Kroders Vērtē

Okt
19
2015

Ne gluži „Kultūras rondo”

Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks izrādē

Ģertrūdes ielas teātris jauno sezonu uzsācis ar Latvijā vairākkārt iestudēto austriešu prozaiķa un dramaturga Artura Šniclera 19. gadsimta beigās sarakstīto lugu „Rondo”, kas sava laika Vīnes publikā izsauca ne tikai pamatīgu tikumības aizstāvju viļņošanos (ak vai, cik aktuāli šobrīd!), bet pat antisemītiska rakstura uzbrukumus Šnicleram, kuru rezultātā dramaturgs bija spiests izņemt lugu no aprites vāciski runājošo zemju teātra telpā. Mūsdienu publiku gan pats teksts ne ar ko vairs nevar šokēt – savā laikā drosmīgs un moderns, mūsdienās tas var izraisīt drīzāk smīnu nekā likt pārdomāt, tāpēc, iestudējot „Rondo” šodien, jārēķinās ar nepieciešamību lugu kardināli pārveidot, ko Ģertrūdes ielas teātra gadījumā izdarījuši izrādes režisors Andrejs Jarovojs un dramaturģijas konsultante Sandija Kalniņa. Jaunajā versijā „Rondo” saglabājis tikai pamatstruktūru un atsevišķas sižetiskās līnijas – pārējais ir lokalizēts un lakonizēts, oriģināls dramaturģijas teksts, kas, atdzīvināts nosacītā aktierspēlē un minimālistiskā, bet radoši izmantotā skatuves telpā, pārtapis pārsteidzoši uzrunājošā un aktuālā izrādē.

„Rondo” seko līdzi piecu sieviešu un piecu vīriešu savstarpējo seksuālo gadījuma kontaktu ķēdei, kuras sākums un beigas savienojas izrādes noslēgumā. Dažādos varoņus spēlē divi aktieri – Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks –, pārtopot te šoferī un prostitūtā, te veiksmīgā ārstā un populārā aktrisē. Izrādes darbība notiek bezpersoniskā radiostudijā ar melnām sienām, un abu aktieru intīmi pieklusinātās balsis, kurās teiktajam ir mazāka nozīme nekā klusuma brīžiem, rada iespaidu par atrašanos pusnakts sarunu šovā, kas gan Latvijā nav populārs raidījumu formāts, bet ASV jau kļuvis par kultūrzīmi – drūmas pilsētas vientulības skanisko pavadījumu. Radioraidījuma motīvs ne tikai izsauc asociācijas ar Latvijas Radio programmu „Kultūras rondo”, bet arī konceptuāli paplašina izrādes telpu un veido vispārinājumu: attēlotās situācijas var notikt jebkur – uz skatuves, radiostudijā, uz ielas un starp jebkuru sievieti un vīrieti. Turklāt tiek apspēlēta arī mūsdienu attiecību kultūrā ieviesusies atsvešinātība, ko uztur iespēja sazināties un veidot ilūziju par cilvēcisku kontaktu caur internetu, īsziņām, čatiem.

Abi aktieri ģērbti brīvi un ērti – Janai Čivželei kājās sporta apavi un mati turas kopā nevērīgi izspūrušā copē, savukārt Mārtiņš Upenieks tērpies šobrīd modernās, bet mazliet komiskisaīsinātās biksēs, kuru staras beidzas nedaudz virs potītēm, radot iespaidu par puiku, kas iejuties vīrieša lomā. Caur aktieru skatuviskajiem tēliem tiek nojaukts Šniclera lugā būtiskais sabiedrisko stāvokļu portretējums un to pretrunas – mūsdienās „rondo” ir casual style/ casual sex [*], kas var notikt jebkur un jebkad, galvenais, ka sakrīt „īstais mirklis”, ko reprezentē divi skatuves dibenplānā redzamie sienas pulksteņi, kas it kā rāda vienu laiku, tomēr sekunžu rādītājiem atšķiroties. Emociju mirklīgums un nepastāvība, kas var mainīties no sekundes sekundē, atspoguļojas arī desmit „Rondo” epizodēs – viens no tēliem savu iekāri allaž apmierina ātrāk, kamēr otrs vēl apjucis atrodas tikko notikušā varā.

Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks izrādē "Rondo" // Foto – Elmārs Sedols

Izrādes kompozīcija ir vienkārša un plūstoša – J. Čivžele un M. Upenieks ir vienlaikus novērotāji, kas komentē savu darbošanos un piesaka nākamās ainas, kā arī varoņi, tikai niansēs mainot kustības vai runasveidu. Būtisks ir skatuviskais atsvešinājums, kādā atrisinātas tās ainas, kas lugas tekstā aizstātas ar daudznozīmīgām trīs zvaigznītēm, proti, tēlu fiziskās tuvības brīži – radoši izmantots viss, sākot no radiostudijām raksturīgajiem mikrofoniem līdz pat ūdens pudelēm. Amizanta ir parafrāze par zilā lakatiņa tēlu (nezinu gan, vai speciāli iecerēta), kas iekš „Rondo” kļūst par Mārtiņa Upenieka tēlotā varoņa, studenta – pleiboja kakla aksesuāru. Teatrālā nosacītība ne tikai nemazina seksuāli nospriegoto izrādes atmosfēru, ko rada lieliskā abu aktieru spēle, bet arī atkal apstiprina „vairāk ir mazāk” principa dzīvotspēju teātrī.

Vēlreiz apliecinot abu aktieru profesionālo veikumu, izrādes centrā tomēr izvirzās Janas Čivželes tēlotās sievietes. Atšķirībā no Šniclera, kura lugā varas pozīcijas ir nepārprotamas, t.i., sieviete ir līdzvērtīga vīrietim tikai tad, ja tā atrodas uz viena sabiedriskā stāvokļa pakāpiena ar viņu, J. Čivželes varones nekļūst par upuriem pat tad, ja konkrētajā situācijā tādas šķiet. Ir skaidrs, ka, pat būdamas lūdzējas, viņas saglabā zināmu pārākumu pār M. Upenieka tēlotajiem vīriešiem un to arī apzinās. Tā ir varas spēle, un sievietēm tajā ir būtiski ieroči, taču beigās sāp abiem – gan upurim, gan pavedinātājam – un vientulība nekur nepazūd, tikai atklājas vēl skaudrāk. Kā saka M. Upenieka tēlotais rakstnieks: „Būt vienam ir skaisti, tikai vajadzīgs kāds, kam par to pastāstīt.” Neapjaustās vientulības aspektu, kas Šniclera lugā atklājas tikai nobeigumā, A. Jarovojs izvērš kā cauraudus pavedienu visas izrādes garumā. Tas padziļina citādi ironisko situāciju noskaņu, ko veido fakts, ka visi izrādes varoņi grib vienu, t.i., seksu, tikai ceļi, lai pie TĀ tiktu, ir dažāda garuma un sarežģītības, jo filozofiskāk noskaņotajiem vai ne gluži pilnīgi svešajiem pāriem kultūras un morāles likto, bet patiesībā iedomāto šķēršļu pārvarēšanai un savas vienkāršās, gluži instinktīvās vajadzības izteikšanai vajag vairāk aplinku ceļu. J. Čivžele un M. Upenieks uz skatuves to parāda meistarīgi – caur intonācijām, daudznozīmīgiem skatieniem, it kā netīšām kustībām, kuru seksuālais zemteksts ir nepārprotams un pastāvīgs, bet ko slēpj nepieciešamība ievērot „kaķa un peles” spēles noteikumus. 

Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks izrādē "Rondo" // Foto – Elmārs Sedols

„Rondo” nav vienīgais Latvijā pazīstamais A. Šniclera darbs – iespējams, populārākais rakstnieka daiļrades mantojumā ir garstāsts „Sapņa novele”, kas tulkots arī latviešu valodā un ko savulaik filmā ar nosaukumu „Acis plaši aizvērtas” ekranizējis Stenlijs Kubriks. Tajā aktiera Toma Krūza atveidotais galvenais varonis, pavisam ikdienišķs ārsts pēkšņi tiek ierauts dīvainas, slēgtas sektas lokā, kuras locekļi, tērpti maskās, kas nekad netiek novilktas, reizi mēnesī tiekas, lai nodotos kolektīvām seksuālām orģijām. Nav iespējams uzzināt, kas slēpjas zem katras maskas – vai tas ir augsta ranga politiķis vai pazīstama aktrise –, būtisks ir tikai dzīvniecisks, ķermenisks kontakts. Arī „Rondo” savā veidā apspēlē tēmu par anonimitāti, iespēju uz brīdi kļūt par citu, sevis radītu cilvēku, tādējādi gan saņemot acumirklīgu pieņemšanu no otras cilvēciskas būtnes, gan radot iespēju gūt pār viņu varu. J. Čivželes un M. Upenieka tēli pārmaina maskas un pielāgojas kā hameleoni, taču visas situācijas un tēli kā A. Šniclera laikā, tā mūsdienās joprojām ir gandrīz vai arhetipiski, apstiprinot M. Upenieka varoņa teikto: „Mēs viens otram nesagādājam vilšanos.” Arī izrāde pavisam noteikti vilšanos nesagādā.

 

Raksta autore  LU HZF Baltu filoloģijas MSP 2. kursa teātra zinātnes moduļa studente


[*] Tulk. no angļu val. – ikdienas stils/ gadījuma sekss

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta