Mārīte Gulbe 13.10.2015

Žēlojot Oskaru

Rēzija Kalniņa izrādē "Oskars un Rozā dāma" // Foto – Jānis Deinats

Kā runāt par nāvi ar slimu cilvēku? Kā runāt ar nedziedināmi slimu bērnu? Un kā teātrī runāt par nāvi? Varbūt šo recenziju vajadzēja lūgt dakterim Pēterim Kļavam. Brīži, kuros dzīvē esmu pietuvojusies šādai situācijai, izslēguši jebko teatrālu. Tas ir, iekšēji ieslēdzas kāda cita programma: momentā sakārtojas domas par to, kas ir svarīgs, kas pakārtots. Koķetēšana ar nāves tēmu, izlikšanās, ka viss kārtībā, pazūd pati no sevis. Būtiskākais pats iznāk priekšplānā – ko tu vari otra labā darīt? Eksistenciālā situācija prasa godīgumu, netēlošanu un, ja iespējams, mazliet humora.

Iepriekšējā sezonā Daiga Kažociņa Nacionālajā teātrī radīja šādas izrādes precedentu: “Prātā” ar vēzi slima sieviete slimnīcas palātā tuvojās dzīves noslēgumam. Arī franču autora Ērika Emanuela Šmita stāstā “Oskars un Rozā dāma” zēns, kurš nejauši aiz ārsta kabineta durvīm dzird savu vecāku un daktera sarunu, momentā nonāk aci pret aci ar bezilūziju realitāti: viņu nav iespējams izārstēt. Šajā brīdī sastaptā paskarbā, nesentimentālā medicīnas māsa rozā kostīmā ir vienīgais cilvēks, kas atrod īstos vārdus un intonāciju, kādā ar bērnu runāt. Viņa iedod atslēgu, kā zēnam dzīvot to neilgo laiku, kas atlicis: neieciklēties uz bailēm, fokusēties uz citiem, mēģināt iegūt distanci no tā, kas notiek ar ķermeni, no emocijām. Ē. E. Šmits savā darbā piedāvā kristīgo risinājumu: Rozā dāma iesaka Oskaram rakstīt vēstules Dievam, par kura esamību zēns nav domājis un nav arī pārliecināts. Rozā dāmas ieteikums ir meklēt kontaktu ar spēku vai saprātu, kas pārāks par cilvēka prātu, dot bērnam cerību, ka pasaulē ir kāda jēga un kārtība, kurai pakļauta arī viņa dzīve. Rozā dāma ir medmāsa vai mūsdienu realitātē – Dakteris Klauns, psihologs un izklaidētājs, kas strādā smagi slimu bērnu nodaļās, bet viņa ir arī tāds kā zēna pavadonis, pēdējo desmit dzīves dienu kompanjons, pirms viņš nonāk otrpus dzīvības robežas. Viņa delikāti palīdz zēnam sakārtot attiecības ar vecākiem, slimnīcas draugiem, sagatavot viņu nezināmajam bez histēriska traģisma, harmonizējot aiziešanu, cik nu tas iespējams.

V. Meikšāna dramatizējumā “Oskars un Rozā dāma” ir monoizrāde, un Rēzija Kalniņa iejūtas vairāku personāžu ādā. Tie ir bērni no onkoloģiskās palātas, Oskara vecāki, bet pamatā tās ir divas lomas: Oskars un Rozā dāma. Pidžamā un čībās tērptā aktrise spēlē bez grima, brīvi izlaistiem matiem, ārēji neizskaistinātā fiziski saguruša zēna-sievietes tēlā.

Dailes teātra Kamerzāles iekārtojums ir lakonisks (V. Meikšāns arī telpas, kostīmu un mūzikas autors): tikai neērti, veci uzgaidāmie krēsli (simboliski tā patiesi ir tāda kā uzgaidāmās telpas situācija, kādā zēns atrodas), melna tāfelsiena (uz tās Oskars ar krītu uzraksta Dievam adresētās vēstules numuru, raisot asociācijas ar baznīcas tāfelīti dievkalpojumos) un dažas videoprojekcijas (Dace Sloka), kas rāda tukšu, vientuļu un krāsu toņos aukstu telpu – slimnīcas gaiteņus, palātu, durvis. Vienīgais izņēmums ir Rozā dāmas piekrāmētā dzīvoklīša projekcija. Telpas tukšums sabalsojas ar vientulību, kādā nonācis Oskars.

Mazs zēns, kurš ilgi dzīvojis slimnīcas onkoloģiskajā nodaļā, redz un saprot lietas tikpat precīzi kā pieaugušais, varbūt emocionāli ir gudrāks un stiprāks par pieaugušo.  Neiecietīgs pret liekuļošanu, aizvainots par vecāku īslaicīgo – kā viņš uzskata – gļēvumu.

Rozā dāma – paskarba, plastikā robusta sieviete, kas nevis glauda un mierina, bet ieņem aktīvu, mazliet agresīvu pozu, mudinot arī zēnu uz darbību, mērķi. Uz mērķi kaut vai sakoncentrēt savu gribu. Noformulēt savas domas, vēlmes.

Rēzija Kalniņa izrādē "Oskars un Rozā dāma" // Foto – Jānis Deinats

Nosacītais dialogs monoizrādē prasa ātru lomu maiņu. R. Kalniņa to iezīmē ar pāris raksturīgām Oskara un Rozā dāmas pozām, plastiku. Plecos sakumpis, mazliet izaicinošs un laika gaitā arvien vairāk fiziski noguris puika, pašpuiciska sieviete cīkstones pozās, kuras mazliet teatralizētā izturēšanās signalizē par viņas Daktera Klauna darbu un arī iekšēju apjukumu, kuru viņa cenšas noslēpt ar bravūrīgu izturēšanos. Lomu maiņa demonstrē aktrises meistarību un profesionalitāti. Bet tieši te, lomu ping-pongos, es pazaudēju izrādes jēgas pavedienu.

Neviļus atkal jānostāda līdzās “Oskars” un “Prāts”. “Prāta” spēks bija lakonisms un tiešums, it kā introvertā galvenās varones spēle pakļuva skatītājam zem ādas. “Oskars” atrodas skalā, kas tuvojas melodramatisma atzīmei. Protams, tā ir humāna, tā runā par būtisku tēmu, un ir vajadzīga saruna par to. Taču es nenoticu intonācijai.

Nāve dabas likumsakarībās nav ne ļauna, ne laba. “Oskars un Rozā dāma” ir par to, kā gan bērnam, gan pieaugušajam to apzināties un akceptēt. Ceļš līdz tam ir ļoti sāpīgs un emocionāls. Un cik daudz ir “pavadoņu”, kas varētu dot jēdzīgu padomu? Aktrise pauž simpātijas pret Oskaru, tajās ir žēlums pret bērnu, kas mirs. D. Kažociņas Vivjena Bēringa nevēlējās iepatikties, viņa centās tikt pie patiesības. Oskars, kaut mazs zēns, ir personība. Un tikpat reāli kā jebkurš pieaugušais sastopas ar nenovēršamo nāves faktu. Viņam nevajag, lai viņu žēlo. (Ir, ir bezgala žēl.) Viņam (un skatītājam, kas identificējas ar varoni) vajag, lai viņam palīdz. Man šķiet, izrāde paliek tajā žēluma punktā, pusceļā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt