Maija Svarinska 16.07.2012

Duelis

„Опять Онегин!” [i] satraukumā iesaucās Tatjana.

„Atkal Hermanis!” mulsumā jāsaka man, atkal paklūpot viņa izrādes dēļ.

Pēc iestudējuma „Oņegins. Komentāri” pirmās daļas savam līdznācējam bubināju: ģeniāls darbs, ģeniāls..., taču tā beigās izjutu neizpratnes un vilšanās tukšumu. Par ko ir bijis stāsts un kāpēc tādi komentāri? Pēc dažām dienām žurnālā „IR” izlasīju Imanta Lancmaņa izrādes vērtējumu (skat. Komentāri Oņegina komentāriem // „IR”, 12. – 18. 04. 2012, 30. – 31. lpp.) un domās parakstījos teju zem katra teikuma, vēlāk arī Edītes Tišheizeres recenzija ( skat. šeit) sniedza man profesionālu gandarījumu, un tālab, kad Jēkaba katedrāles prāvests Juris Jalinskis izteica vēlmi redzēt Hermaņa “Oņeginu”, brīdināju viņu par iespējamību vilties. Pienāca izrādes vakars, un tās starpbrīdī saņēmu no garīdznieka īsziņu: „Ir vienkārši kaifs skatīties Hermani”. Es vīzdegunīgi atbildēju: „Nu, nu, redzēsim, ko pēc otrās daļas teiksi...” Redzēju arī: „Super! Viss ir tik vienkāršs un tīrs. No comment!” Es apstulbu, un šī reakcija tad arī pamudināja mani lūgt Juri Jalinski izteikties publiski. Viņš piekrita. 19. jūnijā noskatījāmies izrādi vēlreiz, un, lūk, priestera komentāri.

Juris Jalinskis: Spēcīga izrāde, kas runā par katra cilvēka dueli. Duelis starp tīri cilvēcisko un garīgo, starp cilvēka skaistumu un instinktiem pakļauto. Par to liecina, manuprāt, arī pašas izrādes kompozīcija, uzbūve, kas veidota tieši pēc dueļa principa: no vienas puses, banālu notikumu un faktu, tai skaitā netīra veļa vai ķermenis, atstāsts, bet, no otras, – tas caurvijas ar brīnišķīgo Puškina dzeju.

Maija Svarinska: Bet vai Tevi nekaitina, ka atstāsts vai komentāri brīžiem nav precīzi? Kāpēc, piemēram, salīdzinot 19. gadsimta sieviešu modi ar iepriekšējiem laikiem, kad bijis sarkano vaidziņu triumfs, ilustrācijai uz sienas tiek izgaismots nevis, teiksim, slavenais marķīzes de Pompadūras vai kņazienes Jekaterinas Daškovas portrets, kurā vaidziņi sārto kā košas rozes un ko veidojuši sava laikmeta tēlotājmākslas klasiķi Fransuā Bušē un Dmitrijs Ļevickis, bet Borisa Kustodijeva glezna „Tirgone dzer tēju”, kura tapusi pēc Puškina laikiem, proti, 1918. gadā, un kuras varonei nav nekādu sakaru ar aristokrātu paradumiem. Kāpēc Andris Freibergs ir ļāvies tādai atsaucei? Viņš savas scenogrāfijas detaļās būtībā nemaz nespēlējas ar laiku, arī radiatori pie sienas, kas dažiem šķiet vienīgi mākslinieka joks, absolūti atbilst tā gadsimta ekskluzīvam dzīves veidam, ko ieviesis, starp citu, jau Pēteris Pirmais. Līdzīgu jautājumu diemžēl man ir daudz: Puškins raksta, ka Oņegins sēdēja vannā ik rītu, Larina gāja pirtī katru sestdienu, bet izrādē nez kāpēc ir akcentēta smirdoņa, sviedru lāses - kaut gan  vēdeklis ir apbrīnojams darbarīks, iesaku pārbaudīt to praksē. Kāpēc dendijs Oņegins ir tik jokaini spocīgs? Vai mūsdienu vīriešu dēļ, kuri var nesaprast, kā iespējams trīs stundas veltīt spogulim? Un kāpēc Puškinu rāda kā pērtiķi? Vai ilustrējot dzejnieka teikto: „От обезьяны до гения один шаг” [ii]?

J.J.: Bet viņi taču spēlē arī komentārus, un ne tikai Lotmana vai kāda cita pētnieka, bet arī savus. Kā jau teicu, manā skatījumā šīs izrādes atslēgas vārds ir duelis. Turklāt tas var būt attiecināms arī uz attiecībām ar skatītāju. Tu labi zini romānu un iestudējumā piefiksē pretrunu, tā aizķer tavu uzmanību, bet varbūt tieši tādā veidā režisors tevi apzināti provocē... Manuprāt, Hermanis bieži vien izmanto kaut ko tādu, kas ir labi pazīstams lielai daļai skatītāju, un piedāvā uz to paraudzīties citādāk. Domāju, ka šajā gadījumā viņš velk nost arī to smago kulta mantiju, ar kuru apkrāmējusi Puškinu un viņa daiļradi PSRS oficiālā ideoloģija. Varbūt tieši tādēļ tu sākumā jūsmoji, bet pēc tam attapies: kā tad tā? Taču galvenais manā skatījumā ir piedāvājums apjēgt, ka, lūk, pērtiķi sevī nesam, bet  reizē Puškinu, kura cilvēcisko un garīgo talantu neviens nevar noliegt. Tas mani atkal pamudināja padomāt par sevi un par līdzcilvēkiem, proti, par to nemitīgo cīņu, kas notiek cilvēkā un cilvēku attiecībās. Izrādes komentāri, to apspēle tieši provocē uz tādām pārdomām. Sākot jau ar to, ka vispirms rodas nesaprašana, līdz ar to vēlme meklēt, risināt un tādējādi caur, ja tā var teikt, otršķirīgām lietām padziļināt savu skatījumu uz būtisko. Vismaz es caur niansēm it sevišķi izjutu kopumu - izrādes atmosfēru, to skaisto, kas dzimst, skanot Puškina dzejai. Jo pārējais, lūk, ir tas, kas uz šī skaistā fona izceļas, liek salīdzināt, meklēt, iedziļināties, domāt, kas tad ir šī cīņa starp skaisto un ne tik skaisto, kas ir šī cīņa starp labo un ļauno, sākot, protams, pašam ar sevi. Ikvienam cilvēkam tā ir nopietna cīņa. Īstenībā tā ir dzīves cīņa, kas ris visu laiku. Citiem vārdiem, izrāde ir patiesi burvīga, jo rafinētā veidā mums atgādina, ka esam nabaga radības, bet kurām ir iespēja izteikties ar Puškina vārdiem.

Šajā kontekstā gribu pateikt, ka pērtiķa apspēle varbūt ir spilgtākais veids, kā parādīt mūsu cilvēciskos instinktus, citādi to izdarīt laikam ir pat ļoti grūti. Pati Puškina personība pēc būtības ir tas skaistākais un labākais, ko mēs pazīstam un kas parasti arī mākslas darbos tiek publikas akceptēts. Bet, lai atrastu vajadzīgo kontrastu, režisors ir izvēlējies ekstremālu veidu, taču, kā jau teicu, neesmu šokēts. Protams, ja Puškins būtu parādīts tikai un vienīgi kā pērtiķis, es ar to nekādi nesamierinātos, bet, ja redzu, no vienas puses, ģeniālu cilvēku un, no otras, - arī viņa instinktiem pakļauto dabu, tad, manuprāt, saņemu skaidru režisora mājienu, ka izrāde ir par mums. Bet kur ir glābiņš šajā duelī, kas, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, atbrīvos mani no šīs sašķeltības... kur ir glābiņš, risinājums?

M.S.: Izrādē nu gan nav piedāvāts risinājums.

J.J.: Nav. Tāpēc arī tā ir jauka, ka atstāj skatītājam izvēli.

M.S.: Kāpēc Viļa Daudziņa Puškins beigās atbrīvojas no pērtiķa tēla un to pārņem Kaspara Znotiņa Oņegins?

J.J.: Nezinu, varbūt nodod stafeti... Viņš pats ir sapratis, ka ir ne tikai ģēnijs, bet arī pērtiķis, un, kamēr rakstīja Oņegina tēlu, viņš savā prātā, savā jaunrades procesā idealizēja šo cilvēku, bet, lai nesanāktu kaut kas ļoti izskaistināts, jāatgādina savam varonim, ka arī viņā sēž tas pats...

M.S.: Pērtiķis, izrāde kopumā satricināja vienu pazīstamu kungu – Mihailu Zadornovu, kas publicēja, teikšu, arhiriebīgu rakstu par šo Jaunā Rīgas teātra darbu (skat. šeit).

J.J.: Manā skatījumā Hermaņa daiļradei ir raksturīgi, ka viņa izrādēs ir tāda gaisotne, kas, nepasakot neko konkrētu, bez jebkādiem skaļiem saukļiem, ļauj izpausties, caurvīties labestībai, maigai uzmanībai pret cilvēku, vienlaikus bezkaislīgi fiksējot laika, parādību būtību. Ja tas krievu autors nav to izjutis, tad, protams, viņš varēja pārskaisties. Kaut kādi sīkie latvieši ļaujas tā parādīt  krievu ģēniju! Viņš noteikti zina, kādā līmenī ir vērtējams Eiropā režisors Alvis Hermanis, taču, kad cilvēks ir tādējādi aizvainots, paliek tikai nacionalitāte, kas liek aizmirst par citas tautas, teikšu tā, ģēniju tiesībām. Taču esmu pārliecināts, ja mūsu teātris aizbrauktu ar šo izrādi kaut vai uz Maskavu, ažiotāža būtu milzīga un noteikti būtu tādi, kurus šis iestudējums arī pazemotu, kam tas nepatiktu, bet vienlaikus būtu ļoti daudz to krievu skatītāju, kas apburti sajūsmā teiktu: „Ай, да Херманис, ай, да сукин сын!“ [iii]

 


[i] „Atkal Oņegins!” – krievu val.
[ii] “No pērtiķa līdz ģēnijam viens solis” – krievu val.

[iii] Pārfrazēts idiomātisks Puškina izteiciens krievu val.  Aptuvenais satura tulkojums: „Ak, negantnieks, Hermanis, kuces dēls tāds!”

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt