Maija Uzula-Petrovska 26.10.2015

Starp manipulāciju, patiesību un sentimentu

Maikls Alīns – Gints Grāvelis, mis Pētersone – Esmeralda Ermale // Foto – Daina Geidmane

Nikolā Bijona “Ziloņa dziesma” Andreja Žagara režijā nepilna gada laikā ir jau trešā Dailes teātra izrāde, kuras darbība notiek psihiatriskajā klīnikā. Iepriekš tapušās – Aleksandra Morfova “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un Lauras Grozas-Ķiberes “Equus” – guvušas gan profesionāļu, gan skatītāju atzinību un nav izdevīgi neitrāls fons, uz kura “Ziloņa dziesmai” izcelties. Dīvaini, ka Dailes teātra repertuāra plānotāji to nav uzskatījuši par šķērsli. “Ziloņa dziesma” ir aktieriski jūtīga, dažās detaļās diskutabla, tomēr profesionāli veidota izrāde. Taču tai nav viegli sacensties ar uz šīs pašas – Mazās zāles – skatuves joprojām šķietami klātesošo “Equus” jaudu un garu. Darbības vide ir tikai viens no izrādes elementiem, taču jauniestudējumu ar “Equus” saista arī galvenā varoņa tips – jauns un savā ziņā izcili talantīgs cilvēks, jūtīgāks par saviem līdzbiedriem. “Equus” Daiņa Grūbes Alans Strengs, nespēdams integrēties cilvēku sabiedrībā, par savu dievināšanas objektu izvēlas zirgu. “Ziloņa dziesmā” Ginta Grāveļa Maikls Alīns mierinājumu meklē pārspīlētā interesē par ziloņiem. Abi stāsti, protams, nav par psihisku slimību, bet gan par daudzajām “normālas” dzīves katastrofām – galvenokārt jau vientulību un skaudru mīlestības trūkumu.

Andreja Žagara kā dramatiskā teātra mazformāta izrādes režisora rokraksts un veiksme bija grūti prognozējami. Viņa operu režijā spilgtākais un viskonsekventāk lietotais paņēmiens ir darbības vides pārnešana laikā un telpā – tā “Traviatas” darbība notiek 20. gs. 50. gadu Parīzē, “Karmena” – mūsdienu Kubā, savukārt “Lucia di Lammermoor” – Musolīni laika Itālijā. Žagara iestudējumos vienmēr bijusi spēcīga profesionāļu komanda, nereti liekot domāt, ka režisora pamatfunkcija iestudējumā bijusi pamest galveno ideju, bet izrādes skatuvisko efektu rada iespaidīgā scenogrāfija un kostīmi, un, protams, mūzika, kas vislielākajā mērā nodrošina skatītāju sirds iekustināšanu. Iestudējot “Ziloņa dziesmu”, A. Žagars mazāk izmantojis operu iestudējumos attīstītos paņēmienus, vairāk jūtams, ka Dailes teātrī atgriezies tā bijušais aktieris, tikai šoreiz citā – režisora – lomā. Tādējādi izrādes fokuss ir uz aktierspēli, kaut dažās režijas epizodēs pavīd arī operisks patoss. Atšķirībā no operas iestudējumiem režisors nav centies lugu padarīt atraktīvāku vai eksotiskāku, respektējot teju visas dramaturga norādes.

Jaunais scenogrāfs Einārs Timma skatuves telpā iekārtojis reālistisku, monohromi pelēku ārsta psihiatra kabinetu, kurā vienīgie krāsu akcenti ir uz galda lampas kupola nevērīgi uzmesta zili sudrabota eglītes virtene, kas liecina par Ziemassvētku laiku, un violetos vākos apslēptā Maikla Alīna slimības vēsture, kuru kabinetā ienes Jura Kalniņa dakteris Grīnbergs. No piezīmēm lugā uzzinu, ka violetas krāsas vāki tiek piešķirti slimības vēsturēm, kas pieder pacientiem ar pašnāvības tieksmēm, bet pieņemu, ka lielākā daļa skatītāju tāpat kā es šo zīmi nenolasa. Pārsvarā melnbaltos toņos (izņemot Esmeraldas Ermales atveidotās medmāsas mis Pētersones gaiši brūno kostīmu, kas ātri vien tiek paslēpts zem baltā halāta) veidoti arī Kristīnes Pasternakas tērpi. Visvairāk uzmanības skatuves iekārtojumā pievērš stikla logi telpas dibenplānā. Tajos iekārtās žalūzijas tiek virinātas vaļā un ciet. Brīžiem tas notiek ar dziļāku jēgu – norobežojoties no pārējās pasaules vai paplašinot telpu ne tikai līdz slimnīcas gaitenim, bet arī atmiņu epizodēs uzpeldējušām pagātnes ainavām (video māksliniece Ineta Sipunova). Brīžiem žalūziju virināšana šķiet arī pašmērķīga.

 Maikls Alīns – Gints Grāvelis, mis Pētersone – Esmeralda Ermale // Foto – Daina Geidmane

“Ziloņa dziesmas” sižets piedāvā intrigu – psihiatriskajā klīnikā pazudis ārsts. Pēdējais, kas viņu redzējis, ir pacients, kuru ar nolūku uzzināt ko vairāk par psihiatra pazušanu iztaujā slimnīcas direktors dakteris Grīnbergs un māsa mis Pētersone. Lugas dialogi izvēršas par cīniņu, kurā nepārprotami uzvar izcilais manipulētājs pacients Maikls. Viņš pats izvēlas no spēles un meliem pāriet uz savu patieso dzīvesstāstu, taču izrādes finālā atklājas, ka arī šis īstenības mirklis izmantots, lai panāktu neparedzētu rezultātu.

Ne tikai Gintam Grāvelim Maikla Alīna lomā, bet arī abiem pārējiem izrādes aktieriem galvenais uzdevums ir nospēlēt savu varoni divos stāvokļos – ar masku un bez tās. Dakterim Grīnbergam tā ir statusa un arī zināmas vienaldzības maska, ko aktieris Juris Kalniņš atveido gana pārliecinoši. Viņa lomas interpretācijā brīži, kad aiz šīs stīvās formas parādās dzīvs cilvēks, ir īsi uzplaiksnījumi, un nav īstas pārliecības, ka smagā saruna ar Maiklu varētu atstāt paliekošu iespaidu uz viņa dzīvi. Mazliet vairāk emocionāla elastīguma izrādes finālā nebūtu nācis par ļaunu. Esmeraldai Ermalei pārslēgšanās no dzelzs profesionāles uz siltu, pacientu mīlošu cilvēku, kas sirsnīgi līdz rukšķēšanai smejas par Maikla jokiem un ir izmisumā par iespēju viņu zaudēt, izdodas ļoti organiski – aktrise ir pārliecinoša abos sava tēla stāvokļos.

Izrādes galvenā varoņa Maikla Alīna apģērbā var saskatīt emo subkultūras iezīmes. Šis, galvenokārt pusaudžiem raksturīgais stils, rada jautājumu – vai nepārprotami vairs ne padsmitnieks, ne arī divdesmitgadnieks Gints Grāvelis tēlo pusaudzi vai infantilu vīrieti brieduma gados (psihiatriskās klīnikas apstākļos tas nebūtu nekas dīvains). Jautājums aktualizējas no jauna, kad sižetā tiek iesaistītas piecpadsmitgadīgā Maikla kailfotogrāfijas, kas uzņemtas pirms nokļūšanas klīnikā, un tās tiek apcerētas bērnu pornogrāfijas kontekstā. Atvieglojums ir uzzināt, ka Maikls ārstniecības iestādē mitinās jau desmit gadu, tātad viņam ir divdesmit pieci (t. i., mums necenšas iegalvot, ka Mazās zāles tuvplānā redzamais vīrietis ir zēns). Gintam Grāvelim ir pilnīgi atšķirīga psihofizika nekā, piemēram, Dainim Grūbem, kurš organiski var spēlēt zēnus, pusaudžus, jaunus vīriešus, un šķiet, ka arī Maikla Alīna, divdesmitpiecgadnieka, lomā nebūtu kaitējis mazliet vairāk jauneklīguma. Tomēr Ginta Grāveļa aktierdarbam var sekot ar neatslābstošu interesi, turklāt aizraujošāka ir viņa spēja radīt iespaidu par Maikla domāšanas procesu, kurā tieši mūsu priekšā spontāni un dzīvi dzimst dažādas īpašā prāta idejas, nevis aktiera atraktīvās spēlītes ar priekšmetiem (piemēram, ar psihiatra kušetes galvas balstu attēlojot ereģētu dzimumlocekli). Spēcīgāks gan G. Grāvelis ir lielā mahinatora stadijā, dvēseles atklāsmes posmā atstājot salīdzinoši blāvāku iespaidu.

 Maikls Alīns – Gints Grāvelis, dakteris Grīnbergs – Juris Kalniņš // Foto – Daina Geidmane

Ar aktierspēli kā galveno emocionālā vēstījuma nesēju konkurē vairāki skatuviskie efekti. Īpaši svarīgi brīži tiek marķēti ar muzikāliem motīviem (mūzikas konsultants Arturs Maskats), ziloņa rēcieniem un video projekcijām, kas vēstījumu melodramatizē. Jau pēc lugas autora ieceres izrādē iekļauta arī Lauretas ārija “O Mio Babbino Caro” no Pučīni operas “Džanni Skikki” – viena no skaistākajām ārijām opermūzikas vēsturē. Dievišķās mūzikas skaņas paņem savā varā, tomēr žēl, ka nedzīvs mūzikas ieraksta fragments aizēno cienījamus aktierdarbus. Ironiski, ka šī sirdi plosošā ārija operā tiek dziedāta visnotaļ komiskā kontekstā – meita, piecērtot kājiņu un draudot ar pašnāvību, manipulē ar savu tēvu, lai varētu precēties ar iecerēto iemīļoto. Līdzīgi arī “Ziloņa dziesmā” – Maikls savas mātes operdziedātājas balss ierakstu izmanto, lai manipulētu, taču vienlaikus tas nemazina apstākli, ka viņa sāpes un mīlestības alkas ir patiesas. Nikolā Bijona luga balstās nekaunīgas spēles un patiesu jūtu balansā. Andreja Žagara interpretācijā patiesās vietas pasvītrotas ar sentimentālu toni, kas nāk no ārpuses un nedaudz aizēno tēlu attiecību dabisko attīstību. Izrāde ir kārtējais atgādinājums, ka vajag mīlēt savus tuviniekus, īpaši jau bērnus, vajag mīlēt “katru savas dzīves mirkli ar visu miesu un dvēseli”. Jāpiekrīt dakterim Grīnbergam, kurš šo padomu saņem no Maikla, – padoms ir nedaudz klišejisks, bet arī cēlsirdīgs.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt