , Hamlets – Benedikts Kamberbečs // Publicitātes foto

Tērneres iestudējums kā izrāde/vienots veselums ir tālu no pilnības. Klibo ritms, iestudējums ir piesātināts ar nevajadzīgiem kustību numuriem, laba daļa aktieru spēlē zem katras kritikas (ne pārsteidzoši, lomās, kuras šai versijā ir nepieciešamas ne vairāk kā sižeta virzīšanai, un tās šoreiz iekļauj gan Ģertrūdi, gan Ofēliju, gan Rēgu, par maznozīmīgiem varoņiem pat nerunājot...). Tomēr izrāde izceļas ar fantastisku uzmanību pret runāto tekstu tur, kur tam ir nozīme. To laikam vajag piedzīvot, lai personiski saprastu, kāda ir atšķirība starp vistalantīgāko teksta izpildīšanu un to, ka redzi – katrs vārds dzimst varonī tieši un tikai runāšanas brīdī. Ko Hamletā, piemēram, nozīmē galvenā varoņa vājprāta simulācija – nevis kā iepriekš apsvērta, racionāla plāna izspēle, bet improvizācija, ļaujoties situācijai. Ka varonis vienubrīd par klātesošajiem ņirgājas, nākamajā – pēkšņi kļūst nopietns un situācijas sarūgtināts, bet vēl pēc brīža – gandrīz vai nožēlo. Bet tikai lai atkal atcerētos un sāktu no gala. Kamberbeča varonim ir interesanti sekot pirmām kārtām tādēļ, ka nekādas racionālas koncepcijas par to, ko šodien, XXI gs. sākumā, nozīmē būt Hamletam, izrādē nav. Ir ļoti emocionāls un apjucis cilvēks, kura reakcijas uz apkārtējo pasauli viļņojas kā norimt mūžam nespējīga jūra. Tas gan nenozīmē, ka versija par Hamletu nerodas. Tikai – to šoreiz nospēlē galms, apkārtējie, kuri ir tik ļoti atšķirīgi.

(Piezīme uz recenzijas malām. Pēc pirmās nedēļas izrādīšanas Būt vai nebūt izrādē tika pārcelts uz savu „pienācīgo” vietu – lugas trešā cēliena sākumā. Preses spiediena rezultātā; lai neaizvainotu Šekspīra piemiņu. Klasikas kultam Lielbritānijā ir arī savas tumšās puses...)

Daži vārdi par varonību

Tērneres Hamleta centrs neapšaubāmi ir Kamberbečs. Par spīti faktam, ka laba daļa kritiķu atklāti ņirgājas/skumst par faktu, ka par XXI gs. nu jau otrās desmitgades traģisko varoni kļuvis Šerloks... Varbūt pat gluži otrādi – pateicoties tam.

Barbican teātra Hamlets ir jauna laikmeta zīme. Hamletu iepriekš, protams, ir spēlējušas ne tikai teātra zvaigznes vien, arī ekrāna elki. Tikai līdz šim viņi nākuši no lielajām kino zālēm, kamēr Kamberbečs par spīti visām kinolomām par savu satriecošo karjeru var būt pateicīgs televīzijai. Tas, ka Kamberbečs – pamatā asociēts ar dīvaini aseksuālu, ekstravagantu, egocentrisku, empātiju just nespējīgu varoni – kļūst par Hamletu, būtībā taču ikonu laikmetīgajai dzīvei... Un tomēr pēc tam, kad šis Hamlets redzēts, citu (citādu) varoni 2015. gadā šķiet neiespējami iedomāties.

Skats no izrādes "Hamlets". Klaudijs – Kīrans Haindss // Publicitātes foto

Kamberbeča Hamlets ir specifisks varonis specifiskā situācijā. Paceļoties ceturtajai sienai, kas nodala proscēniju no skatuves telpas pirmajā ainā, skatam paveras bagātas muižas vestibils, sakārtots svinīgām pusdienām. Dibenplānā pavērtas durvis uz zāļu anfilādi, milzīgas kāpnes ved uz dzīvojamajām istabām otrajā stāvā, telpa dekorēta parādes portretiem. Kungi saposti uniformās, dāmas vakartērpos, uz galda mirdz kristāls. Bet aiz labklājīgās, laiskās fasādes noris pavisam cita – saspringta, nervoza – dzīve. Kāzu mielasta daļa ir sūtņu izsūtīšana uz Norvēģiju, tūlīt pēc viesībām greznā telpa pārtop štābā, kura centrā tiek iestumta milzīga izmēra karte, pie galdiņiem dežūrē telefonistes, nervozi skraida kalpotāji ar ziņojumu mapēm... Balle, kurā tā cieš Hamlets (varoņa monologs tiek izcelts ar gandrīz vai kinematogrāfiska paņēmiena palīdzību – tēli sastingst, vientuļa prožektora stara apspīdētais Hamlets uzkāpj uz galda, demonstrējot savu riebumu pret oficiālo ceremoniālu), ir fasāde. Reālās dzīves centrā atrodas Kīrana Haindsa Klaudijs, un kontrasts starp abiem varoņiem pamazām izgaismo lugas interpretācijas paradoksālos aspektus.

Droši vien būtu pārspīlēti apgalvot, ka Tērneres izrādi veido abu varoņu pretnostatījums. Tomēr. Haindss Klaudiju veidojis kā reālpolitiķi, kurš lieki netērē enerģiju, spēlējot kādu lomu ārpus vispārpieņemtās sociālās etiķetes. Bez īpašas iedvesmas viņš runā frāzes, ko no viņa gaida, un tad dodas prom – kārtot kādas skatītājam nezināmas, bet svarīgas darīšanas. Viņš neiekarst, viņu nekas neaizkustina, viņš neizrāda jūtas. Ko tur noliegt – salīdzinājumā ar emocionāli silto, jūtīgo Hamletu, Klaudijs ir nepatīkams cilvēks. Un skatītāju zāle ar sajūsmas smaidu sejā dzīvo līdzi Hamleta cirkam – viņš ietērpjas stilizētā uniformā, maršē pa sapulču galda virsmu, iestumj telpas centrā milzīgu rotaļu pili, ko „aizsargā” ar divmetrīgu alvas zaldātiņu palīdzību un atšaudoties no ienaidniekiem (Polonija un kalpotājiem) ar rotaļu bisi. Tas ir asprātīgi, varētu domāt – arī ironiski, Hamletam, kuram atņemta reāla karaļvara, izspēlējot savu zaudēto lomu smilšu kastē. (Vēlāk, peļu slazda ainā viņš pats kļūs par aktieri un, izspēlējot Klaudija atmaskošanai paredzēto sižetu, uzvilks fraku ar uzrakstu Karalis uz muguras.) Un tikai pakāpeniski, sižetam attīstoties, rodas sajūta, ka starp butaforisko un īsto karadarbību Hamletā veidojas arī dziļākas sakarības.

Hamlets – Benedikts Kamberbečs // Publicitātes fotoŠīs izrādes Hamleta atslēga, manuprāt, slēpjas tajā, ka arī viņš izrādās nespējīgs just. Vai pareizāk sakot – viņš līdz sirds dziļumiem pārdzīvo visu, kas skar viņa dzīvi. Domājams, kā krietns cilvēks viņš, bez šaubām, būtu gatavs ziedoties, piemēram, humānisma vārdā. Bet viņš nav spējīgs identificēties ar cilvēkiem līdzās, šķiet, gluži neapzināti uztverot viņus savā dzīvē kā funkcijas, kuru uzdevums ir nodrošināt viņam, mazākais, emocionāli ērtu eksistenci. Pats nespēdams tikt pāri tēva nāvei, viņš bez acu pamirkšķināšanas nodur Poloniju un uz šokētās Ģertrūdes neizteikto jautājumu atbild izlēmīgi – muļķīgi sanāca, bet tagad parunāsim par būtisko (tas ir, viņas iedomātajiem un reālajiem grēkiem). Tikko noslepkavotā cilvēka mirstīgajām atliekām Hamlets burtiski pārkāpj pāri. Viņam ne uz mirkli neienāk prātā, ka arī Laertam sava tēva nāve varētu ko nozīmēt. Bet Ofēlijas bēres viņš neviļus pārvērš sliktas melodrāmas izrādē, lecot kapā un zvērot mīlu tai, kas dzīves laikā viņam bija pilnīgi vienaldzīga. (To, ka gaumes robeža šai gadījumā ir pārkāpta, sajūt arī pats Hamlets, nedaudz vēlāk cenšoties savu rīcību attaisnot Horācija acīs.)

Hamleta secinājumi ir... nekomfortabli. Protams, Klaudijs ir maita. Izrādē viņam ir atņemti jebkādi emocionāli „kruķi”, ko reizēm mēdz izmantot, padarot varoni cildenāku. Ar Ģertrūdi viņš saprotas labi, bet viņus nesaista liktenīga, romantiska kaislība, drīzāk – kopīgi politiski mērķi. Nekas neliecina, ka viņa nogalinātais brālis būtu bijis necilvēcīgs tirāns. Visticamāk, Klaudija mērķis ir viens – vara. Tomēr viņa sasprindzinājums, mēģinot novērst karu, ir īsts; lai kā viņš pie kroņa būtu ticis, savu stāvokli viņš izmanto gandrīz vai izmisīgā cīniņā pret draudošo katastrofu. Un vismaz uz brīdi – uzvar. Hamlets, no otras puses, ir patiess, labs, godīgs. Tikai viņa cīņa mērogā ir daudz mazāka, varonim, šķiet, pat neapzinoties, kādu vēstures brīdi viņš izvēlējies savai atriebībai. Rezultāts... Rezultāts ir nenovēršams. Fortinbrass atnāks, uzvarēs, paņems sev izpostīto zemi. Tērneres iestudējumā Dāniju gan izposta Klaudijs – brīdī, kad viņš dod pavēli Hamletu nogalināt, skatuvi pārmāc no kulisēm ar baisu spēku pūsts izdedžu mākonis. Režisorei, protams, taisnība – karot ar savējiem, turklāt bērniem (izrādes plakātā Hamleta varoņi attēloti kā bērni, kas spēlē masku balles lomas) nedrīkst. Un tomēr liekas, ka beigu traģēdijā bezvainīgo nav. Tērneres Hamleta atziņas ir traģiskas: ar harizmu un godīgumu nepietiek, ir nepieciešama arī spēja ieraudzīt pasauli visā tās nekomfortablajā sarežģītībā. Ir nepieciešams pieaugt, citādi...

Šo Hamletu ir vērts redzēt. Gan tāpēc, ka atsevišķi aktierdarbi ir izcili – Kamberbeča Hamlets, Haindsa Klaudijs, Džims Nortons Polonija lomā. Gan tāpēc, ka iestudējuma varoņi ir ārkārtēji laikmetīgi. Šādi klaudiji dzīvo mums līdzās. Un arī hamleti. Visticamāk, viņu attiecības ir vēl sarežģītākas. Bet par to pārliecināties varēs arī Latvijas skatītāji, jo izrādi ciklā NT Live oktobra vidū raidīs Kino Citadele

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt