Līga Sudare 02.10.2015

Kad nepietiek ne mīlas, ne svētības

Skats no izrādes "Mīlas svētība" // Foto – Aigars Altenbergs

Pateicoties režisoram Elmāram Seņkovam un viņa iestudētajiem “Indrāniem”, latviešu literatūras klasika krievu teātrī vairs nebiedē, bet gan intriģē. Neskatoties uz to, iekšējā pretestība tomēr saglabājas lielāka nekā tad, ja latviešu teātris iestudē kaut ko no krievu klasikas, kas diemžēl liecina par grūtībām pieņemt mākslas darbu kā patstāvīgu un no ārējiem apstākļiem neatkarīgu vienību. Apzinājos šo iekšējo netaisnību, tāpēc uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas atklāšanas pirmizrādi – improvizāciju par Raiņa un Aspazijas tēmām “Mīlas svētība” – devos ar izteikti pozitīvām cerībām, lai pati sev nevarētu pārmest nacionālismā balstītu aizspriedumainību.

Režisors Igors Koņajevs – krievu tautības, komponists Arturs Maskats – latvietis; aktieri runā krievu valodā, iestudējuma materiāls – latviešu klasika; teksti izrādes laikā – krievu valodā, dziesmas – latviešu valodā. Ļoti apsveicams koncepts, ņemot vērā Rīgas bilingvālo realitāti un cieņu pret Raiņa un Aspazijas liriku orģinālvalodā. Izrāde tiek pieteikta kā teātra improvizācija, lai gan to droši varētu dēvēt arī par koncertuzvedumu vai muzikālu improvizāciju, jo vienas stundas un četrdesmit minūšu laikā izskan veselas 18 dziesmas, starp kurām ir salīdzinoši nelieli teatrāli iestarpinājumi no Raiņa un Aspazijas dzīves, vēstulēm un daiļrades. Koncerta efektu vēl vairāk pastiprina izrādi caurvijoša sižeta trūkums – katrai no etīdēm ir savs stāsts, un, kad tas ir izstāstīts, vietā nāk citi izpildītāji, sākot jaunu tēmu; viena otru nomaina epizodes ar Raiņa pirmo iekāri, ar sašutumu par pērkamu mīlu, sarakste ar Aspaziju, fragments no “Uguns un nakts”, epizode ar Raini vecumdienās, fragments no “Spēlēju, dancoju” u.tml.

Skats no izrādes "Mīlas svētība" // Foto – Aigars AltenbergsKoncertam par labu runā arī mākslinieku vokālās dotības – gandrīz visu izpildītāju tīrais dziedājums (muzikālā vadītāja – Ludmila Mogiļevska), kas papildināts ar horeogrāfijas elementiem, ir pienācīgā līmenī. Tiesa gan, lai arī, šķiet, visi aktieri pārvalda latviešu valodu, būtu tomēr bijis noderīgi saukt palīgā ne tikai dzejas konsultanti Jeļenu Čornaju (kura, cik nojaušu, var konsultēt tikai krievisko izpildījumu), bet arī latviešu valodas konsultantu, jo ir nianses dziesmās, ko noteikti varētu labot, ja vien tam būtu pievērsta uzmanība. Tādējādi būtu iespēja izvairīties no dažādām neveiklībām mūsu kaprīzajā valodā (piemēram, ja tādus vārdus kā pēkšņi un bezdelīga izrunā ar ļoti platu ē, tas izjauc dzejas labskanību, tāpat arī Raiņa dzejolis iegūst nedaudz citu jēgu, ja sirds ir paša dzelmē, nevis pašā dzelmē). Protams, nelielas neprecizitātes nevar sabojāt burvīgu dziedājumu, ko lieliski pierāda Veronikas Plotņikovas un Jūlijas Berngardtes suģestējošais izpildījums – būtu gribējies viņās klausīties vēl vairāk.

Artura Maskata radītā mūzika uzskatāma par stabilāko un vienojošāko “Mīlas svētības” elementu, tomēr šoreiz kvantitāte dominē pār kvalitāti – lai arī dziesmu ir daudz, tās ir diezgan vienveidīgas, tāpēc ātri vien pagaist no atmiņas pēc izrādes beigām. Pielāgot Raiņa dzeju mūzikai vispār ir ļoti liels izaicinājums, jo nereti tā ir smagnēja gan formas, gan satura ziņā, īpaši krājums “Gals un sākums”, no kura saklausīju vairākus dzejoļus (“No tāles dzirdu”, “Mans ezers”, “Gaitas gājējs” u.c.). Šajā ziņā arī A. Maskats nekādus brīnumus nav paveicis – skaistākās izrādes dziesmas tomēr ir Aspazijas tekstos balstītas (piemēram, slavenākais fragments no lugas “Sidraba šķidrauts”: Dievu ugunī tam kvēlot, / Dzīvi nedzīvot, bet tēlot; dzejoļi “Ilūzija”, “Starp lakstīgalu un bezdelīgu”, “Vienu pašu baltu zvaigzni”, “Naktī, dziļā naktī” u.c.), ko apliecināja arī aplausi zālē pēc konkrēto dziesmu izskanēšanas.

Tik tālu par koncertu, bet, ja šis iestudējums tomēr jāvērtē kā teātra izrāde... Tad neglābj arī viltīgais formulējums teātra improvizācijas, lai gan daļu no iebildumiem par nekonsekvenci Raiņa dzīves (un sieviešu) attēlojumā un simbolu izmantošanā tas, protams, neitralizē.

Lielākā vilšanās tomēr paliek satura dēļ vai, precīzāk, tā neesamības dēļ. Ja pirms “Mīlas svētības” pirmizrādes visos plašsaziņas līdzekļos kā šīs izrādes iedvesmotāja tiek piesaukta Roalda Dobrovenska grāmata “Rainis un viņa brāļi”, ja tiek solīts parādīt mīlestību, kas pārveido un iedvesmo, tad man kā skatītājai, kura lasījusi šo grāmatu, ir jau diezgan nopietnas cerības uz kaut ko vairāk par Raiņa jaunības eksperimentiem, aiztiekot sev dibenu, vai Aspazijas – sengrieķu dievietes paskata – klišeju. Ja skatītājs nav lasījis Dobrovenska romānu, tad varbūt ir vienkāršāk, jo nav tik lielu gaidu, un atliek tikai minēt, no kā tad sastāv šī aprakstos piesauktā mīlestības mozaīka.

“Mīlas svētības” sākums patiesībā ir cerīgs – jau pirms izrādes sākuma aktieri baltās drēbēs uz skatuves lasa grāmatas. Tad viens no aktieriem sāk izpildīt ar grāmatu dažādas kustības (nes grāmatu uz galvas u.tml.), kurām pārējie seko. Ļoti simboliski, ņemot vērā, ka Rainis latviešu kultūrā un sabiedrībā patiešām nereti ir bijis līderis, jaunu ideju virzītājs, kuram vēlāk sekojusi pārējā tauta. Turpinājumā ir dzejolis Spalviņu sīko, / Kur tu tā skrieni? latviešu un krievu valodā, kas rotaļīgi tiek papildināts ar neredzamas spalviņas pūšanu gaisā. Un tad uznāk Rainis – aktiera Leonīda Lenca vizuālā līdzība ar Raini pusmūža gados nav noliedzama, nedaudz tikai traucē slāviskais melnais zīda krekls, kas viņam mugurā. Tomēr atgādinu sev, ka negribu dalīt krievisko un latvisko šīs izrādes kontekstā – varbūt krekls mērķtiecīgi atgādina, ka šī nav biogrāfiska vai dokumentāla Raiņa dzīves rekonstrukcija? Šī ir brīva interpretācija kā izmantotajos teksta materiālos, tā vizuālajās metaforās, izrādes stilistikā un visās citās izpausmēs, nebaidoties no sastrēgumiem skatītāju prātos, kad jau kļūst grūti izsekot, vai tēls uz skatuves ir Rainis, kādas lugas varonis vai vienkārši kaut kas (piemēram, gigants ar sievietes augšdaļu un vīrieša kājām, kāds izveidojas, ja meitene kuplā kleitā tiek uzsēdināta uz pleciem vīrietim, tādējādi nosedzot visu viņa ķermeņa augšdaļu).

Skats no izrādes "Mīlas svētība" // Foto – Aigars Altenbergs

Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Olgas Šaišmelašvili veidotais skatuves vizuālais noformējums ir krāšņs un vedina uz domām par bezgalīgo fantāziju pasauli, tomēr, kad estētisko baudījumu nomaina interese par saturisko pusi, tas atklājas kā diezgan pārblīvēts ar daudznozīmīgiem simboliem, kuri haotiski vedina katrs uz savām asociācijām.

Skatuves centrā ir neliela saliņa, uz kuras ir milzīgs koks, kas cauraudzis vecām klavierēm. Apkārt ir ūdens – seklais baseins sniedzas līdz skatuves malām, priekšplānā atstājot vietu laivas karkasam, dažādām virvēm un ļoti daudzām grāmatām. Arī augšā virs skatītāju galvām karājas vientuļa laiva, bet ūdenī stāv liels ābols, kas, pateicoties gaismu efektiem, pat maina krāsu. Te atsevišķi gribas uzsvērt lielisko gaismu mākslinieka Denisa Solnceva veikumu, jo tieši mainīgajā apgaismojumā un tā spēlēs ar ūdeni statiskā scenogrāfija atklājās kā dzīva un būtiska izrādes daļa. Apģērbu krāsas kopumā ieturētas spēcīgajā trīskrāsu kombinācijā – balts, sarkans, melns – atļaujot košu krāsu tilla svārkus vien jaunajām aktrisēm, kuras dzied un valdzina gan Raini, gan viņa lugu varoņus.

Gan krāsas, gan minētie simboliskie priekšmeti uz skatuves izskatās saskaņoti un ir itin viegli nolasāmi – ja ir vēlme, tos var atkodēt gan caur Raiņa un Aspazijas daiļrades, gan personīgās dzīves prizmu, taču ko tas viss dod, sagrūsts gūzmā krustu šķērsu? Ja iestudējuma sākumā vēl ir diezgan skaidras un trāpīgas skatuves metaforas (cilvēki nedalās ar Raini savās sveču gaismiņās, visi dejo ar meitenēm, bet Rainis ar grāmatām, u.tml.), tad jo tālāk, jo dīvaināk viss kļūst. Piemēram, ir fragments, kurā aktieris Igors Nazarenko garajās biksēs, bez krekla, bet ar garu, atvērtu mēteli un melnu cepurīti sarunājas ar... gigantiskiem asinsķermenīšiem (cilvēkiem, kuri gorās sarkanos sintētiskos maisos)? Izskatās diezgan uzjautrinoši, tāpēc nopietno dialogu īsti nesanāk piefiksēt, bet izrādās, ka tas ir mūsu pašu druknais Lāčplēsis (nevis Rainis, kā domāja mani blakussēdētāji), un šis ir fragments no “Uguns un nakts”. Kas bija tie sarkanie vienšūņi, kuri pēcāk diezgan amizanti vēla pa ūdeni lielo ābolu, tā arī paliek noslēpums.

Negribētos piekrist kādā radio intervijā pirms pirmizrādes dzirdētajam, ka M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktieru kolektīvs ir ļoti vienots savā darbībā uz skatuves. Lielākā daļa no pirmā plāna aktieriem ir šīs izrādes režisora Igora Koņajeva vadītā Krievu teātra kursa absolventi, kuri jau otro sezonu darbojas kā pilntiesīgi aktieri. Vai nu režisoru ir pārņēmusi akla, vecākiem raksturīga, nekritiska mīlestība, vai arī viņš cer uz jauno aktieru izaugsmi darba gaitā, bet šobrīd viņu pārcentība kā izteiksmēs, tā balss pārveidošanā un kustībās tik ļoti kontrastē ar pieredzējušāko kolēģu – Leonīda Lenca, Ņinas Ņeznamovas, Jeļenas Sigovas u.c. – skatuvisko precizitāti un iekšējo mieru. Piemēram, ja Krievu teātra dīvas V. Plotņikovas kustības seko nerakstītiem sievišķīga šarma likumiem, tad viņas skatuves partnera Marata Efendijeva rokas, šķiet, kādā brīdī jau ir pakļautas vienīgi inerces stingrajam spēkam. Kirila Zaiceva patosa pārsātinātā runas maniere un Maksima Busela vēlme ar savu ķermeni ilustrēt katru izteikto zilbi liek aizdomāties, kur tad ir tas paša vārda spēks, ar ko tik īpaša ir literatūra? Raiņa un Aspazijas tekstos šis spēks ir atrodams, arī Dobrovenska grāmatā tā ir papilnam, bet te, uz skatuves, tam nemaz netiek dota iespēja sevi atklāt. Tā vietā tiek urbts plānais galdiņš, izlīdzoties ar ārišķībām un pikantērijām. Piemēram, sievietēm šajā izrādē ir dots tikai viens uzdevums – esiet skaistas un erotiski kārdinošas. Un tādas viņas arī ir – vijīgām kustībām tiek imitētas ļoti daudzas interesantas un nepārprotamas pozas, balstiņas ir valdzinošas, tikai ko tas viss dod? Nu, nevar iedarbināt Raiņa daiļradi ar pliku seksuālo enerģiju! Tā, protams, ir klātesoša, bet ne tuvu ne vienīgā Raiņa mīlestības sastāvdaļa – par to arī raksta Dobrovenskis savā grāmatā.

Skats no izrādes "Mīlas svētība" // Foto – Aigars Altenbergs

Tiesa, V. Plotņikovas atveidotajai Aspazijai, atšķirībā no citiem sieviešu tēliem, ir arī raksturs – pasīvi agresīvs, nedaudz ekscentrisks. Tādu Aspaziju īsti neesmu iedomājusies, bet esmu gatava pieņemt arī šādu interpretāciju. Izrādē kopumā darbojas divas Aspazijas – vecā un jaunā. Šāda pieeja sevi attaisno ainā, kur L. Lenca Rainis atzīstas V. Plotņikovas Aspazijai, ka vienmēr paralēli ir gan ilgojies pēc pašnāvības, gan bijis laimīgs kopā ar viņu. Kā melna ēna viņu idillei tuvojas Ņ. Ņeznamovas Aspazija vecumdienās, dzejolī dodot mājienu, kā arī lielā mīla pāries...

Izrādes noslēguma fragments no lugas “Spēlēju, dancoju” atgādina divkāršu agoniju – uz skatuves lēnām mirst muzikants Tots, bet paralēli tam pēdējo dzīvību izmisīgi velk arī pats iestudējums. Krievvalodīgie blakussēdētāji prasa, kas tur notiek, arī man tikai pēc Leldes vārda izdzirdēšanas rodas atbilde uz šo jautājumu, tomēr īpaši daudz jau tas vairs nepalīdz ne Totam, ne izrādei. Atliek vien gaidīt klasiski skaisto noslēgumu ar lirisku kopdziesmu, kolektīviem žestiem, kas imitē lūgšanu, un krītošo sniedziņu, kas maigi pārklāj aktieru izveidoto kopbildi, kā tas ir darīts jau daudzas reizes daudzās izrādēs pirms tam, un izskatās, ka vismaz vienā Rīgas teātrī to turpinās darīt arī nākotnē.

Tā nu izgāzās mans mēģinājums būt pozitīvai, tomēr nedomāju, ka vilšanās šajā iestudējumā ir saistīta ar latviešu/krievu mentalitātes atšķirībām. Virspusējība ir diezgan internacionāla parādība, un to nevar noslēpt ne ar aktīvu žestikulēšanu, ne ar improvizācijas piesaukšanu.

 

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 3. kursa Literatūrzinātnes specializācijas studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt